Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Intervija ar saksofonistu Aigaru Raumani. Blieziens būs pamatīgs

"Visa ir tik daudz, viss ir tik blīvi, bet kad tad es sevi sadedzināšu, ja ne tagad? Ir tas laiks un vecums, kad visvairāk no sevis var dabūt ārā. Ir jāiztur fiziski un emocionāli," uzskata saksofonists Aigars Raumanis, kurš muzicēs trijos festivāla Saxophonia koncertos

Saksofonists Aigars Raumanis, kurš plašākai publikai kļuva pazīstams, piedaloties LTV1 šovā Radīti mūzikai, ir vairāku nozīmīgu starptautisku konkursu laureāts. Pērn viņš izcīnījis laurus konkursos Grieķijā, Polijā un Rumānijā. Studēdams bakalaura programmas 2. kursā, Aigars Raumanis jau saņēmis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un LMT Gada balvu (2018).

Festivālā Saxophonia, kas dažādās Rīgas koncertvietās notiks no 14. līdz 25. februārim, viņš būs solists vairākos pirmatskaņojumos. To vidū ir Platona Buravicka koncerts Temperature of Plastics saksofonam ar orķestri, kas radīts tieši Aigaram Raumanim. Jaunais saksofonists gatavojas arī diviem nozīmīgiem starptautiskiem konkursiem. Īpašs izaicinājums ir vērienīgais, ārkārtīgi grūtais dolfa Saksa konkurss Beļģijā, kura finālā līdz šim vēl nav izdevies tikt nevienam Latvijas mūziķim.

Kas no tā visa pašam šķiet lielākais uzdevums?

Pašreiz lielākais pasākums ir festivāls Saxophonia. No pieciem tā koncertiem man trijos ir jāuzstājas ar pamatīgu programmu un vairākiem pirmatskaņojumiem. Arī šogad gatavojos konkursiem: viens notiks Andorā, otrs – Beļģijā. Visas šīs programmas kopā ilgst gandrīz trīs stundas. Pašlaik nākas konkursus mazliet nolikt malā, bet, kad beigsies festivāls, – paātrinājumā apgūt iekavēto.

Mūzikas akadēmijā man ir jāpabeidz otrais kurss. Aprīlī braukšu uz Igauniju spēlēt Baltijas jūras saksofonu kvartetā. Ikdienā regulāri spēlēju kvartetā arī Latvijā, taču man patīk atslēgties no Latvijas mūzikas dzīves un aizbraukt pie citiem cilvēkiem.

Pastāsti par Baltijas jūras saksofonu kvartetu. Cik pastāvīga tāda vienība vispār var būt?

Kvartetā spēlē mūziķi no Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Mēģinām reizi gadā satikties un spēlēt. Vasarā jau tikāmies četros koncertos. Uztaisījām desmit dienu treniņu nometni, sadraudzējāmies. Iniciators ir igauņu saksofonists Renē Laurs. Viņš mūs visus pazina jau iepriekš: ar somu saksofonisti kopā bija mācījies Nīderlandē, mani saticis konkursā Lietuvā, lietuviešu saksofonistu – kādās meistarklasēs. Viņš mūsu visus savilka kopā.

Mēs no rīta līdz vakaram pavadām laiku kopā. Atpūta savijas ar darbu. Ne tikai mēģinām un koncertējam, bet arī atpūšamies lieliskā kompānijā.

Kāds ir tavs nozīmīgākais pienesums festivālā Saxophonia?

Koncerts 16. februārī Lielajā ģildē ar orķestri Sinfonietta Rīga un diriģentu Gunti Kuzmu. Manā ziņā ir Platona Buravicka saksofonkoncerta Temperature of Plastics pirmatskaņojums. Man šķiet, ka pēdējo mēnesi to vien esmu mācījies.

Tātad uz to attiecas pār visu galdu izplātais nošu krāvums un solījums feisbukā – blieziens būs pamatīgs!

Jā, jo ir jāspēlē ilgi un skaļi! Koncerts ir fiziski nogurdinošs – tajā ir daudz nošu un emociju. Daudz agresijas un dusmu. Tikos ar komponistu darba tapšanas gaitā. Tas ir par ekoloģisko krīzi. Uzreiz bija skaidrs, ka tas nebūs jauks stāstiņš par temperatūru. Ir kārtīgi jākliedz, cik slikti ir kļuvis pasaulē. Es būšu tas kliedzējs. Lai būtu kārtīgs ķērciens, ar balsi jākliedz iekšā saksofonā. Šo plīstošas, dusmu pilnas skaņas efektu notīs angliski apzīmē ar growl (ķērciens). Ir maz paužu, un viss ir ļoti skaļi.

Šis ir pirmais tev komponētais saksofona koncerts. Pats uzprasījies?

Ļoti gribēju, lai kāds man uzraksta saksofona koncertu, taču pie tā nonācu, gluži negaidot. Pērn aprīlī, kad es ar Grand Prix, naudas balvu un jaunu saksofonu atbraucu no Eiropas Saksofonu foruma (European Saxophone Forum 2018) Polijā, zvanīja Arturs Maskats no Latvijas koncertiem: vai tu gribētu?… Protams, kādi vēl jautājumi! Tik apjomīgu darbu man vēl neviens nebija uzrakstījis. Līdz šim esmu speciāli komponētus darbus atskaņojis tikai saksofonu kvartetā Atomos un trio Tresensus, kurā spēlēju kopā ar koklētāju Līgu Griķi un sitaminstrumentālistu Uģi Upenieku.

Vēl viens pirmatskaņojums festivālā Saxophonia būs Jāņa Lūsēna cikls Mīlestībai un piedošanai diviem saksofoniem un Latvijas Radio korim (Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 22. februārī, otra soliste ir Katrīna Kivleniece). Tas ir skaists cikls, baznīcā iederas perfekti. Lai gan džeza mūzika man nav īsti ierasta, iepriekšējā vakarā, 21. februārī, Spīķeru koncertzālē kvartetā Atomos – Arvīds Kazlausks, Jānis Puķītis, Eduards Lācis un es kopā ar sitēju Ernestu Mediņu – spēlēsim programmu Džezā tikai saksofoni. Koncerta nosaukums ir atsauce uz filmu Džezā tikai meitenes. Līdzās Čika Koreas, Čārlza Mingusa un citiem džeza hitiem ir divi pirmatskaņojumi, kuru autori ir Ritvars Garoza un Dāvis Jurka. Vajadzētu būt iespaidīgi un skaļi.

Atkal – skaļi?

Viss, kas ir saistīts ar saksofoniem, parasti ir skaļi. Lai gan lēnām var iemācīties spēlēt arī klusu.

Esi jau iemācījies klusumu?

Jā, spēlējot ar koklēm, pateicoties koklētājai Līgai Griķei. Tur nav citu variantu. Vienkārši ir vairāk jāklausās.

Ne visi ir gatavi pieņemt saksofonu kā klasiskās mūzikas instrumentu. Kāpēc nespēlē saksofonam tik ierasto džezu?

Vienmēr esmu uzskatījis, ka katram jādara tas, kas viņam vislabāk sanāk, un tā sagadījies, ka klasiskā mūzika man izdodas daudz labāk un tajā jūtos ērti. Protams, saksofonistiem grūti izvairīties no džeza mūzikas un improvizācijas. Reizēm izkāpju no savas komforta zonas un cenšos aptvert džeza mūzikas valodu un harmonijas: esmu spēlējis kāzās, dažādos privātos pasākumos un bāros, bet to būtu grūti nosaukt par īstu džezu.

Man šķiet diezgan komiski, kad klasiskā manierē tiek spēlēts džezs vai absolūti ārpus stila kāds džezīgi atskaņo klasisko mūziku. Tāpēc palieku uzticīgs klasiskajai mū- pamatīgs! zikai, jo zinu, ka tajā varu izteikties skaidrāk un pateikt vairāk. Taču ir arī cilvēki, kuri joprojām smīkņā par to, ka saksofons spēlē kaut ko klasisku.

Īstenībā nav tik svarīgi, ar kādu instrumentu tiek izklāstītas domas un sajūtas. Agrāk biju nenormāls saksofona fans un domāju, ka tas ir pats labākais instruments un daudzi citi ir nevajadzīgi un neizdevušies, bet šādas domas esmu atmetis, jo sapratu, ka svarīgākais ir cilvēks aiz instrumenta. Labs mūziķis arī uz parastas stabules spēs nospēlēt labāk nekā vājš instrumentālists uz pasaulē labākā saksofona.

Ar šo atklāsmi esmu sadarbojies ar ļoti daudziem mūziķiem dažādās saspēles kombinācijās. Domāju, ka mūsdienās vispār nav robežu sadarbības iespējām, esmu spēlējis ar kokli, ērģelēm, akordeonu, fagotu, kontrabasu, orķestriem, kā arī ar elektroniku, videoprojekcijām, dejotājiem, dzejniekiem. Jo mazāk stereotipu par to, ko katram instrumentam vajadzētu darīt, jo interesantāk ir būt mūzikā – gan atskaņot to, gan klausīties.

Tu arī komponē vispirms sev – tātad saksofonam?

Mēģinu izvairīties no saksofona. Ja arī uzrakstu, rezultāts pašam ne visai patīk. Vienmēr ir sajūta, ka vajadzētu grūtāk vai labāk. Esmu ļoti kritisks pret saksofonmūziku, arī pret savu saksofonmūziku. Visvairāk esmu rakstījis koklei. Ir gan koncerts, gan kokļu simfonija, gan sonāte koklei. Dažādi sastāvi ar kokli. Tā sagadījās, ka pats pirmais skaņdarbs, kurš tika publiski atskaņots, tapa koklei. Ansamblim Cantata bija piecu gadu jubileja, un es pajokoju, ka varētu uzrakstīt skaņdarbu. To uztvēra nopietni, un tad man nekas neatlika, kā to uzrakstīt. Tā iekritu kokļu takā. Līgai Griķei uzrakstīju trīsdaļīgu ciklu gaidāmajam Mūzikas akadēmijas diplomeksāmenam.

Man ir ļoti paveicies ar ērģelnieku Aigaru Reini. Viņš daudz spēlē manus skaņdarbus gan solo, gan duetā ar sievu ērģelnieci Ilzi Reini. Satikāmies netīšām. Viņš palūdza nospēlēt kādās kāzās Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Kopš tās reizes koncertējam kopā un es kaut ko viņam uzrakstu. Visi notikumi dzīvē man sakrīt ļoti netīšām. Nav tā, ka izdomāju – gribu šo! –, un mērķtiecīgi uz to virzos. Notikumi paši veidojas tā, ka vienkārši eju līdzi situācijai. Neesmu stūrgalvīgs pret dzīvi. Neizvēlos vienu ceļu un nedomāju, ka tas ir vienīgais.

Man nekad nav bijušas komponista ambīcijas. Vienmēr esmu rakstījis draugiem. Pēdējā laikā galvenokārt esmu nodarbojies ar aranžēšanu. Piemēram, lai pagājušā gada nogalē koklētāju ansambļa Cantata koncertā varētu atskaņot pasaulslavenā itāļu pianista un komponista Ludoviko Einaudi skaņdarbus, aranžēju tos koklēm, čellam, saksofonam un sitaminstrumentiem. Man viņa mūzika jau sen ļoti patīk. Izvēlējos darbus no Einaudi jaunākā albuma Elements un pirmā albuma Le Onde. Ar komponēšanu esmu iepauzējis.

Spēlē visus saksofona veidus? Cik to tev ir?

Ikdienā spēlēju tikai alta un soprāna saksofonu. Pārējos – tenoru, baritonu – cenšos neaiztikt. Sliecos uz augšējo galu – iemācījos arī flautu un klarneti. Tagad man ir pašam savs ļoti labs alta saksofons Yamaha un vēl viens, kuru tikko dabūju balvā par uzvaru Rumānijā. Pagājušajā gadā konkursos dabūju divus saksofonus, taču laikam tos pārdošu, jo mans paša saksofons joprojām ir vislabākais. Esmu ar to saradis kā ar vislabāko draugu, ģimenes cilvēku. To dabūju, mācoties Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā pie Oskara Petrauska. Viņš teica, ka nevar spēlēt sliktu saksofonu. Vecāki paņēma kredītu, mazliet atlika mājas būvēšanu un nopirka man ļoti labu instrumentu.

Esi no privileģētajiem, kuriem studijas nav jāapvieno ar dienišķās maizes pelnīšanu?

Es strādāju, taču tas nav darbs katru dienu no deviņiem līdz pieciem. Mācu mūzikas skolā divas trīs reizes nedēļā. Mācīt bērniem nozīmē arī mācīt sev, jo, lai viņiem kaut ko izskaidrotu, viss ir jāvienkāršo un pašam ir jāsaprot, kas notiek. Protams, reizēm uznāk slinkums stāstīt bērniem, ar ko atšķiras do no re, taču saprotu, ka arī man kāds to reiz iemācījis un tagad man citiem ir jāiemāca paši pamati.

Uzreiz saprati, ka spēlēsi saksofonu?

Man bija astoņi gadi, un es iepazinu mūziku caur vieglo žanru klavieru pulciņā. Spēlējām The Beatles, Queen un ABBA dziesmas. Pēc diviem gadiem skolotāja teica, ka vajag mūziku mācīties nopietni, mūzikas skolā. Klavierēm bija jau par vēlu, un, kad vajadzēja izvēlēties instrumentu, skaidri zināju – tikai saksofonu. Neko citu nevarēju iedomāties.

Saksofons ir uz mūžu? Tas nenodilst?

Klasiskajā mūzikā noteikti ik pa laikam vajag jaunu instrumentu, jo tas tehniski sāk zaudēt dzidrumu, bet džezā cieņā ir vecie saksofoni ar vēsturi. Es spēlēju klasisko mūziku, un drīz instruments būs jāmaina. Tas kalpojis jau piecus sešus gadus.

Konkursos vilina adrenalīns – perspektīvas uzvarēt un iegūt balvu?

Protams, izlasu konkursa nolikumu – arī par balvām. Tās motivē, bet parasti nekoncentrējos uz to. Morāli sagatavojos visiem iespējamiem variantiem – arī kā būtu, ja dabūtu zemāku vietu vai vispār neko. Zinot, ka dolfa Saksa konkurss ir visizcilāko profesionāļu sacensība, braukšu turp kā ekskursijā. Konkurss ir mērķis, kam gatavoties. Zinu, ka citādi es noteikti nemācītos tik daudz skaņdarbu. Ieslīgstu patmīlībā, jo kaut kas jau sanāk, bet tad nāk konkurss ar augstām prasībām, un vajag sevi pažņaugt, izspiest no sevis vairāk. Protams, esmu domājis, vai konkurss vispār ir saistīts ar mūziku.

Jā, vai ir?

Reizēm. Reti. Vairāk – ar mūzikas politiku. Ja ir godalgota vieta, tu uzreiz piesaisti sev uzmanību un tevi vēlas dzirdēt arī citur. Bez konkursu lauriem ir diezgan grūti iegūt plašu popularitāti. Ja piecu metru attālumā sēž žūrija, kas pieraksta katru kļūdu, to nevar nepamanīt. Taču vislielākā atšķirība ir enerģētiska – uz skatuves to tiešām jūt, vai cilvēki nāk klausīties mūziku vai meklēt kļūdas.

Aura ap tehnisko precizitāti ir saspīlēta. Tuvojoties skaņdarba grūtākajai, sarežģītākajai vietai, jau jūti, ka zāle gaida – būs vai nebūs? Koncertos nekad tā nav. Arī konkursu publikā pārsvarā ir pārējie dalībnieki, kuri nav visjaukāk noskaņoti. Klausās finālu un aprunā: viņam tur nevajadzēja būt! Protams, labāk jūtos koncertos.

Kādreiz pats esi par citiem pikti domājis, ka viņiem tur nevajadzētu būt?

Esmu tā domājis pirms diviem gadiem, kad izkritu Jurjāna konkursa otrajā kārtā. Franču saksofoniste, kura žilbinoši nospēlēja moderno mūziku, finālā atskaņoja krievu romantisko mūziku, un bija skaidrs, ka viņa to "nevelk". Man likās – šo es varēju labāk! Bet es arī apzinājos, ka pašam bija labāk jānospēlē pirmajā kārtā.

Nauda nav šķērslis, lai tiktu sevi pierādīt tur, kur vēlies?

Ja pameklē, naudu var atrast. Esmu saņēmis atbalstu gan no Valsts kultūrkapitāla fonda, gan no studentu pašpārvaldes un Mūzikas akadēmijas. Palīdz arī vecāki un vecvecāki. Kad ļoti vajadzēja aizbraukt uz apbalvošanu Grieķijā (biju uzvarējis konkursā International Online Music Competition eMuse 2018), vienkārši feisbukā ierakstīju, ka būtu ļoti jauki, ja kāds varētu palīdzēt ar aviobiļetēm. Atsaucās vecā skola – Juglas vidusskola, kurā esmu mācījies un ik pa laikam aizbraucu spēlēt kādos svētkos vai jubilejā. Direktore uzrakstīja: "Aigar, mēs varam palīdzēt, cik tev vajag?"

Vairāk motivē atzinība vai kritika?

Pēdējam konkursam Rumānijā kā izvēles solo skaņdarbu iemācījos Andra Dzenīša Pjero. Viņš to pirms 17 gadiem bija uzrakstījis kādam konkursam, taču tas tika atzīts par grūtu. Kad mans profesors Artis Sīmanis izstāstīja, ka ar šo skaņdarbu neviens līdz šim nav spējis tikt galā, sapratu, ka man tas ir jāiemācās. Mani varētu slavēt no rīta līdz vakaram, bet tas neiedarbojas. Savukārt, ja pasaka, ka kaut kas nesanāk vai droši vien neizdosies, pierādu, ka varu.

Tagad, piemēram, visa kā – koncertu, konkursu – nav jau par daudz?

Būs taču arī sesija Mūzikas akadēmijā. Esmu klātienē un mācos tik labi, ka ir stipendija, taču tas ir jauks brīvsolis, salīdzinot ar Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu, kurā katru dienu astoņas stundas jau līdzinājās katorgai, un vēl pa naktīm bija jāmācās un jāspēlē. Varu nodoties mūzikai. Jau pirmajā kursā braucu uz trim konkursiem, bet gatavojos sešiem!

Ko ieraugi aiz mūziķa ikdienas rutīnas apburtā loka?

Mani nedaudz interesē dārzkopība – audzēju uz palodzes garšvielas. Jau bērnudārzā biju pārliecināts, ka kļūšu par pavāru un man būs restorāns. Ir smieklīgs video: bērnudārza izlaidums, uz jautājumu «Par ko tu kļūsi?» es lepni atbildu, ka kļūšu par pavāru. Tas pārgāja, kad trīs vasaras pastrādāju kafejnīcā virtuvē. Astoņas stundas dienā griežot grauzdiņus un divas stundas tikai lobot olas, sapratu, ka tas īsti nav tas, ko gribu. Man patīk kulinārija kā mākslas veids – lieli šķīvji, mazas porcijas, garšas meklējumi. Tas varētu būt mans hobijs pēc gadiem.

Dzīvoju pusstundas gājumā no Salaspils dzelzceļa stacijas un šo pusstundu austiņās klausos mūziku, intervijas un audiogrāmatas. Parasti vienlaikus lasu trīs grāmatas. Vismazāko ņemu līdzi vilcienā. Tā ir Morisa Merlo-Pontī grāmata Acs un gars – par to, kā mēs redzam un uztveram, par glezniecību, māksliniekiem Polu Sezanu un Paulu Klē. Tikko pabeidzu lasīt Juvāla Noasa Harari grāmatu Homo Deus. Rītdienas īsā vēsture par to, kā mainās cilvēka izpratne sabiedrībā, ja viņš mēģina sevi pilnveidot nemirstības virzienā. Aizrautīgi lasu Maijas un Riharda Kūļu Filosofijas vēsturi. Kad mācījos mūzikas vidusskolā, tas bija bieds – liela zila grāmata, kurā neko nevarēja saprast, bet tagad lasu ar interesi. Daži draugi pārmet, ka nelasu daiļliteratūru.

Kādu mūziku klausies?

Daudz klausos neakadēmisko mūziku. Pēdējā laikā esmu klausījies Weather Report un Benu Frostu. Man ļoti patīk arvien sev atklāt kaut ko jaunu Spotify izlasēs. Ja pieķeros vienam komponistam, izeju cauri daudziem viņa darbiem un sapratis nolieku malā. Tā esmu noklausījies visas Mocarta simfonijas (41) un Bēthovena klaviersonātes (32).

Reiz kāds teica, ka viņam ļoti patīk Coldplay, un es noklausījos visus šīs grupas albumus. Tagad lēnām eju cauri Dmitrijam Šostakovičam, ļoti patīk viņa opera Deguns.

Lai atslēgtos no mūzikas, izbaudu mākslu un teātri. Īpaši mani fascinē Ģertrūdes ielas teātris – esmu par to sajūsmā. Tur esmu redzējis un turpināšu skatīties visas izrādes. Tās ir fenomenālas! Man ir gada abonements uz Latvijas muzejiem. Viens no iespaidīgākajiem notikumiem bija Austrālijas mākslinieka Imanta Tillera izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Top komentāri

klusētājs
k
Man liekas, ka šis bija tas dīvainais, mazbudžeta intelekta pārstāvētais tips, kas nesakarīgi aber varen lecīgi runāja JVLMA gada balvas pasākumā. Jerk/klauns/skomorohs.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja