Šī budisma pasaules uzskatā smeltā ideja ir pamatā viņa kompozīcijai Meditācijas par visa gaistošā dabu, kas 28. augustā izskanēs Valsts akadēmiskā kora Latvija un diriģenta Māra Sirmā sniegumā Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla koncertā Pirmatskaņojumi. Perts Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Tajā trīs latviešu – Henrija Poikāna, Krista Auznieka un Edgara Cīruļa – jaundarbu pirmatskaņojumi skanēs līdzās pasaulslavenā igauņu komponista Arvo Perta opusiem.
Henrijs Poikāns (2001) ir viens no interesantākajiem un aktīvākajiem latviešu jaunās paaudzes komponistiem. Viņa ceļš mūzikā sākās Pāvula Jurjāna Mūzikas skolā un NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kur tapa pirmie radošie darbi, mācoties pie Imanta Zemzara un Evijas Skuķes. Šā gada jūnijā Henrijs Poikāns ieguva bakalaura grādu kompozīcijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie prof. Selgas Mences un asoc. prof. Krista Auznieka. Pieredzē bagātinājies arī Erasmus apmaiņas programmā Amsterdamas konservatorijā pie komponistiem Ričarda Eira un Maijas Verlākas, kā arī dažādās meistarklasēs. Henrija Poikāna meklējumi mūzikā attīstās galvenokārt divos, savstarpēji teju pretējos virzienos. Viens ir tiekšanās pēc tīrības, klusuma, miera, otrs – pēc piesātinājuma un emocionalitātes. Pirmo raksturo ierobežots muzikālā materiāla lietojums, klusuma nozīme un ļoti koncentrēta vēršanās uz kādas vienas idejas realizāciju. Otro – piesātināta harmoniska valoda, melodiskums, izteiksmīga dramaturģija ar kontrastiem, kāpinājumiem, kritumiem un paplašināto tehniku lietojumu. Komponists saredz mūziku kā sevis un pasaules izzināšanas veidu, bieži nonākot meditatīvās, kontemplatīvās noskaņās, bet nebaidoties arī no vieglāka un rotaļīgāka satura. Komponistam īpaši tuvs ir minimālisma un jaunā garīguma virziens mūzikā, kā arī senā mūzika. Viņa darbība aptver kamermūziku, kormūziku, simfonisko mūziku un mūziku izrādēm un kino. Šogad Henrijs Poikāns ir saņēmis komponista Pētera Plakida balvu par spilgtu komponista darbību vokālajā kamermūzikā, kā arī komponista Viktora Baštika stipendiju, kā arī jau divreiz bijis Pētera Vaska fonda jauno komponistu konkursa laureāts. Henrija Poikāna komponista rokrakstam būtiski arī tas, ka viņa basa balss senāk skanēja jauniešu korī Kamēr..., bet pašlaik viņš ir Valsts akadēmiskā kora dziedātājs.
Kāpēc mūzikā ejat vienlaikus divos, tik atšķirīgos virzienos?
Vienkārši domāju, ka cilvēks pēc dabas ir daudzšķautņains. Katrā no mums ir dažādas puses, kas varbūt uzreiz tā nekombinējas kopā, bet vajag tās saredzēt, un tad šis apvienojums izrādās dabisks. Par šo domājot, es pēdējā gada gaitā uzrakstīju skaņdarbu divām klavierēm ar nosaukumu Es esmu abi. Šis darbs bija par to, ka manī ir šīs divas puses. Mūzikā ir divi izvērsti, kontrastējoši posmi: viens pieklusinātā, meditatīvā, introvertā gaisotnē, bet otrs – daudz aktīvāks un arī rotaļīgāks, ar košām krāsām un modulācijām.
Jaundarbs, kuru dzirdēsim Garīgās mūzikas festivālā, ir saistīts ar budisma filozofiju?
Pēdējā pusgada laikā esmu vairāk par to sācis interesēties. Esmu arī sācis praktizēt meditāciju. Budismā tiek nosauktas trīs īpašības, kas piemīt eksistencei un visām dzīvām būtnēm, – Anicca (mainīgums), Anatta (nebūtība) un Dukkha (ciešanas). Šī darba kontekstā mani interesēja Anicca ideja – nepārtrauktās pārmaiņās. Tas ir skaņdarbs, kas aplūko pasaules mainīgumu.
Meditēšana pēdējās desmitgadēs Eiropā nākusi modē. Varat vienkāršos vārdos paskaidrot, ko īsti nozīmē – meditēt?
Pamatā – tu fokusējies uz kādu vienu, vienkāršu lietu. Piemēram, uz elpošanu, vienkārši vērojot savu ieelpu un izelpu, vai arī skaties vienā konkrētā punktā. Tādējādi var nomierināt prātu, ķermeni un mazināt domu samezglojumus, uztraukumu un stresu, ar ko mēdzam sastapties ikdienā. Bet tas ir tikai viens veids. Ir arī skaņu meditācija un citi veidi.
Saulrieta vērošana jūras krastā vai makšķerēšana arī ir sava veida meditācija?
Domāju, ka arī tas sevī ietver meditāciju.
Ko vēlaties pateikt savās Meditācijās par visa gaistošā dabu?
To, ka viss atrodas nepārtrauktā plūsmā, kur viss gan parādās, gan arī izgaist. Tas arī ir viens ceļš, kā nonākt pie lielāka iekšējā miera, apzinoties, ka tas, kas tev pieder vai ir tev apkārt šobrīd, var rīt tev vairs nebūt. Man šķiet, ka šī atziņa rosina vairāk novērtēt to, kas mums ir šobrīd. Gaistošuma apzināšanās piešķir vēl lielāku vērtību mirklim, kas ir tieši šobrīd.
Bet varbūt tieši otrādi – nav vērts un nevajag tik ļoti pieķerties tam, kas mums šobrīd ir?
Man liekas, ka tur ir savas smalkas robežas. Es personīgi izjūtu, ka par lietām, kas mums ir nozīmīgas, ir vērts un ir nepieciešams cīnīties, bet ir arī jāapzinās, ka ne visās situācijās cīņa ir vajadzīga. Ir arī brīži, kad jāļauj lietām notikt, jāļauj esošajam aizplūst un nākt kaut kam jaunam.
Mūzikā to vislabāk izteic klusums un dažas skaņas?
Es mēģināju mūzikā panākt ļoti lielu plūduma sajūtu. Veidoju faktūru un harmoniju, kura mainās, taču pārplūstot, gandrīz nemanāmi.
Kas ir jūsu tālākajos radošajos plānos?
Pašlaik aktīvi darbojos pie mūzikas Latvijas Nacionālā teātra (LNT) izrādei Dullais Dauka. Pirmizrāde būs 19. septembrī LNT Mazajā zālē. Ir prātā arī pāris projektu tālākai nākotnei, bet tur viss vēl tikai top.
Kurš no žanriem (koru, simfoniskā, kamermūzika, teātra mūzika?) jums pašam ir vistuvākais?
Pēc dabas esmu tāds, kam patīk daudz ko dažādu darīt. Tas man šķiet visideālākais formāts – rakstīt gan kamermūziku balsij solo, gan instrumentālam ansamblim, gan, ja ir iespēja, strādāt ar lielākiem kolektīviem un komponēt orķestrim vai korim. Patīk arī darboties starpdisciplināros projektos. Tas vienmēr ir ļoti interesanti, un tā ir iespēja sastapties ar cita radoša cilvēka skatpunktu. Jau pāris reižu esmu komponējis mūziku dejas izrādēm un nu pirmo reizi teātrim. Nesen komponēju arī kinomūziku – Latvijas Kultūras akadēmijas beigšanas diplomdarbam, Jēkaba Okonova īsfilmai Žļurga. Tā ir filma par Rīgu un Rīgas skaņām, un mēs tai veidojām interesantu skaņu celiņu.
Jūs aizrauj urbānā skaņu pasaule?
Esmu audzis Rīgā, un man ļoti patīk pilsētas rosība un tas, ka apkārt ir cilvēki. Protams, ik pa brīdim vajag izbraukt ārā, pasmelties dabu un svaigumu un nedaudz attīrīt prātu, bet man ļoti patīk pilsētas rosība. Vismaz šajā vecumā.
Jūs gribētu dzīvot īsti lielā, dinamiskā citadelē – Ņujorkā, Berlīnē, Londonā vai Parīzē?
Man jau nedaudz tādas pieredzes bija, aizbraucot studiju apmaiņas programmā uz Amsterdamu. Tas ir viens no kultūras centriem Eiropā. Tā bija brīnišķīga iespēja iet uz Concertgebouw koncertnamu, klausīties Karalisko Concertgebouw simfonisko orķestri un daudzus pasaules līmeņa mūziķus. Bet ar dzīvošanu bija diezgan grūti, jo tur ir daudz cilvēku un ir dzīvokļu krīze. Pusgada laikā man nācās vairākkārt mainīt dzīvesvietu. Lielajās pilsētās mani ļoti pievelk kultūras dzīve un straujais ritējums, taču praktiskā dzīvošana tajās ir diezgan grūta.
Ko ieguvāt, JVLMA studējot nevis pie viena, bet pie diviem, turklāt ļoti atšķirīgiem dažādu paaudžu profesoriem – Selgas Mences un Krista Auznieka?
Šāds studiju formāts Eiropā sāk ieviesties arvien vairāk. Nomācījies divus kursus pie Selgas Mences, Erasmus programmā Amsterdamā uzreiz nonācu vienlaikus pie diviem profesoriem. Sistēma tur tieši tā ir izveidota, lai students mācītos nevis pie viena meistara, tiešā veidā pārņemot kompozīcijas skolu, bet gan lai tas notiktu diskusijā. Studējot pie diviem pasniedzējiem, tu visu laiku redzi subjektīvo aspektu mākslā. Aiznesot topošo darbu pie viena pasniedzēja, viņam tava doma patiks, un viņš ieteiks to turpināt tālāk, savukārt citam pasniedzējam šī pati ideja nepatiks, un viņš rosinās domāt citā virzienā. Tieši tas man ļoti patika. Kad atgriezos Latvijā, man gribējās tādā veidā turpināt uzsūkt viedokļu dažādību. Paņemot kaut ko no viena un kaut ko no otra, tu beigu beigās saproti pats savu nostāju, jo galu galā pašam ir jāizvēlas. Selga Mence ielika stingru pamatu. Vienmēr gāju ļoti sagatavojies, visam bija jābūt detalizēti pārdomātam. Pie Krista Auznieka paplašināju redzesloku laikmetīgajā mūzikā. Viņš ieteica, kuru mūziku paklausīties un papētīt.
Bakalaura diploms nu ir kabatā. Ko tālāk?
Ir sajūta, ka tagad manā dzīvē ir pārmaiņu posms. Vēl nav pagājis tik ilgs laiks, lai es to pilnībā saprastu, jo tikai jūnijā es absolvēju Mūzikas akadēmiju, taču jūtu, ka viss jau ir citādāk. Šobrīd esmu izlēmis gadu nogaidīt un tad varbūt skatīties maģistrantūras virzienā. Vēlējos brīvu gadu, jo man ir svarīga praktiskā darbošanās un tas, ko no tās var iegūt. Kaut vai izbaudīt uz savas ādas jauna komponista nonākšanu brīvajā tirgū. Akadēmiskā mūzika cilvēkiem nav pirmās nepieciešamības prece, bet, ja tu ar saviem skaņdarbiem spēj kādu aizraut un aizkustināt, rodas iespējas rakstīt un dabūt jaunus atskaņojumus.
Jūtaties komfortabli jaunajā situācijā, kad viss jāizvērtē un jāizlemj pašam?
Man jau pēdējā studiju gadā bija sajūta, ka man jau ir izveidojusies tik ļoti sava pasaule un pārliecība, ka nodarbības pedagoga klasē vairs nav tik vajadzīgas. Turpinu bagātināties, lasot speciālo literatūru, kuru man ieteica gan šeit, gan Amsterdamas konservatorijā. Tikko esmu sācis lasīt interesantu grāmatu par mūzikas psiholoģiju. Mani arī ļoti interesē mūzikas estētika, tātad filozofija.
Un ko jūs klausāties?
Pēc iespējas vairāk un dažādāku mūziku, bet, protams, ir savi iemīļoti virzieni. Samērā daudz klausos visu, kas top jauns Latvijā, cenšos apmeklēt koncertus un klausīties radio ierakstus. Sekoju jaunajai mūzikai, kas top Amsterdamā un ASV. Virziens, kurš man tajā ir tuvāks, ir minimālisms un postminimālisms, kas šīm valstīm ir raksturīgs.
Savam pirmajam instrumentam – mežragam – arī vēl pieskaraties?
Nav sanācis jau kopš Pāvula Jurjāna Mūzikas skolas beigšanas, jo tas bija īrētais skolas instruments. Pagaidām nav sanācis arī tam rakstīt, taču man orķestrī ļoti patīk mežragu skanējums. Brīnišķīgi skan arī mežragu kvartets.
Kā latviešu mūzika izskatās, paraugoties uz to no Amsterdamas?
Man šķiet, ka mūsu mūzikai piemīt sava, Baltijas balss. Cilvēcīga mūzikas izteiksme. Diezgan emocionāla un bieži vien arī melodiska, arī mūsdienu autoru darbos.
Baltijas balss ietver arī tautas dziesmas klātbūtni?
Domāju, ka tās pamats ir visa mūsu vide, ko mēs neapzināti ietveram sevī. Tā ir mūzika, ko esam dzirdējuši sev apkārt bērnībā, tie ir tie intervāli, skanējums, melodisms. Manuprāt, tas būtiski ietekmē to, kā veidojas cilvēks, un it īpaši komponisti.
Jūsu vecākais kolēģis komponists Ēriks Ešenvalds atzinis, ka tieši korī Latvija nostrādātie gadi viņam ļāvuši pa īstam iepazīt un novērtēt kora drēbi un izteiksmes iespējas. Jums arī noder dziedāšana korī?
Varu absolūti piekrist. Tikko kā ir pagājusi mana pirmā sezona šajā korī. Ir ļoti bagātinoši, ka varu diendienā to dzirdēt un novērtēt. Iestudējot dažādu repertuāru, katru reizi arī dzirdu, kas strādā un labi skan kora faktūrās un kas ne tik ļoti. Tā redzu, cik dažādas ir kora faktūras un krāsas. Tas ir ļoti vērtīgi man kā komponistam.
Ko komponēšanai noderīgu esat iemācījies, dziedot koros?
To, ka ir svarīgi rēķināties ar katru atsevišķu balsi, lai ir interesantas vokālās partijas, vienlaikus ir jādomā par saskaņām un kopskaņu, jo ir akordu salikumi, kuri labi skan korī, un ir tādi, kuri nav tik skanīgi. Manuprāt, ir svarīgi, lai būtu interesanti pašiem dziedātājiem.
Gadās arī garlaikoties?
Nevarētu teikt, ka bieži, bet ik pa brīdim ir kaut kas tāds, kas uzrunā mazāk, taču korī Latvija lielākoties ir diezgan interesants repertuārs, un tā ir augstas kvalitātes mūzika. Dziedot profesionālā korī, ir tiešām daudz, ko darīt. Ir daudz koncertu un diezgan dažāds repertuārs. Iepriekšējā sezona bija muzikāli bagātinoša un ar daudziem izbraucieniem.
Jums patīk dzīve uz riteņiem?
Vieskoncertu muzikālie piedzīvojumi ir ļoti aizraujoši un dažādi. Vairākas reizes bijām Vācijā. Bavārijas operā Minhenē dziedājām Gustava Mālera 8. simfoniju. Bijām arī uz tālākām vietām, aizbraucām arī uz Gruziju un Īriju. Katru reizi ir cits repertuārs, cita programma. Liels piedzīvojums ir arī iespēja uzstāties arvien jaunās koncertzālēs un ar dažādiem orķestriem.
Man patīk tieši šī dažādība. Jau manā pirmajā sezonā iznācis vairākas reizes dziedāt Džuzepes Verdi Rekviēmu. Liels laikmetīgās mūzikas piedzīvojums bija Ģērģa Ligeti Rekviēma izpildījums. Vairākas reizes iestudējām Mālera Otro un Astoto simfoniju. Mani aizrauj gan lielās formas, gan a cappella mūzikas nianses un smalkumi. Mani uzrunā šī bagātība un dažādība kopumā.