Gara, gara bārda. Krunkaina piere kā veļas dēlis. Nenosakāms vecums. Dzejnieks Aivars Neibarts (1939–2001), saukts par Ņurbuli, mītējās (dzīvoja) koši un pamanāmi. Rakstīja gan garļaužiem, gan īsļaužiem, kā pats teica. Ziņģēja par bailēm un gludu šoseju, pa kuru ļaudis "bez avārijām tie lēnām uz kapsētu brauc".
Neibarts traģiski gāja bojā ugunsgrēkā, savu aiziešanu "pa uguns ceļu" pareģojis kādā dzejolī. Viņam patika izvirst no sevis jaunu valodu un dažādas izdarības. To pēc daudziem gadiem sadzirdēja Alvis Hermanis un piedāvāja Gunai Zariņai uztaisīt izrādi. Arī savrupniecei, kura draudzējas ar valodu. Ne velti viņa jau vairākus gadus pēc kārtas par pagodinošu un atbildīgu uzskata "lomu" lasīt pasaules latviešu valodas diktātu.
10. martā – pirmizrāde. Ja košu saskaitāmo jums vēl par maz, lai skatītu šamējo izrādi, kā teiktu Neibarts, vēl pieminēšu, ka oriģinālmūziku izrādei rakstījis "dzeltenais pastnieks" Ingus Baušķenieks.
Kurš no jums atcerējās par… laikam nespēšu teikt Ņurbulis, nepiederu pie viņa paaudzes un draugu loka, saukšu viņu klasiski par Aivaru Neibartu.
Man arī īsti mēle negriežas viņu saukt par Ņurbuli, jo mēs neesam privāti pazīstami.
Tā ir Alvja ideja. Viņš to man piedāvāja jau pirms vairākiem gadiem. Bet, kā vari iztēloties, pēc daudzām vecām sieviņām un kundzītēm mans dzīves sapnis nebija nospēlēt vēl arī vecu vīriņu. Vairākus gadus vilku garumā. Bet tad nāca visādu apstākļu sakritība, un, paspēlējusi savam vecumam un spēkam atbilstošākas lomas citos teātros, es teicu – Alvi, taisām to tagad! Viennozīmīgi tā bija Alvja ideja, bet likumsakarību redzu arī savā lomu ceļā. Izrāde Mēdeja (Vladislava Nastavševa iestudējums Mihaila Čehova Krievu teātrī – red.), kas ir dzejā, izrāde Dzeja (Māras Ķimeles iestudējums JRT – red.), kas daudz lika un ļāva pievērsties dzejai. Pēc tam Raiņa dzeja Spīdolas lomā (Viestura Kairiša iestudējums Uguns un nakts Nacionālajā teātrī – red.)… Kaut kādu loģiku es tajā redzu.
Apolinēra dzeju sadarbībā ar Radiokori uzvedumā Naktssardze arī šajā rindā varētu pieminēt, bet par to parunāsim atsevišķi.
Jā. Apolinērs un vēl Rilke Veltījumā Orfejam (Gidona Krēmera jubilejas koncerti 2017. gadā Cēsu koncertzālē – red.). Jāatzīst, ka dzejas telpā es jūtos ļoti organiski. Es dzīvoju tādā jaunu cilvēku vidē, kur šajā jomā redzu zināmu renesansi. Viņi tiešām interesējas par dzeju un to lasa. Tas man atgādina mani pašu pusaugu gados. Tie apmēram ir tie gadi, kad Aivars Neibarts rakstīja, kad bija viņa auglīgākie gadi, – astoņdesmitie, deviņdesmitie.
Viņa dzeja tev jaunībā kaut ko izteica?
Es viņu zināju, bet, protams, tajā brīdī vairāk biju aizņemta ar kaut kādām dekadentiskām lietām. Vairāk mani interesēja tas pats Apolinērs, Bodlērs un jaunāki dzejnieki. Klāvs Elsbergs, kas bija tas laiks, Amanda Aizpuriete, tā paaudze, kas bija starp mums un Neibartu. Bet tagad, ienirstot Neibarta pasaulē, man tā liekas ļoti tuva, viegli saprotama un uztverama. Man tur nekas nav svešs vai bīstams. Tā pati par sevi ir ļoti atvērta pasaule, nesagudrota, dabiska un organiska. Lai gan viņš valodu piegriež pēc savas piegrieztnes, viņā nav manierīguma. Viņš ir tāds, kāds viņš ir.
Vai izrādi veidojāt kā biogrāfisku portretu – līdzīgi kā laiku pa laikam top izrādes par māksliniekiem (Pauļuks, Blaumanis, Irbīte u. c.) –, vai centrā būs tieši Neibarta dzeja?
Tas būtu nedaudz augstprātīgi teikt, ka mēs tagad uztaisīsim izrādi par Ņurbuli. Kad man saka, ka neviens nezina tādu Aivaru Neibartu, nevaru nedomāt par tiem desmit cilvēkiem, kas ļoti labi pazīst Aivaru Neibartu. Es rēķinos ar viņu acīm. Netaisu izrādi par Neibartu, bet ar Neibartu un viņa dzeju. Izrāde nosacīti sākas tajā punktā, kur beidzas Neibarta dzīve. Kaut kādā ziņā mēs fantazējam par to, kā viņš dzīvo savās debesīs. Kā tāds latviešu valodas Dieviņš vai gariņš, vai garainis. Dieviņš tādā izpratnē kā Friča Bārdas Dieviņš, kas iet pa lauku basām kājām un sēj zilas rudzupuķes. Neibarts kaut ko līdzīgu dara valodas laukā. Tāds panteistiskais Dieviņš. Ne velti Bārda ir viņa mīļākais dzejnieks.
Vai tu satikies ar šiem "desmit" cilvēkiem, kas dzejnieku pazina personīgi? Tev tas bija svarīgi?
Jā, protams, man tas bija svarīgi. Līdz mēs nebijām nonākuši līdz "vaļiem", uz kuriem izrāde stāvēs, es mēģināju vākt visu. Tad, kad Rīgā paklīda runas, ka taisīsim izrādi, kurā būs iesaistīts Neibarts, pēkšņi izrādījās, ka pretēji tam, kā tika domāts, ka par viņu nav nekādu materiālu, tie uzradās no vairākiem pakšiem un mīļiem jaukiem cilvēkiem. Izrādījās, ka Jānim Lūsēnam ir lielā Pētera Brūvera intervija pilnā apmērā. Tad izrādījās, ka ir videokasetes ar dažādiem Vides aizsardzības kluba pasākumiem, kuros figurē Neibarts. Arī 58 gadu jubilejas pasākums Arhitektu namā. Vairākkārt braucu uz Āžu bulvāra pili, kur Aivars Neibarts dzīvoja un arī beidza dzīvot, pie viņa sievas Sarmītes Neibartes. Viņa dalījās ar nepublicētajiem Aivara darbiem. Iedeva arī savas grāmatas manuskriptu, kurā ir apkopotas laikabiedru atmiņas.
Vai, uzklausot Neibarta paziņas un draugus, tev izdevās salipināt viņa portretu? Lasot Gunta Bereļa interviju, mēģināju saprast, cik lielā mērā šis mīlīgais Dieviņš bija viņš pats, cik – intelektuāļa pieņemta un talantīgi nēsāta maska.
Laikabiedru pārdomās daudzi viņu piemin kā vienīgo, kuram nav absolūti nekādas plaisas starp viņa lirisko tēlu un reālo cilvēku. Atšķirībā no citiem dzejniekiem, kuriem ir zemes dzīve un dzejas dzīve. Neibarts ir mitoloģisks tēls. Savā laikā viņš ir bijis literatūras nomalē (tā nav mana doma), jo centrs bija ļoti spēcīgs – Vācietis, Ziedonis, Belševica –, un viņš, tāpat kā Uldis Bērziņš, bija malā, nevis centrā. Par Neibartu klīst daudzi mutvārdu nostāsti. Iespējams, viņa dzīvošana bija vēl vairāk dzeja nekā viņa dzejošana. Kā viņš to bārdu lika zem brillēm. Meitenes saka – jā, jā, tieši tā arī bija, no bērnības atceros! Tas joks jau visiem bija apnicis, bet vienalga satiekot viņš to katrreiz darīja. Tā pati kājās košana un vēl kaut kas.
Tas visu laiku figurē daudzu cilvēku stāstos, nerunājot par to jautro smago trimpelēšanu (iedzeršanu).
Intervijā Berelim viņš to pasniedz gluži kā manifestu: "Trimpelēšana – tā ir kustība. Nezinu, kas tur ir slikts un kas – labs, bet kustība ir. Neibarts ielien pudelē kā surķis alā, makantiņ noslēpjas no šīs saules virpuļviesuļiem un izdzen iz porām tur paslēpušās garīgās amēbas, infuzorijas un citus neradījumus." Kā tu izproti to viņa trimpelēšanu?
Es domāju, ka tā ir kaut kāda laikmeta lieta. Tas bija laiks, kad "trimpelēšana" bija ne nu gluži kontrkultūra, bet kaut kāda atteikšanās rēķināties ar pasaules kārtību, kādu piedāvāja padomju realitāte. No malas var šķist, ka tā robeža, kas šķir trimpelētājus no vienkārši pļēguriem, ir ļoti trausla. Es domāju, ka tā ir atteikšanās būt kārtīgam pilsonim. Protams, līdz kuram brīdim tas ir kontrolējami utt., bet tā ir norobežošanās no realitātes, kas, visticamāk, bija diezgan nepanesama tādam labā nozīmē ķēmam. Viņš pats sevi par tādu dēvē. Neibarts negribēja nevienā brīdī būt centrā un atzīts, viņam bija labi, kur viņš ir. Es nejūtu viņā kaut kādu izmisumu. Ne-e! Es kā piepe dirnu pie ramstāmgalda savējā, trimpelēju nektāru, graužu bumbuļzīmuli...
Pabeidzot trimpelēšanas tēmu. Mākslinieku izvēles ir dažādas – cits kāpj uz skatuves ar konjaka glāzi, cits nododas disciplinētam, teju spartiskam dzīvesveidam un nepieļauj domu radīt izmainītā apziņā. Ko tu par to esi izdomājusi?
Esmu izdomājusi to, ka konjaka glāze neizslēdz vingrošanu. Runājot par to pašu Neibartu. Visticamāk, savus labākos darbus viņš ir uzrakstījis nevis trimpelēšanas reizēs, bet periodos, kad viņš paslēpās mājās un, varbūt tas jau arī ir mīts, tieši baltā kreklā un ļoti daudz patērējot pienu. Viņš ir sēdējis un strādājis ar valodu, nevis kaut kur lidzirgu ķēris, sameties. Viņa sieva Sarmīte uzstāj uz to, ka viņš vispār dzēris nerakstīja. Citi avoti atkal saka kaut ko citu. Ilgāk padzīvojot ar dzejoļiem, man šķiet, es atšķiru, kuri ir no kura perioda. Pēc tā, kā lieto vārdus. Pēc mērķtiecības un uzmanības pret valodu.
Tu izrādē esi arī kostīmu māksliniece?
Kā mēs varam zināt, kādas drēbes ir Dieviņam? Tas ir uzvalciņš, kas nu jau kalpo visam. Gan pidžama, gan drēbes dzīvošanai savās debesīs. Ērtas drēbes, diez vai debesīs korsetē sēdēsi.
Vai tev ir kādi īpaši tuvi Neibarta dzejoļi?
Jā, man ir vairāki favorīti. Sarunā ar Brūveri Neibarts uzstāj uz to, ka viņu interesē, lai lasītājs nevis izsauktos – vai, kā viņš pateica! Tieši tā, kā es domāju! –, bet lai lasītājs brīnītos – kā viņš šitā varēja pateikt?! Kā viņam kaut kas tāds ienāca prātā? Neibarts runā arī par to, ka ir jēgas dzejnieki, bet viņam tie ne pārāk, jo viņi visu laiku kaut ko vēsta. Viņam svarīgāka ir dzīvošanās valodā. Viņam ir dzejolis Jūs, bērniņi, nāciet apdedzināties. Lai arī mēs pamatā izmantojam pēdējo, nevis pirmo krājumu dzeju, daži dzejoļi ir ieslīdējuši arī no pirmajiem. Tur viņš vēl ir tāds jaunais naivais. Nevarētu teikt, ka naivs, bet aizkustinošs. "Nesaštukots". Pirmajos dzejoļos var just jauna cilvēka interesei, kur pietiekami ir arī tie jēgas dzejoļi. Viņam ir brīnišķīgs dzejolis: "Tajās tālīnajās rudens rītu šūpulēs esmu kad /līdzsvarots kā ābečnieks pirmajā klasītē/mauroju es kā bullis kam govis gaisušas miglā bez miņas… " Viņš pats dzeju lasa it kā vienkārši. Gribas cerēt, ka esam atraduši veidu, kā valoda pēkšņi ieskanas vēl kādā mūzikā. Man būtu ļoti bail, ko Neibarts teiktu par tādu interpretāciju. Tā ir mūsu versija.
Nosaukums Dieviņš pillā man nez kāpēc asociējas ar Dūdieviņu. Vizma Belševica jau arī "būrās" ar vārdiem, it sevišķi šajā dzejolī.
Jā, tas ir tas netulkojamais. Dieviņš pillā – tas nav tikai par to, ka Dieviņš ir piemeties, bet par to, ka Dieviņš ir pills. Te man līdzās Bārdas Dieviņam rādās arī Dionīss, ar vīnogu lapām rotājies. Izrāde nav par to, kā viņš trimpelē. Cita starpā arī ietrimpelē, bet viņš ir pills ar valodu, ar vajadzību kaut ko ar to darīt.
Tikko notika grupas Sigma jaunā albuma Mitoloģijas atvēršanas koncerti. Esi filmējusies skaistā, efektīgā klipā dziesmai Aiz naida.
Es reāli izjūtu dzejas kā žanra renesansi. Un tas, ka Sigma raksta dziesmas ar savu laikabiedru dzejoļiem, nevis angliski – "close your eyes and give me your hand" –, man tas liekas brīnišķīgi. Es redzu, ka ļoti daudz jaunu cilvēku lieto un pēta valodu, viņi mēģina izdarīt neiespējamo – viņi mēģina atdzejot no citām valodām.
Mēdejas pieredze, filmējoties klipā, droši vien palīdzēja?
Pieļauju, ka Jānis Ozoliņš mani uzaicināja, redzējis Mēdeju. Neapzināta, bet sakarība tur ir. Kaut gan – dziesma jau ir par to, ka mīlestība vienmēr būs stiprāka par naidu. Bija interesanti, kad tūlīt pēc Rilkes nāca Naktssardzes pirmizrāde ar Apolinēra dzeju. Tā bija mana ideja, ka ir jālieto šis dzejolis. Visi šie stāsti ir par to, ka robeža starp dzīvi un nāvi ir pārkāpjama. Ka tādas nemaz nav. Ka tās pasaules nav šķirtas. Dieviņš pillā turpina šo tēmu. Man Ēnu dienā bija vairākas ēnas, kas noskatījās mēģinājumu. Pēc tam man bija tiešām ļoti vērtīga saruna ar jaunajiem cilvēkiem. Kāds puisis teica – ārprāts, cik interesanti! Jūs uz divām stundām atdzīvināt cilvēku. Esmu ļoti, ļoti pateicīga šim jaunajam cilvēkam. Man šis formulējums palīdz aizmirst par sevi un domāt par Neibartu kā tēlu.
Kas vēl jauniešus interesēja?
Mēs ilgi runājām. Sākot no mūžīgā jautājuma, kā to visu var sabāzt galvā. Ēnu diena ir baigi labā lieta, jo parasti ēnas, kas ir nākušas pa šiem gadiem, ir "izdakterētas" no vēlmes būt aktierim. Kad viņi redz pilnu darba dienu, lielā gribēšana parasti pāriet. Tā nav, ka visu laiku ir vienas vienīgas izpriecas. Īstenībā melnais darbs, ko dara aktieris, bieži vien ir skrupuloza ķimerēšanās uz priekšu un atpakaļ un ilgstoša domāšana par vienu tēmu, kam mūsdienu cilvēks ne vienmēr grib tērēt savu dzīvi. Šoreiz pēc mēģinājuma no sešiem tikai viena meitene teica, ka paskatīsies, ko teātrī vēl var darīt, bet pārējie pieci teica, ka viņus tomēr šitais vēl aizvien interesē.
Visticamāk, tiksities eksāmenos jūlijā, kad tiks uzņemti 15 jaunieši Jaunā Rīgas teātra kursā. Būsi viena no pasniedzējām. Vai tev ir priekšstats, kā novērtēt jaunu cilvēku, kuru tu ieraugi pirmoreiz uz neilgu brīdi, viņa piemērotību aktiera profesijai? Kam tu personīgi pievērsīsi uzmanību?
Pirmkārt, tas ir un paliek Alvja Hermaņa kurss. Viņš mani vienkārši lūdza, vai esmu gatava dalīties. Jā, bet neesmu gatava pārstāt strādāt profesijā. Es nekad nevienu sistemātiski neesmu mācījusi. Varu iemācīt tikai to, ko pati protu. Nepretendēju uz kaut kādu brīnumainu, ideālu skolu un visu sistēmu aptveršanu. Skaidrs, ka rēķinos ar to, ka man nāksies mācīties klāt utt. Tas, ko es protu, ko esmu ieguvusi no savas skolas un kā tas ir attīstījies, strādājot Latvijas teātrī, ar to es varu dalīties. Bet kā es varu novērtēt cilvēkus, kas atnākuši no ielas? Protams, kādu vērtēt – tas ir ļoti nepatīkams un nepateicīgs darbs. Vienkārši paļaušos uz savu pieredzi. Tāpat kā skatos profesionālu aktieru darbus un atšķiru labu no ļauna vai profesionālu no neprofesionāla, piepildītu no nepiepildīta, profesionālu, bet garlaicīgu, pārlieku centīgu no varbūt nemākulīga, bet aizrautīga un patiesi kaislīga.
Ko, tavuprāt, aktiermākslā var iemācīt un ko – ne? Tas ir nežēlīgi, bet šķiet, ka skatuviskā pievilcība, suģestija, kam nav nekāda sakara ar izskatu, cilvēkam vai nu piemīt, vai nepiemīt. Viens uzreiz saprot, kā organiski būt uz skatuves tēlā, bet cits visu savu aktiera mūžu cenšas labi un dabiski izpildīt doto uzdevumu…
Attiecībā uz suģestiju utt. – ir naivi gaidīt, ka atnāks astoņpadsmitgadīgi suģestējoši cilvēki.
Bet Andris Keišs bija! Viņš uzreiz bija! Es labi atceros pirmo kursu mācību darbus.
Keišs varbūt bija, bet viņš suģestēja tāpēc, ka viņš jau atnāca kā brīvs cilvēks. To brīvību var iemantot ar skolu. Es domāju, ka ir vēl visādas kvalitātes. Piemēram, man vakar bija Mēdeja (27. februārī). Es zinu, ka viņa atšķīrās no daudzām iepriekšējām Mēdejām ar jaunu pakāpi. Varbūt neviens skatītājs to nepamanīja. Un arī tāds, kas būtu redzējis daudzas Mēdejas, to nepamanītu. Esmu diezgan pārliecināta, ka šajā brīvības pakāpē aizgāju soli tālāk. Suģestija ir brīvība. Bieži vien arī ļoti, ļoti kautrīgs cilvēks var būt ļoti, ļoti talantīgs. Vienkārši tas ir jāierauga caur viņa kautrīgumu. Suģestija – tas nav īstais vārds. Spēja valdīt pār skatītāju – tā gan ir iemantojama ar skolu.
Tu tiešām tā domā?
Jā, esmu diezgan droša par to. Cik ilgi var strādāt talants bez izglītības? Protams, ir brīnišķīgi, ja nāk kāds cilvēks un viņš ir jau gatavs – atvērts, lai strādātu ar publiku. Es tāda nebiju. Lai gan – kā es to varu zināt? Man liekas, ka biju ļoti, ļoti bailīga. Ļoti kautrīga esmu vēl aizvien. Man brīvību sniedz tikai iespēja būt uz skatuves tēlā. Tur es varu jebko. It sevišķi – jo vairāk zinu par to tēlu, jo vairāk tas man pieaug pie ādas, jo es tajā esmu brīvāka un vairāk varu iedarboties uz skatītāju, man nav bail no skatītāja, nav bail pacelt acis uz zāli. Bet to es esmu iemantojusi garu gadu gaitā. Domāju, ka, iestājoties augstskolā, it sevišķi tādas Pēterburgas kontekstā (Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmija – red.), es biju kaut kas ārkārtīgi eksotisks un nesaprotams. Mani ņēma kā…
Balto zvirbuli?
Balto, ne tādā ziņā kā kaķi maisā, bet kā kaut ko īsti neizskaidrojamu. Skatīsimies, kas no tā sanāks. Protams, es spridzināju tāpat. Nedomāju, ka iestājeksāmenos es meistaram biju pirmā, kuru viņš gribēja ņemt kursā.
Varoņlomu tēlotāji, mīlētājas, raksturlomu tēlotājs… Šādi ampluā vairāk pieder aizejošajam, nevis laikmetīgajam teātrim. Tomēr, tiklīdz tiek izsludināta jauna kursa uzņemšana, esmu ievērojusi, ka no jauna uzvilnī diskusija par to, cik svarīgi ir jaunā aktiera fiziskie dotumi. Kā tu teiktu?
Tev šis jautājums būtu jāuzdod Alvim. Pagaidām nespēju iztēloties, kā tas notiks. Bet katram teātrim tomēr ir sava tradīcija. Labi zinām, ka Dailes teātris kopš veciem laikiem ir gribējis skaistus, staltus cilvēkus. Arī Kinoaktieru studijā Aina Matīsa un Arnolds Liniņš skaidri un gaiši pateica, ka Dailes teātra standarts ir skaistākie cilvēki, pusdievi – cilvēki, uz kuriem citi grib skatīties un nevar atraut acis. Alvis Hermanis kādā intervijā teica, ka mūsu teātris akceptē individualitāti, personību. Ko vispār nozīmē "skaists"? Mēs zinām, ka skaists, kas nav piepildīts un dzīvs, vairs nav skaists, viņš ir beigts. Un pretēji. Var būt vispelēkākais cilvēks, kurš uz skatuves pēkšņi tēlā atplaukst un uzzied, un top brīnumvaldzinošs.
Vai tev ir kādas ābeces patiesības par aktiera profesiju, ar kurām tu gribētu ar jauniešiem padalīties jau pirmajā nodarbībā?
Lai stātos aktieros, tev ir jābūt fiziski veselam un ļoti stipram, un labāk arī ar stabiliem nerviem. Tas tomēr ir stāsts par milzīgu stresu. Katrā ziņā es kā ļoti nemierīgs un trauksmains cilvēks diez vai spēšu izaudzināt cilvēkus, kuri pārkāps robežai starp aizkulisēm un skatuvi bez sirds trīsām. Mans ideālais teātris ir tāds, kur mēs strādājam kopā, negrūstāmies un cits citu atbalstām. Nezinu, vai to var iemācīt un kā to var iemācīt… It sevišķi, ja gatavojam kursu savam teātrim, tas vēl vairāk nozīmē uzaugt kopā kaut kādā ziņā kā ģimenei. Tagad, protams, ir absurdi atcerēties, kā mēs sākām Jaunajā Rīgas teātrī, bet kaut kas no tā man ir palicis. Mēs visi bijām vienlīdzīgi. Uzstādījums bija, ka mēs neviens neesam zvaigznes. Ideāli ir tad, kad varu pateikt: "Mīļo Vilīt, mīļo Kaspariņ, es tavā vietā… šitajā vietā, paņem vienkārši lielāku pauzi, lai te nospēlējas tas, un tad es došu roku, bet tu paraujies atpakaļ un novērsies." Un to pašu sagaidu no partnera.
Un neviens neapvainojas.
Jā. Visi strādā kopīgam rezultātam. Iemācīt dāsnumu? Iemācīt spēju sadarboties? To es gribētu.
Jaunā kursa uzņemšanu reklamējat ar visai pašironiskām filmiņām. Laikam jau JRT ģimenē nav ko meklēt cilvēkiem bez humora izjūtas.
Jā, bez humora izjūtas nevarēs, un cilvēki, kas nav lasījuši nevienu grāmatu, – arī nevarēs. Mūsu ideālais aktieris ir cilvēks, kurš spēj nirt materiālā, kuru interesē nevis "es pats", bet objekts, lieta. Minētajam dāsnumam ir dažādas formas, un viena no tām ir arī strīds. Mana ideālā skola ir mana skola, kur mēs bijām kursā viens kulaks… Sākumā bija 36, beigās – 24 cilvēki, prātam neaptverams skaits. Bet mēs bijām kādi septiņi astoņi cilvēki, kas varēja caurām naktīm ņemties, taisīt, strīdēties. Citreiz iesist ar plastmasas pudeli otram pa galvu. Mums visu laiku bija kopīgs mērķis. Katrs nāca ar visu, ko viņš varēja pienest konkrētajā brīdī.
Rezumējot – kāda, tavuprāt, ir auglīga talanta izglītības mijiedarbība?
Es domāju, ka ilgtermiņā, lai talants attīstītos, ir vajadzīga izglītība (bet labāk bez izglītības nekā ar sliktu izglītību). Laba izglītība ir tāda izglītība, kas tev ierāda vienkārši to, ka izglītība nekad nebeidzas. Jebkurai iestādei, kurā mākslinieks strādā, tas būtu jāatbalsta. Vienkārši dot iespēju attīstīties. Pagājušogad man bija viens mēnesis, kurā bija vairāk izrāžu nekā mēnesī dienu. Skaidrs, ka diez vai šādā mēnesī es varēšu sevišķi izglītoties. Bet, ja pēc tam man ir mēnesis, kurā ir piecas brīvas dienas, kāpēc man tās neizmantot, aizbraucot uz Berlīni un apskatoties, kas notiek teātros un izstāžu zālēs? Galu galā tu vari izglītoties, skatoties labu kino. Skatoties citu teātru izrādes. Tu nevienā brīdī neapstājies pilnveidoties un mainīties. Man it kā ir lomas, kas veido manu ceļu, bet tik un tā arī repertuāra ietvaros man ir izvēle. Vai es lieku uzsvaru uz formu vai – eju dziļumā vēsturiskajā izpētē. Man nav interesanti darīt to, ko esmu jau darījusi. Izglītība ir tikai pats mācīšanās sākums. Mācīšanās nebeidzas nekad. Tas ir augstskolas uzdevums – parādīt, ka sistēmai nav rāmja. Tas ir tikai viens zvaigznājs galaktikā no ļoti daudziem.
Ēriks
hiēna smakojošā
G