Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi ir piedzīvojis fiziskā teātra žanrā strādājošās režisores Annas Abalihinas iestudējums Eiridīke pēc amerikāņu dramaturģes Sāras Rūlas lugas. Stāsta centrā ir Eiridīke, kura viņsaulē zaudē ne tikai savu mīlestību, bet arī valodu un identitāti, tādā veidā dodot plašas iespējas izrādes veidotājiem uzrunāt skatītājus ar jauniem izteiksmes veidiem. Titullomu izrādē atveido aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kuru pirms Eiridīkes pirmizrādes aicinājām uz sarunu.
Kā jūtaties fiziskā teātra žanrā?
Kad dzirdēju par ideju iestudēt fiziskā teātra žanra darbu, mani tas ieinteresēja, jo man vienmēr ir gribējies daudz vairāk iesaistīt ķermeni, nekā to pieprasa citas izrādes, bet es nezināju, ko nozīmē šis termins. Tas man bija neskaidrs lielums, bet pagājušajā gadā mēs satikāmies ar Annu Abalihinu viņas meistarklasē, kurā režisore iepazīstināja ar to valodu, kādā runāsim šīs izrādes tapšanas laikā. Tā nav deja. Mums joprojām ir luga ar konkrētu tekstu, līdz ar to darba process neizslēdz visus pārējos elementus, kas ir vajadzīgi aktierim, lai viņš radītu un spēlētu lomu, bet atsevišķās vietās tu savu emocionālo stāvokli vai reakciju uz apkārtējo pasauli izpaud daudz fiziskāk un arī simboliskāk nekā reālpsiholoģiskajā teātrī. Domāju, ka mēs veicināsim skatītāju iztēli un fantāziju ar šo izpausmes veidu.
Vai tas nav supergrūti – veidot jaunu izrādi un vienlaikus apgūt jaunu žanru?
Tas ir superforši! Jebkurā darbā var iestāties rutīna, un aktiera profesijā mēs bieži vien saskaramies ar izaicinājumiem, kas paver jaunu pasauli. Nē, tas nav grūti. Tas ir aizraujoši. Kaut ko tādu es biju gaidījusi jau sen.
Vai jūs skatījāties fiziskā teātra žanra piemērus?
Jā, Anna Abalihina mums nolasīja lekciju par šo žanru ar daudziem piemēriem ne tikai no teātra, bet arī no dejas pasaules, sākot ar Pīnu Baušu un beidzot ar pavisam nesen iestudētām izrādēm. Man tas bija vesels atklājums. Tas ir brīnišķīgs žanrs, kurā var darboties un veidot arī ļoti asprātīgas lietas. Mani fascinē, ka cilvēks var teikt vienu, bet viņa ķermenis var sniegt citu kontekstu un veidojas paradokss, un ka var plaši izmantot citātus un simbolus.
Kaut kas jauns arī skatītājiem.
Vēl viens jautājums ir par to, vai tam ir pieprasījums. To mēs uzzināsim. Vairāki skatītāji man ir teikuši, ka viņi ir ieintriģēti, jo Dailes teātrī visu laiku parādās jauni, nezināmi vārdi: mēs katru reizi nākam uz izrādi un nezinām, ko sagaidīt, līdz ar to Eiridīke būs tieši tāds pats tests vai pārbaudījums, kā tas darbojas, kā cilvēki to uzņems.
Kādas ir jūsu domas par to, ka jums ir iespēja strādāt ar tik daudziem ārzemju režisoriem?
Pašlaik mūsu darba dinamika ir ļoti intensīva tieši šī iemesla dēļ. Pie mums brauc režisori, kuri mūs nepazīst. Tu kā aktieris ej uz atlasi, izdari labāko, ko vari izdarīt, bet viņš nezina, ko tu pirms tam esi spēlējis, ko esi paveicis, ko tas šeit nozīmē un vai tas vispār kaut ko nozīmē.
Viesrežisors nezina, vai tu esi zvaigzne.
Vai tu tikai domā, ka esi zvaigzne. (Smejas.) Tu esi kā balta lapa un katru reizi nezini, kā mēs strādāsim: vai mēs strādāsim reālpsiholoģiski vai arī strādāsim ar formu, vai tas būs darbs ar sevi vai darbs ārpus sevis. Mēs pabeigsim Eiridīki, un drīz vien pie mums brauks igauņu režisors Tītu Ojaso ar savu komandu. Ar igauņiem mums ir bijusi tikšanās – mēs apmēram saprotam, uz kuru pusi tas varētu virzīties, bet ne līdz galam, līdz ar to katru reizi ar katru jaunu izrādi mēs ejam kā uz pirmo septembri.
Visu laiku kā jaunienācēji teātrī.
Pamazām tu jūti, vai starp jums rodas kontakts vai ne. Pie mums atbrauca Data Tavadze no Gruzijas (iestudējis Bertolta Brehta lugu Kaukāziešu krīta aplis – I. A.). Sākums bija ārkārtīgi piesardzīgs, bet pēc tam visi aktieri burtiski iemīlējās viņā – Data Tavadze ir brīnišķīgs cilvēks un fantastisks meistars. Ceram, ka viņš vēl kādreiz atbrauks pie mums, jo ķīmija starp mums izveidojās negaidīti stipra.
Mūsu trupai sadarbība ar ārvalstu režisoriem ir svarīga, jo tādā veidā mēs sajūtamies kā daļa no Eiropas kultūras telpas un saprotam, ka neesam ne par matu sliktāki, iespējams, pat labāki nekā daudzkur citur. Mums vienmēr ir bijušas spēcīgas teātra tradīcijas un skatītāju mīlestība, bet šī sadarbība ir apliecinājums, ka mēs to darām visaugstākajā līmenī gan aktieriskā, gan arī tehniskā ziņā. Iepriekšējos gados esam vairāk skatījušies austrumu virzienā, un Staņislavskis rit mūsu asinīs, ko mēs nevaram mainīt, bet ir arī citas skolas, kuras vajag pamēģināt.
Vai apliecinājumu gūstat arī caur viesizrādēm?
Dailes teātris aizbrauc viesizrādēs, un cilvēki mūs uzņem ar stāvovācijām. Atēnas bija kājās! Tā ir brīnišķīga sajūta. Mēs esam par to pateicīgi, bet mums jāuztur sevi tonusā.
Atgriežoties pie izrādes Eiridīke – ar ko jums pašai ir nozīmīgs šis stāsts?
Mani uzrunāja tas, ka lugas autore Sāra Rūla pievēršas Eiridīkei kā centrālajam tēlam, jo mēs visi zinām Orfeju, kurš spēlē visskaistāko mūziku pasaulē, lai atgūtu savu mirušo mīļoto, bet kas ir Eiridīke? Vai viņa ir tikai instruments Dieva plānā, lai Orfejs varētu realizēt sevi? Vai viņa ir tikai viņa mūza? Kādas ir viņas domas? Kā viņa jūtas šajās attiecībās? Vai viņa vispār grib būt instruments? Tas mani interesē. Tas interesē arī režisori. Tajā pašā laikā es saprotu arī Orfeju, jo mēs kā mākslinieki, it īpaši intensīvā radīšanas procesā, esam egoistiski un, iespējams, pat neiejūtīgi pret apkārtējiem, jo mums ir konkrēts mērķis, kura realizēšanai tiek veltīta spēcīga enerģija, un līdzcilvēki cieš no tā.
Vēl viens svarīgs tēls šajā lugā ir Eiridīkes tēvs.
Jā, šo lugu Sāra Rūla ir veltījusi savam tēvam (tā ir kā neiespētā saruna ar viņu pēc viņa nāves 1994. gadā – I. A.). Kad Eiridīke nonāk pazemē, viņa satiekas ar savu tēvu. Es domāju, ka caur to viņa atgriežas pie savām saknēm un pati pie sevis. Viņa grib saprast, no kurienes viņa nāk. Kas ir viņas vecāki? Kas ir viņa pati? Tāpat kā mēs visi, ja mēs attīstāmies kā emocionālas un intelektuālas būtnes, pēc smagiem kritieniem nonākam pie vērtīgām atziņām – kaut kam tevī ir jānomirst, lai rastos kaut kas jauns.
Kā pēc jebkuru attiecību beigām.
Kas es esmu? Vai es varu pastāvēt ārpus tām?
Eiridīkes pieteikumā ir rakstīts, ka varone "viņsaulē zaudē ne tikai savu mīlestību, bet arī valodu un identitāti". Ko tas īsti nozīmē?
Nonākot pazemē, Eiridīkei pazūd vārdu jēga, respektīvi, mirušie vairs nerunā tajā valodā, kādā viņi ir runājuši pirms tam, jo šajā mirušo valstībā dzīvo cilvēku valodai nav nekādas nozīmes – tajā tiek risinātas citas tēmas. Eiridīke pazaudē valodu, atmiņu un sāk visu no nulles, bet arī Orfejs piedzīvo savu mākslinieka traģēdiju.
Viņi viens otram vairs nav.
Vienīgā atšķirība ir tā, ka viens no tā iegūst, bet otrs zaudē.
Orfejs zaudē.
Vēl viens nozīmīgs simbols ir ūdens, kas nāk no mitoloģijas ar tās aizmirstības upi, bet Sāra Rūla savā lugā ir ierakstījusi galvenās varones nepārtrauktu tiekšanos uz to: es gribu padzerties, es gribu noskaloties, ienirt un pazust, bet Orfejs viņai to neļauj, viņš tur viņu cieši klāt, tāpēc viņai slāpst šajās attiecībās.
Ko simbolizē bizes, kas ir redzamas Eiridīkes reklāmas plakātos?
Bizes ir kā stīgas, kuras aug no Eiridīkes un kuras ir vajadzīgas Orfejam, lai viņš spētu realizēt savu ģenialitāti. Jautājums, ko Orfejam vajag – vai viņam vajag viņas bizi vai viņu pašu? Vai Orfeju vispār interesē viņa kā cilvēks vai tikai tas, ko viņš iegūst caur šīm attiecībām.
Izklausās, ka viņam vajag bizi!
Nezinu, nezinu. (Smejas.) Protams, tas ir arī mīlasstāsts.
Šajā sezonā jums ir gaidāms vēl viens izaicinājums – monoizrāde. Dailes teātra jaunās sezonas preses konferencē jūs sacījāt, ka studiju laikā Latvijas Kultūras akadēmijā pēc viena no aktiermeistarības eksāmeniem pasniedzējs Pēteris Krilovs esot teicis: "Tu vari spēlēt tikai monoizrādes, partneris tev nav vajadzīgs." Sacījāt, ka domājat par to katru reizi, kāpjot uz skatuves, un pēc piecpadsmit gadiem beidzot jums ir pietiekami daudz drosmes, lai atgrieztos pie šī vārda – monoizrāde.
Protams, tas ir humors, bet zināma taisnība tajā ir, jo par monoizrādi vienmēr esmu domājusi kā par kaut ko īpatnēju, kas kādreiz būtu jāpamēģina, lai saprastu, kas tas ir, jo es pati esmu tendēta uz partnerību. Es to zinu, visi mani kolēģi to zina. Man ir svarīgi, kas man ir pretī un kādu atdevi viņš sniedz, jo es cenšos dot maksimāli daudz. Kas ir tavs partneris monoizrādē? Skatītājs? Stāsts? Šajā brīdī, kad notiek šī intervija, es teikšu: "Par to es domāšu rīt."
Es tikai gribēju zināt, vai tā patiešām bija tāda trauma?
Šis ir viens no maigākajiem teikumiem, kas ir ticis teikts. Jebkuram Latvijas Kultūras akadēmijas absolventam ir traumas pēc studijām, bet tās ir vajadzīgas, lai no tevis kaut kas izveidotos. Šos četrus gadus esi kā mīcāms māls un uz pasniedzējiem gulstas milzīga atbildība, jo šajā laikā veidojas personība. Pētera Krilova teiktais man ir palīdzējis saprast, cik svarīgs ir partneris uz skatuves un ka viens pats tu nevari izdarīt neko.
Sacījāt, ka studiju laikā esat domājusi par savas profesijas izvēles pareizību.
Man bija krīzes punkts.
Vai jums kādreiz vēl ir bijis šāds krīzes punkts?
Man ir bijušas ārkārtīgi smagas sezonas, kurās ir bijušas krīzes, bet kuras, vienkāršā valodā runājot, varētu saukt par pārslodzēm. Nevienā brīdī neesmu domājusi iet prom no teātra un mainīt profesiju. Man patīk mans darbs, man patiešām patīk mans darbs. Sarežģītākos brīžos es sev to arī atgādinu, jo galu galā neviens nevienu nekur netur, ja ir tik traki, tad varbūt nevajag, bet pajautā sev godīgi: vai tev patīk vai ne? Protams, man patīk, un līdz ar to ir nedaudz jāpacīnās. Tikko mēs ar vienu kolēģi runājām, ka teātris ir tik noslēgta vide, ka ārpasaule bieži vien aizpeld garām ar tiem neskaitāmajiem gadījumiem, kad cilvēki dara savu darbu tikai naudas dēļ, jo rēķini ir jāmaksā visiem. Mēs varam būt pateicīgi, ka darām to, kas mums patīk.
Kamēr gaidīju intervijas sākumu, dzirdēju, ka Dailes teātrī ir pievesti nēģīši! Patiešām sava pasaule.
Jā, mums pieved nēģīšus. (Smejas.) Mums ir savs frizieris un fizioterapeits pāri ielai.
Runājot par partnerību, režisors Aiks Karapetjans savas jaunākās filmas Bezkaunīgie mēģinājumu laikā ir licis aktieriem nostāties ar mugurām vienam pret otru un pateikt, kas partnerim ir mugurā. Pirmajā reizē viņi to nebija ievērojuši.
Tas ir ļoti precīzs piemērs. Esmu mainījusi tekstu izrādes laikā, ja sajūtu, ka no partnera pilnīgi nav atdeves, un skatījusies, vai viņš noreaģēs, bet ir arī pretēji gadījumi. Tie ir īsti laimes brīži, piemēram, režisora Vladislava Nastavševa iestudējumā Peldošie–ceļojošie. II daļa mums ar Ievu Segliņu bija viena aina, ko es varētu spēlēt un spēlēt.
Katrā izrādē?
Jā, man bija žēl, ka šī aina tik ātri paiet. Es pēc tam Ievai teicu: "Es varētu ar tevi sēdēt, pīpēt un runāt kā šie tēli stundām ilgi." Esmu diezgan droša, ka joprojām varu nosaukt visu, kas viņai toreiz bija mugurā līdz pat vissīkākajai detaļai.
Kas ir mainījies Dailes teātrī ar jauno kolēģu ienākšanu?
Katrs jauns cilvēks kaut ko maina. Esmu priecīga par katru no viņiem, kas ir atnācis pie mums, it īpaši par savu kursa biedru Mārtiņu Meieru. Kas to būtu domājis, ka mēs satiksimies ar viņu vienā teātrī! Esmu divdesmit centimetru virs zemes, jo zinu, kāds viņš ir aktieris un kāds viņš ir cilvēks. Mēs runājam ar viņu vienā teātra valodā.
Četri studiju gadi jūs ir pieslīpējuši?
Kursa sajūta ir spēcīga. Dailes teātrī mēs ienācām divatā ar Ilonu Balodi, un līdz ar to mūsu visu ceļi šķīrās uzreiz pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas. Tas ir pilnīgi citādi nekā ienākt teātrī daudzskaitlīgāka bariņa sastāvā ar savu ķīmiju, kura kādu laiku noturas, pirms izšķīst vai arī neizšķīst lielajā trupā. Ilona Balode samērā ātri aizgāja projām, un Mārtiņš Meiers ir tikai otrs kursa biedrs, ar kuru man ir iespēja strādāt vienā teātrī.
Valmieras teātra pieredze rāda, ka jaunie kļūst par galvenajiem spēlētājiem.
Vairāku jauno aktieru ienākšana teātrim ir ļoti vērtīga, jo tā ir jauna enerģija, iespējas un vēsmas – parasti tie ir jauni, stipri un gudri cilvēki, kuriem šķiet, ka viņi mainīs pasauli. Visiem tā šķiet. Mums arī tā šķita. Tas ir milzīgs ieguvums. Redzēs, ko ienesīs Dailes teātra jaunais aktieru kurss.
Cik saprotu, viņi ļoti ātri tiek integrēti Dailes teātra darbībā.
Jā, bet pastāv dažādas domas, kā ir labāk. Pēteris Krilovs mūs nekur nelaida, vienīgi trešajā kursā uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra iestudējumu Viens no jums (izrāde par Žani Lipki – I. A.), un turēja studiju atmosfērā. "Lai nesabojātos," viņš teica, bet, no otras puses, pieredze veidojas tikai praksē, kad tu strādā trupā, sadarbojies ar dažādiem režisoriem un spēlē izrādes ar skatītājiem, kad tu saproti slodzi, kurā brīdī nospiest bremzi un kurā brīdī dot gāzi grīdā.
Dažreiz tikai praksē rodas jautājumi, ko būtu gribējies uzzināt no saviem pasniedzējiem.
Mūsu gadījumā Pēteris Krilovs vienmēr ir viena zvana attālumā. Es to esmu izmantojusi un noteikti izmantošu arī turpmāk, it īpaši tagad, kad viņš ir tepat Dailes teātrī un strādā ar studentiem.
Pasniedz aktiermeistarību.
Zinot Pēteri Krilovu, viņi iegūst daudz vairāk nekā aktiermeistarību, viņi iegūst domāšanas bāzi ne tikai profesionālajā, bet arī cilvēciskajā ziņā.
Interesēties par pasauli?
Interesēties par pasauli un neieinteresēties pārāk daudz par sevi, kas ir raksturīgi jaunajiem aktieriem. Pēteris Krilovs mūs sūtīja uz Rīgas Centrāltirgu un citām vietām, lai mēs vērotu cilvēkus un izmantotu to tēlu veidošanā. Man joprojām ir trenēta acs uz šādām lietām un dažreiz pat nākas savaldīties, jo esmu lūriķe. Nesen izgāju no teātra un ieraudzīju vienu sievieti: kā viņa gāja! Tajā bija iekšā vesela dzīve, kā viņa gāja! Ceru, ka varēšu to kādreiz izmantot.
Eiridīke
Dailes teātra Mazajā zālē 17.XI plkst. 19, 16.XII plkst. 18, 9., 23.I, 27.II, 14.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30–35