Kā ieklausīties vienam otrā, kā atrast kopīgu valodu, kā empatizēt? – šos jautājumus Sinfonietta Rīga mežradznieks un komponists Kārlis Rērihs uzdod jaundarbā Vīpsnis no mikropasaules, kas pirmatskaņojumu piedzīvos šī orķestra stīgu kvarteta izpildījumā ikgadējā cikla Vasaras vakara kamermūzika koncertā Rīgas atmosfēras Latviešu mūzikas pirmatskaņojumi, kas Zuzeum izstāžu zālē 7. septembrī piedāvā četru mūslaiku rīdzinieku – Kārļa Rēriha, Krista Auznieka, Ernesta Vilsona un Annas Fišeres – jaunāko veikumu.
K. Rērihs teic, ka Vīpsnis no mikropasaules ir personisks stāsts par pieaugšanu un tas radies, vērojot mūsdienu sabiedrību.
Bet… kas ir vīpsnis un kas ar to domāts?
Vīpsnāšana jeb manā izpratnē negatīvu komentāru un piezīmju izteikšana ir bīstams komunikācijas veids, kurš spēj atstāt smagas sekas otra cilvēka psihē. Ar vīpsnāšanu ikdienā nodarbojas cilvēki, kuriem trūkst spējas just empātiju. Ir milzīga cilvēku grupa, kura vīpsnā par jebkuru piedāvāto risinājumu, jebkuru jauno ideju, lai gan paši neko piedāvāt nespēj. Kā lai šos cilvēkus dēvēju? Tā radās jaunvārds «vīpsnis». Bieži vien ārēji vīpsnis šķiet ļoti šarmants un pozitīvs. Taču, ja uzmanīgi vērojam, viņš nevienā neklausās, domā vien par sevi un pārāk nesatraucas par to, kā tobrīd klājas citiem. Ja vīpsnim tā būs ērti, viņš ar auto brauks pie sarkanās gaismas, turklāt krietni pārsniedzot ātrumu, jo tie, kuri nav tizli, taču paspēs izvairīties.
Vīpsnāšana ir vislielākā nelaime mūsu sabiedrībā. Pēdējos gados ikviens par to ir pārliecinājies gan kovidpandēmijas, gan Ukrainas kara kontekstā.
Jums pašam ir nācies ar šādiem ļaudīm sastapties?
Pērkot trauku mazgājamo mašīnu, gaidīju savu kārtu, bet man priekšā rindā vienkārši nostājās viena sieviete un ar elkoni mani nobloķēja. Viņa vīpsnā par to, ka ir rinda, ētikas un uzvedības normas. Šāds cilvēks vīpsnā par jebkādiem noteikumiem un pārkāpj robežas jebkurā dzīves situācijā.
Meistars, pie kura devos, lai automašīnai pārkrāsotu dažas vietas, pamācīja, lai novelku ar naglu švīku un piezvanu uz KASKO – tad par krāsošanu nebūšot jāmaksā. Arī šis ir stāsts, ka domājam tikai, kā pašam ir izdevīgi.
Daudzi šodien uzskata, ka godīgs cilvēks ir muļķis, kurš neprot dzīvot.
Varbūt šī visatļautības sajūta kaut kad pāries un mēs nomierināsimies. Ceru, izaugsim līdz tam, ka vairs netolerēsim un nepieņemsim antisociālu rīcību. Diemžēl visa sabiedrība pasaulē šobrīd darbojas šādā režīmā: cik daudz ir autoritatīvu līderu, kuri pēc būtības ir narcistiski vai ar psihopātiskām tendencēm! Donalds Tramps, piemēram, nicinoši aizskar visu, ko var aizskart – dzimumus, rases. Bet viņa sekotāji to uzskata par varonību. Bieži vien mēs tepat Latvijā priekšvēlēšanu laikā ar lielāko prieku klausāmies tos, kuri runā vislielākās aplamības vai pievērš sev uzmanību ar melošanu un manipulēšanu. Tajā pašā laikā gudri, intelektuāli spēcīgi cilvēki, kuri varētu sniegt sabiedrībai jaunas domas, norobežojas. Tā tiešām ir slimība!
Man šķiet, ka mūsu sabiedrība ir jau no padomjlaikiem emocionāli traumēta, gadu desmitos ir uzkrājusies liela spriedze, no kuras nemākam atbrīvoties. Tas izpaužas arī agresīvā autobraukšanā un vispār emocionāli agresīvā uzvedībā. Nav tādas dienas, kad to negadītos piedzīvot. Rīgas centrā regulāri mēģina pārbraukt krustojumu pie sarkanās gaismas, apdraudot gājējus un citus braucējus. Tā kā strādāju arī Ventspils mūzikas vidusskolā, regulāri braucu šo tālo ceļa gabalu. Bieži ir bīstamas situācijas, kad nav saprotams, kāpēc cilvēki veic konkrētos manevrus. Reiz Feisbukā lasīju diskusiju starp cilvēku, kurš bija izraisījis avāriju, un cilvēku, kurš tajā cieta. Avārijas izraisītājs ar ļoti lielu nicinājumu rakstīja cietušajam: pats vainīgs – ja nejēdz noreaģēt ekstrēmās situācijās, nebrauc uz ceļa!
Pats braucat priekšzīmīgi?
Automašīna izmaina cilvēka raksturu, stereotipos par automašīnu markām ir daļa patiesības. Kad man bija BMW, es jutu, ka kļūstu agresīvāks. Tagad man ir Jaguārs – Anglijas karalienes mīļākais modelis. Braucot vienmēr iztēlojos, ka aizmugurē sēž karaliene Elizabete un mierīgi dzer tēju, un no tasītes nekas neizšļakstās.
Vai mākslas spēkos ir glābt un atveseļot sabiedrību?
Komponisti bieži vien raksta skaņdarbus par lielām, kosmiskām, pārpasaulīgām tēmām. Piemēram, Gustava Mālera simfonijas ir par mūžības meklēšanu. Tikko Rēzeknē ar Nacionālo simfonisko orķestri spēlēju Gustava Mālera 3. simfoniju. Bet varbūt vajag medaļu apgriezt otrādi un ieraudzīt, ka ne mazāk svarīga ir pavisam ikdienišķa šodienas sekunde, jo tauriņa efekts –tas, kā mēs izturamies pret līdzcilvēkiem – var ietekmēt visu pasauli. Ja mēs šīs mazās ikdienas lietas risinātu savā starpā veiksmīgāk, tad nebūtu jāieslīgst dziļā depresijā, sāpēs, ciešanās un jāgaida nāve un atpestīšana mūžības telpā, bet drīzāk mēs ieraudzītu, ka paradīze zināmā mērā var būt arī uz zemes.
Savā mūzikā vēlos darīt visu, kas veicinātu lielāku mieru un empātiju pasaulē. Skaņdarbā Vīpsnis no mikropasaules tīšām saplūdinu pilnīgi infantilu mūziku un sarežģītu izteiksmi. Var teikt, tas ir ar tematiski romantisku ievirzi: mākslinieks pret sabiedrību vai individualitāte pret masu. Domājot par sabiedrības sašķeltību, esmu nolicis blakus acīmredzami "inteliģentu" un "neinteliģentu" skanējumu, šādi jautājot: vai arī šīs sabiedrības grupas nevarētu sniegt roku viena otrai? Jo cieš gan zinātnieks, kurš nesaprot, kādēļ viņa darbu nenovērtē, gan tas, kurš izmisis nesaprot, kādēļ zinātnei piešķir naudu, kamēr valstī sastopamies ar mazām pensijām un zemām algām.
Vai vispār ir iespējama saprašanās?
Man šķiet, ka šis jautājums ir aktuāls un neatbildams. Varbūt problēma ir agresija, kura ir jāārstē. Varbūt – izglītībā vai kultūrā? Varbūt tās ir bailes mainīt kultūras mantojumu? Kāpēc cilvēki nespēj tolerēt citu viedokli vai tik ilgi nespēj pieņemt seksuālās minoritātes? Iepriekš nevarēja iedomāties, ka sievietes brauks ar auto vai balsos vēlēšanās. Šveicē sievietes atsevišķos kantonos nevarēja balsot līdz pat 1970. gadam.
Digitālā laikmeta cilvēki dzīvo ārkārtīgi mazos, specifiskos burbuļos. Nezinu, kurš ir pareizais ceļš: daudzām mazām grupiņām jāspēj rast kopīgu valodu vai tomēr ir jābūt kādam visaptverošam kultūras mehānismam – kā mūsu Dziesmu svētki? Bet tagad publiskajā telpā runā par Dziesmu svētku krīzi un to, ka tie varētu beigties... Irst arī kristietība, kas ilgi vienojusi Rietumu sabiedrību. Kas varētu saturēt kopā mūzikas kultūru? Vairs nav gravitācijas centra: šlāgeris un amatierkoru dziedāšana ir līdzvērtīga visaugstākajai profesionālajai akadēmiskajai kultūrai, un nav neviena, kurš varētu pateikt, ka šī ir bāka, uz kuru jātiecas, jo bāku ir tik daudz, ka kuģis jūrā apjūk… Instagrams, Feisbuks un Tiktoks dod iespēju kļūt populāram banālu dziesmiņu autoram bez jebkādas muzikālas izglītības, bet cilvēki nezina par Imantu Zemzari, Maiju Einfeldi un pat par Pēteri Vasku, jo viņi sevi nepopularizē sociālajos tīklos.
Mans skaņdarbs ir sadrumstalots, parādot, cik ļoti sadrumstalota ir arī mūzikas vide. Esmu domājis ne tikai filozofiski, bet arī tīri praktiski: kura ir tā mūzika, kuru klausītāji gribētu dzirdēt? Ir skaidrs, ka uz Sinfonietta Rīga ansamblīti lauku kultūras namā nopirktu ļoti maz biļešu, bet, ja es brauktu ar sintezatoru un dziedātu brāļu Laivinieku ziņģes, būtu pilns kultūras nams. To saku bez ironijas. Tā ir realitāte.
Vai varat teikt: jā, esmu pieaudzis?
Man pašlaik ir 33 gadi, Jēzus vecums, kurā Mocarts jau bija pavisam tuvu mūža nogalei. Esmu divreiz beidzis Mūzikas akadēmiju, iegūstot bakalaura un maģistra grādu gan mežraga spēlē, gan kompozīcijā, turklāt mežragu vispirms studēju Šveicē. Ilgie studiju gadi ir veicinājuši intensīvu domāšanu un cīnīšanos ar sevi. Pieaugšanu noteikti veicinājis tas, ka esmu kļuvis par tēti, sākot ar būšanu klāt meitiņas dzemdībās un nabassaites griešanu un beidzot ar visu, kas saistās ar zīdainīša apkopšanu. Rūpes par mazu bērnu prasa ļoti daudz spēka un laika. Ar vienu roku datorā rakstīju maģistra darbu, uz otras gulēja zīdainis. Tagad Margareta ir jau pusotru gadu veca, taču ir grūti atrast laiku komponēšanai vai instrumenta spēlēšanai, ja katra ēdienreize beidzas ar to, ka zupa ir izgāzta un ir jāmazgā grīda un drēbes. Bērns arī neguļ tad, kad tu gribi. Viss kopā ir radījis pārliecību, ka spēju atbildēt par sevi un ģimeni, uzņemoties gan emocionālo atbildību par labvēlīgu vidi, gan fiziskas rūpes par ģimenes vajadzībām un drošību.
Pati dzīve veidojās tā, ka nācās pieaugt. Arī darba apstākļi orķestrī Sinfonietta Rīga piespiež tikt galā ar savu bērnišķību, lai spētu interpretēt visu, sākot ar klasicismu un beidzot ar vismodernākajām partitūrām. Pieaugot sāku saprast, kā darbojas sabiedrība, cik ļoti ikviens ietekmē tajā notiekošo, cik svarīgi ir piedalīties vēlēšanās un cīnīties par demokrātiju. Tā sāc arī ieraudzīt pirmos filozofiskos dzīves aspektus. Piemēram, to, ka ļaunums var būt ne tikai uzbrukums, bet arī klusēšana, vienaldzība un paiešana garām. Ilgstoša, vieglprātīga vienaldzība diemžēl ir raksturīga šodienas pasaulei. Tas sākas ikdienišķās lietās: ģimenē, darba kolektīvos, uz ielas, tirgū. Kad ir jau krīze, ir jau par vēlu. Bet kā saglabāt morālo stāju glumā sabiedrībā, kura baidās paust savu nostāju, tā vietā izvēloties palikt vienaldzīgiem, aizbildinoties ar tukšām frāzēm, kā, piemēram, "gribētos, lai pasaulē būtu miers"?
Vai nākat no mākslinieka Nikolaja Rēriha dzimtas?
Nē. Esmu dundadznieks un nāku no dzimtas, kurā bijuši septiņi burinieku kapteiņi. Krišjānis Valdemārs cariskās Krievijas laikā panāca, ka tika atvērtas 11 jūrskolas: Ventspilī, Ģipkā, Dundagā, Ainažos un citur Latvijā. Vīri gāja mācīties jūrniecību, braucot jūrā uz ārzemēm pēc preces latviešiem, radās pirmā nauda, pirmais kapitāls un pašapziņa. Pirmie jūrnieki, kuri veda kartupeļus uz Pēterburgu kā kukuli, nevīpsnāja par Valdemāra "trakajām" idejām, lai gan tūliņ pēc dzimtbūšanas atcelšanas ideja, ka mums varētu būt pašiem sava nauda un brīva valsts, varēja likties traka iedoma. Ja es rakstītu operu, tā būtu par Krišjāni Valdemāru. Viņš cīnījās, lai latviešiem būtu izglītība un pašiem sava saimnieciskā darbība.
Tu esi tas, kādu mūziku klausies. Piekrītat?
Lielā mērā jā. Protams, tīņa vecumā klausījos cita veida mūziku nekā tagad. Arī muzikālā gaume ar laiku attīstās un apvārsnis paplašinās. Es nāku no lauku vides, un tādu jēdzienu kā «laikmetīgā mūzika» pat nezināju. Klausījos hiphopu un deju mūziku, bet, iegūstot izglītību, sāku meklēt dziļākus tekstus, sarežģītākas harmonijas. Pēkšņi mani sāka interesēt Bendžamins Britens. Klausīties var jebko, tikai jāspēj izfiltrēt vērtīgo. Sliktākais ir iefokusēties uz kaut ko vienu, piemēram, vienu mīļāko radiostaciju, un ne pa labi, ne pa kreisi. Mūziku nevar klausīties tikai tāpēc, ka tev tā patīk. Ir jāpiespiež sevi iedziļināties un ieklausīties tajā, ko nesaproti. Trenēt smadzenes, ļaut sev sajusties neērti un neatgrūst skaņdarbu, jo tikai tā var paplašināt redzesloku. Tas ir tāpat kā ar zivīm: zivis nav mans mīļākais ēdiens, bet, ja man dod zivju ēdienu, es to pagaršošu. Tā ir ar visu: ar grāmatām, gleznām. Jo vairāk tu redzi, dzirdi un lasi, jo vairāk domā un jo ātrāk attīsti gaumi un spēju kritiski novērtēt. Tas, ko mums piedāvā medijos, ne vienmēr ir tas, kas mums vajadzīgs. Ir vērts meklēt pašam mazākas taciņas.
Jautājums – vai mūzikas valoda un stils nosaka piederību inteliģencei? Esmu dzirdējis, kā akadēmiskie mūziķi iesmej par šlāgeri, savukārt Latvijas Radio 2 auditorija uzskata Latvijas Radio 3 Klasika klausītājus par augstprātīgiem snobiem. Tā nu viens no mana jaundarba tēliem cenšas radīt kanonu, kamēr otrs uzdzied meldiņu. Lai klausītājs pats vērtē un domā!
Jūsu iemīļotākais komponists?
Tikai tāpēc ieinteresējos par mūziku, ka pirmais, kas man savulaik bija jāspēlē Dundagas mūzikas skolā, bija fragmentiņš no Mocarta operas Burvju flauta. Mocarts man ir tuvs gan kā mūziķis, gan kā personība. Sākumā brīnījos: kā tik primitīvas melodijas un pavadījumu var uzskatīt par nopietnu mūziku?! Vēlāk sapratu, ka viss ģeniālais ir vienkāršs.
Aiz stereotipa par dievu sūtītu ģēniju arvien vairāk sākam ieraudzīt, ka Mocarts bija parasts cilvēks ar savām vājībām, mīlas dzīvi, problēmām attiecībās ar vecākiem un azartspēļu atkarību. Mūziķis ir tāds pats profesionālis un amatieris kā jebkurā citā profesijā. Nesen Mocarta muzejā Vīnē bija interesanti uzzināt, ka viņš pats menedžēja savus koncertus: īrēja flīģeļus, organizēja transportu un steigā aizmirsa pabeigt klavieru partiju, ko koncertā improvizēja un tikai vēlāk pierakstīja.
Klasisks mākslinieka dzīves modelis arī šodien?
Lai kļūtu par mūziķi, ir jāmācās vismaz 15 gadus, no agras bērnības, un par iegūto prasmi pienāktos adekvāts atalgojums. Tas ir grūts darbs gan psiholoģiski, gan emocionāli, gan fiziski. Alga Latvijas orķestros nav atbilstoša. Viens piemērs: pirms iepriekšējiem Dziesmu svētkiem mani vienā no mūsu prominentajām mūzikas skolām aicināja vadīt bērnu orķestri, piedāvājot algu – 50 eiro mēnesī! Mūsu mūziķi dodas uz ārzemēm, jo mūsu valsts nesaprot, cik viņi ir svarīgi. Jau tiek runāts par Dziesmu svētku krīzi, bet orķestru krīze jau ir skaidri redzama. Pirms 20 gadiem mūziķi, kuri strādāja divās darbavietās, bija retums, tagad daudzi spēlē pat trijos orķestros. Pats strādāju Sinfonietta Rīga, iesaistos arī citos projektos un pasniedzu Ventspils mūzikas vidusskolā. Un tas viss ļauj knapi izdzīvot. Esmu redzējis, kā dzīvo akadēmiskie mūziķi ārzemēs. To nevar salīdzināt.
Neapsverat domu mērķēt uz ārzemju orķestriem?
Man ir bijuši uzaicinājumi, bet nostrādāja patriotisms un mīlestība pret Latviju. Arī braucot mācīties uz Šveici, zināju, ka atgriezīšos, lai tur iegūto atvestu šeit.