Kāds ir radošas personības spēju noslēpums? Vai tam var piekļūt caur talanta un darba proporciju mērīšanu, mākslinieka biogrāfiju, dzīvesveidu, attiecību stāstiem, personisko pievilcību, varbūt pat slimībām? Vai arī tas turpina palikt netverams, neuzmeklējams dzīvesstāstā, kas ir tikpat tipisks un neparasts, cik lielai daļai laikabiedru? Andris Akmentiņš romānā Meklējot Ezeriņu no dažādiem laika atskaites punktiem izspēlē Jāņa Ezeriņa mūža noveles, padarot mums tuvāku viņa personību, – šie Venta Zvaigznes vārdi uz grāmatas otrā vāka romāna autoram Andrim Akmentiņam ļoti tīk, jo trāpa viņa paša sajūtā: "Sanāk, ka autors sevi dzīves laikā gan meklē, gan attālinās no sevis. Beigās, kad portrets ir gatavs, – pūlis viņu saplēš. Pieminu Edgara Alana Po Pūļa cilvēku, varētu piesaukt arī Zīskinda Parfīmu. Manā romānā ir līdzīgs modelis. Gribēju vilkt paralēles arī ar Dorianu Greju ar atšķirību, ka šeit noveco portrets. No dzīva cilvēka pārvēršas par portretu, no kura tad katrs var spriest, cik daudz ir dabūjis… Pats nabaga Ezeriņš tur vairs netiek klāt."
Rakstnieks Jānis Ezeriņš (1891–1924) latviešu literatūras vēsturē ierakstījies ar savām novatoriskajām, talantīgajām novelēm, kurās laikabiedri meklēja prototipus un atzina, ka Ezeriņa aprakstītais tēls ir pat īstāks par reālo cilvēku. Negaidītas piruetes zemapziņā un cilvēka pretrunīgajos, reizēm pat pašam grūti atminamajos rīcības motīvos. Tēli, detaļas un situācijas, kas pēc izlasīšanas gluži vai vajā. Satuvināts ir kaut kas tik dīvains, paradoksāls, baiss, ka, pirms iedomājies par šausmām, tu iedomājies par skaistumu un apmulsti… Akmentiņš to sauc par Ezeriņa zosādu. Tādu uzdzen arī vairākas viņa romāna epizodes. Intervijā rakstnieks nebeidz uzsvērt, ka Ezeriņš bija ne tikai spožs novelists, bet arī dzejnieks. Viņaprāt, lielā mērā rada Klāvam Elsbergam. Tāpēc tāds romāna moto: "Trausls, patiess, brīžam traģisks dzejoļa zemteksts lirikā izšķir visu" (Klāvs Elsbergs).
Visi citi saka Ezeriņš, Akmentiņš – Jānis. Silti un vienkārši, kā runājot par brāli. Savējo.
Re, kur grāmata – liecība, ka esmu izlasījusi. (Iegrozu pret datora kameras aci eksemplāru.)
Ha-ha, man uz kumodes ir sešpadsmit grāmatu, tas neliecina, ka esmu tās izlasījis.
Vienmēr iztincina par to, kā ir rakstīt pirmo romānu. Bet kā ir rakstīt otro? Vai noderēja Skolotāju pieredze, vai viss bija jāsāk no baltas lapas, pavisam citādi?
Manuprāt, vienu romānu var uzrakstīt jebkurš, un divi jau ir diagnoze. Biju apņēmies, ka dzīvē rakstīšu tikai vienu. Vienu man gribējās. Tagad tas ir aizgājis jau pārprodukcijā, bet pasaulē tā esot, ka viss tiek saražots par daudz. Es gribētu iesākt tradīciju, kā pavāri dara Vidusjūras reģionā. Pasniedzot ēdienu, viņi saka: "Piedodiet!" Pat ja tas garšo, tā ir vardarbība – tu tajā dienā nevari vairs ēst/lasīt kaut ko citu vai to, ko tev vajadzēja.
Ceru, ka tas nelien laukā, bet, romānu rakstot, man bija diezgan lielas mocības. Viens piemērs, kāpēc. Manuprāt, Ezeriņš skolā pavadīja daudz lielāku laiku sava apzinīgā mūža. Viņa biogrāfijai ir pielikts klāt pirmo mēnešu pieredzes citāts, ka "lauku skolotājs ir noderīgs muļķis". Latviešu kritika ierauga vienu teikumu un tālāk – kopē un ievieto. Es domāju, ka viņam pašam tie bija interesanti gadi, viņš skolā daudz sasmēlās. Visticamāk, viņš bija tāds skolotājs, kurš labā stundā atdod sevi visu un pēc tam ilgi vācas kopā. Daudz kas viņam tur bija problemātisks. Par skolu jau biju rakstījis vienu grāmatu. Tās bija grūtības, ka gribēju no skolas tikt ātri prom, tomēr sanāk, ka tās ir romāna divas trešdaļas. Manuprāt, jebkurš rakstnieks nevar rakstīt vēsturisku romānu par jebkuru vēsturisku laiku. Par to arī ir šis "piedodiet".
Kāpēc tā?
Lielākās valstīs, kur ir vēl lielāks dzejnieku bars nekā mums, viņi katrs pārzina kaut kādus lauciņus, kopj savu laikmetu un nelien tajā, ko nepārzina. Skolotājos Hruščova laiku es uztvēru kā sev diezgan organisku. Šeit man gāja daudz grūtāk. Ezeriņa laikmetu līdz pēdējam nevarēju uzķert. Neteiktu, ka tagad jūtos uzķēris.
Man kā lasītājai radās cits iespaids. Tad, kad pēc ievada Ezeriņš no šodienas prāmja klāja iekrīt romānā XX gadsimta sākumā Latvijas lauku vidē, gluži fiziski sajutu cita laikmeta pulsu un lauzīju galvu, ar kādiem līdzekļiem diez esi to panācis.
Skolotājos es peldēju, bet šajā romānā – nepārtraukti slīku, un bija vajadzīgs sauciens pēc palīdzības. Man atnāca daudz jauku palīgu, kas man palīdzēja to visu pabeigt. Ir interesanti ielīst lauvu midzenī un mēģināt pietuvoties lietai, kurā nespecializējies, tomēr… Tagad man ir sajūta kā daiļslidotājam, kuram obligātā programma ir beigusies un var noslidot kaut ko pēc savas izvēles. Uz pagātnes pusi es labprāt vairs nelīstu. Man šajā grāmatā vislabāk patīk divas lietas – tas, ka esmu to pabeidzis, un vāka krāsa.
Kā to apzīmēt? Sinepju krāsā?
Nē. Tad tu neesi ieskatījusies dienas gaismā. Pa dienu grāmata ir gaiši zaļa, vakarā kļūst par zeltītu kartonu. Tur ir iekšā divas dabas. Ezeriņam arī bija vismaz divas. Viņš bija daudzdabis. Reizēm pat liekas, ka viņš pretrunas apvienoja tīšām. Viņš tās meklēja, bet tad šīs pretrunas viņu plēsa kopā.
Romāna virsraksts ir Meklējot Ezeriņu, kas vilina pārvaicāt, vai tu viņu atradi?
Grāmata ir rakstīta tādā veidā, ka tas ir Akmentiņš, kurš ir pārcēlies uz to laiku un izpeld cauri Ezeriņa datiem. Beigās sastopu to, kas ir Ezeriņš, bet varbūt pat nav. Varbūt viņš ir Pētnieks, kurš simt gadu vēlāk atkal ir izskrējis cauri datiem. Ļoti lielisks ir Venta Zvaigznes pēcvārds uz grāmatas otrā vāka. Viss, ko rakstnieks ārpus daiļrades atstāj lasītājam, lielā mērā ir ķirzakas aste. Varbūt arī nevajag daudz rakņāties. Kā pats Ezeriņš viltīgi teica – es ceru, ka jūsu bulvārpresē neiemaldīsies mans dzīvesstāsts. Tiklīdz būtu noķerts, autors jau šķīst prom. Tiklīdz Akmentiņam liksies, ka viņš tagad ir romānists, viņš spītīgi darīs kaut ko citu. Interesanti, ka Jāni uztver kā noveļu speciālistu, bet viņam bija pastāvīgs sapnis par dzejoļu grāmatu. Reizi gadā vai divos Jāņa piezīmēs top krājuma dzejoļu saraksts. Viņš atkal nosapņo grāmatu, saliek citādi dzejoļu secību, pārraksta tos. (1925. gadā iznāk dzejas krājums Krāšņatas – U.A.).
Ezeriņa dzejoļu pārrakstījumus Dace Zvirgzdiņa ir mēģinājusi apkopot 1988. gada izlasē. Viņa dzejoļiem ir versiju versijas.
Vai Ezeriņam pašam dzeja bija svarīgāka par atzītajām novelēm?
Noveles bija tās, kas paspēja aiziet līdz publikai. Tajās viņš ieguldīja sirdi un spēja labāk atvērties. Ezeriņa lirika ir ļoti aizkodēta. Tur ir jāzina pamatstāsts, tad tā sāk vērties vaļā. Man ir sajūta, ka Ezeriņš tikai līdz ar Antoniju un viņas vēstulēm sāka atvērties un likt savas sajūtas uz papīra. Līdz tam viņam šaujas laukā tādi dziesminieka, barda panti. Atskatoties uz sevi, viņš ir rakstījis, ka semināra laikā ir slimojis ar Treimani-Zvārguli, pēc tam bijis dekadents. Bet tas viss peld prom no viņa un neieķeras, tie visi ir tikai meklējumi. Un tad publika izdomāja tās noveles, vairāk pat nekā viņš – lūk, tas ir mūsu novelists. Viņa attieksme bija – ā, nu paldies par šo balvu. Ja es esmu labākais, tad švaki gan ar to latviešu literatūru (smejas).
2016. gadā notikušajā konferencē Jānis Ezeriņš. Starp smiekliem un asarām… literatūrzinātniece Ieva Kalniņa un teātra zinātniece Silvija Radzobe Ezeriņa noveles nešaubīgi min līdzās Eiropas izcilākajiem modernistiem – Edgara Alana Po, Kafkas darbiem. Salīdzina arī ar Bokačo novelēm. Viņš pats bija pieticīgāks?
Man romānā ir atsauce – 1923. gadā Ezeriņš raksta literatūrkritiķim Teodoram Zeifertam vēstuli – ir jau Leijerkaste diezgan laba grāmata, bet izcelt atsevišķi vienu un sūtīt vēl frančiem – noveles meistariem – kā latviešu noveles paraugu, nu, nē, to es tomēr nevaru. Tanī brīdī Ezeriņš ir sagrīļojies savā pārliecībā. Viņš pats arī svaidījās. Vēlēšanās atšķirties no publikas viedokļa reizē nozīmē arī cītīgi sekot, kāds tad tas ir. Viedoklis, ka viņam ir tās īsās noveles un nesanākušais romāns. Patiesībā Ezeriņa garās noveles jau ir labs garstāsts. Var Ezeriņu likt pie Eiropas modernisma, lai gan viņš ir nedaudz soli atpakaļ – vairāk iekšā romantismā. Viņš meklējams tieši šajā skaistajā pārejā. No tā viņš arī muktu, ja viņu ieliktu kādā konkrētā virzienā. Redz, kā nabaga Blaumanim – Raudupiete ar visu apziņas plūsmu arī ir ļoti skaists modernisma piemineklis, bet turpat blakus ir No saldenās pudeles. Problēma ir – kuru darbu bīdīt. Ezeriņa gadījumā es domāju, ka tas, kas patīk mums, nav tas, kas patiktu Eiropā. Latvijas laikā Ezeriņu mēģināja pārāk estetizēt – ka viņš ir estēts, Vailds, tie mazie, skaistie izdevumi ar viņa novelēm, apdarināts, apcakināts… Burbeka tēva noslēpums pasaulē aizietu vislabāk. Runāju ar kādu kanādiešu rakstnieku sakarā ar to, ka mēs abi spēlējam galda tenisu. Braucām uz treniņiem, un es viņam stāstu, ka rakstu par latviešu novelistu grāmatu. Ā, nu novelists, nuja, skaidrs. Mēģinu skaidrot un jūtu, ka neviens teikums viņam netrāpa. Tad saku – viņš ir pārtulkojis Dorianu Greju, tulkojums ir izdzīvojis, un tas latviešu valodā ir centrālais tulkojums. Uzreiz atskanēja – ā! Ir jāmeklē citi vārtiņi. Mums varbūt patīk Kādas blusas stāsts, bet tajā tradīcijā tas jau ir redzēts un droši zināms, kurš par blusām ir daudz labāk uzrakstījis. Tas pats par Mērkaķi. Līdzīgi kā ar roku padomju laikā. Tikai atsevišķi cilvēki komponēja no sirds, pamatā jau valdīja vēlme kopēt firmu. Tā atkal ir mazliet mitoloģija, bet Ezeriņš, sevi meklējot, varēja nostilizēt jebkuru. Romānā pazib aina, kurā Brīvās Zemes ievadrakstos viņu dēvē par "mazo Skalbi". Ezeriņš var uzrakstīt tā, ka var noticēt, ka tas ir Skalbes teksts.
Romāna virsraksts Meklējot Ezeriņu, protams, nav pats spēcīgākais pasaulē. Man vecākais dēls pārmeta, ka, viņaprāt, labāks nosaukums būtu bijis Ezeriņa sonāte. Ja drusku nopietnāk – pirmais nosaukums man bija Stāstu mednieks. Tas aizgāja visos pieteikumos un papīros. Biju ļoti laimīgs, ka tiku no tā vaļā. Kad ieraudzīju Ingas Gailes romānu Rakstītāja, jutu, ka nebūs labi – veidojas rinda ar zīmogiem. Pēc Stāstu mednieka man sāk likties, ka vajag dzejas rindu. Līdz pat pēdējam man turējās variants: "Ja esmu nogrēkojies, nepiedod!", kas šķita drusku zosādas rinda. Ezeriņš ir zosādas meistars. Varētu šķist – ļoti atklāts cilvēks, jokoja, bohēma, vēl kaut kas, bet reizē viņam piemita milzīga bremze – kautrība, nedrošība, eksplozīvs introvertums. Tādu es iedomājos šo cilvēku.
Vai ievadu un divas noveles, kas atdala romāna nodaļas, biji iecerējis kā Ezeriņa stilizāciju?
Sāku rakstīt to, kas rakstās. Man bija doma, ka Akmentiņš aiziet pie Ezeriņa, tikmēr Ezeriņš tiek aizsūtīts uz mūsdienām un mēģina saprast, ko var uzrakstīt par mūsdienām. Es rakstu romānu par viņu, un viņš man uzraksta priekšā dažas noveles. Lielāka, ezeriņiskāka pietuvināšanās ir pat ievads. Tur ir izgudrotas tikai divas lietas, pārējais viss ir dokumentāls stāstījums. Kā smejos, iztēles un veselīgas pārtikas trūkuma dēļ es nevaru izdomāt neko pats klāt. Ievads ir viens pret vienu – autentisks kuģojums un autentiski cilvēki. Tas ir vakars uz Tallink prāmja. It kā es to būtu filmējis.
Un aklā sieviete rozā balerīnas kleitā tiešām pasūtīja saldējuma kokteili?
Jā. Ievads ir tāds – ko es redzu, to rakstu. Tur nav nekas pielikts klāt. Līdzīgi ir ar otru noveli, kara stāstiem. Arī tas ir rakstīts no dzīves. Sony gabalā ir stāsts par Ezeriņa dzimto Kārzdabu. Autentiskā persona negāja bojā, bet tas, ka viņa paslīdēja, iekrita zaros un uzdūrās, – tas ir autentiski. Centos aprakstīt arī Ezeriņa iešanu pie cilvēkiem – kā viņi abi ar Antonu Austriņu cenšas izmeklēt, kas tad īsti ir minerālmēsli. Rakstnieks neatrodas atrautībā no dzīves, viņš dodas pie cilvēkiem.
Redz, kas notiek ar tiem pasūtījuma darbiem – tu raksti par cilvēku, par kuru visi zina, ka viņš nomirs, un zina pat – kā nomirs. Sākas problēma – lineārs romāns mūsdienās ir zem rakstnieka goda, vai ne?
Nupat jau kāds atkal varētu būt oriģināls un tieši tādu – klasiski lineāru – uzrakstīt.
Jā. Man ir tieši tāda pati sajūta, ka negribu mukt prom no klasikas. Dažus lēcienus laikā man, protams, nācās taisīt, bet pamatā tomēr uzliku lineāru pamatstāstu. Tikko redzēju filmu par Bēthovenu, kurā es ļoti izbesījos, cik var lēkāt. Un ja beigās neatnāk visi trīs aktieri un pie kapa nesatiekas… Beigās, es atvainojos, pārgurumā aizmigu. Kas? Vīne, 1771. gads? Mirsti tak reiz! Pārsmējos. Ar sēriju Es esmu… ir jābūt uzmanīgiem. Par Ezeriņu ir ārkārtīgi daudz samuldēts. Ir lietas, kas gugliskā veidā visu laiku pārceļas. Auseklis esot rados. Nu neatrodas nekāda saikne ar Ausekli! Daudzas tādas lietas. Es par to drusku purpinu pēcvārdā. Nabaga Antonija, kura visu mūžu ir teikusi – es esmu Ezeriņa kundze –, un tas viņu ir turējis kopā, pēc Ezeriņa nāves Konversācijas vārdnīcā tiek nosaukta Ezeriņa māsas vārdā – par Mariju. Visa mazā idille sakrīt čupā. Ezeriņa stāsts vienkopus nav izstāstīts. Dzeja ir nolikta malā. Noveļu meistars, un ar to pasludināts kā gatavs. Viņš patiesībā bija romānspējīgs džeks. Arī Ezeriņa dzejiskais bohēmisms ir uztverams nosacīti, jo vienlaikus viņš bija arī šahists. Tāpēc es 2. daļu būvēju tā, ka viņš mēģina būt ideāls pārzinis un stumda figūras kā partijā.
Ārdīšanās verandā vairāk raksturo Austriņa, nevis Ezeriņa temperamentu?
Kad noņemas no ķēdes – tāds varēja būt arī Ezeriņš. Man ārkārtīgi būtiska liekas epizode, kad viņš mēģina brālēnam izrādīties. Abi raksta dzejoļus, bet brālēns tos uzskata par muļķību. Tāpēc tiem klāt vienmēr vajag vēl kādu kniksi pret sabiedrību, kūleni. Tas Ezeriņam iesēžas. Tāpēc īsti viņa garā ir aizbraukt uz Valku, piedzirdīt visus dzejniekus, kur tu esi starp savējiem, kur tev nav jāmet kūlenis. Pēkšņi rakstnieki ir sadalījušies – Skalbe ir pie demokrātiem, Rainis – pie sociāldemokrātiem, pamazām sabīdās frontes, un Rozītim rakstnieku žurnāls neiznāk. Kaut likās taču, ka visi rakstnieki kopā izveidos vislabāk pirkto žurnālu. Jānis arī uzzīmē neiespējamu ideālu, un tas viņu pašu plēš kopā. Zīmīgā rinda: "Savējos nedala labos un kreisos." Pamēģini mūsdienās nedalīt! Ja viens ir par vakcīnām, bet otrs – pret, vidusceļu atrast ir ārkārtīgi grūti. Par vakcīnām man ir sakāms šis – nav svarīgi, vai ierēdņi dara visu, ko spēj, un vakcīna ir efektīva vai arī – ierēdņi ir maitas, un vakcīna ir inde, – abos gadījumos pote nostrādās (smejas).
Diez vai vajadzētu nogalināt senas draudzības pretēju uzskatu dēļ par vakcīnu, ne?
Jā, bet brīžos, kad sākas agresīva sludināšana, ir grūti. Un, protams, tā sākas. Romānā būdams Ezeriņa dzīves pētnieks, es nemitīgi meklēju arī saikni ar šodienu. Tu jau vari domāt, ka ārsts tev nevar palīdzēt. Govs jau arī netic vetārstam, bet viņš atnāk un to govi izārstē.
Tas Ezeriņš, kuru tu iepazini, tavuprāt, jau būtu šobrīd piereģistrējies manavakcina.lv?
Nē! Protams, nebūtu! Turklāt viņš kādu brīdi pat rakstītu avīzēs kaut ko žultainu. Tā kā Aspazija bija panākusi Pāna izrādes slēgšanu, Ezeriņš vienu brīdi no visas sirds gānīja visus sociķus. Viņš Aspazijai īsti nepiedeva. Ezeriņš vienlaikus bija augsti intelektuāls, bet, kad viņam iedzeļ sirdī, viņā parādās lauku zēns, kuram ir nodarīts pāri, un tad viņš sper atpakaļ, un tur vairs sapnis par Eiropu kā vienotu kultūras lauku nav spēkā.
Gribu pateikt, ar ko romāns atšķiras no dzīves. Romānā Ezeriņam vainas izjūta par visu savārīto briest lēnām. Man ir nojausma, ka praksē viss savārītais viņam saskrēja pēdējā gadā. Viņam bija salīdzinoši lēna tuberkulozes versija. Ar to varēja sadzīvot. Bet tad bija ass lūzums, un viņš vairs nepiecēlās no tā visa. Gan kādā ellē viņš ir ievilcis jauno Rīgas skuķi, gan Antoniju. Sākumā es cerēju, ka man būs skaists mīlas stāsts… Kāda cemme bija šito ieraudzīt… Ejot cauri materiāliem par Ezeriņu, sapratu, ka, no vienas puses, viņš ir apkruzuļots, no otras – viņam ir tāda kā krogus sēdētāja slava, bet viņš nav ne viens, ne otrs. Cilvēku, kas apgalvo, ka ir sēdējuši krogū un dzēruši ar Ezeriņu, ir daudz vairāk, nekā Ezeriņš ir bijis iereibis. Ingai Gailei nevar pārmest, ka viņa ir aizgājusi šaurākā virzienā par erotiku vai ko citu, jo blakus jau ir biogrāfiskais romāns. Nezinu, ko ar Veidenbaumu ir izdarījis Arno Jundze. Veidenbaums ir tīri mediju radīts. Kāda būs jēga, ja 12 autori tagad ņems un saslavēs 12 rakstniekus un katrs savu pasludinās par pirmo Eiropā. Neesmu īsti tā ar mieru. Tāpēc mans fināls ir tāds, ka beidzu ar kino, ar apjausmu par literatūru kā vienotu lauku, kur nav vairs nekādas nozīmes kaut kādiem nosaukumiem. Ir vienkārši valodas masa, kur visi skaisti ir kopā un sadarbojas. Mēs patiesībā mīlam visu kopumu.
Pastāsti, lūdzu, par romāna darbības ģeogrāfiju. Vai braucieni ar vilcienu ir atkārtojami arī šodien? Stukmaņi, cik zinu, ir Pļaviņu senais nosaukums?
Jā, Stukmaņi ir Pļaviņas. Tur man ir jāpaskatās kartē. Jā. No Pļaviņām griežas sliedes uz Madonu, tālāk līdz Gulbenei. Tālāk – uz Alūksni – gan ir tikai bānītis. Pirmais ir pārsteigums, cik viegli ir noticēt, ka tu esi trauksmains revolucionārs, bet nespēj pārslēgties no vārda "Birži" uz vārdu "Madona". Stukmaņi bija pārsēšanās vieta. Tu atbrauci ar vilcienu uz Pļaviņām, tad tev bija jāņem viesnīca, jo pārsēšanās bija tikai nākamajā rītā. Staigāšana kājām ir bijusi nopietna, un, manuprāt, arī gaismas nav bijis īpaši daudz. Lazdona ir pavisam netālu no Madonas. Saikava iznāk pa to pašu ceļu nedaudz uz priekšu. Dace Zvirgzdiņa mani izvadāja pa šīm visām vietām. Bilžu ir diezgan daudz un skaistas. Vājprātīgo starpību, cik atšķirīgi tapa abi mani romāni, izsaka viens cipars: Skolotāju mapīte man ir vienu gigabaitu liela, bet Ezeriņa mapīte ir pieci gigabaiti. Pirmā vārgā cerība, ka romānu varbūt pabeigšu, bija 2020. gada 23. oktobrī. Un ne jau teksta trūkuma dēļ. Bija sajūta – ko es vispār šeit daru?! Ezeriņa humorā sakot, mani izglāba Pauls Bankovskis, jo tad jau es būtu otrais, kurš nav pabeidzis. Un kurš tad ir ar mieru būt otrais?… Par Paulu es iedomājos. Baigi žēl. Šajā projektā viņa trūkst. Izglāba arī mani jaukie palīgi, kas straumē nāca un visas Ezeriņa vietas izklāstīja. Tas ir apkārt Madonai – Lazdona, Saikava, kur joprojām darbojas brāļu draudzes skola, kurā mācās kādi 20 skolēni, ļoti interesanta vieta, tad Prauliena, kur bija Noras – mājas, kurās dzīvoja Antonija un kur Ezeriņš atgriezās pēc Rīgas. Lazdonas skola tiešām ir unikāla. Tās nojaukšanas sāpi ir aprakstījusi Ilze Indrāne. Ezeriņa dzimtā Kārzdaba ir mazliet uz Cesvaines pusi. Māja Beiri joprojām pastāv, tur vēl aizvien dzīvo Ezeriņa radinieki. Padomju laikā māja bija nopostīta un sabrukusi, 90. gados māju atguva un atjaunoja. Rakstnieku tur piemin, un tas ir ļoti skaisti. Ir jauki iedurt rakstnieku sarakstā, ka tas būs Ezeriņš, par kuru rakstīšu, un aizbraukt pie Dainas Ziemeles Bauskā, un uzzināt, ka Ezeriņš man iznāk mammas otrās pakāpes māsīcas vīra brālēns. Asinsradniecības nav, bet esam radinieki. Biedējošas un skaistas ir arī paralēles, ka arī Ezeriņš ir juties līdzīgi – ko es te vispār daru, kas es par dekadentu… Nevis es uzspiežu viņam – ja man tā bija, tad arī viņam tā jābūt –, bet situācija un domāšana ir viens pret vienu – dzejnieks pamazām kļūst par prozaiķi un uzraksta romānu. Viņš vienkārši īsti nepaguva, bet viņš būtu uzrakstījis ļoti labi.
Viņam bija iestrādes?
Bija. Mēģināju atstāt vaļā vārtiņus. Nākamais, kurš rakstīs par Ezeriņu romānu, jau varētu mistificēt Piču un pabeigt Ezeriņa iesākto romānu Pičs Kublenieks. Grāmatā šī situācija ir aprakstīta, ka Rihards Bērziņš aiznesas pie Antonijas un netic. Viņš taču nezin cik gadu ir grūdis naudu šajā romānā, un kur tad ir?! Vai vispār nebija, vai tomēr Ezeriņš nolikvidēja to, kas bija. Beigās atradās tikai viena Ilustrētā Žurnāla publikācija. Runājot par Latvijas laiku, ir pieņemts runāt par Atpūtu kā milzu skaistu un labu žurnālu, bet, pētot Ezeriņu, sapratu, ka ir viens izdevums, kuru mīlu vairāk un kurš ir pilnīgi burvīgs. To izdeva LETA. Rihards Valdess to nosapņo. Gan jau bija kāds skandināvu paraugs. Tur juku jukām ir viss – par mākslu un literatūru, kaut kādas ģenerāļu bildes. Avīzes formātā Latvijas reklāmas izdevums. Ziņas ir minimālas. Pēc maketa brīvības nāk prātā žurnāls Interview. Pilnīgi netipiski latviešu zemniekam tur ir raksti, kas nav saspiesti. Materiāli, kas runā. Man pietrūkst šādas domāšanas un izdevumu. It kā vairs nav avīžu un žurnālu laiks, bet varbūt tomēr kādam mazā tirāžā būtu interesanti aktualizēt ilustrētā žurnāla ideju. Šķirstīju ar sajūsmu un prieku. Tas ir sadzīts iekšā periodika.lv.
Tu romānā raksti, ka "rakstnieku tīkls ir vissirsnīgākais". Tas – par Ezeriņa laiku. Kā šodien izjūti rakstnieku tīklu? Izjūtat cits citu kā profesionālu plecu, pret kuru reizēm var atspiesties un paraudāt vai kārtīgi izrunāties par mākslu?
Es drusku ironizēju – arī Ezeriņa laikā tas ir drusku ideālisms.
Viņš gribētu, lai tā būtu?
Jā, viņš tā gribētu. Tagad beidzot visi ir kopā, un tagad tas notiks, nu mēs visi tagad… būs milzīga drope, būs skaisti. Ezeriņš Ilustrētajam Žurnālam tulkoja rakstu par Vitmena bērēm, kurās pilsētas homoseksuāļiem tika uzsauktas daudzas mucas viskija. Bēres izvērtās par triju dienu pasākumu. Visi pārdzērās. Ezeriņam bija vēlme darboties tādā vērienā, bet, protams, ikdienā tas nebija iespējams. Partijas un kasīšanās. Mūsdienās daudz kas ir mainījies. Kamēr nesākas sludināšana, pleca sajūta, man, piemēram, ir. Skatos feisbukā, Ogriņš ir izlasījis romānu un noslēguma daļā ticis līdz savam uzvārdam. Man prieks, ka sveiciens ir saņemts. Man liekas, ka rakstnieku tīkls organizatoriskā ziņā joprojām nav iespējams, bet kā astrāls spēka lauks tas pastāv. Tas pat ir diezgan labs. Bet tad tev arī pašam ir attiecīgi jādomā un jāuzvedas. Bez rēķinu kārtošanas un pāraudzināšanas centieniem. Kaut kāda autoru sasauksme ir, bet praksē autoru tīkls diez vai darbojas. Autoru sasauksme ar bibliotēkām ir spēcīgāka. Mēs, protams, katrs atrodamies savā neirozes laukā.
Saprotams. Bet jūs, sērijā Es esmu… iesaistītie rakstnieki, nemēdzat padalīties savās radošajās mokās un uzklausīt citu pieredzi?
Bija pārgājiens ciemos pie Andra Zeibota. Es uz to neaizgāju, jo tajā brīdī man panikas skala bija sen jau aiz ciparnīcas un es vispār nespēju iedomāties izrauties. Pauls Bankovskis pat paspēja būt uz to pasākumu. Sekoju e-pastos un pat kaut ko piebildu.
Ievadā raksti par vērošanas eiforiju. Vai tu tādu spēj piedzīvot katru mīļu brīdi, vai tie tomēr ir īpaši brīži?
Ir jāsakrīt kaut kam pretī. Man diez kā negāja, bet nolēmu aizbraukt vienreiz mūžā uz ziemeļiem pamušot tās lielās zivis. Jau turpceļā domāju – nu kāpēc es to daru, visi cilvēki uz kuģa tādi debili. Nu nav vispār nekā! Arī tur – Zviedrijas vidiene, pilnīgi nekā. Pat vietējie zaķi drausmīgi. Bet atpakaļceļā tajā kuģa bārā likās, ka cilvēki pat grib, lai viņus vērotu, ka viņi tiešām ir atnākuši uz izrādi. Ezeriņa skaistais citāts – ka cilvēki atnāk uz krogu un iedzer, ka viņi noliek malā maskas. Tad viņus kādu brīdi var apskatīties bez maskām. Un tas ir skaisti. Es nevarētu sākt vērot uz līdzenas vietas vai tāpēc speciāli iet un kaut ko dzert. Vai – uzmākties cilvēkiem motokrosā. Vienīgais, ko ievada ainā esmu mainījis, – Andža bija no citas pilsētas, nevis no Limbažiem. Vērošana ir abpusēja sadarbība, jo tam, kuru vēro, tomēr arī ir jāsaņemas un jāsniedz sava esence. Visiem ir jāizdara maksimālais.