Piektdien, 10. februārī, Dailes teātra Mazajā zālē notiks britu dramaturga Denisa Kellija lugas Zēni nav meitenes pirmizrāde. Monoizrāde, ko iestudējusi režisore Diāna Kaijaka, ir tapusi pēc aktrises Dārtas Danevičas iniciatīvas. Zēni nav meitenes ir stāsts par mīlestību, romantiku, par iemīlēšanos godīgā, gudrā un asprātīgā vīrietī, kurš sievietei dod iespēju uzplaukt. Bet, kad viņa beidzot ir atradusi savu aicinājumu kino nozarē, viņas bērni ir tikuši dārziņā, notiek tas, kas mēdz notikt. Idilliskā ģimenes dzīve brutāli izjūk.
"Tagad ir jāsāk pierast pie skatītāja," saka Dārta Daneviča, ar kuru tiekamies nedēļu pirms pirmizrādes, kad ir sācies iestudējuma caurlaižu laiks ar publikas klātbūtni. Monoizrāde ir specifisks teātra veids. Es pilnībā atbalstu uzskatu, ka tu esi tik labs aktieris, cik labs tu esi partneris, – tev ir jāspēlē ar otru, tu nevari tikai tīksmināties par sevi.
Monoizrādē šis partneris ir nevis noņemts nost, bet pārbīdīts uz skatītāju, kuru tu pirmo reizi ieraugi piecpadsmit minūšu pirms izrādes sākuma. Caurlaidēs varēja labi just, kā viss mainās, ja cilvēki ir atvērti vai noskaņoti skeptiski.
Uz šo interviju esat paņēmusi līdzi KDi ar mūsu sarunu pirms desmit gadiem. Kas ir mainījies pa šo laiku?
Kad mēs tikāmies pirms desmit gadiem, tas bija jaudīgs sākums, kad viss kaut kas notika. Pa vidu bija ļoti daudz sēdēšanas uz rezervistu soliņa, bet pēc tam es tīri cilvēcīgi ļoti pieaugu ne tikai darbā, bet arī ārpus tā, un tad arī mainījās mana attieksme no tādas, ka es gaidu, līdz kāds man kaut ko piedāvās vai ka vienkārši paveiksies, uz tādu, ka es eju, cīnos, ierosinu, lūdzu, – un izrāde Zēni nav meitenes tam ir spilgts apliecinājums.
Kā nonācāt līdz šai monoizrādei?
Pirms kāda gada atradu šo Denisa Kellija lugu, un notika brīnumaina apstākļu sakritība. Es atnāku pie Dailes teātra dramaturga Matīsa Gricmaņa un saku: klau, man ir materiāls, ko gribētu iestudēt. Viņš atbild: man arī ir materiāls, ko gribētu tev parādīt. Mēs pieejam pie grāmatu plaukta, no kura viņš izvelk tieši šo pašu lugu. Kā tas ir iespējams?! Izrādījās, ka arī režisore Diāna Kaijaka bija noskatījusi šo materiālu un pat pašrocīgi pārtulkojusi latviešu valodā.
Kas jūs uzrunāja šajā darbā?
Ja daudz strādā ar tekstu, tu sajūti, ka šis ir labs materiāls, pat abstrahējoties no satura, un, protams, arī pats saturs, par ko ir sarežģīti runāt, neizstāstot to. Vienīgi varu atklāt, ka pirmās divas trešdaļas ir klasisks sievietes un vīrieša attiecību stāsts, tāpēc arī fināls ir tik šokējošs, jo teorētiski tas var piemeklēt daudzus no mums, un tad rodas jautājums, uz kuru man nav atbildējis neviens psihologs vai psihoterapeits, ar ko esam runājuši izrādes kontekstā: vai ir kaut kādas zīmes, pēc kurām varētu prognozēt, ka kaut kas tāds varētu notikt. Droši vien šāds jautājums radīsies arī daudziem skatītājiem.
Vai esat lokalizējuši šo darbu?
Jā, Matīss Gricmanis no jauna pārtulkoja šo lugu, vienlaikus to lokalizējot. Pret to daudziem mēdz būt iebildumi, bet mums šķita, ka ir vērtīgi to izdarīt, lai pateiktu skatītājiem, ka šis nav stāsts par to, kas notiek Lielbritānijā, ASV vai kaut kur citur, bet šis ir stāsts par to, kas notiek pie mums. Un notiek bieži. Varbūt jūs to vienkārši neesat pamanījuši? Mēs gribējām akcentēt, ka tā ir ļoti konkrēta problēma, kas ir aktuāla arī Latvijā.
Varbūt jūs to vienkārši neesat izstāstījuši citiem?
Cilvēkiem ir svarīgi izpaust savu sāpi un problēmas, jo, pirmkārt, runāšana palīdz atrast domubiedrus, otrkārt, tā ir pašterapija: ja esi izrunājies, noskatījies izrādi vai kaut kādā citā veidā reflektējis par to, tu sajūties vieglāk.
Ko jums pašai nozīmē šī monoizrāde?
Manai varonei šī ir tik tikko pieminētā pašterapija, bet man pašai tā ir iespēja, kāpēc man vienmēr ir gribējies spēlēt galvenās lomas, – izdzīvot kāda cilvēka stāstu no sākuma līdz galam, it īpaši šajā monoizrādē, kad neviens mani nenomaina, es nenoeju no skatuves, es neaizskrienu uz bufeti paēst. Es visu laiku esmu tajā iekšā. Protams, tas ir manis kā Dārtas eskeipisms no savas dzīves, bet vienlaikus tā ir fantastiska sajūta, ka pēkšņi piedzīvoju emocijas, kas nepieder man, bet manai varonei. Tas ir maģiski! Stāsta pirmā daļa ļoti sasaucas ar manu dzīvi, un es varu ielikt tajā kaut ko no sevis.
Gribēju atgriezties pie jūsu pieminētās attieksmes maiņas. Vai tas notika kādā konkrētā brīdī?
Es neatceros, cik tieši gadu, bet daudzus gadus man bija pustukšas sezonas bez tādām lomām, ar kurām varētu izmērīt savu profesionālo varēšanu vai kuras veicinātu progresu. Es devos vēl pie iepriekšējās vadības un runāju par to, kā teātra vadība redz mani vai vispār redz mani Dailes teātrī. Varbūt mums vienkārši ir jāšķiras kā draugiem un jāiet katram savs ceļš – ja neveidojas sadarbība, nevajag sāpināt sevi vai apvainoties, bet vajag meklēt jaunas iespējas. Man atbildēja – nē, viss ir labi. Pēc tam nomainījās vadība, sākās kovidpandēmija, es paliku stāvoklī, līdz ar to šis jautājums uz laiku aizvirzījās otrajā plānā. Kad atgriezos teātrī, tas atkal aktualizējās. Es varu teikt: visu cieņu Jurim Žagaram un Viesturam Kairišam, kuri ļoti uzklausa aktieru ierosinājumus un jautā pēc mūsu apstiprinājuma dažādos jautājumos. Tā ir forša domu apmaiņa, kas iepriekš īsti nepastāvēja.
Jums ar iepriekšējo Dailes teātra māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru bija spraiga diskusija par šo jautājumu viņa YouTube sarunu raidījumā Dž. Spot.
Mums nekad nav saskanējušas domas šajā jautājumā.
Vai jūs tās varētu formulēt?
Es arvien domāju, ka štata teātrī trupa ir tāds pats darba kolektīvs kā jebkurā citā iestādē vai uzņēmumā, kurā tev kā vadī tājam ir jārūpējas, lai tas būtu spējīgs un varošs. Neticu, ka, desmit gadu nedodot aktierim darbu, tu vari sagaidīt, ka viņš būs profesionāli augstvērtīgs savā jaunajā lomā, tas ir iespējams tikai treniņu rezultātā. Ar vārdu "treniņi" es domāju mēģinājumus un izrādes, uz kurām nāk skatītāji. Redzu, ka pašreizējā vadība lūkojas pēc attīstības, un ceru, ka tā arī turpināsies, jo tas ir viņu pašu interesēs: ja vēlies sasniegt lielus mērķus, tu tos vari izsapņot, bet, ja nebūs, kas to nospēlē...
Vieni aktieri nenoslogoti, bet citi pārslogoti.
Tā ir nedaudz tāda kā aktiera norakšana, jo tu vari būt brīnišķīgs profesionālis un patiešām izcili spēlēt visas lomas, bet skatītājs redz tevi jau piektajā izrādē pēc kārtas un nespēj tevi novērtēt, jo viņam vajag par tevi nedaudz piemirst, lai atkal spētu ieraudzīt tavas īpašības. Rakstniecei Virdžīnijai Vulfai bija tāds teiciens: tu nevari visu laiku spīdēt, tev ir jābūt kā bākai. Tu iemirdzies un apdziesti, iemirdzies un apdziesti. Tas ir ļoti precīzs salīdzinājums.
Kas ir augstākais gandarījums šajā profesijā?
Pirmkārt, tas ir iekšējais gandarījums, piemēram, tagad, kad izeju cauri visai caurlaidei – tiek nospēlēta pēdējā aina, nodziest ugunis, un rodas labi padarīta darba sajūta, jo neko neesi nohalturējis, visu paveicis maksimāli. Otrkārt, tā ir atgriezeniskā saite no kolēģiem un skatītājiem – atceros, ko man cilvēki ir teikuši pat pirms daudziem gadiem, tā ka man tas ir bijis vērtīgi un devis spēku tālākajiem darbiem, jo galu galā mēs veidojam izrādes viņiem.
Kā veidojas režisora un aktiera attiecības monoizrādē?
Man ir jāapber ar komplimentiem Diāna, jo es nācu pie viņas ar patīkamām gaidām, bet viņa pārspēja visas manas ekspektācijas. Viņa ir ļoti mierīga un nosvērta jauna sieviete, vienlaikus ļoti zinoša un patiešām lieliski orientējas šajā jomā – viņa ir daudz ko apguvusi un spēj to izmantot. Diāna piedāvāja daudzus atjautīgus risinājumus, deva noderīgus pa domus par tekstu no sava skatpunkta, kas man nāca kā atklāsme: tev ir taisnība! Diāna bija pretimnākoša arī manām idejām.
Es tieši gribēju jautāt, vai monoizrādē aktierim neizlaužas režisoriskas ambīcijas.
Esmu no režijas tik tālu, cik vien ir iespējams. Mani tas neinteresē un nepatīk, tur klāt es neredzu sevi no malas, tāpēc man negribas sevi "diriģēt", bet tīri aktieriski no izvēlētā materiāla iekšpuses vai no savas galvas iekšpuses, kā es to jūtu, varu piedāvāt idejas, un tad jau režisors, balstoties izrādes kontekstā, var pateikt – tas der vai neder. Es to daru gan savās lomās, gan maksimāli neuzbāzīgi arī attiecībā uz citu kolēģu lomām: ja viņam patīk mans ierosinājums, viņš drīkst to izmantot.
Darbs ar aktieriem jums tomēr patīk?
Es varētu būt štata kaktu režisors, kas nodarbojas ar sīkumiem, nevis ar kopbildi.
Varbūt tas ir solis pretim režijai?
Neesmu pat apsvērusi tādu domu, pa gaidām – nē, redzēs, kas notiks tālāk. Drīzāk man būtu vēlme izmēģināt spēkus citā, ar teātri nesaistītā jomā. Man patīk rakstīt. Iespējams, es to varētu attīstīt studējot vai praktizējoties. Esmu publicējusi vairākas esejas un rakstus, kurus cilvēki ir atzinīgi novērtējuši, bet tas nav nekāds profesionalitātes rādītājs, tā varētu izrādīties arī pārejoša izdošanās.
Kādās vēl lomās skatītāji varēs jūs ieraudzīt tuvākajā nākotnē?
Nezinu, cik daudz varu atklāt, bet nākamā izrāde būs Lielajā zālē pie viesrežisores Ildiko Gāšpāras, kura iepriekš Dailes teātrī ir veidojusi Degunradžus. Tagad viņa iestudēs Latvijā pazīstamo ungāru klasiķa Ferenca Molnāra lugu Lilioms un sola pilnīgi negaidītu interpretāciju. Es vienmēr ļoti novērtēju un priecājos, ja mani izvēlas viesrežisors. Viņš par tevi neko nezina. Tas ir tik atbrīvojoši, jo nav ne kādu uzslāņojumu.
Zēni nav meitenes
Dailes teātra Mazajā zālē 10., 22., 23.II, 8.III plkst. 19, 25.III plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 28–33