Šo grāmatu nevar neievērot. Zila, bieza, ar neraksturīgi baltiem burtiem uz vāka. Kristapa Kalna titulfotogrāfijā – Guna Zariņa kā Spīdola un Uldis Anže kā Lāčplēsis Viestura Kairiša iestudējumā Uguns un nakts. Pievelk.
Arī pēc būtības tas ir notikums. Grāmata Neatkarības laika teātris. Latvijas teātra parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā ir turpinājums vēstures grāmatām Latvijas teātris. 70. gadi un Latvijas teātris. 80. gadi, Latvijas teātris. 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija, kuras iznākušas gan LFMI, gan tā priekšteča A. Upīša Valodas un literatūras institūtā izdevumā. Visi šie izdevumi ir kļuvuši par teatrāļu nošķirstītām rokasgrāmatām viņu profesionālajā ikdienā.
Jaunākajā pētījumā, kuru teātra zinātniece Edīte Tišheizere izlolojusi kopā ar kolēģēm Ditu Jonīti, Ievu Rodiņu, Laumu Bartkeviču-Mellēnu, vēsture vairs nav skatīta tikai kā "lielo" teātru attīstības gaita, bet gan stilu un virzienu, skolu un parādību mijiedarbība. Tā kā daudzas parādības varēja attīstīties, tikai pateicoties tam, ka Latvija ir atguvusi valstisko neatkarību, bet māksla iekļāvusies globālajos procesos, paplašinājušās pētījuma robežas, izdevumam dots nosaukums Neatkarības laika teātris. Pirmoreiz teātra vēstures kontekstā aprakstīta ne tikai teātra, bet arī operas režija, scenogrāfija, jaunā, kolektīvi tapusī dramaturģija, laikmetīgā deja un, protams, starptautisku autoritāti ieguvušie Latvijas mākslinieki.
Monogrāfijas mērķauditorija ir ne tikai teātra profesionāļi, bet arī studenti, teātra mākslas pasniedzēji, jebkurš skatuves mākslas interesents. Dizaina autores Sarmīte Māliņa un Dace Eglīte apjomīgo pētījumu padarījušas ērti uztveramu un parocīgi lasāmu. Īpaša pievienotā vērtība ir personu rādītājs, kas iespiests atsevišķā burtnīcā.
Teātra zinātniece Edīte Tišheizere ir bijusi aktīvi iesaistīta visā pētījumu ciklā – vispirms kā jauna, daudzsološa teātra zinātniece ar prestižo Maskavas GITIS studiju diplomu kabatā. Jaunākajā monogrāfijā – kā struktūras autore un pētījuma vadītāja.
Edīte Tišheizere domā par teātri tik dzīvi un raksta tik talantīgi, ka jebkura neredzēta izrāde no viņas pusotra teikuma uzdīgst telpā un laikā no jauna, laimīgi izmūkot no likteņa būt vien par sausu paragrāfu teātra vēstures pārstāstā.
Vectēva skaistajam jūgendstila skapim asistējot fonā, mūsu virtuālā saruna izvēršas emocionālāka, nekā varētu gaidīt, apspriežot akadēmisku pētījumu. Tāds laiks, kas ir pilnīgs pretstats senā amatnieka darba pamatīgumam un drošībai. Spēlmaņu nakts izrādes ir palikušas neskatītas. Runājam par visiem sāpīgo pauzi un kas īsti ir tas, kā pietrūkst. Vairākkārt intervija piedzīvo klusuma pauzes, kad Edīte atzīst, ka nebija nojautusi, ka tas viņu skar tik dziļi un tik personīgi saviļņo.
Edīte Tišheizere. Sapratu, ka man šodien vajag puķes. Mums ir tāds mazs veikaliņš uz stūra – dārzeņi, viss kaut kas. Un kad tev saimniece saka – šodien noteikti ir jāņem redīsi, bet narcises es jums nedošu, tās nav priekš jums… Tik šausmīgi ir vajadzīgi šie mazie veikaliņi un ikdienas prieciņi! Mazā, īstā saskarsme ar dzīvu cilvēku.
Vai tev pietrūkst teātra? Ap ko grozās tavas domas?
Nupat jau sāk pietrūkt. Atklāti sakot, pirmajā lokdaunā izbaudīju vientulību. Rakstīju dienasgrāmatu, kas tiešām ir tikai dienasgrāmata. Es to sadedzināšu, negribu to pat pārlasīt, jo tur tiešām rakstīju visu tikai nost. Atklāti sakot, nepietrūka. Lai gan tad, kad ieraudzīju Mārtiņa Meiera Visas labās lietas, biju pilnīgi laimīga. Tāpēc, ka izrāde, tāpēc, ka kopējā vilkme uz kaut ko… Teikt, ka man šausmīgi pietrūkst teātra, es nevaru. Drīzāk teiktu, ka pietrūkst kontakta, ko dod laba izrāde. Ja tu man tā prasi, iedomājos, ka nemaz negribētu redzēt tādu lielās zāles izrādi, bet kādu mazās zāles – to gan ārkārtīgi gribētu.
Pēc teātru vadītāju atklātajiem plāniem vasarā gaidāms milzīgs aizturēto izrāžu sprādziens. Esi gatava visu praktiski reizē noskatīties?
Gan jau noskatīsimies un gan jau pa visiem aprakstīsim. Būsim jau arī aizcietušies rakstīt. Es pēkšņi sapratu, ka nemācētu vairs uzrakstīt recenziju.
Vai tavām teātra kritiķes prasmēm kaut ko nodara šī dīkstāve? Frizieri, piemēram, grieza matus mežā. Kritiķim par neredzētām izrādēm rakstīt ir grūtāk, lai neteiktu – neiespējami.
Nē, es neesmu atvilktnei rakstītāja. Visu laiku tāpat ir jāraksta. Man ir dažādi starptautiskie projekti, žurnāls Ir. Bet tās nav recenzijas! Drusku ir bail, jo smadzenes jau tāpat ir muskulis, kas ir jātrenē.
Zinu, ka pirms pandēmijas biji liela "opertūriste". Vai Jonasa Kaufmaņa klausīšanās ekrānā ar iespēju apturēt tev atsver dzīvos iespaidus pasaules izcilākajos opernamos?
Vispār es spēju baudīt arī šādi. Runājot par Kaufmani, nupat noskatījos Aīdu tiešraidē no Parīzes operas. Man vienmēr tik svarīga operā ir bijusi režija, un tagad es skatos, ka Aīda ir liela, sarežģīti vadāma lelle, Sondra Radvanovska stāv aiz tās un dzied. Sapratu ideju, bet tomēr tik nenormāli žēl dziedātāju. Tikai pašās beigās kapa skatā bija skaists režisorisks gājiens: Aīda – Radvanovska sniedzas, lai sasniegtu Kaufmaņa Radamesa roku, bet tās nesaskaras, viņš paliek ar Aīdu – lelli…
Agrāk man likās, ka es nekad vairs negribēšu skatīties Dzefirelli, no kura efejām stāvus ceļas putekļi, bet, skatoties Aīdu, pēkšņi sapratu, ka gribu (smejas). Nesaku, ka gribu Aīdā ziloņus, bet pēkšņi sajutu tā-ā-ā-das šausmīgas ilgas pēc Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga Aīdas.
Skatos to, kas man jau ir mājās, – diskus. Tādas lietas, ko jau zinu. Pirms Aīdas skatījos Cīrihes opernama tiešraidē baletu, kas bija iestudēts pēc Šūberta Ziemas ceļa. Tenors neredzams dziedāja, un dejotāji dejoja. Tas bija ļoti interesants, saspringts, neilustrējošs balets ar reālu nāves tuvumu. Pēc abām šīm izrādēm mākslinieki iznāca paklanīties, un viņiem aplaudēja orķestris. Un viņi – orķestrim. Tas ir tik šausmīgi… No vienas puses – skaistā mākslinieku solidaritāte, no otras puses – tie tūkstoši, kas skatāmies un nekā nevaram viņiem palīdzēt...
Nupat intervēju Valmieras Drāmas teātra aktrisi Ievu Puķi, runājām par to, ka viņi ik mēnesi Ilgu tramvaju vienu dienu izmēģina un vienu dienu nospēlē. Gandrīz nevienam. Runājām ar viņu par to, ko nozīmē aplausi. Atkal jāatsaucas uz Kaufmani, kurš intervijā teica, ka ir patīkami, ka tevi novērtē, bet tagad pēkšņi saproti, ka ar aplausiem izrāde noslēdzas – mākslinieks var iziet ārā no lomas, tas ir kā priekškars. Var iziet ārā no vienas ārijas un sākt nākamo. Izrāde beidzas ar aplausiem. Ieva Puķe saka – mēs stundu pēc izrādes sēžam un nevaram aiziet mājās, jo izrāde bez aplausiem nav beigusies. Tas ir šausmīgi. Tagad atļaus iet uz veikalu un sazin kur, bet neļauj iet uz teātri, kur ir tik daudz izdarīts, lai būtu droši. Nav taču nekādu ziņu, ka kultūras iestādēs – muzejos, bibliotēkās, kur iet iekšēji ļoti disciplinēti cilvēki, – būtu tas perēklis.
Kaufmanis saka – pat kara laikā ir bijusi iespēja pāris stundu teātrī aizmirst, kas notiek ārā. Tajā brīdī tu sakrāj kaut kādus dvēseles spēkus, lai dzīvotu tālāk. Tagad pēkšņi tas mums ir liegts. Es, protams, varu skatīties ekrānā un laiku pa laikam skatos. Ir mākslinieki, kas var caursist ekrānu. Piemēram, man milzīgs atklājums bija režisors Timofejs Kuļabins. Elmāra Seņkova Irānas konference, manuprāt, arī caursit ekrānu. Bet patiesībā ir vajadzīgs zāles klusums, koncentrēšanās, gatavošanās. Mums ar tevi tas bija darbs. "Žūrēšanas" laikā – diezgan nomācošs darbs, bet tu vienalga atceries, ka bija gatavošanās. Uzliki kaut vai citu šalli, iekšēji sagatavojies. Nopirki programmu, vai tev iedeva par brīvu kā žūrijas loceklim, izlasīji… Nevaru teikt, ka man pietrūkst mākslas, bet pietrūkst šī kontakta. Es esmu pašpietiekams cilvēks, man nav grūti būt vienai, man ir pietiekami, ko darīt, pietiekami, par ko ar sevi sarunāties.
Tev pieder izteiciens "izsist no rokām visus kritiķa ieročus". Kura izrāde pēdējoreiz to spēja? Ieblieza pa prātu un jutekļiem tā, ka aizmirsi, ka esi darbā?
Tā bija Ineses Mičules un Mārtiņa Meiera Visas labās lietas. Kad tu pēkšņi izdzirdi sevi iegavilējamies "kafija!!!", kad pienāk kārta tev nosaucamajam vārdam, tu tik šausmīgi esi iekšā
Un līst asaras no tā, ka čalis, kam ir iedalīta tēva loma, kāzās patiešām spēj pateikt tos pāris vārdus no sevis, jo viņš arī ir bijis tik ļoti iekšā. Tas ir brīdis, kad izsit ieročus. Tu esi laimīgs, ka vari uzrakstīt par savu tīro prieku.
Vai rakstīt kopā ar kolēģēm Ditu Jonīti, Laumu Mellēnu-Bartkeviču un Ievu Rodiņu jauno teātra vēstures pētījumu arī bija tīrais prieks?
Oi, brīžiem tas bija tālu no prieka. Tīrais prieks bija rakstīt par scenogrāfiju, jo tā ir mana senā mīla. Studiju laikā mums bija ļoti daudz jāraksta. Sapratu, ka par aktieriem rakstīt man ir bail, jo es neko nesaprotu. Scenogrāfiju tu vari apskatīties, arī pēc tam pataustīt, ja izdodas. Tas bija Blumberga un Freiberga laiks, Marts Kitajevs un Juris Dimiters. Man atsauksmi par disertāciju rakstīja Blumbergs. Sirdij trīsot, sadabūju telefona numuru un piezvanīju. Viņš pēkšņi ar tevi runā, it kā tu būtu viņa līmenī un visu saprastu. Tās bija tādas bailes – tūlīt viņš sapratīs, kāda muļķe es patiesībā esmu. Pēc tam tāpat bija ar Kroderu.
Bet par grāmatu – pilnīgi atceros brīdi, kad stāvēju 3. autobusā "garmoškā" un man ienāca prātā – ā, grāmatai varētu būt šāda struktūra! (Smejas.) Īsi gabaliņi par teātriem un lielākais akcents uz parādībām. Ieraudzīju to pilnīgi grafiski.
Kā pētījums Neatkarības laika teātris. Latvijas teātra parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā ierakstās iepriekšējo pētījumu – 70., 80., 90. gadu – kontekstā? Iepriekšējās teātra vēstures grāmatās tu biji autore, tagad – gan galvenā redaktore, gan autore. Vai tev bija svarīgi uzturēt zināmu pēctecību un sasaukšanos ar šiem izdevumiem?
Jau rakstot par 90. gadiem, man šķiet, Guna Zeltiņa to sajuta: tu it kā turpini to pašu shēmu, bet ar to jau kļūst grūti. Bija pagājis jau krietns laiks, un sapratu, ka rakstīt "par mājām" vairs nevar. Par daudz ko Dita Jonīte un Ieva Rodiņa strīdējās pretī, es atkal centos pierādīt. Kaut kas mainījās, bet mans izdomātais pamatprincips palika.
Ievadā raksti, ka kopā ar Gunu Zeltiņu, Silviju Radzobi, Ligitu Bērziņu savā laikā saņēmāt lielu uzticības garantu no Lilijas Dzenes, kura par 70. gadu Latvijas teātri uzticēja rakstīt jaunajai teātra zinātnieču paaudzei kā atvērtākai un brīvai no pašcenzūras. Kādas profesionālās un cilvēciskās paaudžu atšķirības iezīmējās, strādājot kopā ar Ievu Rodiņu, Ditu Jonīti un Laumu Mellēnu-Bartkeviču?
Tur ir daudz atšķirīgā. Viņas ir mācījušās citā laikā, kad jau tika apgūtas dažādas teorijas, pētniecības metodes. Tas, kas viņām ir dabiski, man gluži nav. Tāpēc Ieva varēja rakstīt par postmoderno un postdramatisko teātri. Nedomāju, ka viņai bija viegli saprast, kas ir kas, bet es vispār nevarētu par to rakstīt. Man tas būtu jāstudē no paša sākuma. Man par to ir tikai priekšstati. Viņām mūsu smilšu kastē ir citas lāpstiņas. Tai paaudzei ir ļoti daudz lāpstiņu. Mums arī institūtā (LU LFMI) ir ļoti interesanti semināri un akadēmiskās brokastis. Iepazīsties ar kādu interesantu teoriju, padomā – ha, varētu to pielietot, bet… tad jāstudē pamatīgāk.
Tavas "lāpstiņas" spēks, manuprāt, ir nepārvērtējams un ļoti vajadzīgs, lai saglabātu vēsturei izrādes dzīvo matēriju un pulsu. Zinu, ka tas ir nepopulārs viedoklis, bet vai nav tā, ka reizēm aiz erudīta teoriju un specifiskas terminoloģijas lietojuma pati izrāde kaut kur pazūd, izdzēšas tās īpatnējie vaibsti? Ir nācies novērot, ka trīs četras stilistiski dažādas izrādes tiek paliktas zem postdramatiskā teātra cepures un vēsturē ierakstītas kā ļoti līdzīgas, ja ne vienādas.
Zini, te ir jāšķir teātra kritika un teātra zinātne, man liekas. Kritikā izcel īpašo. Otrajā gadījumā centies vispārināt, atrast kopsaucējus atšķirīgām parādībām, un tad var gadīties, ka no teorētiskā viedokļa "viss ir viens". Bet patiesībā mainīt teorētisko skatpunktu, tā kā prožektora staru pavērst no dažādiem kaktiem un ieraudzīt citādu bildi ir ļoti interesanti.
Vienā brīdī es domāju, ka gribētos uzrakstīt vienai pašai – kā Guntim Berelim savu latviešu literatūras vēsturi (Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam – U. A.). Tas ir viņa skatījums. Neatkarības laika teātrī mans skatījums ir koncepcija. Man gribējās izpētīt pamatplūsmu, psiholoģisko teātri, bet Ieva Rodiņa lai uzraksta par postdramatisko teātri. Jā, mēs bieži savā leksikā mētājamies ar jēdzienu "postdramatiskais teātris", man gribējās, lai tas būtu izskaidrots. Un par deju, piemēram, es nevarētu uzrakstīt.
Vai jums bija konceptuāli strīdi par izrāžu, personību atlasi. Kā jūs vienojāties, kas konkrētajā laika periodā ir bijis notikums?
Es neuzspiedu, kas ir notikums. Uzrunāju savas institūta kolēģes un ļāvu viņām brīvi rakstīt. Vienīgi nodaļā par operu uzaicināju no malas Laumu, un mēs mazliet arī pastrīdējāmies. Tā kā mans spēks ir izrāžu apraksti, sadalījām, ka Lauma raksta konstrukciju un es iestarpinu izrāžu aprakstus.
Ļoti vērtīgi šķita tavi klasiķu – Oļģerta Krodera un Māras Ķimeles – portreti, arī par pārējiem XX gadsimta ievērojamākajiem Latvijas teātra režisoriem. Nevarētu teikt, ka par viņiem nebūtu rakstīts, tomēr tev ir izdevies precīzi koncentrētā veidā vēlreiz izgaismot šo režisoru radošās esības būtību.
Man liels pluss ir tas, ka esmu redzējusi, kā viņi strādā. Gandrīz visi. Kā strādā Kroders, Deičs, kā strādā Ķimele, kā strādā Miša (Mihails Gruzdovs) un kā – Indra Roga.
Katra jauna Latvijas teātra vēstures grāmata uz daudziem gadiem kļūst par teātra profesionāļu darbarīku. Vai, to organizējot un pati rakstot, izjuti lielāku atbildību, nekā rakstot kārtējo recenziju? Vai apziņa, ka veido oficiālo atmiņu par to, kāds latviešu teātris ir bijis šajā periodā, netraucēja?
Jā, jau rakstot par 80. gadiem, man pielēca, ka patiesībā ir divas teātra vēstures – vienu veido izrādes, uz kurām skrien cilvēki, otru – tās, kuras ir interesantas kritiķiem. Ir, protams, laimīgi gadījumi, kad tas sakrīt, bet patiesībā tomēr pastāv šīs paralēles. Līdz ar to katra vēsture ir subjektīva. Šis ir mūsu skatījums. Shēmu izdomāju es, bet katrs tajā iekļāva savu skatījumu. Man liekas, ļoti vērtīgi, ka ir savākti, piemēram, visi fakti, kas attiecas uz mūsu laikmetīgās dejas teātri. Grāmatā ir arī "caurumi". Lai cik mīļa man būtu leļļu māksla, nav, piemēram, par Latvijas Leļļu teātri, arī par Umku.lv. Sapratu, ka esmu tomēr profāns, lai par to rakstītu. Man mierinājums ir tas, ka ir iznākušas vairākas labas Alda Linē grāmatas par šo tēmu. Nav arī atsevišķas nodaļas par aktiermākslu. Tur mierinājums ir izdevums 100 izcili Latvijas aktieri.
Līdz ar Silvijas Radzobes aiziešanu sapratu, ka mēs esam tas, par ko Smeļanskis (izcilais krievu teātra zinātnieks Anatolijs Smeļanskis – U. A.) teica – "uhodjaščaja natura". Mans Valmieras teātra draugs Arnolds Osis to pašu ļoti precīzi pateica kādā citā sakarā – aizejošā tagadne. Man šobrīd ir sajūta, ka mana paaudze ir pēdējā, kas var novērtēt to baigo lūzumu, jo mēs jau kā pieauguši cilvēki atceramies to, kas bija. Bet bijām vēl pietiekami jauni un elastīgi, lai varētu jaunajā sistēmā ieiet, nevis distancēties vai noliegt.
Esi uzrakstījusi nodaļu par psiholoģiskā teātra metamorfozēm režijā un aktiermākslā. Vai, tavuprāt, ir iespējams tāds teātra attīstības scenārijs, kurā psiholoģiskais teātris kļūst lieks vai atmirsts pavisam?
Par to mēs daudz runājām ar režisoru Feliksu Deiču Valmieras teātrī. Viņš teica – patiesībā jau viss teātris ir psiholoģisks un izriet no cilvēka psiholoģiskās uztveres, apzīmējumi "intelektuālais", "sakrālais", "naturālistiskais" ir atkarīgi no tā, kuru cilvēka esības jomu tas izceļ vai ignorē. Man liekas, vienmēr būs teātris, kas vienkārši gribēs izstāstīt kādu stāstu tā, lai tu pilnībā saprastu un ieraudzītu un nebūtu jādomā, kādā stilā tas ir – vai tā ir groteska vai kas cits. Vienmēr būs vēlēšanās identificēties, bet īsti identificēties tu vari ar reālistisku teātri.
70. un 80. gados teātrim bija neatsverama loma sabiedrības garīgajā dzīvē un nevardarbīgajā pretošanās kustībā. Kā tu teiktu – kas tagad ir teātris? Vienkārši viens no daudziem izklaides veidiem?
Visos šajos izdevumos mēs jau gribot vai negribot rakstām par virsotnēm. Un nevienā laikā virsotņu nemaz nav bijis tik daudz, agrāk bija visādas ražošanas lugas, tagad kaut kas cits. Pēc gadiem tikpat atsijājas nenozīmīgais. Domājot par šo laiku, kas cits ir teātris, ja ne garīga jutekļu bauda? Garīga jutekļu bauda bija jau minētās Visas labās lietas. Ne velti to Latvijā iestudējuši divi teātri. Tūlīt būs arī Liepājas teātrī. Vai Valtera Sīļa Cilvēki, vietas un lietas. Kas cits tas ir, ja ne garīga bauda? Vai Indras Rogas Zojkina kvartira, kuru esmu redzējusi desmitiem reižu. Kad spēlēja Nacionālajā teātrī, tā bija pati pēdējā izrāde. Kad visi nāca klanīties, Daumants Kalniņš – Balss – iznāca un paklanījās vispirms pārējiem aktieriem un tikai pēc tam zālei.
Tā solidaritāte aktieriem ar publiku jau nepazūd arī tagad. Varbūt mazāk iet uz teātri, vairāk gribas izklaidēties, jo dzīve kļūst tikai ātrāka, ātrāka un ātrāka. Man mamma deviņdesmitajos teica: "Jūs tik maz pelnāt un tik daudz strādājat." Atbildēju: "Mammīt, tagad, lai stāvētu uz vietas, ir ļoti ātri jāskrien." Tad, kad, Liepājā dzīvodama, četrus gadus strādāju avīzē Kursas Laiks, es nerakstīju par kultūru, bet par izglītību un sociālajām lietām. Kad tu esi aizbraucis uz speciālo internātskolu, kur ir bērni, kas nekad nemācīsies, nekad nestaigās, pēc tam atbrauc atpakaļ un vairs negribas redzēt teātrī problēmas.
Ļoti labi saprotu arī tos cilvēkus, kuriem šobrīd gribas izklaidi. Tas, ka esmu strādājusi gan teātrī, gan avīzē, man ir baigi palīdzējis. Tajā laikā sastapos ar cilvēkiem, kuru apziņā teātra nebija vispār. Kā, piemēram, manā apziņā nav filatēlijas vai golfa. Bet viņi bija tik interesanti! Bet pēc četriem gadiem atkal tāds kaifs bija būt teātrī. Jo – ja tu nestrādā īsti savā profesijā, tev latiņu uzliek citi. Tikai profesijā strādājot, tu pats sev vari likt latiņu. Liepājas teātrī nostrādāju vēl sešus gadus. Pēc tam aizgāju uz Valmieras teātri, kur bija Kroders un viņa audzinātie aktieri. Tur atkal bija citādāk. Tur nebija īsti kur satikties, tāpēc mēs varējām sākt sarunu visur kur – uz kāpnēm, frizētavā. Tas bija tāds laiks, kad jebkurā brīdī varēja sākties intelektuāla saruna. Mums bija brīnišķīgi meiteņu pasākumi. Dzīvoju burvīgā vecā savrupmājā ar krāsns apkuri. Tā tagad ir pārvērsta par vidēji aritmētisko viesu namu. Baisā aukstumā vecā Jaunā gada vakarā rīkojām meiteņu karnevālu Pie tropu vāverēm.
Nesen apskatījos bildes, un šausmīgi ar Ievu Puķi sasmējāmies. Redz, Liepāja ir pietiekami liela, lai cilvēkiem būtu mājas un teātris. Bet Valmierā visi dzīvojās pa teātri. Bija pavisam cita čupošanās. Strādāt teātrī – man tā ļoti pietrūkst – sēdēt mēģinājumos, ieraudzīt to brīdi, kad izrādei sāk pukstēt sirds. Nav gatavs, bet yes! No sīkiem, izciliem gabaliņiem tavā galvā ideālā izrāde jau ir notikusi. Ja tu vēl kādam tajā brīdī esi vajadzīgs – Indra Roga vai Elmārs Seņkovs katrreiz paprasīja – un ko tu saprati? –, tad tas vispār ir tāds kaifs.
Pieminētais Elmārs Seņkovs ar savu jaundibināto Esarte pārstāv jaunāko paaudzi profesionālajā teātrī. Aktīvi darbojas arī Kvadrifrons, radušās vēl jaunas teātra formācijas. Ko tavā skatījumā jaunie mēģina pateikt par savu laiku? Vai piekrīti, ka katra jauna paaudze teātrī ienāk ar savu dzīves un mākslas manifestu?
Šis ir viens no iemesliem, kāpēc es saku, ka esam aizejošā tagadne. Ir jau kaut kādas lietas, ko man ir grūti pieņemt. Tas ir vissliktākais vispār iespējamais, ja pēkšņi sāk likties – man gan jaunībā bija problēmas, man gan Maskavā nācās baigi pierādīt, ka manas smadzenes ir tikpat vērtīgas kā maniem kursabiedriem – puišiem. Man vajadzēja rakstīt ar zemtekstiem, bet viņiem nekādu problēmu nav. Tas ir tas trakums. Viņi vienkārši laiku izsaka citādi, un es ne vienmēr varu to saprast un novērtēt. Man studiju gados kritikas semināra klades vāka iekšpusē bija ierakstīts kursa vadītāja Jurija Ribakova teiciens – poņatj, a potom ņe priņatj (no krievu val. – saprast un tikai pēc tam nepieņemt – U. A.). Vispirms saproti to, ko mākslinieki grib pateikt, nevis maucies virsū ar savu izpratni. Es reizēm skatos, un man tas liekas pa virsu. Bet tas varbūt vienkārši ir citādi. Varbūt es pārlecu pāri "poņatj" un uzreiz lecu uz "ņe priņatj".
Daudz kas man liekas interesants. Man ļoti ir patikušas vairākas izrādes Kvadrifronā, īpaši Zvēri ir nemierīgi. Āris Matesovičs man vispār šķiet viens no fascinējošākajiem jaunajiem aktieriem. Varu maldīties, bet viņš man atgādina Indru Briķi. Tajā nozīmē, ka Indrai taču "nav sejas". Protams, ir, bet tajā var uzzīmēt pilnīgi visu. Man liekas, ka Matesovičam ir tik plāna āda un tāda ļaušanās. Tas Opis izrādē Te sākas nakts… Man patīk daudzi Mihaila Čehova Krievu teātra aktieri, kuri ir brīvi divvalodīgi un ienes citādu domāšanu, un ļaujas visādiem dulliem izaicinājumiem, kā Jekaterina Frolova izrādē Nāc laukā. Cik daudz ienesa Liepājas Klaipēdas kurss ar pilnīgi citu iekšējo un ārējo tehniku! Teātri uzšāva burtiski citā līmenī.
Bet citreiz skatos uz jauno izpausmēm un domāju – re, kā, esam labklājības sabiedrība, jaunu cilvēku var uztraukt tas, ka sabiedrība prasa, lai tu aizkrāso sirmos matus (smejas, atsaucas uz apvienības PERFOrācija izrādi Heda. Human, režisore – Beatrise Zaķe – U. A.). Bet tajā pašā Provodņikā izstādē bija vairāki darbi, kas mani ļoti uzrunāja. Ļoti liels gabals bija jāaiziet līdz domai, bet tu ej to gabalu un tev ir interesanti. Jaunajam scenogrāfam Andrim Kaļiņinam bija porcelāna plāksnītes, cita pēc citas, uz kurām bija tikai ģeogrāfiskās koordinātes. Tu stāvi un domā – kas tas varētu būt par ceļu? Tas tik spēcīgi iesit tev pa fantāziju! Tā kā Rotko. Esmu sēdējusi pie Rotko ļoti dažādos muzejos – tas tik nenormāli, nenormāli ievelk, jo apelē pie tavas iztēles. Tieši tā man brīžiem pietrūkst jauno darbos, ka nav par ko fantazēt. Bet es paskatos Zvēri ir nemierīgi, un tas manī saceļ pilnīgi vētru.
Esam interviju pieskaņojuši 27. marta Teātra dienai. 70.–80. gados tā sita augstu vilni. Vai saredzi Teātra dienai radošo potenciālu un jēgu arī mūsdienās?
Kad Valdis Lūriņš taisīja savas brīnišķīgās Teātra dienas, es biju Maskavā, bet mana cauri gadiem labākā draudzene rakstīja par to vēstulēs. Man tās ir saglabājušās – dubultlapas no A4 rūtiņu klades, aprakstītas no visām četrām pusēm. Un es saņēmu tādas astoņas reizē! Man ir tādi apraksti, kā Teātra dienās opera uzstājās ar gabalu no Britena Spēlēsim operu Mazais skursteņslauķis un zāle dziedāja dažādās putnu balsīs, kādi izskatījās katra teātra priekšnesumi, ko Lūriņš teica Doma laukumā, bet pati neesmu Teātra dienās fiziski piedalījusies.
Kaut kādā mērā tas man saistās ar pagājušo Spēlmaņu nakti. Es visu laiku atgriežos pie solidaritātes. Varbūt Teātra diena atkal varētu būt kaut kas tāds. Man liekas, šī pēdējā, kurā visi teātri virtuāli pieslēdzās Liepājas teātrim, bija viena no brīnišķīgākajām Spēlmaņu naktīm. Kā Ojārs Vācietis saka: "es tik tuvu tev esmu, ka tālumu nemana."