Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi ir piedzīvojusi norvēģu dramaturga Henrika Ibsena lugas iestudējums Heda Gablere. Atgriešanās režisora Edmunda Freiberga interpretācijā. Ar šo darbu uz Nacionālā teātra skatuves ir atgriezušies vairāki aktieri. Viņu vidū ir arī galvenās lomas atveidotāja Madara Zviedre. Viņa ir strādājusi Nacionālajā teātrī no 2007. līdz 2014. gadam, pēc tam devusies uz Čikāgu un tagad ir pārcēlusies atpakaļ uz dzīvi Rīgā.
Kāda ir sajūta par atgriešanos teātrī?
Amerikāņiem ir tāds teiciens: "You can never go back." Atgriezties nav iespējams. Arī tāda ir šī sajūta. Tu nevari atgriezties tur, kur kādreiz esi bijis, un es to šobrīd apzinos ļoti skaidri. Ir pagājis laiks, un mainījies ir viss.
Kā jūs domājat – kas ir mainījies vairāk: teātra pasaule vai jūs pati?
Es nezinu. Redzēt sevi no malas ir ļoti grūti, bet, domāju, pārmaiņas ir abpusējas. Būšana prom no teātra un Latvijas, protams, pavēra citu redzesloku, taču arī pasaule, tostarp teātra, ir mainījusies, it īpaši pēdējos gados.
Kā teātris ir mainījies?
Dzīve kļūst arvien steidzīgāka, saspringtāka, taču māksla un radīšana prasa laiku un iedziļināšanos. Arvien biežāk šķiet, ka teātris ir spiests skriet līdzi lielveikalam, reklāmai. Teātris arvien vairāk mēģina izpatikt, pārdoties, nepārtraukti mainīt pirmizrāžu plakātus, konkurēt – ražot. Turklāt – vai sabiedrībai joprojām ir vajadzīgs teātris? Protams, ir. Jautājums – cik daudz? Pieļauju, ka apmeklētāju līkne tomēr slīd uz leju.
Tik daudz jauniestudējumu, lai vieni un tie paši teātra cienītāji atnāktu uz daudzām izrādēm?
Jā, līdzekļi cīņā par skatītāju ir kļuvuši daudz asāki un bezkaunīgāki, ņemot talkā arī pašslavināšanu un īpašos piedāvājumus.
Vai esat gatava atgriezties teātra štatā?
To rādīs laiks. Bet arī tad, kad pirms padsmit gadiem es strādāju Nacionālajā teātrī kā štata darbiniece, gāju mazliet savrupu ceļu un vienmēr iedrošinu arī citus – māksliniekam ir jādod iespēja izvēlēties, vienoties ar darba devēju par veidu, kādā viņš var strādāt visproduktīvāk. Būšana skrējienā vai griešanās vāveres ritenī – tas noteikti nav par mani. Man to nevajag, un ilgstoši izturēt to nevarētu.
Viena izrāde, otra izrāde. Vai teātris nevar nemanot ievilkt iekšā?
Tas ir būtisks jautājums – vai teātris var ievilkt? Vai tieši šobrīd Latvijā ir tādi jaudīgi radošie spēki, kas būtu savā mākslinieciskajā pilnbriedā un aicinātu līdzi citus ar savu vērienu, virzienu, dziļumu, jēgu un izpausmes veidu uz skatuves?
Cik ilgu laiku jūs veltījāt izrādes Heda Gablere. Atgriešanās iestudējumam?
Aktīvs mēģinājumu process ilga divus mēnešus.
Par ko jums pašai lika domāt šis darbs?
Šī luga ir pilna ar mīklām un interpretācijas iespējām. Mūsdienās bieži lasīta feministiski, bet mēs tomēr mēģinājām atminēt katra varoņa rīcības psiholoģiskos ieganstus. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš vēlas tikt ārā no slazda, bet tajā pašā laikā vēlas palikt tajā, un spontānais izlaušanās mēģinājums izrādās bīstams, noziedzīgs un pat nāvējošs apkārt esošajiem cilvēkiem.
Man pašai vistuvākais ir šīs lugas mītiski arhetipiskais lasījums par sievietes pieaugšanu, par nespēju pieaugt, paliekot pie sava ideāla – tēva. Tādēļ vienīgā izeja Hedai ir… nāve. Vai tā ir gļēvulība vai drosme? Tas ir stāsts par alkām pēc brīvības. Un ir interesanti domāt par Hedas ideāliem – lūgt no vīrieša drosmi, patstāvību, uzticību, varu pār sevi, atbildību par savu rīcību – vai tomēr tas ir tik daudz prasīts?
Kas ir galvenie nebrīves iemesli mūsdienu cilvēkam?
Tāda nu ir cilvēka daba, un tā nemainās. Bailes no sevis. Bailes no varas. Bailes nepatikt. Bailes tikt nesaprastam un atstumtam. Bailes palikt vienam. Atšķirties no pūļa prasa drosmi. Pat izteikt savu viedokli prasa drosmi, jo tie akmeņi rokās, ko uzreiz tev metīs, tās bultas, kas lidos tavā virzienā, jau ir sagatavotas. Es to zinu pēc sevis. Tas var būt sāpīgi un grūti, it īpaši jūtīgākam cilvēkam.
Daudz agresijas visapkārt?
Pēdējā laikā daudz jādomā par agresiju un vardarbību. Ģeopolitiskā situācija un ziņas bieži vien liek domāt tikai par to. Agresija, protams, ir mūsos, tai tur ir jābūt, lai bīstamā dzīves situācijā mēs spētu sevi aizsargāt un izdzīvot, bet diemžēl visbiežāk mēs esam agresīvi tur, kur mums tādiem nevajadzētu būt. Ir tāda sāpīgi bezcerīga sajūta, apzinoties nemainīgo vardarbību un agresiju, kas eksistē mūsu pasaulē, kas noved pie reālas karadarbības.
Atgriežoties pie teātra. Izrādes Heda Gablere. Atgriešanās pieteikuma video jūs raksturojat savu varoni ar trīs krāsām – melna, sarkana un sudraba. Vai izjūtat lomas veidošanu kā gleznošanas procesu?
Nē, šis izrādes pieteikuma video tika veidots mēģinājumu procesa sākumā, un tajā es pieminēju trīs krāsas kā simbolus, kas manī raisa konkrētas asociācijas un ļāva raksturot tēlu. Taču, ja tagad būtu jāizvēlas krāsas, es joprojām Hedu raksturotu ar melnu, sarkanu un sudrabotu.
Kā jūs veidojat lomas?
Esmu absolūti intuitīva aktrise. Kopā ar režisoru un partneriem iedziļinoties tēmā un situācijā, soli pa solim mēģinu tuvoties tēlam un iztēlotajai izrādes pasaulei. Domāšanas un izpētes darbs, protams, turpinās arī ārpus teātra sienām.
Vienu dienu sajūtas var aiznest uz vienu pusi, citu dienu – uz citu.
Tas ir labi! Mēģinājumi var būt veiksmīgāki vai neveiksmīgāki, bet skatuves mākslā tieši sajūta jeb vārdos nepasakāmais, noskaņa, aktiera iztēle un tēla izjūta ir tas, kas bieži vien ir pats nozīmīgākais. Reizēm ar zināmu bijību ir jātuvojas tēlam.
Pēc pirmizrādes nekas nebeidzas?
Protams, ne. Aktieru vidū ir joks par pēdējo izrādi: "Beidzot es sapratu, kas man te ir jāspēlē!" Izrādes dzīvo un attīstās tieši skatītāju acu priekšā, mijiedarbojoties ar viņu klātbūtni un enerģiju.
Vai Čikāgā nebija vēlmes iesaistīties teātra dzīvē?
Nē. Es biju iekšēji ilgi briedusi lēmumam pamest teātri, pirms to tiešām izdarīju fiziski. Viens no iemesliem bija mana nebrīvības sajūta, esot trupā un esot štata aktrisei. Jutu lielāku nepieciešamību pēc neatkarības un biju priecīga, ka manas dzīves kārtis sakrita tā, ka man bija iespēja pamest Latviju un līdz ar to arī teātri, nokļūstot pilnīgi citā vidē. Ja godīgi, es gribēju kādu brīdi nedarīt neko. Par teātri tajā brīdī neko negribēju zināt. Man arī nekad nav bijusi vēlme par katru cenu iesaistīties kaut kur un ar darbošanos pierādīt savas eksistences vērtību. Varbūt tas ir mans trūkums?
Labvēlīgu notikumu ķēde.
Jā, mans toreiz vēl topošais vīrs (gleznotājs Vidvuds Zviedris – red.) aiz cieņas pret to, ko daru, piedāvāja pārvākties uz Latviju, lai es varētu turpināt darbu teātrī, bet es teicu: "Nē, braucam prom!"
Bet piedalīties kādā vienreizējā projektā?
Ziniet, tas nav tik vienkārši. Tu pēkšņi attopies tomēr pilnīgi svešā vidē – svešā sabiedrībā, svešā kultūrā un kaut kādā ziņā arī svešā valodā –, un tomēr paiet zināms laiks, kamēr tu pārvari šo barjeru.
Vai spējāt iejusties?
Es apbrīnoju amerikāņus un daudz mācījos no viņiem, tomēr mani nekad nepameta svešatnes sajūta. Es tur nodzīvoju piecus gadus, kas nemaz nav tik ilgs laiks, bet arī manam vīram, kurš uz turieni devās pēc vidusskolas beigām un ārpus Latvijas pavadīja divdesmit piecus gadus, bija šī pati sajūta. Iespējams, tā ir nepārvarama. Iespējams, pie vainas ir jūtīgā mākslinieku daba, jo neesam arī tie sabiedriskākie un ekstravertākie indivīdi, kuri meklētu bariņu, kam pieslēgties.
Īsmetrāžas video platformā TikTok ir tāds trends...
Ak dieniņās! Es vispār par to neko nezinu. Man nav TikToka. Es jūtos tik senila (smejas).
Ir tāds trends Mana Čikāga ir..., kurā TikToka lietotāji savos video dalās par sev tuvām lietām, kas ir saistītas ar viņu pilsētu vai ar viņu dzīvi kopumā, amerikāņu izpildītāja Djo dziesmas End of Beginning pavadījumā. Kas ir jūsu Čikāga?
Mana Čikāga ir miera osta, saule un debesskrāpji. Jā, tā ir sanācis, ka Čikāga kļuva par manu miera ostu, jo tur es varēju daudz lasīt, pētīt un domāt. Vai šī svešatnes sajūta bija atgriešanās iemesls? Čikāgu mēs nekad neizjutām kā savu pilsētu. Mēs zinājām, ka pienāks diena, kad krāmēsim čemodānus un dosimies prom.
Uz kādu citu Amerikas pilsētu?
Mums patīk Ņujorka, bet tobrīd mēs tai jutāmies jau par vecu. Galvu reibinošā Ņujorka tomēr prasa nepārtrauktu jaudu arī no tās iedzīvotājiem. Meitiņas piedzimšana raisīja vēlmi atgriezties Latvijā.
Pandēmijas laikā.
Gandrīz ar pēdējo reisu pirms robežu slēgšanas. Pilnīgi cita pasaule. Jā, tajā brīdi šķita, ka nekas nevar būt trakāks par šo paniku un paralīzi, ko radījis vīruss. Izrādījās, ka var. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pasaule, kas mūsos radītu stabilitātes, drošības un taisnības sajūtu, vairs neeksistē, un tas ir baisi.
Vai šajā laikā mākslinieks var palikt malā?
Var, bet jautājums ir – vai drīkst? Mana sajūta ir, ka nedrīkst. Reizēm man šķiet, kurš tad, ja ne mēs, kultūras un mākslas cilvēki, kliegsim pret netaisnību un par drosmi? Šis laiks noteikti neļauj būt vieglprātīgam un bezatbildīgam.