Koncertu ziņā vasara ir trīskārša – atzīst pianists Georgijs Osokins, tikai uz īsu brīdi iegriezies dzimtajā Rīgā. Pianistu ar spožo, straujo solista karjeru un izcila Šopēna mūzikas interpreta slavu orķestra Kremerata Baltica rezidējošā mākslinieka gaitas ievirzījušas arī kameransambļu muzicēšanā. Jūnija vidū Georgijs Osokins piedalījās pasaulslavenās pianistes Martas Argeričas festivālā Hamburgā, jūliju iesāka ar solokoncertu Liepājas zvaigžņu festivālā un nu Mazajā Mežotnes pilī 22. jūlijā plkst. 20 kopā ar vijolnieku Gidonu Krēmeru un čellisti Ģiedri Dirvanauskaiti pirmoreiz atskaņos programmu, kuru viņi 1. augustā spēlēs Zalcburgas festivālā. Turneja būs intensīva, pa ceļam uz Zalcburgu tā vedīs caur Fribūru Šveicē, Laufeni un Minheni Vācijā, kā arī Epanu Itālijā. Pēc tam jau 5. augustā sekos uzstāšanās Johana Sebastiāna Baha festivālā Ansbahā kopā ar Kremerata Baltica.
Rīgā Georgijs Osokins bija sastopams tikai pagājušajā piektdienā un tūliņ jau atkal lidoja prom.
Vai uz Rīgu atbraucāt tikai pēc jaunas balto kreklu porcijas?
Tā iznāk. Visi koncerti, kuriem bija jānotiek ziemā un pavasarī, ir sakoncentrēti vasarā, tāpēc vasara šajā ziņā ir trīskārša.
Ko piedzīvojāt Martas Argeričas festivālā Hamburgā?
Tas bija ļoti liels un vērtīgs notikums. Festivālā Marta Argeriča svinēja 80 gadu jubileju. Es tur uzstājos gan ar Gidonu Krēmeru, gan ar Kremerata Baltica, taču vēl būtiskāks guvums man bija iespēja pašam apmeklēt koncertus un vērot, kā Marta Argeriča vienā dienā muzicēja kopā ar Danielu Barenboimu, otrā – ar Gidonu Krēmeru, trešā – ar Mišu Maiski, pēc tam – ar Anni Sofiju Muteri. Bija ļoti vērtīgi to visu redzēt un dzirdēt, mēģinājumos uzzināt, ko viņa grib un ko negrib – kādu flīģeli viņa izvēlas šodienai, kā kontaktējas ar solistiem. Man tā bija mācībstunda, kā rīkoties uz skatuves, kad tu spēlē šādā līmenī, ir tik daudz koncertu un tik milzīgs stress. Vērot, kā cilvēks tajā visā peld, ir ļoti interesanti.
Vai jums izveidojās arī labs personiskais kontakts?
Nebija laika apsēsties un runāt par dzīvi, taču bieži tikāmies aizskatuvē un runājām par koncertflīģeļiem, programmām, Pjacollu. Viņai bija brīnišķīgs garastāvoklis, par spīti tam, ka viņai bija jāspēlē desmit programmu septiņpadsmit dienās. Viņa to dara fenomenāli. Nezinu, kurš cits pianists šādā vecumā būtu spējīgs spēlēt tādā kvalitātē un intensitātē.
Vai jūsu gaume attiecībā uz klavierēm saskan?
Hamburgas Laeiszhalle ir seši koncertflīģeļi. Es pats tur spēlēju pirms diviem gadiem. Man bija iespēja izvēlēties, bet, ja dota šāda iespēja, tas ne vienmēr ir labi, jo rada pamatīgu stresu. Tur ir viens ļoti interesants t. s. zilās sērijas Steinway flīģelis. Šim instrumentam ir gandrīz simt gadu, un tas ir restaurēts luksusa klasē. Šīs klavieres ir ļoti līdzīgas pianisma leģendas Vladimira Horovica instrumentam, kuru izmēģināju ASV. Esmu skaņas cilvēks. Man ir ļoti svarīga skaņas kvalitāte, un tam ir nepieciešams izcils instruments. Hamburga ir klavieru galvaspilsēta, esmu tur bijis arī Steinway & Sons ražotnē.
Lai izvēlētos kārtējās koncertklavieres Latvijai?
Man to piedāvāja, bet man tas būtu smagi, jo zinu, kas ar to flīģeli šeit Latvijā notiks… Pagaidām mūsu koncertzālēm nav flīģeļu glabāšanas kultūras un piemērotu apstākļu. Nopērk jaunu flīģeli un domā, ka darbs jau ir padarīts, taču īstenībā flīģelis ir kā dzīva būtne, ko vajag pieskatīt un kopt. Jābūt speciālai telpai ar pastāvīgu temperatūru un gaisa mitruma līmeni. Ja tā nav, jauns Steinway jau pēc pieciem gadiem sāk strauji mainīties, un to atdzīvināt ir diezgan grūti. Svarīgi arī, kas šos instrumentus pieskata. Mums ir brīnišķīgi klavieru skaņotāji, taču viņiem nav tāda informācijas apjoma, kāds ir Vācijā, un tā nav viņu vaina. Tāda ir mūsu situācija, bet vienalga esmu optimists un ticu, ka viss mainīsies. Tikko Liepājā koncertzāles Lielais dzintars vadītājs Timurs Tomsons man jautāja – kāds ir mūsu klavieru stāvoklis, ko mēs varam uzlabot? Galvenais – lai cilvēki prasa.
Par šo jautājumu tikko runāju ar slaveno pianistu Andrāšu Šifu, ar kuru vienā dienā spēlējām Lokenhauzas festivālā. Spēlējām uz viena un tā paša Bösendorfer. Tas ir brīnišķīgs instruments, kuru ražo Vīnē, turklāt šis bija no speciālas sērijas. Pošoties uz festivālu Rīga Jūrmala, Šifs man jautāja: kādi instrumenti ir pie jums Latvijā?
Ko jūs viņam atbildējāt?
Nu, protams, tāda līmeņa instrumentu mums nav, jo nav cilvēku, kas tos pieskata. Bet mums ir brīnišķīga atmosfēra, lieliski klausītāji, tāpēc brauciet droši – jums patiks! Turklāt – ja līdzi brauc skaņotājs, kurš spēj darīt brīnumus.
Ja runājam par Martu Argeriču – kur redzat viņas īpašo, unikālo būtību?
Interesants jautājums. Pat nebiju domājis šādā vektorā. Viņa ir ļoti intuitīva pianiste. Viņai viss balstās uz intuīciju. Manuprāt, viņa nav tāda mūziķe, kura sēž un stundām ilgi analizē partitūras, kaut ko tajās zīmē, pieraksta, meklē stāstus un skaņdarba etimoloģiju. Taču, mazliet pazīstot viņu arī kā cilvēku, varu teikt, ka viņa ir augsti intelektuāls cilvēks. Viņa tik dziļi izprot gan dzīvi, gan mūziku, ka brīžiem pat ir bail ar viņu runāt. Tomēr intuīcija ir pats galvenais, jo uz skatuves viņa vienmēr lido.
Lidojums ir tik augsts un spēcīgs, ka tas nevar neskart. Kad viņa spēlē, nekad nekļūst garlaicīgi, jo tu vienmēr esi kopā ar viņu. Neviens cits pianists arī tīri tehniski nevar izdarīt to, ko spēj viņa, bet skaņas radīšanas ziņā viņas spēle ir pilnīgi fenomenāla. Marta Argeriča ir dzejniece. Tas ir retums – tāds kokteilis, kurā ir enerģija, intuīcija, poēzija, viedums un spēks. Viņas tuvumā ir diezgan grūti, jo viņai piemīt ļoti spēcīga harisma.
Jūs pats gan vienmēr aizrautīgi pētāt sava repertuāra skaņdarbu tapšanas vēsturi. Kur atrodat Mazās Mežotnes pils koncerta programmai vienojošo stīgu?
Komponisti Ferručo Buzoni um Sergejs Rahmaņinovs ir vēlīnie romantiķi, abi šie pamatīgie skaņdarbi ir ļoti dziļi un saistīti ar reliģiozu saturu. Man ir ļoti žēl, ka šīs patiesās pērles tiek atskaņotas tik reti. Koncertu sāksim ar Arvo Perta skaņdarbu Fratres (versijā vijolei un klavierēm), ko tikko nospēlējām autora klātbūtnē Arvo Perta centrā Igaunijā. Gidona Krēmera dabā ir nemitīgi atklāt arvien jaunus komponistus un skaņdarbus. Itāļu komponista Ferručo Buzoni Otrā sonāte vijolei un klavierēm ir viens no viņa atklājumiem. Četrdesmit minūšu ilgā sonāte ir viena no garākajām vijoļmūzikas repertuārā. Gidonam ir brīnišķīgs ieraksts ar Valeriju Afanasjevu, ko pirms divdesmit gadiem izdevusi kompānija Deutsche Grammophon, bet nu jau labu laiku viņš gribēja šo sonāti nospēlēt kopā ar mani. Gan stilistiski, gan saturā Buzoni ir tuvs Johanam Sebastiānam Baham, viņa mūzikā daudz kas ir balstīts uz pazīstamiem luterāņu korāļiem, arī šādi godinot Bahu.
Rahmaņinova Otrais Elēģiskais trio ir līdzīgs mesai, un tas ir viņa veltījums Pētera Čaikovska piemiņai. Šis, iespējams, visgarākais trio, kas ilgst 50 minūšu, ir īsta liturģija komponistam, kurš bija Rahmaņinova elks. Elēģiskā trio struktūra ir līdzīga Čaikovska trio op. 50, kas arī bija veltījums "izcila mākslinieka piemiņai" (Čaikovskis to sacerēja pianista, diriģenta un pedagoga Nikolaja Rubinšteina piemiņai, pirmo daļu pat nosaucot par "elēģisku skaņdarbu" – I. L.). Tādējādi tolaik vēl jaunais Rahmaņinovs ir gribējis tuvoties sava dievinātā komponista mūzikai. Starp Rahmaņinovam raksturīgajām, bezgalīgajām melodijām skan pareizticīgās baznīcas dziedājumi.
Šo programmu pirmoreiz atskaņosim Mežotnē, pēc tam vedīsim uz Šveici, Itāliju, Vāciju un Austriju, kur 1. augustā to spēlēsim Zalcburgas festivālā. Interesants fakts – pirms 41 gada tieši Zalcburgas festivālā Gidons Krēmers ar savu bijušo sievu Jeļenu Baškirovu atskaņoja Arvo Perta Fratres.
Mazajā Mežotnes pilī gan nebūs tāda koncertflīģeļa kā Hamburgā vai Zalcburgā…
Vecajām muižas klavierēm piemīt savs skanējuma šarms, kas man ļoti patīk. Piemēram, Glens Gūlds vienmēr spēlēja uz vecajiem instrumentiem, par spīti trūkumiem mehānikā. Viņš izvēlējās pēc tembra. Vecajiem "steinvejiem" ir ļoti labs tembrs, skaista skaņa. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man patīk spēlēt Mežotnē. Šķiet, šī būs jau ceturtā reize. Pie tādām klavierēm jūties kā XIX gadsimta beigās. Tas labi saskan ar mūziku, kuru spēlēju. Es arī ļoti mīlu Latvijas dabu, mežus, upes, ezerus, un Mežotne ir dabas oāze. Ir ļoti patīkami tur atrasties.
Ko jaunu jūsu – izteikta solista, individuālista – dzīvē ienes Kremerata Baltica rezidējošā pianista pieredze, pastāvīgā radošā sazobe ar Gidonu Krēmeru?
Mēs varam kopā domāt, izvēlēties programmu un plānot nākotni. Esmu kremeratiešu ģimenē, tāpat arī franču pianists Likā Debargs, kurš ir šādā pašā statusā. Kopā domājam arī par tālāku nākotni – kurp gribam doties stilistiski un estētiski. Vissvarīgākais ir kopā būšana uz skatuves gan ar kamerorķestri, kurš ir viens no labākajiem pasaulē, gan ar Gidonu. Viena no mūsu lielajām idejām tuvākajā nākotnē ir ierakstīt Friderika Šopēna klavierkoncertus ar Kremeratu bez diriģenta. Gribējām to izdarīt nevis studijā, bet koncertos jau šogad, bet kovida dēļ pagaidām nācies to atcelt. Cerams, izdarīsim nākamgad.
Mēs diezgan bieži cits citu redzam un kopā ceļojam. Man tas dod pieredzi regulāri spēlēt ar visaugstākās kvalitātes orķestri, kas ir pavisam kas cits nekā ordinārie orķestri un ansambļi. Te var nodarboties ar mākslu. Agrāk, spēlējot ar orķestriem, nekad nebiju apmierināts ar rezultātu, jo nav pietiekami daudz laika mēģinājumiem. Tāpēc pilnīgi saprotu pianistu Grigoriju Sokolovu, kurš vairs vispār nespēlē ar orķestriem. Manā situācijā ar Kremeratu ir laiks. Mēs varam mēģināt visur, kur dodamies, un mēs cits citu jau labi pazīstam arī cilvēciski. Man kolektīvā ir daudz draugu, ir ģimenes sajūta.
Pateicoties Gidonam Krēmeram, kurš vienmēr iet šajā virzienā, pēdējos trijos gados bieži spēlēju arī laikmetīgo mūziku. Diezgan daudz spēlējam gan duetā, gan trio. Repertuāra ziņā pa šo laiku esmu iemācījies ļoti daudz – Bēthovenu, Šūbertu, Bahu, Veinbergu, Šostakoviču, Rahmaņinovu un Buzoni. Ja es būtu viens pats, es diez vai spēlētu tik dažādu mūziku. Tas ir ļoti labi radošajai attīstībai. Protams, vislabākais ir būt uz skatuves kopā ar Gidonu. Man tā ir skola visam mūžam. Šī ir liela izdevība, un manā ziņā ir to veiksmīgi izmantot.
Kovida laiks varbūt savā ziņā ir labs mākslai, bet pilnīgi traģisks kultūrai. Pandēmijas laiks orķestriem bija īpaši grūts, bet es priecājos, ka smagākais posms ir pagājis, orķestris ir izdzīvojis un atkal aktīvi koncertē festivālos Eiropā. Ja vien drīzumā atkal nebūs lokdauns, varbūt mums notiks Āzijas turneja. Ceram doties arī uz ASV. Nākamgad tiks svinēta orķestra Kremerata Baltica 25 gadu jubileja.
Kas iespiedies atmiņā kā īpašs piedzīvojums ar Kremeratu?
Koncerts kopā ar Kremerata Baltica un diriģentu Aināru Rubiķi Tallinā pagājušā gada 5. decembrī. Tas bija viens no pēdējiem koncertiem Igaunijā, pirms visu slēdza. Cilvēki jau bija depresīvi, zālē drīkstēja būt labi ja 50 procentu klausītāju, un bija tāda sajūta, ka esam patversmē un apkārt notiek karš. Cilvēki alkaini pēdējo reizi klausījās mūziku, tas bija redzams viņu acīs. Tā klausījās arī publika pirmajos koncertos pēc lokdauna, to vidū 2. jūlijā Liepājā. Varēja uzreiz sajust, ka viņiem to ļoti vajag. Koncerti ir kaut kas sakrāls. Līdzīgi kā iet uz baznīcu: cilvēki zina visus senos tekstus, bet viņiem vajag būt tur klātbūtnē un mijiedarbībā kopā ar citiem. Tas ir cilvēku dabā, bez dzīvā kontakta mēs nevaram iztikt.
Ceru, ka šis rudens būs optimistiskāks. Vēl jūnijā, spēlējot Itālijā, Brešā, kur pagājušā gada pavasarī bija vissmagākā situācija Eiropā, cilvēki joprojām arī uz ielas bija maskās. Arī Martas Argeričas festivālā Hamburgā orķestra mūziķiem bija jāveic Covid-19 tests katru dienu. Divas nedēļas! Šobrīd ir vieglāk, jo daudzi jau ir vakcinēti un darbojas Eiropas Savienībā saskaņotais kovidsertifikāts.
Kāda ir jūsu galvenā kovidlaika atklāsme?
Šajā laikā sapratām, cik pasaule ir trausla. Šajā ziņā demokrātiskā sistēma ir diezgan vāja, jo katrs atbild tikai par sevi. Tas ir brīnišķīgi, bet šajā gadījumā tam var būt smagas sekas, ja nav vienotas sistēmas un katrs dara, kā grib.
Esmu izolācijas cilvēks. Tik un tā visu laiku esmu un arī protu būt viens. Tas ir mans dzīves stils. Tieši laikā, kad viss bija apturēts, bija daudz vienkāršāk saprast, kas mākslā ir svarīgs. Visa pasaule ātri saprata, ka tiešsaistes koncerti, kuri uzplauka lokdauna laikā, nekādi nevar aizstāt klātbūtnes koncertus. Cilvēki iemācījās filtrēt falšo, mākslīgo no īstā, dzīvā un nepieciešamo no liekā. Pandēmijas laikā man bija iespēja koncentrēties svarīgajam. Jā, daudzi mani koncerti tika atcelti, bet kad vēl man būtu bijis laiks mājās mierīgi apsēsties pie instrumenta un vienu gadu mācīties jaunu repertuāru? Man nebūtu laika, jo pirms pandēmijas es vairāk biju lidostās nekā mājās.