Es raugos pa viesnīcas istabas logu uz Ķelnes Domu, dzeru burkānu, ābolu un ingvera sulu un varu runāt. Šobrīd es atpūšos pirms nakts, kas man paies pie ērģelēm Ķelnes filharmonijas koncertzālē, – no Vācijas atsaucas mūsu pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna. Sāpīgo brūci, ko šoruden viņas sirdī iecirtusi ilgi auklētā ērģeļmūzikas festivāla ORGANismi pēkšņā atcelšana dzimtajā Rēzeknē kārtējā lokdauna dēļ, šobrīd viņai kompensē intensīvā koncertēšana citur Eiropā, kur kultūras dzīve turpina būt visiem atvērta. Nākamnedēļ ērģelniece dosies uz Latviju, lai pirmo reizi kāptu uz Liepājas koncertzāles Lielais dzintars skatuves – diriģents Māris Sirmais iesaistījis Ivetu Apkalnu Latvijas 103. dzimšanas dienas koncerta programmā. Viņa spēlēs Aivara Kalēja virtuozo ērģeļtokātu par korāli Gods Dievam augstībā un piedalīsies Raimonda Tigula vērienīgās oratorijas Jūras grāmata atskaņojumā.
Svētku priekšvakarā – 17. novembrī plkst. 19 – klausītājus plānots gaidīt koncertā klātienē. 18. novembrī plkst. 17 programmu varēs vērot Latvijas Reģionālās televīzijas kanālā ReTV, kā arī koncertzāles Facebook un YouTube kontā jebkurā vietā pasaulē.
Kāpēc uz Ķelnes filharmoniju jādodas naktī?
Lai vienatnē reģistrētu ērģeles, izvēloties gaidāmās koncertprogrammas skaņdarbiem nepieciešamos tembrus. Tam ir jāziedo daudz laika, un koncertzāles parasti ir brīvas tikai naktīs. Kur nu vēl tik aktīvā vietā kā Ķelnes filharmonija.
Man tur 5. decembrī būs unikāla alternatīva programma kopā ar vācu baritonu Benjaminu Aplu un lietuviešu akordeonistu Martinu Levicki. Tāds trio patiešām ir unikāls. Tas būs ceļojums mūzikas vēsturē, sākot ar Klaudio Monteverdi un beidzot ar mūsdienu komponistiem. Programmā ir gan Bahs, gan Šūberts un Dvoržāks, gan Gubaiduļina, gan somu komponists Veli Kujala, kuram ir tikpat daudz gadu, cik man. Turklāt Benjamins Apls dziedās arī Jāzepa Vītola un Alfrēda Kalniņa dziesmas latviešu valodā. Es to ieteicu, un viņš atsaucās.
Esmu atbraukusi, lai divās naktīs čakli to visu pie šī instrumenta sastrādātu. Naktī, kad Ķelnes Domu izgaismo, skan baznīcas zvani, cilvēki skrien uz restorāniem, bāriem, koncertiem un sāk birt ārā no filharmonijas tieši blakus, es aunu kājas un eju strādāt.
Mums, ērģelniekiem, vienmēr ir dubulta slodze. Uz koncertu vietām ir speciāli jābrauc jau iepriekš, lai visu sagatavotu ar konkrēto instrumentu. Tā ir mūsu maizes garoziņa, ir jābrauc pa pasauli divkārt, un daudz laika paiet instrumenta sagatavošanā. 12. decembrī spēlēšu solokoncertu Vīnes Mūzikas biedrības namā Musikverein, kur pirmoreiz šīs zāles vēsturē koncertsērijā Grosse Solisten/Lielie solisti tiks pārstāvētas ērģeles. Šajā vakarā spēlēšu Baha, Lista un Pētera Vaska skaņdarbus. Lai sareģistrētu ērģeles, es turp došos jau 1. decembrī.
Pirms devāmies neaizmirstamajā 2019. gada Eiropas turnejā kopā ar maestro Marisu Jansonu, kur septiņās dienās sniedzām septiņus koncertus ar septiņām dažādām ērģelēm, es visu maršrutu izbraucu jau iepriekš, lai sareģistrētu instrumentus. Tā bija Marisa Jansona skaistā pēdējā turneja viņa nāves gada pavasarī. Spēlējām Kamila Sensānsa Ērģeļu simfoniju un Fransisa Pulenka Ērģeļkoncertu. Pirmais no šiem koncertiem – Minhenē – tika ierakstīts un izdots albumā. Mariss Jansons devās mūžībā tieši manā dzimšanas dienā, 30. novembrī.
Ir tikai dažas filharmonijas, kuras ņem vērā, ka arī ērģelniekam vajadzētu strādāt normālā diennakts laikā, un sāk piedāvāt laiku dienā. Neviens orķestris jau nu neies naktī mēģināt. Arī neviens dziedātājs vai trompetists to nedarīs, bet ērģelniekam nekas cits neatliek. Bet tas ir normāli. Arī līdz šim pirmo un vienīgo Elbas filharmonijas izdoto ērģeļu albumu – manu solodisku Gaisma un tumsa – mēs rakstījām tikai naktīs. Tas notika četras naktis pēc kārtas no pusnakts līdz sešiem rītā. Tajā visā ir kaut kāda privilēģija – tas miers, kas valda, kad tur neviena nav. Zinu, ka kaut kur ir sargs, bet zāle ir mana. Bez stresa un liekas skatīšanās pulkstenī. Zinu, cikos varu sākt, bet strādāt varu, līdz atnāk pirmais apkopējs.
Naktī tukšā koncertzālē vai vienīgajā apgaismotajā laukumiņā baznīcā nav neomulīgi?
Lielajā Ķelnes Domā, visu nakti sēžot pie ērģelēm, tiešām bija spokaini. Man dzīvē ir pienācis posms, kad cenšos izvairīties no tā, kas man traucē justies ērti un mākslinieciski izpausties tā, kā vēlos. Tagad cenšos biežāk pateikt "nē". Baznīcās naktīs vairs nereģistrēju un arī nespēlēju tur ziemā desmit grādu aukstumā stingstošiem pirkstiem. Tagad jau mazliet varu atļauties izvēlēties.
Es ārkārtīgi mīlu kriminālfilmas. Lasīt ir par garu, man vajag redzēt, lai ir mūzika un viss pārējais. Atgriezusies viesnīcā pēc koncerta, kurā adrenalīns man bijis diezgan augsts, es vienmēr pirms gulēšanas skatos krimiķus. Laikam kaut kas ir gēnos, ņemot vērā, ka mans tēvs bija kriminālizmeklētājs. Esmu spēlējusi arī mazā lauku baznīciņā, kam apkārt, protams, ir kapi. Tas bija Ostzē. Simt metru attālumā bija jūra. Tur nebija neviena. Tikai kāpas un jūra. Naktī cauri kapiem ejot līdz namiņam, kurā mitinājos, galvā sāka rasties domas: kāpēc neviens nav iedomājies veidot filmu par slepkavību ērģelēs vai par līķa noslēpšanu ērģeļu stabulēs? Tur taču neviens nemeklētu. Tur ieskatās tikai ērģeļu skaņotājs. Man kā lielai krimiķu cienītājai ir radušās dažas idejas, kuras es varētu kādreiz kādam režisoram forši pārdot.
Es izbaudu katru koncertu baznīcā, tomēr nu jau vairākus gadus baznīcu koncertu proporcija ir mainījusies, ņemot vērā, cik daudz es spēlēju ar orķestriem un solo Elbas filharmonijā un koncertzālēs daudzviet citur. Tas viss ir ieguvis citu nokrāsu, nekā bija pirms desmit vai septiņiem gadiem. Tāda aina ir arī manā nākotnes koncertu kalendārā, kas jau ir pilns līdz 2023. gadam. Katru reizi esmu ļoti priecīga, ka man jāiet naktī un no spokiem jābaidās, jo es no tumsas baidos. Ja tuvumā nebūtu neviena kaimiņa, es īpaši omulīgi viena villā nejustos, lai cik tā būtu šika, lepna un lai cik gleznainā mežā vai pļavā tā atrastos.
Omulīgāk jūtos tur, kur varu komunicēt ar cilvēkiem – uz skatuves un tur, kur ir gaisma, es redzu cilvēku acis un par visu ir padomāts. Baznīcās bieži vien tā nav, jo ērģeles parasti ir tālu augšā un starp skaņdarbiem netiek aplaudēts. Esmu arī tikusi ieslēgta baznīcā bez atslēgas. Dažreiz baznīcās nav labierīcību… Koncertzālē es sevi labāk dzirdu un labāk jūtu, ko dzird un jūt publika. Vienmēr domāju: vai mūs, mūziķus, kad spēlējam augšā, ērģeļu luktā, publika jūt tikpat labi? Klausītājiem ir ne tikai jādzird, bet arī jāredz mūziķi, tad mēs daudz labāk un tiešāk varam uzrunāt auditoriju. Pat ja publika sēž maskās, acis ir tik svarīgas! Aplausi un uztvertais acu skatiens man ir būtisks enerģijas avots.
Mūziķi arvien biežāk mēdz ar publiku koncertā arī sarunāties, komentēt. Vai ērģelnieks to var, vai tam vajag kamermūzikas gaisotni un nelielu telpu?
Nesen Mēklenburgas festivālā spēlēju tikai latviešu mūziku. Man katram skaņdarbam ir personisks stāsts un iemesls, kāpēc esmu to izvēlējusies. Tikko Budapeštā runāju par Pēteri Vasku. Bieži pati piesaku piedevu skaņdarbus un izstāstu, kāpēc šoreiz esmu izvēlējusies tieši šo opusu. Par to mazliet pastāstot, es it kā ļauju cilvēkiem ielūkoties savā istabā. Un cik viņi ir pateicīgi par katru mākslinieka pateikto vārdu! Tad viņi klausās mūziku citādi. Baznīcā tas nav gluži iespējams. Tu taču nekliegsi no augšas. Te jāieslēdz citas antenas. Mums tās vienmēr ir: mēs, mūziķi, jūtam visus un visur. Man tomēr ir svarīga atgriezeniskā saite.
Tavam festivālam Latvijā svītru šoruden pārvilka lokdauns, bet citur intensīvi turpini koncertēt. Vai kontrasts ir milzīgs?
Es to redzu gan kā labu, gan sliktu ziņu. Labā ziņa man personīgi ir tā, ka tajā dienā, kad atlidoju no nenotikušā festivāla ORGANismi uz Berlīni, jutos kā izlauzusies no escape room – kā atradusi izeju izlaušanās spēlē. Bija patīkami, ka maniem bērniem nav atkal jādodas pie datora, bet viņi ir skolā. Mana dzīve ārpus Latvijas nav mainījusies. Nolaidos Berlīnē, atkal ieslēdzu savu septīto ātrumu – un uz priekšu. Atkal esmu ceļā, un priekšā ir brīnišķīgas lietas veicamas. Protams, arī citur Eiropā pandēmija vēl nav pagātne. Mēs vēl nezinām, kā tas turpināsies, bet problēmas karstpunkts ir Latvija. Tas šoreiz ir lokāli, nevis globāli.
Sliktā ziņa ir tā, ka tā ir mana Latvija. Mana sirds asiņo, kad ikdienā klausos, skatos un lasu ziņas no Latvijas. Man ir grūti izskaidrot cilvēkiem, kuri man neskaitāmas reizes jautā: kas jums tur Latvijā notiek? Mēs taču tur bijām vēl pirms pusgada, un likās, ka viss ir civilizēti un labi. Tā man tikko vaicāja gan Berlīnes koncertnama intendants, gan Ķelnes filharmonijas intendants. Latvijā notiekošais man nozīmē ļoti daudz. Galu galā gan mana mamma, gan draugi dzīvo Latvijā, un viņus tas skar tieši.
Dzīvojot tikai pagātnē, nekad nebūs nākotnes. Ja mēs tagad pārāk daudz rakņāsimies pagātnē – kad, kurš ko nepareizi un nelaikā ir izdarījis –, meklēsim vainīgos, kā bija un kā būtu, ja būtu, tur arī iestrēgsim. Jāskatās, ko var darīt tagad. Nespēju noticēt, ka Latvija tik ilgi bija pirmajā vietā Eiropā saslimstības rādītāju ziņā. Tikmēr manā dzīvē nekas nav mainījies. 14. novembrī vēlu vakarā, divas stundas pirms slavenā 15. novembra iestāšanās, kad plānotas mājsēdes beigas, nolaidīšos Latvijā, lai 17. novembrī spēlētu valsts svētku koncertā Liepājā.
Lasot ziņas, ka arī Vācijā sākusies nevakcinēto pandēmija, šķiet, ka tur arī brīvdzīves leiputrija drīz varētu beigties?
Šīs ziņas ir diezgan šokējošas. Par to šajās dienās runā īpaši intensīvi. Vakcinēto ir samērā daudz, bet joprojām nav pietiekami – kopā tikai 67 procenti –, lai gan savā draugu un paziņu lokā Vācijā nezinu nevienu, kurš nebūtu vakcinējies. Latvijā gan tādus pazīstu. Situāciju Vācijā nevar salīdzināt ar dzīvi Dānijā, kur nesen koncertēju. Tur sapotēti teju 95 procenti iedzīvotāju, un, ejot pa ielu, saproti, ka tur pandēmija tiešām ir pagātne. Tur vairs nav ierobežojumu, izņemot to, ka cilvēki turpina dezinficēt rokas un ievērot distanci, neskrien cits citam virsū.
Starp citu, Vācijā visiem – arī tiem, kuri ir vakcinēti vai pārslimojuši, – klātienes darbā joprojām katru dienu ir jāveic tests. To es zinu no sava vīra, kurš ieskaņo orķestra, kora un solistu ierakstu Vācijas Radio. Jā, katru dienu nepatīkamais deguna tests. Jā, arī solistei, kurai rīkle un deguns ir ļoti jutīgs aparāts. Un neviens neiedomājas iebilst. Uzmanīšanās, piesardzība un cilvēku solidaritāte ir daudz augstāka nekā Latvijā. Taču redzam arī, cik ļoti atšķiras Vācijas austrumu reģioni no centrālajiem un rietumu reģioniem. Pat Berlīnē postpadomju bloka mentalitāte ir iesīkstējusi paaudzēs.
Kāpēc cilvēkus ir tik grūti pārliecināt par šķietami pašsaprotamo?
Latvijā var saasināti izjust, ka sabiedrība nevis tiecas problēmu atrisināt, bet gan tērē neizsakāmi daudz resursu un enerģijas, lai padarītu šo problēmu neredzamu vai mazāk pamanāmu. To varu salīdzināt ar enerģijas un laika patēriņu, ar kādu mans bērns cenšas man ieskaidrot, kāpēc viņš šovakar neizmācīsies uzdoto. Šī diskusija aizņem pusstundu, kaut gan ar pašu uzdevumu varētu tikt galā piecās minūtēs. Es zinu, kā runāt ar bērnu pusaudzi, pati esmu gājusi skolā, bijusi slinka un plēsusi no grāmatas ārā lapas, lai mammai pierādītu, kāpēc nevarēju iemācīties.
Latvijas sabiedrībai ir raksturīgi, ka vieni tic neticamajam, neiespējamajam, visādām fantāzijām, bet citi – mūsu mediķi – varonīgi dara neiespējamo. Mani ārkārtīgi skāra nesen Latvijas Radio dzirdētā saruna ar medmāsu asociācijas vadītāju: "Resursu nav, cilvēku nav, mediķi izdeg. Mēs jau sen vairs neejam pusdienās un kafiju nedzeram. Tikai strādājam…"
Neiecietība un naids, kas virmo sociālajos tīklos, ir viens no iemesliem, kāpēc es neesmu un droši vien arī nebūšu feisbukā. Cilvēki tur atļaujas vai nu būt pārāk atklāti, vai arī nebūt viņi paši. Pazīstu daudzus cilvēkus, kuri aiziet no sociālajiem tīkliem šo iemeslu dēļ. Sociālajos tīklos ir redzams tas, ko visprecīzāk raksturojis teologs filozofs Juris Rubenis: "Muļķa pazīme ir tā, ka viņam vienmēr ir ko teikt." Tā nav vieta, kur smelties informāciju. Man svarīgas ir ziņas, kuras raida un publicē Latvijas sabiedriskie mediji, SestDiena, Kultūras Diena un Ir. No tā veidoju savu viedokli, bet, lai es par to ar kādu strīdētos feisbukā, man tam nepietiktu enerģijas. Labāk aizeju pie ērģelēm, ieslēdzu tutti un uzlieku Gubaiduļinas klasteri, un tas skan!
Priecājos, ka dienā, kad, cerams, tiks atcelts lokdauns, es nolaidīšos Latvijā.
Šoreiz – tieši uz Latvijas valsts svētkiem.
Man ir liels prieks, ka valsts dzimšanas dienu atkal varēšu svinēt Latvijā. Es to svinu vienmēr – gan 18. novembri, gan 4. maiju –, bet ir atšķirīgi, vai esmu mājās Latvijā vai mājās Berlīnē. Es uzreiz atsaucos Liepājas koncertzāles Lielais dzintars aicinājumam, jo ar Raimonda Tigula Jūras grāmatu mani saista mūža mīlestība. Man bija tā laime un gods piedalīties šīs oratorijas pirmatskaņojumā Ventspils koncertzāles Latvija atklāšanā 2019. gada vasarā. Šovasar to atskaņojām arī Tiguļkalnā. Visos šī apjomīgā opusa atskaņojumos esmu bijusi kopā ar pašu Raimondu Tigulu pie klavierēm, diriģentu Māri Sirmo, Valsts akadēmisko kori Latvija un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Šoreiz spēlēs Liepājas simfoniskais orķestris. Savai aģentei esmu lūgusi, lai, izvēloties manu koncertu datumus, neaiztiktu skolēnu brīvlaiku un 18. novembri. Viņa zina, cik man tas ir svarīgi, un vienmēr cenšas to ievērot, un, pateicoties tam, varēšu būt Liepājā. Ej nu sazini, koncerts varbūt pat varēs notikt ar publiku.
Raimonds Tiguls ir tik introverts, ļoti cieņpilns un labestīgs pret visiem. Daudzi, kas iet pa dzīvi ar bravūrīgu attieksmi, nemaz nav paspējuši viņu iepazīt un novērtēt. Viņā ir tik daudz apslēptas burvības, gudrības un inteliģences. Gan muzikālā, gan cilvēciskā savienība, kāda man ar viņu pēdējos gados ir izveidojusies, man ir liela dāvana. Tādā vecumā, kad jau ir sava ģimene, bērni un seni draugi – tavi cilvēki –, ir grūti sākt vai pat vēlēties un atrast jaunas, uzticības pilnas un pilnveidojošas attiecības. Mēs iepazināmies 2018. gada Dziesmu svētkos Mežaparka Lielajā estrādē. Tās bija ļoti interesantas sarunas, jo mums bija daudz laika: bija jāgaida, jāmēģina, atkal jāgaida. Savukārt Jūras grāmatas pirmatskaņojums Ventspilī bija pirmā reize, kad mākslinieciski sadarbojāmies. Raimonds ir dārgakmens – muzikalitātes un cilvēciskuma dārgakmens. Es daudzus apskaužu, jo viņi to vēl tikai atklās. Tieši tāpēc man viņa mūzika ir tik ļoti ielipusi sirdī. Introdukciju, ar ko sākas Jūras grāmata, esmu jau ierakstījusi nelielā video Elbas filharmonijā un priecājos, ka Raimondam ir padomā idejas par jauniem ērģeļdarbiem un lielās formas opusiem. Man tas ir ļoti saudzējams un sargājams kontakts.
Droši vien Tiguļkalnam tur arī ir sava īpaša nozīme?
Pirmoreiz Tiguļkalnā biju šajā vasarā. Un kā tas notika! Visu dienu un vakarā lija un lija, bet tas piešķīra mūzikai papildu pievienoto vērtību. Atskaņojām Jūras grāmatu, un lietus visu laiku pakšķināja. Visi klausījās, un neviens negāja prom, lai gan daļai publikai bija tikai deķītis, dažam lietussargs, bet dažam nekā. Tas, no kā mēs baidījāmies, izrādījās galvenais burvības elements vakara atmosfērā un gaismās ozolu ielokā. Man bija jānokļūst no aizskatuves pie ērģelēm, bet es nevarēju iet ērģeļu apavos, jo tie ir no kazādas, uzreiz kļūst mitri, un tad vairs nevaru spēlēt. Drīkstēju tos uzvilkt tikai pie ērģelēm. Raimonds uzreiz piedāvāja: ej taču manās kurpēs! Bridu pa slapjo zāli Raimonda Adidas krosenēs, pieturēdama skaistos Evijas Dāboliņas veidotos Dziesmu svētku zeltainos lielos brunčus, bet Raimonds man nopakaļus nesa kurpes un notis. Tas bija aizkustinoši. Viņš to darīja no sirds. Raimonds bija speciāli man uzrakstījis dzidru, caurspīdīgu skaņdarbu Bright Star, kura atskaņojumā no attāluma piedalījās Talsu baznīcas zvans. Ērģeles bija vienā kalnā, baznīca – otrā kalnā, un apkārt ozoli. No vienas puses, zemes pievilkšanas spēks, no otras – levitācija pāris soļu virs zemes.
Kā šodien XXI gadsimta globālajā pasaulē būt savas valsts patriotam?
Tāpat kā paēdušais neēdušo nesapratīs, tā arī cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā, būs grūti saprast, ko latvietis, kurš ir aizbraucis svešumā (katrs cita iemesla dēļ), domā un jūt, kad viņš saka – es ļoti mīlu savu zemi un man tās ikdienā pietrūkst. Arī es esmu saņēmusi komentārus: nu tad nevajadzēja skriet prom! Es nemēģināšu šiem cilvēkiem to paskaidrot. Varu tikai pateikt vienu: es jūtu, ka ar savu ikdienas darbu un iešanu cauri pasaulei tādā tempā un intensitātē, kādā es to daru, es savai valstij prombūtnē varu dot daudz vairāk, nekā ikdienā dzīvojot šeit un nedarot to darbu, ar ko varu uzrunāt cilvēkus un sevi garīgi piepildīt, gandarīt un būt laimīga.
Mūsu – mākslinieku, dvēseļu dakteru, – misija ir doties pie cilvēkiem. Man nav savas ārsta prakses Rīgā, Ģertrūdes ielā, kur ir mans dzīvoklis. Lai varētu cilvēkus uzrunāt, man ir jāiet plašajā pasaulē. Tāpēc esmu laimīga, ka atrodos tur, kur esmu. Šodien tā ir Ķelne, rīt – Vīne, pēc tam Stokholma, Parīze un koncertzāles Āzijā. Visur spēlēju un spēlēšu latviešu mūziku. Ja tās nav pamatprogrammā, tā ir piedevās. Par savu zemi es vienmēr domāju ļoti intensīvi.
Mums ģimenē ir zināmas 18. novembra svinēšanas tradīcijas. Bērni zina, kas ir 18. novembris un ka es šajā dienā pagatavošu kaut ko tādu, kas man saistās ar Latviju. Viņi nejautā, kāpēc es viņiem Ziemassvētkos dāvinu grāmatu latviešu, nevis vācu valodā. Tradīcijas ir laba lieta, bet daudz vairāk ir jāmāk šo sajūtu nest ikdienā. Balts galdauts 4. maijā un Ziemassvētku dziesmu dziedāšana latviski – tas ir skaisti, bet ar to vien nepietiek, lai tava zeme un valsts būtu tavā sirdī. Daudz svarīgāk ir ikdienā runāt ar bērniem dzimtajā valodā. Es joprojām latviski runāju, lasu un klausos. Tas vien ir apliecinājums, ka ļoti mīlu Latviju. Arī mans vīrs, vācietis, runā latviešu valodā. Vai mūsu bērni arī tālāk nesīs latviešu valodu, to es vairs nevarēšu ietekmēt.
Tā bija liela, gandrīz fiziska sāpe, ko izjutu pagājušajā gadā, kad robežas bija ciet un no marta līdz jūnija vidum nedrīkstēju braukt uz Latviju. Savā Berlīnes dzīvoklī 4. maijā baltā blūzītē ar latviešu ēdieniem un sarkanbaltsarkano karodziņu uz galda es jutos tik čābīgi kā trimdiniece, jo nezināju, kad tikšu uz Latviju. Attālums netraucēja, kamēr man bija dota brīva vaļa izvēlēties, vai gribu lidot uz Latviju rīt vai pēc divām nedēļām. Bērniem bija skolas brīvlaiks, bet mēs nevarējām atbraukt uz Latviju. Tiklīdz atkal atvēra robežas, vīrs teica: "Brauc! Es redzu, ka tev to vajag!"
Varbūt kādam tas šķitīs uzspēlēts patriotisms, ko ir viegli izpaust, atrodoties ārzemēs, kur dzīvojam kā nieres taukos. Es no savas valsts nebēgu un īstenībā nekur neesmu aizbraukusi. Latvijā es piedzimu un, ļoti iespējams, arī nomiršu.
Arī tavā jaunajā, tikko izdotajā albumā Triptychon līdzās Baha un Lista opusiem skan Pētera Vaska mūzika.
Mani "trīnīši"! Es to iecerēju tieši tajā laikā, kad pandēmijas sākumā katru dienu staigāju daudzus kilometrus pa Berlīni. Šo pastaigu laikā garās un interesantās sarunās ar manu vīru, kurš šo albumu ierakstīja kā skaņu režisors, izkristalizējās projekta ideja. Mēs ļoti izbaudījām to, ka beidzot varam mazliet piebremzēt un arī izrunāties, nevis tikai nodot uzdevumus, kas vienam vai otram jādara ar bērniem. Mēs sapratām, cik ļoti man muzikāli gribētos atspoguļot to, kā es tajā laikā jutos. Tā pienāca augusts, un sajūtas bija dažādas. Albumu ierakstījām Neibrandenburgas koncertbaznīcā. Tā ir baznīca, kurā ierīkota koncertzāle ar fantastisku akustiku un brīnišķīgu arhitektūru. Šogad tā svin 25 gadu jubileju un ir ļoti iecienīta koncertvieta. Šajā baznīcā 2019. gadā, pusgadu pēc Elbas filharmonijas ērģeļu atklāšanas, es atklāju jaunas, tās pašas firmas būvētas ērģeles. Neibrandenburgā drīkstēju šo instrumentu izdomāt: cik un kādiem jābūt reģistriem, kāda būs skaņas estētika, kā tās izskatīsies. Tāpēc šis instruments ir mans gara bērns. Lokdaunā, kad drīkstēja tikties tikai vienas mājsaimniecības ietvaros, es ar vīru braucu pie sava gara bērna un mēs veicām ierakstu tukšā zālē. Mēs nepārkāpām nekādus ierobežojumus.
Nevēlējos, lai šis būtu vienkārši kārtējais albums. Gribēju rādīt savas sajūtas, meklējumus un atradumus. Man bija būtiskas trīs lielās reliģijas, kuras albumā pārstāvētie komponisti un viņu mūzika nes. Pēterim Vaskam tā ir māte daba. Johans Sebastiāns Bahs nāk ar luterisko korāli, protestantisko izturību un mugurkaulu. Savukārt Ferencs Lists – trakais mākslinieks ar garajiem matiem, sieviešu siržu lauzējs, romantisma laikmeta superzvaigzne – dzīves beigās kļūst par abatu.
Visi trīs tik dažādie komponisti patiesībā runā par to pašu. Man pandēmijas laikā bija atslābums, pēc tam – ļoti daudz dusmu un neziņa, arī ļoti daudz poēzijas, kad atļāvos ilgāk pagulēt, vairāk palasīt, parunāties, bez sirdsapziņas pārmetumiem vienkārši nedarīt neko. Tad es sapratu, ka tas viss ir šajā mūzikā. Baha kolosālā sakārtotība, polifoniskās līnijas, tokātās un fūgās apslēptās lūgšanas. Lista skaistās, romantiskās melodijas, kaislības un dusmu izvirdumi. Un tam pretī – Pētera Vaska Baltā ainava, kas ir skaisti redzama uz albuma vāciņa. Tur es stāvu baltajā ainavā tukšā pludmalē pie Lauču akmens – jūra, sniegs un skaista kleita mīnus viena grāda salā. Es speciāli braucu fotografēties uz Latviju, jo gribēju, lai tas būtu Latvijas fotogrāfes un Latvijas tērpu mākslinieces darbs. Man Latvijas tieši tajā brīdī pietrūka, tā skata uz horizontu, kas ir Pētera Vaska mūzikā, un pavasara atmošanās, kas skan lielajā, brīnišķīgajā, man veltītajā Vaska darbā Himnas. Es šo mūziku dzirdu kā lielu Dziesmu svētku kopkori. Pasaules pirmatskaņojums notika manā koncertā Losandželosas filharmonijā 2019. gada maijā, kuru plānojot man ļāva izvēlēties komponistu, kam pasūtīt jaundarbu.
Pēc tam esmu to spēlējusi neskaitāmas reizes daudzās vietās. Tūlīt klajā nāks arī nošu izdevums, un man bija tas gods rakstīt ievadvārdus. Albumā Triptychon ierakstīju arī 1989. gadā sacerēto, ārkārtīgi spēcīgo Pētera Vaska meistardarbu Musica seria. Šīs mūzikas 17 minūtes ir kā liels eposs, kurā dzirdams viss, kas mutuļoja šajā laikā, – tur ir tanki, šāviņi, lūgšana, mirstoši putni. Kad septembrī to spēlēju solokoncertā Berlīnes koncertnamā, redzēju, cik ļoti tas uzrunā publiku.
No tā visa radās projekta Triptychon trīs diski – katrs veltīts citam komponistam. Katrā diskā ir pa trim skaņdarbiem. Tāda svētā trīsvienība, kas arī vizuāli atgādina atveramu altāri. Atverot jauno albumu, tas izklājas kā liela, skaista Latvijas piejūras panorāma, ko var vērot no abām pusēm. Vienlaikus tā ir daudz dziļāka dimensija. Šis man ir ļoti personisks albums. Šis ieraksts Vācijā ilgi bija visvairāk pārdoto klasiskās mūzikas albumu Top 20. Ir prieks lasīt, ka cilvēki ir uztvēruši manu vēstījumu tieši tā, kā esmu to vēlējusies. Īpaši priecājos, ka mums izdevās šo albumu izdot Pētera Vaska 75. jubilejas gadā. Dažus albumā iemūžinātos skaņdarbus spēlēšu 12. decembrī gaidāmajā, ļoti nozīmīgajā solokoncertā Vīnes Mūzikas biedrības namā.