Ja reiz ir tāds teiciens – klusie ūdeņi tie dziļie –, kaut kur jābūt arī cilvēkiem, kuru dēļ tāds vispār radies. Rakstnieks Osvalds Zebris varētu būt viens no viņiem. Cilvēks, kurš visus ātrā laikā apbur ar savu vieglumu – iekšēji inteliģents, gudrs, gaišs un asprātīgs, bet savās grāmatās rakstnieks ar baudu ved prom dziļos brikšņos no šī "apburošā cilvēka" tēla, kā viņu joprojām dēvē dažs labs Dienas bijušais kolēģis. Lasot Zebra grāmatas, ir vairāk nekā skaidrs, ka viņam pietiek savu akaču un dēmonu. Dvēseles komfortam neērtas apceres un eksistenciālas izvēles, metafizika, "traģikomiska iracionalitāte" (Normunds Naumanis), pat dzīva koka māja un runājošs kaķis Gagārins.
VIDEO: Zebris: Arī stipriem cilvēkiem vajag ārēju spēku
Osvaldam Zebrim piemīt cunftes pašapziņa – viņš ir pārliecināts, ka latviešu literāti pilnīgi noteikti varētu starptautiski konkurēt un uzrakstīt Stīga Lārsona līmeņa detektīvu, piemēram. Ja vien kāds mārketinga kampaņām (filma, "tulkojumi n-valodās" u. c.) būtu gatavs atvēlēt 300– 400 tūkstošu, kā tas notiek citur pasaulē.
"Ja mēs šodien šeit, bārā Chomsky (rakstnieka izvēlētā intervijas vieta – red.), veiktu aptauju, vai jūs labāk gribat jaunu baseinu vai laikmetīgās mākslas muzeju, cilvēku redzesloks būs izšķirošs, ko viņi atbildētu. Tas nav stāsts par to, vai būvēt baseinu vai muzeju, bet par to, vai cilvēks vispār reflektē, ir spējīgs savā prātā konstruēt kādas vīzijas, kas saistītas ar jelkādiem kultūras procesiem. Tas ir izšķiroši. Ir gluži dabiski, ka mēs nevaram prasīt no cilvēkiem, kuriem iepriekš nav tādas pieredzes bijis, lai viņi tagad ļoti atbalstītu latviešu literatūru, kino u. tml. Jo viņu galvā vienkārši nav saiknes ar to," – Osvalds Zebris ir absolūti pārliecināts, ka kultūra nav tikai "jauka, emocionāla pieredze", bet zināmos dzīves brīžos "tā cilvēkam var palīdzēt izdarīt sakarīgākas izvēles".
Nesen izdevniecībā Dienas grāmata iznāca Osvalda Zebra otrā grāmata – viņa pirmais romāns – Koka nama ļaudis. Tā galvenie varoņi ir vienpadsmit Pārdaugavas koka nama iedzīvotāji.
Atceros tavu atbildes runu Literatūras gada balvas pasniegšanā, kad par stāstu krājumu Brīvība tīklos tiki atzīts par 2010. gada spilgtāko debitantu. Teici, ka svarīgākais ir spert nākamo soli un nepalikt vienas grāmatas autoram. Tas tagad ir noticis.
Jā, tas ir noticis. Toreiz pirms pasākuma man gadījās palasīt Ojāra Vācieša intervijas, ko viņš sniedzis 80. gadu sākumā. Man atmiņā palika viņa teiktais, ka visgrūtākais jaunam autoram ir tikt pie otrās grāmatas. Jo – pie pirmās grāmatas tu tiec ar visu uzkrāto, kas tev ir 20–25 vai manā gadījumā – vēl vairāk gadu vecumā. Bagāža ir krājusies, un tad nu pirmajā grāmatā tu to ieliec. Bet līdz otrajai jau ir jātiek ar tādu bagāžu, kas manā gadījumā ir sakrāta trīs gados un salikta kaut kur prātā. Parasti par prozu saka, ka tas ir gargabals, maratons, ka šausmīgi nogurdinoši. Man nebija izjūtas, ka tas man būtu ļoti nogurdinošs maratons. Drīzāk – sarežģītums slēpjas tajā, ka ļoti lielā tekstā ir grūti pretoties vēlmei iet sānsoļus no sākotnējā, ko esi iesācis. Tev tomēr triju gadu laikā domas mainās, parādās jauni iespaidi, kas liekas svarīgāki par iepriekšējiem. Tomēr, ja lielais teksts ir iesākts, kaut kāda konsekvence ir jāsaglabā. Tādā ziņā gargabals ir sarežģītāks. Tāpēc man ir liels gandarījums, ka no šīs grāmatas esmu "ticis vaļā".
Kā tu sevi disciplinē – noturi sevi pie sākotnējās ieceres un neej līdzi katrai jaunai idejai?
Man paveicās, jo mana sākotnējā iecere bija pietiekami jaudīga un aktuāla – vismaz man pašam – un ir joprojām. Ir kaut kādas nianses, kas mainījās. Sākotnējā doma, kāpēc man vispār šķita svarīgi ķerties pie garāka teksta, bija – uzrakstīt par cilvēku kodoliem. Par cilvēkiem, kuriem ir viens milzīgs kodols, kurš burtiski kā tāds melnais caurums kosmosā iesūc visu, kas viņiem ir apkārt. Visu, kas viņu pasaulē un dzīvē notiek, – to visu kaut kādā veidā nosaka šis viens lielais kodols. Vai tā būtu ticība, bizness vai jebkas cits. Ir cilvēki, kam tie kodoli ir divi trīs, ir kādi, kam ir septiņi astoņi. Tad mēs sakām – redz, kāds sadrumstalots cilvēks ar sadrumstalotu dzīvi. Diemžēl ir arī cilvēki, kuriem kodola nav vispār. Šāds cilvēks ir arī viens no romāna Koka nama ļaudis varoņiem. Tas ir visbīstamākais cilvēks, jo viņš ir tāds bezgribas cilvēks, bez piesaistes. Viņš pakļaujas pasaulei un kaut kādiem saviem impulsiem, rezultāts var būt gan labs, gan slikts. Manā gadījumā tas nav nekāds labais. Taču laika gaitā man interesantāk sāka šķist nevis aprakstīt pašus cilvēkus un viņu kodolus, bet, paturot to fonā, aprakstīt, kas tad ietekmē šo bezgribas cilvēku, kas ir šīs mazās lietiņas, kas izšķir un ietekmē lēmumus. Mēs zinām – jebkuram no mums pieder brīvība, bet kaut kas to tomēr ietekmē. Man šķita interesanti, cik nu vien iespējams, atšifrēt, kas ietekmē gribas aktu.
Izlasot grāmatu, rodas jautājums, ko tu domā par cilvēku dzimumu. Šķiet, tavs skats ir diezgan skumjš. Par sevišķi iedvesmojošu nevienu varoni nevar nosaukt.
Es nezinu, vai skumjš. Varbūt. Man tas skats ir reālistisks. Savai pirmajai grāmatai liku nosaukumu Brīvība tīklos. Doma bija, ka cilvēks īsti nevar tikt galā ar savu brīvību. Tas ir par smagu cilvēkam – pilnīgi, jaudīgi, jauki un iedvesmojoši izlietot savu brīvību tā, lai citiem cilvēkiem un arī viņam pašam būtu iepriecinājums, viņš citus iedvesmotu. Jā, ir tādi cilvēki, neapšaubāmi, kas izlieto savu brīvību tik spēcīgi un spilgti, ka citi var priecāties un kaut ko arī paši iegūst no tā. Šajā romānā doma turpinās. Bērnos es tomēr centos ielikt kaut kādu gaišu skatu uz to, ka viņi izlietos savas brīvības sakarīgi. Tāpēc arī romāns beidzas ar vārdiņu "būt". Mēģinu pateikt, ka te viss būs un notiks, un būvēs to jauno namu.
Grāmatā – mikromodelītī – ir tikai vienpadsmit cilvēku. Katrs aptver kādu grupu, bet tas ir tālu no pilnas ainas.
Savu mikromodelīti nosacīti esi ievietojis fotogrāfes Intas Rukas cikla Amālijas iela 5 dekorācijās. Par šo impulsu jau esi stāstījis. Vai šo pašu stāstu varētu izspēlēt arī kādā jaunā mājā, piemēram, līdzīgi kā seriālā Eņģeļu māja, ja zini, par ko runāju?
Nē, es neesmu redzējis, nē (smejas)! Būtu grūtāk, jo es visu savu apzinīgo un arī neapzinīgo mūžu esmu nodzīvojis vienā mājā Pārdaugavā.
Vai cilvēka kodolu, tavuprāt, nosaka tas, vai viņš līdz 20 gadiem ir audzis mājā ar sauso tualeti un alkoholiķu ģimeni kaimiņos vai – skaistā, harmoniskā vidē?
Nosaka, tāpat kā cilvēki, kas viņam ir apkārt. Koka māja man arī ir pilnasinīgs tēls, tā uzkrāj cilvēku atmiņas un mēģina pati kaut kā ar viņiem reflektēt, cik nu var, – kaut ko pačīkstinot, pabrīdinot… Šo vidi, būdams visu mūžu pārdaugavietis, pirmo reizi savādāku ieraudzīju Rukas bildēs, un es domāju, vai šie cilvēki, kas dzīvo Amālijas ielā 5a, – vai viņi kādreiz ir domājuši, ka pirms viņiem tur ir dzīvojušas tik daudzas citas ģimenes, dzimtas, kas ir pieredzējušas svētkus, bēres, izvadīšanas, to visu pārējo, kas katrs ir bijis vienreizējs notikums to cilvēku dzīvē, tātad enerģētiski ļoti spēcīgs un bagātīgs. Man šķita, ka nevar tak būt tā, ka šī vieta no tā neko neuzsūc.
Pirms vēl recenzenti uzrakstījuši savas recenzijas, vari pats raksturot, kas mainījies rakstniekā Osvaldā Zebrī laika posmā no pirmās līdz otrajai grāmatai? Tieši rakstīšanas tehnikā.
Noteikti ir mainījies. Ir kļuvis daudz piesardzīgāks.
Kādā ziņā?
Ir daudz izvēlīgāks. Ja runā par rakstīšanas manieri – manas saknes ir ļoti vienkāršā, triviālā apsvērumā. Kad es sāku rakstīt stāstu krājumu, man bija pārliecība, ka ar valodu var visu izdarīt, ka nekādus notikumus nemaz nevajag. Iespējams, Hamsuna Bada ietekmē.
Tādā nozīmē, ka valoda ir pašpietiekama?
Jā. Mēs taču zinām – vārds ir viss. Tātad ar šo vārdu, ar šo konstrukciju var izdarīt jebko. Tev nav nepieciešams ne sižets, nekas. Bads no tā, ko es esmu baudījis lasot, ir augstākā pilotāža tīri valodas lietojamībā. Lūk, tā ir galvenā pārmaiņa, ka, strādājot pie šī romāna, gan ārēju ietekmju un iekšēju pārdomu rezultātā, sapratu tomēr, ka sižetu vajag. Tik meistarīga man tā valoda nav, lai es varētu iztikt bez nekā cita.
Tātad tavs ideāls – būt kā Rotko, tikai literatūrā?
Jā, es vēlētos. Bet acīmredzot pie tās vistīrākās formas var nonākt ilgākā laikā, nevis otrajā grāmatā. Ja būs iespēja uzrakstīt sesto vai septīto, varbūt tad. Kas to lai zina?
Sirreālistu un dadaistu spēles ar vārdu/burtu ir jaukas, bet tomēr bezvēstījuma literatūru laikam nespēju iztēloties. Kā īsti tu to domā?
Ir atšķirība starp foršu bezsižeta stāstu, telpiski valodniecisku, un bezjēdzīgu tekstu. Tagad es citu piemēru uzreiz neiedomāšos – ņemsim to pašu Badu, kurā faktiski nekas nenotiek. Ir viens jauns cilvēks, kurš cieš badu. Viņš staigā pa Kopenhāgenu, viņu moka pārdomas, cik viņš ir derīgs vai nederīgs sabiedrībai, kur viņš varētu atrast sev pielietojumu, lai nopelnītu kaut vai bulciņai, viņš iet pie augļotāja. Tas jau mūsdienu, kā smalki saka, piesātināta naratīva apstākļos (smejas) vispār nav nekas. Tas nav ne piesātināts, ne nepiesātināts – kaut kādas druskas no stāsta – teiktu droši vien šodienas skolotāja. Varbūt tur kaut ko klāt vēl pieliek Kārļa Skalbes tulkojums. Bet man patiešām, kad es lasīju, bija sajūta, ka es ne tikai redzu šo cilvēku, bet pilnīgi esmu viņš. To, ka tu esi iekšā, var panākt tikai valodnieciski, ne jau ar sižetu.
Starp pirmo un otro grāmatu esi mainījis arī dzīves notikumus – no žurnālista un Ekonomikas nodaļas redaktora darba laikrakstā Diena esi aizgājis uz reklāmas jomu.
Vairākas reizes – no sabiedrisko attiecību jomas es pārgāju žurnālistikā un pēc tam atpakaļ, esmu mājaslapas redaktors.
Nesen Jānis Joņevs (Jelgava 94) intervijā teica, ka viņam darbs reklāmā labi noderot arī rakstot. Ka varot šo to aizņemties tīri rakstīšanas tehnikas ziņā. Vai tavs darbs tev kaut ko ir devis kā rakstniekam?
Neko nedod. Manas abas profesijas, kurās es esmu darbojies, – mārketings un žurnālistika – nenoliedzami ir kaut ko devušas tīri pasaules redzējumā un izpratnē, bet tieši rakstīšanā – es domāju, ka ne. Vienīgā pārmaiņa ir tāda – kopš es nestrādāju Dienā, man ir vairāk laika vakarā rakstīt.
Atgriežoties pie romāna. Droši vien zini, ko Normunds Naumanis ir uzrakstījis uz grāmatas pēdējā vāciņa? Vai piekrīti viņa literārajām asociācijām? Viens no romāna varoņiem ir runājošs kaķis Gagārins, gan jau rēķinājies, ar ko tevi salīdzinās…
Ar Naumani (smejas). Nē, nē, es nerēķinājos.
No Bulgakova piesaukšanas diez vai izmuksi.
Krievu klasika – tā ir mūžīga tēma…Pieminējām Hamsunu, nedrīkstam nepieminēt arī otru manu lielo rakstnieku. Tas nav Bulgakovs, bet Dostojevskis, kurš cilvēka dekonstrukcijā ir aizgājis ļoti tālu. Tas ir viņa lielākais spēks. Mēģinot atšķetināt, kā veidojas kādas cilvēka morāles vērtības, kā viņš pieņem lēmumus un kāpēc. Ieviešot kaķi, es noteikti nebiju domājis Bulgakovu, bet salīdzinājums trāpīgs, nujā…Es nezinu, ko lai saku, nebiju domājis apzināti, lai kāds teiktu – re, kur Bulgakovs (smejas).
Romāna tekstā vairākkārt piesaukti Dostojevska Velni. Vai tas tev ir līdzīgi svarīgs darbs kā Hamsuna Bads?
Jā, protams. Gan Velni, gan Noziegums un sods. Varētu padomāt – kas tad tur – cilvēki grimst kaut kādā pašrefleksijā, mēģina kaut kādas pasaulīgas problēmas risināt, par kaut ko filozofēt. It kā nekādu tādu ļoti globālu pārmaiņu no tās visas viņu domāšanas nav. Viņi tikai kā Brāļos Karamazovos nonāk pie šaubām par ticības pamatvērtībām, domājot par Dieva visvarenību. Nekāda milzīga virzība no tā visa nenotiek. Bieži vien veseliem gabaliem kāds pārdomā – kā tad tas Dievs tā, ka viņš nepalīdz katram, kurš ir iegrimis ciešanās?! Bet tie jautājumi uzrunā. Neapzināti. Tas tevī ieliek jautājumu, kas varbūt citā formā liek pie tā atgriezties un domāt par to. Vienalga, vai tu atbildi vai neatbildi uz to jautājumu, bet tas tevi tracina vai urda… Teksts ir sasniedzis mērķi. Tas tevī kaut kur ir palicis.
Slejās vairākkārt esi pievērsies kultūrpolitikas jautājumiem, mēģinot mazināt plaisu starp mākslīgi radītajām "nometnēm" – nepelnošajiem kultūras darbiniekiem un pelnošo ekonomisko vidi. It kā jurists, advokāts vai inženieris dzīvotu bez dvēseles un viņam kultūra nebūtu nepieciešama… Vai tu piekristu kultūras ministra postenim, ja būtu nobriedusi tāda situācija?
Nē. Katram ministram ir jābūt politiķim, un politiķis es noteikti nevarētu būt. Politika prasa zināmas nodevas, kuras es neesmu gatavs maksāt. Tā ir diezgan augsta cena. Tev jābūt gatavam uz morāliem kompromisiem. Pretējā gadījumā – tu vienkārši sajūc prātā.
Drīkst tev jautāt, cik tālu esi ticis ar vēsturisko romānu, protams, ja tā nav sāpīga tēma? (Osvalds Zebris 2014. gadā ar romānu 1905. gads atklās Gundegas Repšes iecerēto vēsturisko romānu ciklu Mēs – Latvija. XX gadsimts, kurā piedalīsies 13 rakstnieku – red.). Istaba pilna ar vēstures pētījumiem?
Drīkst, drīkst (smejas). Nu jau vairs nav tik sāpīga. Kaut kādu daļiņu jau esmu pavirzījies. Man ir pavisam skaidrs notikums. Atšķirībā gan no stāstu krājuma Brīvība tīklos, gan Koka nama ļaudīm, romāns par 1905. un 1906. gadu Rīgā un ārpus Rīgas, jo Latvijas tad vēl nebija, vairāk būs balstīts notikumos, tātad būs piesātināts naratīvs (smejas). Es šobrīd, cik nu man ir brīvais laiks, patiešām dzīvoju XX gadsimta sākumā. Cenšos saprast tos cilvēkus, kurus mēs šodien noteikti sauktu par teroristiem, nevis par kaut kādiem romantizētiem cīnītājiem.