Režisores Alises Zariņas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas plakāts uz Kino Citadele sienas līdzās Holivudas produkcijas reklāmām, protams, nav tas pats, kas Spices lielā siena, kuru ieraugi, iebraucot Rīgā no rietumpuses, bet tik un tā daudz vairāk, nekā filmas veidotāji gaidīja. Arī dzīvē viss šķiet tikpat vienkārši, ticami un viegli kā filmā – galvenās varones atveidotāja Anta Aizupe veikli sarunā aukli savām dvīņu meitām, lai varam pie kafijas parunāties Miera ielas Grauzdētavā.
Pirmo reizi Antu redzēju Kaspara Rolšteina dronoperas Stokholmas sindroms iestudējumā duetā ar Madaru Botmani. Abām aktrisēm kopā ar kādreizējo grupas Yaputhma Sound System dalībnieku DJ Dmitriju Zaggu ir arī muzikāls projekts Mad Ant (Niknā skudra = MADara + ANTa), kam pašlaik esot pauze, kaut Kaņepes Kultūras centrs jau kādu laiku gribot koncertu. Pašlaik Anta ir arī TV ekrānos jaunajā seriālā Viss pa jaunam!, kura scenārijā neesot visādu absurdu slepkavību kā Ugunsgrēkā, kurā arī viņa filmējusies, bet šodien tas viņai vairs nešķiet pat smieklīgi. Visādas citas lietas gan, bet no vārdiņa "smiekli" likšanas iekavās aiz katra trešā teikuma šoreiz atturēsimies.
Grauzdētavā rādās, ka viss mierīgi, bet citur gan jau sākas – nākamajā dienā pēc pirmizrādes cilvēki Antu esot sākuši ievērot: "Esmu šokā! Mēs bijām ar draudzeni Vestā laikam nākamajā dienā pēc pirmizrādes. Ļoti daudzi cilvēki nāca klāt, sūtīja dzērienus un maksāja rēķinus – vispār kaut kāds trakums! Mēs smējāmies, ka tā ir mana zvaigžņu stunda Vestā. Jā, šodien veikalā Rimi arī nāca klāt. Bija smieklīgs komentārs no viena cilvēka. Viņš man saka: nuja, es skatījos filmu un domāju – interesanti, ka šitā jaunā meitene, kas vēl nav pabeigusi Kultūras akadēmiju, jau filmējas, un ir diezgan ok... Es saku: man ir jau trīsdesmit gadu un divi bērni. Tad viņš tā paskatījās uz mani: "Ja? Nu tad tev pēdējais laiks kaut ko sākt darīt." Ar to domājot: tev vēl pieci gadi tikai... Tādas divējādas sajūtas: no vienas puses – forši, bet, ja tā padomā, ko tad es visus šos gadus darīju?"
Esi pētījusi vai varbūt atceries kopš bērnības, kā pareizi jāizrunā tavs uzvārds? Ar kādu uzsvaru? Par ko tas stāsta – par to, kas notiek kaut kur aiz upes, vai par upi, kas tek kaut kur dziļi aizā?
Man vienmēr prātā ir bijis, ka tas ir "aiz". Par "aizu" neesmu domājusi. Bet varbūt tā tomēr ir aiza?
Tas uzreiz izklausās tā poētiskāk, romantiskāk, intriģējošāk.
Vienmēr esmu domājusi, kas tad tur ir aiz tās upes, bet varbūt jāsāk domāt šajā virzienā – par aizu? Tur uzreiz ir, ko nest. Paldies tev par šo! Katrā gadījumā turpmāk pieturēšos pie domas par aizu ar upi. Taču es arī nekad neesmu domājusi par to, kas ir aiz tās upes, kura kaut kur nes, – vairāk koncentrējos uz procesu. Dažas vasaras padzīvoju tādā vietā, kur Daugavu var redzēt. Es vēroju upi un ļoti to iemīlēju, jo tā var būt gan mierīga un meditatīva, gan citās dienās ļoti bīstama – ar virpuļiem, viļņiem, putām un vējiem...
Vai, ieraugot cilvēku, vari pateikt viņa nodarbošanos? Pēc izskata, izturēšanās, gaitas, kā viņš pasūta pie kases kafiju.
Domāju, ka varu. Un tas man pat ir tāds, sauksim to par hobiju – es vienmēr, ieraugot cilvēkus, domāju: ar ko diez šis cilvēks nodarbojas? Tad es lieku savas likmes, un man ir interesanti, ja ir tāda iespēja, no draugiem pēc tam uzzināt, vai esmu pareizi trāpījusi vai ne. Tā droši vien ir tāda profesijas lieta, jo skolā mums lika to darīt. Tas bija viens no uzdevumiem un droši vien ir kaut kā iesēdies un kļuvis par ieradumu.
Vai tie cilvēki, kurus vari saukt par draugiem, laika gaitā mainās vai paliek tie paši?
Dažādi. Ir gan tādi, kuri mainās, un tādi, kuri ir no Alūksnes laikiem jau gadus piecpadsmit, bet viņi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.
Jā, daudzi cilvēki, kuri kādreiz ir bijuši draugi, attālinās – paliek vien atmiņas par to, ka kādreiz kopā uz skolu gājāt.
Jā, tas ir piedzīvots. Tad liekas, ka kaut kas ir pazaudēts.
Ja kaut kur šeit varētu iezagties vainas sajūta, tad tikai pret sevi, ja izjustu kā pienākumu kādu satikt tikai vecas draudzības vārdā.
Tieši tā! Agrāk es vairāk darīju lietas pienākuma pēc, bet tagad esmu labojusies. Arī saspringtā grafika dēļ un tādēļ, ka ir bērni. Daudz skaidrāk saprotu, kuras lietas man ir jādara un kuras pavisam noteikti ne. Varu teikt, ka savu laiku lielākoties pavadu, kā gribu. Tā arī bija viena no lietām, uz kuru es tiecos, un tagad tā ir. Noteikti ir vieglāk. Man vienkārši negribas vairs tērēt laiku neproduktīvām lietām.
Jo ātrāk to saproti, jo labāk. Ja par vēlu, tad par vēlu, bet, no otras puses, ja par ātru – astoņpadsmit gadu vecumā – esi baigi gudrs un visu jau saproti, tad zaudē iespēju izdarīt muļķības un pēc tam no savām kļūdām mācīties.
Nedomāju, ka kāds astoņpadsmit gados tāds ir, lai to saprastu. Pašam jau liekas, ka tajā brīdī esi visgudrākais, bet, kad tagad atskatos, saprotu, ka tik gudra nemaz neesmu bijusi. Tāpēc es nekad negribu atgriezties pagātnē. Mani neinteresē pagātnes mirkļi. Ir tāda sajūta, ka es tomēr ar katru brīdi kaut kā vairāk zinu, kas man būtu jādara un kas ne. Es nesaku, ka kļūstu gudrāka un visu zinu, bet es spēju sevi labāk saklausīt.
Par to cilvēku atšķiršanu jautāju tāpēc, ka, man šķiet, par aktieri, ja viņš nav slavens, uzreiz nepateiksi, ka viņš ir aktieris. Viņš ir kā – es nezinu – tukšs trauks?
Viņš ir kā tāda švammīte, kas kaut ko ir gatavs visu laiku uzsūkt. Pavasarī, nu jau pirms gada, iestudējām Marijas Bērziņas diplomdarbu Precēšanās un šķiršanās anatomija, un tad jau tuvu pirmizrādei es satikos ar savu draudzeni un kolēģi Inesi Pudžu. Es viņai stāstīju par to darbu, viņa skatījās uz mani un teica: "Anta, viss ir labi – man liekas, ka tava švammīte jau ir piesūkusies pilna un tu visu zini, kas tev ir jādara, tev jau pāri malām plūst…" Mēs vienmēr sazvanāmies un salīdzinām, cik kurai tā švammīte ir piepildījusies vai pavisam sausa vēl.
Intervijās esi stāstījusi, ka filmā Blakus tev neesot bijis baigi jānopūlas, iejūtoties tēlā, un tas viss noticis ļoti viegli. Bet vienmēr taču tā nevar.
Nē, vienmēr nevar. Man visu laiku likās, ka Luīze nav ļoti tālu no Antas, bet, noskatoties filmu pirmizrādē, sapratu, ka īstenībā ir gan. Tad es sāku analizēt, kāpēc man visu laiku likās, ka mēs esam ļoti, ļoti līdzīgas, un tad es sapratu, ka Alise vienkārši ar mums tik labi strādāja, nesagādājot man grūtības to Luīzi paņemt pie sevis, viņu atveidot un saprast. Citreiz vienkārši ir tā, ka režisors, nezinu, kādu iemeslu dēļ – tās droši vien ir dažādas tehnikas – vienkārši tevi tā kā "močī" diezgan, dažreiz pat agresīvi...
Tu esi strādājusi arī ar Vladislavu Nastavševu, un ir dzirdēts par gadījumiem, kad aktieri līdz izrādei nemaz neiztur un aizbēg.
Jā, esmu bijusi klāt šādos gadījumos. Man ar Vladu arī tā bija – mūsu pēdējais kopdarbs bija Idiots Nacionālajā teātrī, un es arī gribēju bēgt prom. Tāpēc, ka pārāk smagi – es nesapratu, ko viņš no manis grib. Tomēr neaizbēgu, un beigās pat bija tā, ka es par to lomu esmu saņēmusi diezgan labas atsauksmes, un tās lomas dēļ mani paņēma tālāk arī citi režisori.
Citreiz ir arī tā, ka tev ir grūti, tu to izcīni, un diemžēl nav rezultāta. To arī nekad nevar paredzēt. Tas ir tāds profesijas skaistums. Skatījos interviju ar Marinu Abramoviču, un viņa teica, ka saviem studentiem likusi mēnesi no vietas katru dienu konkrētā laikā pierakstīt idejas. Tad likusi studentiem pašiem sašķirot vienā kaudzītē tās idejas, kuras viņiem šķiet labas, un otrā tās, kuras šķiet sliktas. Un visas ģeniālās idejas bijušas tās sliktās. Tās, no kurām tu visvairāk tā kā baidies, neesi pārliecināts. Citreiz man arī ienāk prātā kaut kādas domas par to, ko vajadzētu uztaisīt vai ko es varētu nospēlēt, un tad domāju, ka nē, nē, nē – es to nevarētu, bet kaut kur tā sajūta kļūst tik dzīva un īsta, ka varbūt tomēr jāpieķeras tam, kas nelaiž vaļā un vilina, bet tās bailes saka – nē. Tāpēc jūtos priecīga, ka esmu ārštata aktrise un man nemaz nepastāv tāda opcija kā baigi ieslīgt komfortā.
Vienā no intervijām stāstīji, ka izrādes Sapņotāji gatavošanas laikā tev palīdzējis tas, ka tajā brīdī reālajā dzīvē biji šķīrusies. Vai tas, lai tajā brīdī jūties pilnīgi brīva, ķeroties pie kādas nopietnas lomas izrādē, ir tik svarīgi, ka tu būtu gatava uzpurēt kādas attiecības tam, lai tas izdotos?
Es daudz par to domāju – ļoti daudz.
Ņemot vērā pieredzi, ka toreiz palīdzēja, vai tas varētu arī turpmāk ietekmēt tavu izvēli?
Šajā gadījumā tā tiešām bija sakritība, bet drīzāk teiktu tā: ceru, ka man nebūs jāsaskaras ar tādu izvēli vispār. Protams, es negribētu ar to saskarties – es gribētu, lai personiskā dzīve nekādā gadījumā neietekmē manu aktrises darbu. Man nav ne jausmas, kā būs.
Esi arī teikusi, ka krietni esi mainījusies pēc meitu piedzimšanas.
Tāda sajūta ir. Jā. Nav haosa vairs galvā – nolika viņas mani pie zemes, bet ne sliktā nozīmē. Liela konkrētība tagad ir. Kaut kāds tāds godīgums cits, sajūta, ka nav vajadzības izlikties labākai, nekā es esmu. Agrāk tā nebija. Kaut ko tur meloju bišķiņ. Tas jaunām meitenēm vispār raksturīgi. Ir bērni vai nav.
Nojaušu, ka tev ir tuva mūzika. Esot arī mūzikas skolā gājusi.
Alūksnes mūzikas skolā mācījos klavieres. Mūzika man ir ļoti tuva, tāpēc ceru, ka mēs ar Madaru un Zaggu kaut ko vēl padarīsim, jo pietrūkst man tās sadaļas. Visi esam aizņemti cilvēki, un, ja tas ir hobija līmenī, tad tās ir naktis, un mēģinājumu telpas jāmeklē. Īstenībā, tieši filmējot Blakus, kad es pati ar mašīnu uz filmēšanas vietām braucu, man beidzot bija atkal laiks būt kaut kādā vietā, kur es varu būt viena pati un klausīties mūziku, respektīvi, mašīnā. Un arī no šīs vasaras esmu atsākusi meklēt savas pērlītes. Nu jau esmu arī bērnus mājās pieradinājusi, ka skan mūzika.
Kā tev patīk tas, kas filmā skan?
Man ļoti patīk! Tas ir absolūtā saskaņā ar mani, bet es nezināju, ka tajā ainā uz balkona, kur es smēķēju un kaimiņš man met ar kartupeļiem, būs 100 baltu dvēseļu dziesma.
Blakus mūzikas celiņš neklikšķina uz pogas tavās smadzenēs, norādot, kad ir jāsmejas un kad jāklausās ar nopietnu seju. Piemēram, Origo Boys – ej nu saproti, tas ir joks vai ne.
Jā, man tieši tā bija viņu koncertā Strickā. Mēs bijām pirmajā rindā – es skatījos, domāju un prasu meitenēm: pag, kas te notiek? Kā tas ir jāuztver? Man ļoti patika!
Arī filmā ir tā, ka tu skaties, un it kā tas ir kaut kas, par ko varētu smieties, bet tajā pašā laikā ne – to var uztvert pilnīgi bez smiekliem. Varbūt tas ir tāpēc, ka mūsdienās cilvēkiem ir tendence katrā teikumā mēģināt ielikt kaut kādu joku iekšā.
Jā, viss ir ar tādu ironijas piedevu.
Tev ir kaut kāda lieta, ko gribi izdarīt, bet pašlaik nav iespējas, nemāki vai vēl negribi?
Nē, nav, bet mani kino ļoti interesē.
Pašai veidot kādu filmu?
Pašai vēl ne, bet būt iekšā tajā, ko kāds cits veido.
Vai Alise, kura iepriekš rakstījusi kritikas par kino, beidzot sagraus to priekšstatu, ka kritiķi ir tie, kuri paši neko nevar izdarīt? Parasti taču saka – mūzikas kritiķis ir neizdevies mūziķis, teātra kritiķis – neizdevies aktieris vai režisors.
Jā, tā vienmēr saka. Man šķiet, ka Alise būs apgāzusi šo apgalvojumu. Teātrī visu laiku par to tiek runāts, ka teātra kritiķi esot mēģinājuši iestāties aktieros un nav uzņemti. Nezinu, cik daudz tās ir baumas, cik patiesība.
Vēl jau pastāv variants: es vienkārši zinu, kā es to darītu, ja mācētu.
Jā, jā, jā. Tieši tā. Tāpat kā režisors – viņš redz, kā vajag, bet nospēlēt pats nevarētu.
Aktieriem mēdz būt tā, ka viņus pierod redzēt kaut kādā veidolā un grib no viņiem visu laiku to pašu. Vai tev liekas, ka šī filma tevi ieliks kaut kādā rāmī? Ka cilvēkiem radīsies priekšstats, kādām lomām tu esi piemērota.
Domāju, ka radīsies, un tas ir neizbēgami. Ar lielu interesi gaidu, kāds varētu būt mans nākamās kinolomas piedāvājums, ja tāds būs. Kas būs tas, ko režisori domās, kam esmu piemērota. Pagaidām ir tikai kaut kādi kastingi, bet nav bijušas sarunas ne par ko.
Reālajā dzīvē pašlaik nāve ir tik klātesoša, bet vai esi pamanījusi, ka filmā Blakus nav pieminēts neviens, kas nomiris, nemaz jau nerunājot par to, ka nāve tiktu parādīta uz ekrāna.
Jā. Es par to iedomājos arī kaut kad tagad, pēc visa nofilmētā. Tāpat nav arī vardarbības. Nē, nav. Bet ir sekss.
Pēdējā laikā esmu redzējis seksa ainas divās latviešu filmās. Filmas Tēvs Nakts varonis seksa laikā paziņoja sievai: mēs glābsim cilvēkus, daudz, daudz, daudz ebreju. Laikam šī doma viņu seksuāli uzbudināja. Filmā Blakus tavs partneris seksa laikā paceļ telefonu un sāk runāties ar savu sievu. Ja tādā brīdī zvana un neesi praties izslēgt telefonu, vismaz necel!
Zini, kā bija? Tas telefons it kā bija pacēlies automātiski, un viņa jau runāja, tāpēc viņš nevarēja nospiest un turpināja sarunu, bet tas laikam tā nešķiet. Man draudzenes arī teica: kas tas vispār par ārprātu? Kad filmējām, doma bija tāda, ka es jau dzirdu, ko tā bijusī sieva viņam saka.
Vai tev ir latviešu aktieru vidū kādas autoritātes, ar kurām gribētu parunāties, un tev šķiet, ka tu no tā kaut ko iegūtu?
Es laikam nevaru nosaukt konkrētus cilvēkus, jo man ir ļoti paveicies ar kolēģiem, ar kuriem esmu kopā strādājusi, sākot jau no pirmajiem darbiem Valmierā Jūlijas jaunkundzē, kur es biju ar Inesi Pudžu un Mārtiņu Meieru. Lai gan esam no vienas paaudzes, tik un tā es no viņiem daudz mācījos, un tagad arī Sapņotājos ir patiesa bauda strādāt ar Mārtiņu Upenieku un Artūru Dīci. Filmā arī nenormāls paldies Ārim Matesovičam. Tie visi ir mani cilvēki. Bieži tā negadās satikties vienos darbos. Arī Ivars Krasts Ādā. Es varētu turpināt un turpināt. Esmu tik daudz ko jau saņēmusi no šiem cilvēkiem, ka man izpaliek tas jautājums par autoritātēm.
Tāpat kā vērtīgāk ir lasīt vēstules no cilvēkiem, kurus tu labi pazīsti, nekā grāmatas, kuras sarakstījuši cilvēki, kuri dzīvojuši kaut kur tālu, tālu pirms simtiem gadu?
Jā, jā, jā – kaut kā tā. Vismaz manā gadījumā tā noteikti ir. Man ir ļoti, ļoti noveicies ar skatuves partneriem. Tā vienkārši ir noticis.