Pirms izstādes Laiktelpas klejotāji atklāšanas Mūkusalas mākslas salonā gleznotājs Jānis Avotiņš Rīgā nebija sastopams, tāpēc intervija bija jāatliek uz laiku, kad izstāde jau tuvojas beigām; tā skatāma līdz 11. martam. Autors tobrīd bija Losandželosā, kur piedalījās grupas izstādē Damage Control, kurā izvietoti arī Žana Mišela Baskjā, Jajoi Kusamas un Endija Vorhola darbi. Izstāde līdz 1. aprīlim ir skatāma galerijā Ibid. Ar to Jānis Avotiņš sadarbojas kopš 2004. gada, faktiski Avotiņš un galerija ir vienaudži – tobrīd jaunā galerija Londonā izvēlējās jauno latviešu mākslinieku, un kopš tā laika veiksme abus nav pametusi.
Šī nav vienīgā intriga, kas saistīta ar ekspozīciju Laiktelpas klejotāji – būdams starptautiskajos reitingos visaugstāk vērtētais latviešu mākslinieks un strādādams Rīgā, Jānis Avotiņš tomēr šeit redzams maz. Viņa pēdējā personālizstāde Rīgā notika 2004. gadā VEF teritorijā. Pēc tam mākslinieka izstādes ir vairākkārt solītas, gaidītas un atceltas. Turklāt Mūkusalā šobrīd galvenokārt skatāmi darbi no salona kolekcijas – Jānis Avotiņš tiem pievienojis tikai dažus jaunus, kā arī vitrīnu, kurā atklājas daļa no viņa iedvesmas avotiem – padomju laika ceļveži un avīžu izgriezumi. Laiktelpas klejotāji ir arī retrospekcija – lielākais darbs Nekas no nekā ir reizē vecākais, datēts ar 2008. gadu. Kādi ir visjaunākie notikumi Jāņa Avotiņa mākslā un karjerā, atklājas tikai palēnām, sarunas gaitā.
Kā radās izstāde Laiktelpas klejotāji?
Izstādi man piedāvāja veidot jau sen, bet darīt kaut ko ārpus plāniem, kas zināmi trīs gadus uz priekšu, man ir greznība. Tā nav ne kaprīze, ne izdomājums – man ir plašs sadarbības partneru loks, ar ko es strādāju jau gadiem. Tie ir cilvēki, ar kuriem mēs esam auguši kopā jau 13 gadu. Mūkusalas mākslas salonam teicu – jums ir daudz manu darbu, taisiet izstādi! Es varu iedot kādu jaunu darbu, un es arī piedāvāju koncepciju, kā iekārtot. Bet šī nav tā koncepcija. Es gribēju pilnīgi neemocionālu retrospekciju, kas nemaldinātu skatītāju, ka starp šiem darbiem ir kaut kāda cieša saistība.
Bez nekā vienojoša?
Jā, es gribēju no tā izvairīties. Strādājot ar personālizstādēm, man ir ļoti sarežģīti noskatīties. Mani neinteresē izstādes formāts kā medijs. Mani traucē, ka darbi veido it kā savstarpēji saistītu naratīvu, jebkādu.
Tomēr tavas gleznas var grupēt ciklos, vai tikai tā šķiet?
Jā, protams, tie ir, taču uzreiz kļūst sarežģīti, kad vienā telpā darbu ir tik daudz. Jo mani jau interesē viens. Es gleznoju vienu atsevišķu darbu. Rodas problēma, kad telpu vienkārši izdekorē ar maniem darbiem. Es labprāt atteiktos no izstādēm vispār. Mani ļoti interesē piedalīties, ja manus darbus kaut kā kontekstualizē. Tas vienmēr ir piedzīvojums.
Nav jau tā, ka tu izstādes veidošanā nebūtu iesaistījies vispār. Tur ir arī jauni darbi, pagājušajā gadā radīti.
Jā, tur ir viens jauns darbs, viens no Ērika Apaļā kolekcijas, trīs zīmējumi un divi gleznojumi, kuriem vēl viss ir priekšā: maija beigās tie, iespējams, lidos uz Ņujorku. Tur būs liela grupas izstāde jaunā galerijā, kas ir viena jauna cilvēka iniciatīva – viņš ir jaunāks par mani. Eudžēnio Re Rebaudengo ir pazīstamās itāļu kolekcionāres Patrīcijas Sandreto Re Rebaudengo dēls (vairāki Jāņa Avotiņa darbi ir fonda Sandretto Re Rebaudengo kolekcijā – V. V.).
Man likās, ka Mūkusalas mākslas salonā darbu ir par maz. Uzreiz sapratu, ka tur vajadzētu pielikt klāt lielo darbu, kam materiāli ņemti no fotogrāfijām, kurās attēlota Komunistiskās partijas kongresu scenogrāfija. Es negribēju, ka atsevišķu darbu rāda kā kaut ko īpaši skaistu, jo es tematizēju patosu un sakāpināto svinīgumu, kas mani interesē ideoloģiskā attēlā. Es uzskatu, ka tā manifestācija ir ietekmējusi mūsu kultūras, stilu izpratni. Masu gājieni, organizēti svētki iepretī sūrajai ikdienai, kurā tu melnu muti vienkārši strādā… No otras puses – tas ir arī skaisti, nav neglīti, patiešām! Mani satriec tie attēli. Caur tiem mēs varam runāt tālāk. Vismaz neignorēt to, cik ļoti esam programmēti caur noteiktu patosu.
Visus, kas seko tavai glezniecībai, interesē zelta parādīšanās tās diezgan lakoniskajā krāsu paletē. Kas noticis?
Nezinu, no fotogrāfijas tiešās lietošanas pamazām eju prom. Mani interesē iztukšotāks, abstraktāks attēls, kurā vairs nav tik tiešu atsauču. Pavērsiens ir diezgan loģisks, ja zina iepriekšējos darbus. Iluzorā telpas mimēze man kādreiz bija izteiktāka, tad stipri samazināta – ka nav nekādas ilūzijas vispār, tikai zīmes liecina par telpas klātbūtni. Sfumato jau vienmēr problematizē jautājumu, ka telpa ir un telpas nav, ka iluzorā telpa ir tikai krāsu slāņi, un skatītājs pats izlemj, kam grib ļauties.
Zelta lietojums nav izzīsts no pirksta, tas ir no tā paša arhīvu bloka, tāpēc man gribējās, lai zelta darbs ir kopā ar kongresu delegātu portretiem. Arī scenogrāfijā bija satriecoši spēcīgi tēli, tam arī domāti – kā absolūtās suģestijas garantētāji. Tie paneļi, musturi, kas atkārtojas, rada svinīgumu.
Skatītājam var nebūt zināms, ka dubultportreti, kādus tu kādreiz gleznoji, ir ņemti no padomju laika presē publicētām fotogrāfijām, kurās redzami oficiālu sanāksmju dalībnieki.
Jā, mani interesē skatiens, kas ir novērsies no visām ideoloģiskajām zīmēm un paturēts apsēstībā, kas vienalga notiek un suģestē. Portretu pāri sākās ar kādu attēlu, kurā viens delegāts bija aizsapņojies. Tad es sapratu, ka jāveido kropli, mākslīgi pāri. Tie cilvēki jau nav divatā, viņi ir vienkārši sasēdināti kopā un atdalīti no pārējiem. Visspēcīgākie ir tie, kuros katrs ir savā pasaulē, nefokusējušies. Jo īsti nebija, uz ko fokusēties. Tas viss notika tik formāli. Arī atkārtojumi: kad es šķirstīju vecos avīzes Rīgas Balss eksemplārus, ievēroju vienādus attēlus vienā un tajā pašā datumā katru gadu. Tajā pašā kompozīcijā tie paši cilvēki, tikai ik pa trim gadiem kāds nomainās – vai nu nomirst, vai mazums kas. Divu gandrīz vienādu cilvēku atkārtojums izsaka anonimitāti.
Man šī sērija likās negaidīta, jo padomju laiki ir gan kritizēti, gan poetizēti daudzos veidos. Mākslinieku īpaši iemīļoti ir visādi bērnības notikumi, sadzīves priekšmeti, multenes utt. Lai nu kur, bet vecajās plēnumu un kongresu fotogrāfijās tiešām neviens nebija meklējis kaut ko interesantu.
Tie taču drukātajā presē bija gandrīz vienīgie monumentālie tēli! Īpaši Rīgas Balss sākuma posmā drukas kvalitāte bija tik zema, rastrs rupjš – tīrā abstrakcija. Tad retu reizi – milzu fantasmagoriska aina ar cilvēkiem, scenogrāfiju, karogiem – kas tas viss ir? Atsauce ir arī nedaudz autobiogrāfiska, jo es domāju – kā pats esmu nonācis pie visām klišejām, kas mani traucē skatīties uz pasauli. Tāpēc es šos tēlus pēdējos gados uzlasu un rotaļājos ar tiem. Es saprotu, ka mani tie tiešām ir suģestējuši kā bērnu, jo mana Padomju Savienības pieredze ir bērnības pieredze. Lai arī mūsu ģimenē viss tika saukts vārdos un svētdienās, kad braucām pie vectētiņa uz pusdienām, viss tika pārrunāts, tik un tā – tēla spēks strādā.
Tur jau ir attēla fenomens, kam neko nevar darīt, – cilvēki domā, ka viņi šķirsta YouTube vai Instagram un ka tas viņus neietekmē, bet tas ietekmē gan. Tāpēc es domāju, ka drīkstu ar šiem attēliem strādāt. Bērnībā pēc akordeona nodarbībām es atnācu mājās, un televīzijā bija viens kanāls, kurā rādīja kaut kādu filmu par karu ziemā. Tā ir viena no manām spilgtākajām atmiņām, jo tur visi cilvēki bija speciālos baltos maskēšanās tērpos. Vēl atceros, kā karavīri lēca zem tanka, lai tas pārbrauc pāri un viņi paliek dzīvi! Citu kanālu nebija. Es ēdu biezpienu ar ievārījumu, ko mamma atstājusi, un skatījos tādu filmu… Tā viss krājās. Nav jau tā, ka es būtu sajūsmā par šīm atmiņām, man tas viss dziļi riebjas. Pēc tam kad esmu strādājis ar veco periodiku, man gandrīz vienmēr ir slikti.
Slikti tā, ka nomākts vai ka slikta dūša?
Ārkārtīgi bezcerīga viela, bezcerīgi tēli, nomācoši tēli. Tāds grandiozs simulakrs nav ilgstoši izturams. Tā kā es to darīju sistemātiski, tas atbilst tam sistemātiskumam, kāds bija padomju laika sabiedriskajām attiecībām. Es tagad paātrināti izeju cauri tam, kas notika lēni. Es secinu, ka cilvēki vispār nav spējīgi novērot parādības, kas notiek lēni. Nevienam nav tādas pacietības. Tāpēc ideoloģija strādā lēni un ar atkārtojumu. Tomēr es negribu rādīt populāri politiski vēsturisku pētījumu.
Mani interesē reflektēt par sarežģītu attēlu, kas ietver to, ka es jau gribu iet tālāk, mums ir jāiet tālāk. Ka kolektīvā atmiņa ir jāapzinās, ar to ir jārotaļājas. Ar to var arī jokoties, taču vienlaikus uztvert kā neizbēgamu. Neviens nevar izvairīties no tās – tikai apzināties un saprast. Var būt arī kļūdainas lietas, jo pēc tam nāks citi un teiks kaut ko citu, bet piedzīvotāja mājasdarbs varētu būt apmēram šāds. Jo, runājot par citiem spēcīgiem apstākļiem, piemēram, dabu vai psiholoģiskām lietām, tās mani neinteresē. Ir arī citi veidi, kā kolektīvās atmiņas lietas risināt.
Var veidot pilnīgi autonomu gramatiku, valodu, bet tas ir ģēnija darbs. Tomēr arī tas nevar dzimt tukšā vietā.
Tavus darbus ir viegli pārprast. Vai tu daudz runā par tiem – droši vien ne ar skatītāju, bet kuratoriem, galeristiem?
Manus darbus interpretē vienkāršoti. Vienmēr. Tematizē ar tiešām atsaucēm uz glezniecības vēsturi, tāpēc ka esmu gājis tradicionālā akadēmijā. Tāpēc ka darbi nerada aizdomas par populārpolitisku refleksiju vai dzimumu jautājumiem, vai mediju kritiku, vai pašizpausmi. Tas viss acīmredzami nekrīt acīs. Tāpēc arī lielākā daļa kuratoru neinteresējas par maniem darbiem. Ja izveidojas dialogs, izdodas atklāt tos kompleksāk. Citādi mani darbi izskatās mistiski vai tamlīdzīgi. Sanāk, ka tam vajadzīgs diezgan apjomīgs paskaidrojums. Taču ir arī ļoti laba pieredze ar adekvātu, nepārproducētu izpratni. Saistībā ar Francijas piedzīvojumu (pērn Parīzē Jānis Avotiņš saņēma prestižo Žana Fransuā Prata balvu – V. V.) – tur nekas nebija izzīsts no pirksta.
Viens no trim kuratoriem, kas piedāvāja komisijai nominantus, kuru sākumā bija diezgan daudz, varēja atcerēties un nosaukt manus darbus kopš 2003. gada. Viņš bija man sekojis, kaut gan nebijām pazīstami, un spēja uzdot jautājumus par 13 gadu periodu! Tātad šie jautājumi jau bija nobriedināti. Tāpēc saruna uzreiz bija citā stāvā, nevis no nulles. Taču šim konkrētajam kuratoram nebija lemttiesību, tālāk bija triju pakāpju atlase, kamēr nonāca līdz trim kandidātiem. Tad bija katram pašam jāatrod savs aizstāvis. Man bija kurators no Tadeuša Ropaka galerijas, jaunāks par mani, viņš ļoti nopietni pieslēdzās. Tāds darbs, protams, taču tas pierādīja, ka var ar maniem darbiem strādāt, ka kompleksitāte nav lielāka kā citiem. Ka nav traucējoša disbalansa starp to, kā darbi izskatās un kā tie radušies, un ka tajā visā ir noteikta loģiska korelācija. Tie ir tādi, kādi var būt, un ne citādi. Viss ir nospriegots manā iekšējā, otrreizējā refleksijā, nevis kaut kas izdomāts. Acīmredzot bija vajadzīgi desmit gadi, lai uzrastos kuratori, kas pilnībā saprot, kas manā darbā ir poētika un kas – politika. Otra labā pieredze bija ar Paolo Kolombo, Romas muzeja MAXXI pirmo kuratoru.
Kāda bija jūsu sadarbība?
Viņš arī zina manus darbus jau gadiem, pagājušogad bija izstādes Sleep kurators galerijā Ibid Losandželosā. Es biju lieliskā kompānijā – kopā ar Edu Rušeju, Feliksu Gonsalesu-Torresu, Rozemariju Trokelu, Robertu Goberu un citiem. Lai gan esmu galerijas Ibid mākslinieks, kuratoram nebija pienākuma mani iekļaut ekspozīcijā. Es ar viņu satikos, un izrādījās, ka ir kaut kādas intereses neatkarīgi no iespējām. Izrādās, gadiem kāds ir vērojis tavu darbu, bet nav bijis saslēguma, lai mani promotētu vai iekļautu darbus kādā izstādē. Ne vienmēr tas saslēdzas, jo iespēju ir ļoti daudz. Iedomājies – tu desmit gadu braukā apkārt un redzi simtiem mākslinieku, ne ar visiem tūlīt jāstrādā.
Kamēr Mūkusalas mākslas salonā atklāja tavu personālizstādi, biji Losandželosā. Kas tur notika?
Grupas izstāde Damage Control galerijā Ibid – tā ir atvērusi jaunas, milzīgas telpas, kurā faktiski ir trīs galerijas. Sākumā bija maza galerija gan Viļņā, gan Londonā, pēc tam vairākās vietās Londonā. Tagad galerija ir izpletusies arī Losandželosā – pilnīgi jauns mērogs un lielas telpas. Vienā no trim galerijām bija grupas izstāde, kurā piedalījos, un rudenī man tur būs personālizstāde. Biju iepazīšanās vizītē, lai aplūkotu telpas un kultūrvidi.
Vai visi darbi jārada no jauna?
Jā, nekas nav iekrājies. No manis visu laiku gaida darbus. Es neražoju tā, ka varētu nolikt plauktā. Mūkusalas mākslas salonā redzams viens no diviem darbiem, kas ir palicis man, un es nezinu, kāpēc. Tie ir bijuši arī iepriekš izstādīti un man liekas pietiekami spēcīgi, lai neiznīcinātu.
Ar kādām galerijām tu vēl sadarbojies?
Vēl ar trim. Minhenē ir Rüdiger Schöttle – galerija ar 40 gadu vēsturi. Hamburgā – Vera Munro, ar kuru man ir ļoti labs kontakts, jo galeriste Vera Munro saprot un jūt manus darbus. Tās abas ir galerijas, kas savu biznesu netaisa ar mani. Es tajās esmu tāpēc, ka šie galeristi mīl mākslu. Viņi strādā ar pilnīgi citu mērogu, ar tiem māksliniekiem, kuri tagad ir klasiķi un ar kuriem kopā sākuši. Vēl ir galerija Akinci Amsterdamā – no tās pašas paaudzes.
Jauki palikt vecākam un nevis nenozīmīgam, bet arvien svarīgākam un svarīgākam, kamēr kļūsti par svarīguma centru… Izstāsti, kas vēl ir tavos plānos!
Tūlīt būs mākslas mese Art Basel Honkongā. Aprīļa vidū – izstāde galerijā Triumph Maskavā. Maija vidū – izstāde ar Re Rebaudengo Ņujorkā, pēc tam – Art Basel. Novembrī būs izstāde Losandželosā, februārī – galerijā Vartai Viļņā. Patlaban esmu nokļuvis uz lielās skatuves, kur, ja nevar izdarīt labi, labāk nedarīt nemaz.
Vai ar laiku nerodas pārliecība, ka tu nemaz nespēj uztaisīt vājāk par savu līmeni?
Man gluži tā nav. Jo konceptuālais rāmis tomēr mainās. Piemēram, ar to pašu zeltu gāju riska zonā, pat ja beigās izskatās radniecīgi iepriekšējiem darbiem. Es domāju, ka atšķirības starp sērijām būs vēl lielākas – no zīmējumiem līdz bronzas skulptūrām, kas tikai top. Es nekad neesmu mācējis konstruēt savu darbību un spekulēt ar kaut ko. Ticu, ka pretrunas ir visā, un vienīgā atšķirība ir, cik tās ir vērtīgas.
Jānis Avotiņš
Izstāde Laiktelpas klejotāji
Mūkusalas mākslas salonā līdz 11. martam
Jana
ļoti priecājos
Marija