Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Intervija ar franču režisoru Fransuā Ozonu. Viņš melo labāk

Uz Rīgas kinoteātra Splendid Palace ekrāna iznāk viena no 2016. gada nozīmīgākajām un skaistākajām filmām – franču režisora Fransuā Ozona vēsturiskā melodrāma Francs, kura ārkārtīgi spēcīgi rezonē ar mūsdienu situāciju Eiropā un visā pasaulē. "Šis ir mans visnevainīgākais darbs – tajā nav nevienas seksa ainas," ekskluzīvā intervijā KDi brīdina Fransuā Ozons

Filmas Francs/Frantz darbība risinās Vācijā un Francijā drīz pēc Pirmā pasaules kara beigām. Francūzis Adriēns atgriežas no kara un dodas uz Vācijas mazpilsētu, lai noliktu ziedus uz sava vienaudža vācieša Franca kapa. Francs no kaujas lauka nav atgriezies. Stādoties priekšā kā viņa draugs, Adriēns iepazīstas ar bojāgājušā vīrieša līgavu Annu un vecākiem, kuri viņu laipni pieņem, taču karā zaudējušo vāciešu sabiedrība viesi ienaidnieku atstumj.

Izcilais stilizētājs un provokators Fransuā Ozons, kurš vienmēr priecē ar nevainojami uzbūvētu kadru, negaidītiem sižeta pavērsieniem un erotiskiem zemtekstiem, stāstījumā ievij motīvus par divu estētu pacifistu – francūža un vācieša – noslēpumaino draudzību.

Franca ģimenei Adriēns stāsta, ka viņi iepazinušies vēl pirms kara un viņus vienojusi mīlestība pret mūziku, literatūru un mākslu. Adriēna draudzība ar Franca līgavu pamazām maina formātu un pārtop platoniskā mīlestībā. Adriēnu atveido franču aktieris Pjērs Ninē, kurš tēlojis titullomu Žalila Lespēra filmā Īvs Senlorāns/Yves Saint Laurent (2014). Annas lomā spoža ir vācu aktrise Paula Bēre – Fransuā Ozona jaunākais atklājums.   

Fransuā Ozona filmā saduras skaista utopija un smaga pēckara realitāte, turklāt Franca akcentētais retrostils un dominējošais melnbaltais attēls paspilgtina vēstījuma dziļumu un laikmetīgumu: šis ir darbs par piedošanu un mēģinājumiem būvēt jauno Eiropu šovinisma, ksenofobijas, agresijas un naida apstākļos.

Francā režisors brīvā formā interpretē Ernsta Lubiča filmu un pacifisma manifestu Pārtrauktā šūpuļdziesma/Broken Lullaby (1932), taču Fransuā Ozons lepojas, ka savā darbā iztiek bez antimilitāriem lozungiem.

Franču režisors atklāj, ka viņu iedvesmojusi arī Romāna Polaņska Tesa/Tess (1979) un Stenlija Kubrika Berijs Lindons/Barry Lyndon (1975). Kritiķi norāda uz paralēlēm ar Fransuā Trifo Žilu un Džimu/Jules et Jim (1962).

Francs izvirzīts Francijas augstākajam kino apbalvojumam Cēzars 11 kategorijās. Uzvarētāji kļūs zināmi 24. februārī. No šodienas Francs būs skatāms kinoteātrī Splendid Palace.

Parīzē notikušajā sarunā ar KDi Fransuā Ozons stāstīja par savu jaunāko darbu.

Filmā Francs varoņu attiecības un sižets balansē uz patiesības un melu robežas. Vai šī tēma, kura ir jaušama gandrīz visos jūsu darbos, jums ir svarīga?

Es neteiktu, ka tie ir meli, tā drīzāk ir fantāzija, izdoma, fikcija. Meli, protams, arī ir fikcija, un manu filmu varoņi bieži izvēlas fikciju, nevis realitāti. Jaunās filmas sākumdaļā jūs redzat, ka bojāgājušā Franca vecāki un Anna vēlas ticēt Adriēna meliem – visam, ko viņš stāsta.

Es esmu sinefils un katru reizi gribu ticēt tam, ko redzu uz ekrāna, lai gan apzinos, ka tā nav patiesība, tā ir tikai spēle. Melu tēma ir pašas kino idejas metafora.

Franca uzņemšanai jūs iedvesmojusi Ernsta Lubiča filma Pārtrauktā šūpuļdziesma. Vai to var uzskatīt par cieņas apliecinājumu kinovēsturei?         

Man patīk Lubiča drāma, taču vispirms es atklāju Morisa Rostāna lugu, kura ir filmas pamatā. Kāds mans draugs zināja, ka es vēlējos uzņemt filmu par noslēpumiem un meliem, un ieteica man izlasīt Rostānu. Es uzreiz sāku rakstīt scenāriju.

Drīz atklāju, ka šo materiālu jau ir ekranizējis Ernsts Lubičs, un tas mani sarūgtināja. Es biju depresijā – kā es sacentīšos ar Lubiču?! Domāju, ka vairs nav vērts ķerties klāt šim stāstam, jo kāda jēga uzņemt vēl vienu filmu par to pašu?

Pēc Pārtrauktās šūpuļdziesmas noskatīšanās es daudz ko sapratu: Lubiča darbs tapis 30. gadu sākumā, režisors nezināja, ka būs Otrais pasaules karš, un viņa skatpunkts ir pavisam citāds, salīdzinot ar manu ideju.

Gan Rostāna lugā, gan Lubiča filmā galvenais varonis ir Adriēns – jau no paša sākuma lasītājs un skatītājs zina, ko viņš ir izdarījis un kāpēc viņš dodas uz Vāciju. Savukārt man gribējās izstāstīt šo stāstu no kara zaudētāju – vāciešu – pozīcijas, jo īpaši no Franca līgavas Annas pozīcijas. Pašā filmas sākumā es iepazīstinu ar Annu, un mēs sekojam viņai līdzi. Skatītāji – tāpat kā Anna – nevar īsti saprast, kādas attiecības saistījušas Adriēnu un Francu. 

Man bija sajūta, ka Francā būs vairāk dramatiska sasprindzinājuma un daudznozīmības nekā Pārtrauktajā šūpuļdziesmā. Es zināju, ka noskaņojumā tā būs pavisam cita filma, lai gan dažas epizodes ir līdzīgas.     

Kā jūs atradāt Annas lomas tēlotāju Paulu Bēri?

Mēs ilgi meklējām Annas lomas atveidotāju. Man palīdzēja vācu aktieru atlases speciālists, jo es nepazīstu jaunās vācu aktrises. No paša sākuma bija paredzēts, ka galveno vīrieša – francūža Adriēna – lomu tēlos Pjērs Ninē. Viņš ir tumšmatis, tāpēc es iedomājos, ka vajadzētu piemeklēt blondu vācu meiteni.

Provēs man iepatikās Paula Bēre, taču viņa ir brunete, un man bija neliela vilšanās sajūta. Es uzaicināju viņu uz Parīzi, mēs nofilmējām dažas izmēģinājuma ainas kopā ar Paulu un Pjēru – viņa sevi ideāli pierādīja.

Es palūdzu Paulai nomainīt matu krāsu, viņa piekrita, jo ļoti vēlējās dabūt šo lomu. Kad es viņu ieraudzīju blondu, man tas nepatika, un es teicu, lai viņa atgriežas pie savas dabiskās matu krāsas. Tā Paula tika akceptēta Annas lomai.

Ziniet, par to matu krāsu – Romija Šneidere arī nebija blondīne. Varbūt tā ir klišeja, kas mūs vajā.

Kāpēc šai filmai esat izvēlējis melnbaltu attēlu?

Francs uzņemts uz 35 mm filmas. Sākotnēji bija plānots, ka tā būs krāsu filma, taču mēnesi pirms filmēšanas nolēmu, ka tai ir jābūt melnbaltai. Mēs bijām atraduši lieliskas filmēšanas vietas Vācijā, bet tur bija pārāk intensīva krāsu ņirboņa.

Staigājot pa kādas Vācijas mazpilsētas ielām, es uzdūros pagājušā gadsimta melnbaltajām fotogrāfijām – simt gados tur nekas nav mainījies. Ja parādām šo vietu melnbaltu, jums ir sajūta, ka esat 1919. gadā. Šāda krāsu gamma atbilst filmas atmosfērai – ģimenes sēro pēc kritušajiem, pamazām cenšas atgūties no gūtajām traumām un no jauna uzbūvēt savu dzīvi, kāda tā bijusi pirms kara. Man šķita, ka viss izskatīsies reālistiskāk, ja filma būs melnbalta. Turklāt mūsu atmiņas par Pirmo pasaules karu un ar to saistītie tēli ir melnbalti – tādi ir visi tā laika arhīvu materiāli, dokumenti, fotogrāfijas.

Cik lielā mērā mākslas darbam – filmai – ir jārezonē ar pašreizējo situāciju pasaulē?

Filmas uzņemšanas procesā es nevarēju iedomāties, ka Francs rezonēs tik spēcīgi! Neviens nezināja, ka notiks Brexit un par ASV prezidentu tiks ievēlēts Tramps. Es tikai gribēju radīt filmu par noslēpumiem un meliem, taču drīz sapratu, cik nozīmīgs ir vēsturiskais konteksts, tāpēc es rūpīgi to izstrādāju.

Pēc Pirmā pasaules kara Vācijā strauji pieņēmās spēkā nacionālsociālisma idejas, un drīz pie varas nāca nacisti. Tādējādi Francs ir kļuvis par iespēju runāt par to, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam, par nacionālismu, kas pārņem Eiropu un Ameriku, par bailēm no svešajiem.

Man nebija viegli pārliecināt producentus atbalstīt šo projektu, jo tiek uzskatīts ka Francijā tāpat ir daudz filmu par Pirmo pasaules karu. Taču es zināju – pats fakts, ka es, būdams franču režisors, uzņemšu filmu par Pirmo pasaules karu no vāciešu skatpunkta, ir ārkārtīgi spēcīgs politisks žests.  

Pret daudziem varoņiem vāciešiem Francā jūs izturaties ar lielākām simpātijām un empātiju nekā pret frančiem, kurus rādāt kā aukstasinīgus, buržuāziskus liekuļus. Kāpēc filmā esat tik kritisks un skarbs pret saviem tautiešiem?

Man ir jautri to dzirdēt. Šis ir Francijas un Vācijas kopražojums. Kad meklējām naudu Vācijā, tur visiem patika Franca scenārijs un visi bija entuziasma pilni – daudz vairāk nekā Francijā. Šeit reakcija bija tāda: "Ak, kārtējā drāma par vāciešiem un frančiem, mēs esam noguruši no šiem stāstiem – cik var?!" 

Vācieši man paskaidroja, kāpēc viņiem iepaticies šis projekts: "Beidzot mēs neesam sliktie puiši franču filmā. Neesam nacisti, esam patīkami cilvēki." Viņu reakcija mani pārsteidza, bet vāciešiem ir taisnība: lielākajā daļā franču filmu, kuras pieskaras kara tēmai, vācieši vienmēr ir slikti un pārvēršas par karikatūrām.

Es centos uzņemt filmu, kas būtu kā spogulis gan Vācijai, gan Francijai un parādītu, ka cilvēki cieš abās pusēs. Nevajag mēģināt salīdzināt vai pierādīt, kurš cieš vairāk. Tas vienmēr ir stāsts par vecākiem, kuri zaudē bērnus. Daudzi vācu personāži filmā ir simpātiski, bet ne visi. Piemēram, Kreics nav patīkams, un, iespējams, dažus gadus vēlāk viņš kļūs par nacistu.

Kad vāciete Anna dodas uz Parīzi, viņas ilūzijas sabrūk – viņa tik daudz bija sapņojusi par Franciju, meitene atceras, ko viņai par to bija stāstījis frankofils Francs. Tas,  ko viņa bija iedomājusies, neatbilst realitātei – tas ir jo īpaši jūtams, kad viņa nonāk Adriēna ģimenē. Šīs ģimenes īpatnības lielā mērā izskaidro Adriēna rīcību, jūs saprotat, kāpēc viņš jūtas kā cietumā un kāpēc nav iespējams mīlas stāsts starp viņu un Annu. Man bija svarīgi uzsvērt franču buržuāziskās ģimenes liekulību un tās riebumu pret vāciešiem, kas Francijā nekad nav bijis retums.   

Patētisks jautājums – kāds ir Franca virsuzdevums?

Šaubos, vai filmas var mainīt pasauli, taču tās var palīdzēt labāk izprast pasauli, kurā mēs dzīvojam. Es biju gandarīts, ka kāds vācu politiķis man teica, ka Francijas un Vācijas attiecību uzlabošanā Francam ir bijusi lielāka nozīme nekā abu valstu politiķu aktivitātēm un tūkstošiem runu. Tas nebija mans mērķis, bet man bija patīkami to dzirdēt.

Ar šo filmu esam viesojušies daudzviet Francijas austrumos un Elzasā. Kā zināms, Elzasa pirms Pirmā pasaules kara piederēja Vācijai. Mums bija aizkustinošas sarunas ar vecāka gadagājuma skatītājiem, pēc seansa viņi mums stāstīja par savu ģimeni. Piemēram, Pirmā pasaules kara laikā viņu vecvecāki bijuši vācieši, pēc tam viņi pārtapuši par frančiem, taču turpinājuši dzīvot starp divām kultūrām, divām valstīm, divām valodām.  

Pašlaik jūs uzņemat nākamo filmu Dubultmīlnieks/L’amant double. Vai jūs varētu par to pastāstīt?

Nē, nevaru! Filmēšana ir pabeigta. Vienīgais, ko varu atklāt, – tas būs erotiskais trilleris. Francs ir mana visnevainīgākā filma – tajā nav nevienas seksa ainas, tikai neliels skūpsts finālā. Es izjūtu seksa trūkumu, tāpēc nākamā filma būs izaicinoša un erotiska.

Zināms, ka Dubultmīlniekā redzēsim Marinu Vaktu un Žeremiju Renjē, kā arī leģendāro Žaklīnu Bisē, ar kuru sadarbojaties pirmo reizi.

Žaklīnai Bisē ir neliela loma. Viņa spēlēja ar lielu aizrautību un pati bija pārsteigta par visu, kas notika filmēšanas laukumā.

Katra jūsu nākamā filma radikāli atšķiras no iepriekšējās, jūs maināt žanrus. Kas ir šo eksperimentu pamatā?

Es nevēlos atkārtoties. Katru reizi cenšos izmēģināt kaut ko jaunu – citādi nav prieka nodarboties ar kino. Atskaites punkts vienmēr ir stāsts. Ar azartu un uztraukumu meklēju veidu, kā visizdevīgāk pasniegt katru konkrēto stāstu. Tas arī nosaka katra darba vizuālo stilu. Dažreiz pats nesaprotu, kāpēc esmu tik apsēsts ar kādu sižetu, taču par to nekad nevajag zināt par daudz. Pēc tam tas atklāsies – filmēšanā, montāžas laikā – vai arī neatklāsies, kāpēc esi vēlējies uzņemt tieši šo filmu. Būtiskākais ir pats fakts, ka tu radi filmu.

Francā, tāpat kā daudzās citās jūsu filmās, priekšplānā ir sieviete. Jūs esat sadarbojies ar dažādu paaudžu aktrisēm. Kāpēc jūs pievēršat pastiprinātu uzmanību sieviešu raksturiem?

Francā man bija interesanti nostāties Annas pusē, jo viņa ir kara upuris, taču tas izpaužas citādi nekā Adriēna tēlā, kurš arī ir kara upuris. Man ir sajūta, ka tieši caur sieviešu raksturiem es varu smalkāk un precīzāk izpaust savu jūtīgumu, pārdzīvojumus un atklāsmes. Man tā ir vieglāk.    

Vai tā ir bijis vienmēr?

Man ir filmas, kuru galvenie varoņi ir vīrieši. Šādu filmu gan ir mazāk nekā tādu, kuras vēsta par sievietēm. Šī atklāsme pār mani nāca, kad uzņēmu drāmu Zem smiltīm/Sous le sable (2000) ar Šarloti Remplingu. Viņai tolaik bija 54 gadi, man – trīsdesmit trīs.

Strādājot ar Šarloti Remplingu, es sapratu, ka caur viņas atveidoto varoni es varu runāt par sevi. Dažreiz es cenšos distancēties no savu filmu varoņiem, un tieši šādos gadījumos caur viņiem ir daudz vieglāk un dabiskāk pārraidīt savas sajūtas. Savukārt, ja filmā ir tavs vienaudzis, kurš varētu būt tavs spogulis, tev ir grūtāk atklāti runāt par sevi caur šādu personāžu.

Šogad 15. novembrī jūs svinēsiet 50 gadu jubileju. Kā jūtaties, tuvojoties šai robežai?

Paldies, ka atgādinājāt manu vecumu! Cik jauki!

Vai vīriešiem vecums ir tikpat jūtīga tēma kā sievietēm, jo īpaši aktrisēm, kuras strādā kino nozarē un vēlas būt mūžīgi jaunas un skaistas?

Es arī cenšos būt jauns un skaists! Patiesībā es par to neaizdomājos līdz brīdim, kad kāds žurnālists man to pajautā. Man, tāpat kā pārējiem, ir sajūta, ka dzīvē viss notiek ļoti ātri. Kino nozarē es strādāju trīs gadu desmitus un esmu privileģētā stāvoklī – man ir brīvība uzņemt filmas, kādas es vēlos, jo tie nav lielbudžeta projekti. Apziņa par radošo brīvību man palīdz justies laimīgam.

Vai panākumi palīdz strādāt?

Man ir paveicies, ka manas filmas novērtē gan skatītāji, gan kritiķi. Daži režisori gūst komerciālus panākumus, bet kritiķi viņus nopeļ, vai arī notiek otrādi.

Es vienmēr esmu bijis pilnībā iesaistīts savu filmu uzņemšanas procesā – no A līdz Z. Es pazīstu šo drēbi – gan tehnisko, gan finansiālo pusi. Ceļu kino esmu sācis ar filmām, kuras tika uzņemtas ar nulles budžetu. Šī pieredze man palīdz.        

Vai, uzņemot filmu, jūs domājat par skatītājiem? Vai tomēr katru filmu pirmām kārtām veidojat pats sev?

Es nepārtraukti domāju par skatītājiem, jo vēlos dalīties savos stāstos. Varbūt vienīgi savas agrīnās īsfilmas esmu uzņēmis pats sev, jo tām faktiski nav komercdzīves, tās netiek demonstrētas kinoteātros.

Ar pilnmetrāžas spēlfilmām viss ir citādi – par auditoriju nedrīkst aizmirst. Tas nenozīmē, ka es, cenšoties aizkustināt skatītājus, pieļauju kompromisus. Savos darbos es vienmēr runāju par personiskām, intīmām tēmām, kuras mani uztrauc. Es mēģinu atrast labāko iespējamo veidu, kā nodot šo vēstījumu publikai.  

Vai jūs vēlētos izmēģināt spēkus teātrī? Vai jums patīk skatuves māksla?

Es eju uz teātri, bet bieži tur garlaikojos. Jā, uzskatu, ka teātris ir garlaicīgs, taču, kamēr es sēžu skatītāju zālē, man ir laiks padomāt par citām lietām, bet, ja teātris ir labs, – tas ir ļoti labs! Galvenokārt es to apmeklēju, lai paskatītos uz aktieriem. Teātris ir labākā vieta, kur vērot aktierus, pētīt, kā viņi strādā, – tas vienmēr ir interesanti. Jāatceras, ka teātrī varu pārņem aktieris, savukārt kino vara pieder režisoram. Es vēlos saglabāt varu, tāpēc uzņemu filmas, nevis iestudēju izrādes. Varbūt kādu dienu es to izdarīšu.   

Francs
Frantz
Vēsturiska melodrāma. Francija, Vācija. 2016.
Režisors Fransuā Ozons
Lomās Pjērs Ninē, Paula Bēre, Ernsts Štecners, Marija Grūbere, Johans fon Bīlovs u. c.  

 

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja