Es gribētu, lai koncertzāles tēma netiktu izmantota Rīgas domes priekšvēlēšanu kampaņas retorikā. Jautājums ir jārisina konstruktīvi, darbojoties profesionāļiem un ekspertiem, intervijā starp karstajām diskusijām saka kultūras ministrs Nauris Puntulis. 8. jūlijā apritēja gads, kopš viņš ir šajā amatā.
Stājoties amatā, nosaucāt trīs galvenās prioritātes: Kultūras ministrijas pakļautībā esošo kultūras iestāžu darbinieku algu paaugstināšanu, koncertzāli un kultūrizglītību. Vai ir gandarījums par paveikto?
Esmu gandarīts par visu, ko ir izdevies paveikt. Protams, pandēmija ieviesa korekcijas, taču arī tā deva jaunus izaicinājumus un motivēja vai piespieda uz strauju rīcību un lēmumiem. Sprinta režīmā darbojoties, ne viss izdevās bez kļūmēm, taču tās tika ātri izlabotas, un rezultāts ir pozitīvs. Ceru, ka līdzīgi būs arī ar valdības pēdējo lēmumu par nacionālās koncertzāles būvēšanu Rīgā.
Vai pieļaujat, ka šis lēmums varētu tikt labots vai atcelts?
Nē. Esmu pārliecināts, ka nonāksim pie pozitīva rezultāta.
Kuras problēmas ir vissāpīgākās?
Es biju mazliet optimistiskāks par sabiedrības attieksmi pret kultūras vajadzībām. Īpaši pēdējā laikā runājot par koncertzāli un palīdzību Covid-19 pandēmijas smagi skartajai kultūras nozarei, man diemžēl ir jāsecina, ka daļa sabiedrības mani un arī daudzus kultūras ļaudis pārsteidza.
Iemesls ir izsaucieni, ka jaunu koncertzāli Rīgā nemaz nevajag?
Apmēram tā. Un arī tas, ka pandēmijas laikā ir lieka izšķērdība atbalstīt kultūru, ka ir jāatbalsta tikai ražojošās nozares un eksports. Es gaidīju mazliet tolerantāku, laikmetīgāku attieksmi. Tāda ir valsts būtība un kārtība, ka par medicīnu maksā arī tas, kurš nekad nav bijis pie ārsta, un par izglītību maksā arī tas, kuram nav bērnu, kurus skolot. Par operu, laikmetīgo mākslu un koncertzāli maksā arī tie, kuriem šie nav iemīļotākie mākslas žanri.
Tikko Latvijas Kultūras akadēmijas pētījumā par Covid-19 pandēmijas ietekmi uz kultūru teikts, ka distancēšanās normu un vairāku citu iemeslu dēļ daļēja dīkstāve turpināsies vēl ilgi un vismaz sešpadsmit procentu jomas profesionāļu nāksies nozari pamest.
Jāņem vērā, ka pētījums tika veikts pandēmijas izraisītās krīzes karstumā, un, protams, tas parāda kultūras nozares trauslumu, ievainotību. Šādas tendences ir visur pasaulē, tā nav tikai Latvijas iezīme. Ir valstis, kas strauji reaģēja ar atbalstu kultūras nozarei, ir tādas, kas to darīja lēnāk. Krīzē bieži tiek piesaukti kultūras darbinieki un radošie cilvēki, bet ir jājautā, kas kurš ir. Vai katrs, kurš paralēli savam tiešajam darbam ir arī radoša persona?
Varam zaudēt profesionāli izglītotus un pieredzējušus kultūras menedžerus, kā tas jau noticis reģionālajās koncertzālēs Rēzeknē un Cēsīs.
Kā pretmetu varu minēt Kurzemes koncertzāles, kuras izvēlējās citu scenāriju. No otras puses, šī droši vien būtu nākamā nopietnā tēma, kurā iedziļināties, domājot mūsu kultūrizglītības sistēmas kontekstā. Sākām to pārskatīt no pirmās pakāpes izglītības, diemžēl pandēmija pārtrauca labi iesākto darbu, un es pat nezinu, cik daudz pagūsim ieviest nākamajā mācību gadā.
Iesākta reforma?
Es to sauktu par uzlabojumu, nevis reformu. Darbs bija ļoti labs, un es augstu vērtēju nozares – mūzikas, mākslas, deju skolu pedagogu un profesionāļu – iesaisti. Stājoties ministra amatā, teicu, ka ikvienā jomā man ir svarīga pašas nozares iesaiste. Ar savu pieredzi visdažādākajos mūzikas žanros un ar politisko pieredzi kultūrā kopumā vēlos tikai vienu – palīdzēt kultūras nozarei vienmērīgi attīstīties. Tas ir vienīgais mērķis un iemesls, kāpēc es šeit esmu, tāpēc daru visu, kas ir manos spēkos, lai stiprinātu kultūras nozari. Cita mērķa man nav.
Bet viens nav cīnītājs. Pretī ir tie, kuri skaita un dala valsts naudu.
Jā, un tomēr gribu teikt, ka sadarbība ar tiem, kuri skaita valsts naudu, ir bijusi laba, par spīti dažbrīd asām viedokļu atšķirībām. Pat neatceros, kad beidzamo reizi ir bijis procentuāli – vidēji 16 procentu – tik liels algu pieaugums visai kultūras nozarei (orķestriem, teātriem, muzeju un bibliotēku darbiniekiem), kādu izdevās iekļaut šī gada budžetā. Atalgojumam vien papildus tika piešķirti 8,3 miljoni eiro. Man ir liels gandarījums, ka tas beidzot izdevās.
Tieši tāpat ir gandarījums par 32 miljoniem, ko nupat krīzes laikā ieguvām kultūrai. Esmu nacionāli konservatīvi noskaņots mūsu valsts patriots, tāpēc man bija goda un cieņas jautājums panākt, ka Brīvības piemineklis beidzot vairs nav bezsaimnieka manta. Tagad tas pieder valstij, un atbildību ir uzņēmusies Kultūras ministrija. Tas ir papildu pienākums Kultūras ministrijai un ierēdniecībai, bet es nespēju ilgu gadu gaitā samierināties, ka neviens lāga negrib uzņemties atbildību par Brīvības pieminekli un novirza cits pie cita.
Starp citu, kas tur rūpi par mūsu ievērojamo klasiķu pieminekļiem un kapavietām?
Lielā mērā tas ir pašvaldību jautājums, taču arī tam esmu pievērsis uzmanību – tam paredzēts noteikts finansējums krīzes pārvarēšanas plānā. Viens no maniem ierosinājumiem, runājot par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu, ir konkrēts finansējums mērķprogrammai tieši mūsu dižgaru kapavietu sakopšanai. Neatkarīgi no piederības tām ir jābūt sakoptām, un finansējumu esam atraduši. Beidzot nokārtojām arī Operas ēkas pāriešanu no Rīgas namiem Operas īpašumā. Arī šis jautājums netika atrisināts gadiem ilgi, un tas nemaz nebija tik neticami sarežģīti. Vienkārši izdarījām, un viss.
Kultūras ministrija vairs nav tikai ziloņkaula tornis akadēmiskajai mākslai, uzmanības lokā beidzot nonākusi arī neakadēmiskā mūzika?
Cīnoties par atbalstu pašnodarbinātajiem mūziķiem Covid-19 krīzes laikā, beidzot sākām pievērsties arī neakadēmiskās jeb popmūzikas jautājumiem. Krīze tikai paātrināja šīs vides pašorganizēšanos – tika nodibināta pašnodarbināto mūziķu biedrība. Jau krietni sen bija izveidojusies Latvijas Rokmūzikas asociācija, ar kuru esmu ticies, un mums ir cieši kontakti. Nevaram noliegt, ka arī šī ir mūsu kultūrtelpas sastāvdaļa. Te, protams, būs vēl daudz diskusiju, jābūt uzmanīgiem, daudz jāpadara, bet vienreiz arī šai jomai bija jāiekļūst mūsu kultūrpolitikas spektrā. Šis process ir viens no krīzes laika ieguvumiem.
Ko tieši šajā kontekstā nozīmē "jābūt uzmanīgiem"?
Lai popmūzikas pārstāvji saņemtu stratēģisku atbalstu, būs mākslinieciskās kvalitātes izvērtējuma kritēriji. Esmu vaicājis daudziem, vai esat tam gatavi. Līdz šim vienīgais kritērijs popmūzikā bijis, vai producents ir ar mieru tevi pārdot. Bet māksliniecisku un profesionālisma kritēriju nav bijis 30 gadu, un ir pagājis tas laiks, kad gandrīz visiem popmūziķiem bija akadēmiskā izglītība. No otras puses, nav bijis arī atbalsta. Nelielais atbalsts mūzikas eksportam patiešām ir tikai simbolisks.
Padomju gados mūziķu snieguma kvalitāti vērtēja tarifikācijas komisijās. Citādi nedrīkstēja pat spēlēt krogā.
Es pats esmu spēlējis tarifikācijās visdažādākajos sastāvos un atceros, cik ļoti nopietni mēs pret to izturējāmies. Protams, komisijās bija arī politiskas personas, bet vienmēr bija arī profesionāli mūziķi. Tagad ir citi laiki un industrija ir pilnīgi citāda un pašpietiekama, bet, ja kāds no šī žanra vēlas paļauties ne tikai uz tirgu, bet pretendēt arī uz valsts palīdzību, viņam būs jāiekļaujas noteiktos kritērijos. Pašlaik vēl strādājam pie nolikuma. Esmu aicinājis Valsts kultūrkapitāla fonda padomi vērtēt mūziķus, dodot šo iespēju, taču atbildīgi pret kultūras nozarei atvēlētajiem līdzekļiem.
Kad Latvijas mūzikas talantu kalve – Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola – var cerēt uz jau sen nepieciešamo skolas koncertzāles pārbūvi?
Ir finansējums nākamajam gadam – tuvākajos divos gados tam ir paredzēti 760 000 eiro. Dārziņskola un viss Nacionālās mākslu vidusskolas komplekss (kopā ar Rīgas Doma kora skolu un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu) ir viena no mūsu kultūrai nozīmīgajām lietām, arī modernisma arhitektūras mantojums. Esmu tur bijis un varu teikt, ka apstākļi, kādos ikdienā mīt talantīgākie bērni, ir neiedomājami slikti.
Vai reģionālās koncertzāles beidzot sagaidīs palīdzību? Iepriekš teicāt, ka Finanšu ministrija neļauj šim nolūkam novirzīt līdzekļus no Covid-19 krīzē kultūrai piešķirtajiem 32 miljoniem eiro, taču risinājumu atradīsiet.
Šajos krīzes mēnešos skaidri varēja redzēt katras pašvaldības attieksmi pret savā pakļautībā esošajām kultūras iestādēm, dažādiem izejas stratēģijas risinājumiem. Krīzes laikā esam bijuši nemitīgā tiešā kontaktā ar visu nozari, pēc iespējas kopā risinājām radušās problēmas. Šis laiks arī skaidri iezīmēja stiprās un vājās puses, pie kurām sākam strādāt jau tagad, lai meklētu risinājumus.
Tiešraidē klausoties valdības 16. jūnija sēdi, kurā nolēma būvēt jauno koncertzāli Rīgā, Elizabetes ielā 2, bijušās kompartijas centrālkomitejas – tagad Pasaules tirdzniecības centra – ēkas vietā, jutu, cik trausls bija šis lēmums. To apliecina arī karstās diskusijas sabiedrībā.
Protams, diskusijām ir jābūt, bet būsim godīgi – nekad nebūs tā, ka visi piekritīs vienam viedoklim. Liela viedokļu atšķirība ir neizbēgama, atgādināšu kaut vai nesenās diskusijas ap AB dambi. Zinot, cik ļoti trausli ir kompromisi valdības veidojošo partiju ietvaros, dažas asākas diskusijas vai viedokļi, kuros arī politiķiem nav laika līdz galam iedziļināties, būtu pietiekams iemesls, lai politiķi teiktu: pag, pag, šo vēl ne! Un šis "vēl ne" varētu pavirzīties vēl divus, trīs, piecus vai vēl vairāk gadu uz priekšu.
Tā kā pieņemto lēmumu īstenošanā Latvijā nav politiskās pēctecības, arī jaunās koncertzāles celšana var apstāties pusratā. Tad Kronvalda parkā daudzus gadus rēgotos vien nojauktās ēkas krāsmatas…
Sāksim ar to, ka neviens šo ēku nav sācis jaukt. Teorētiski pastāv iespēja, ka šī ēka netiks nojaukta. Tikai arhitektu konkurss parādīs, vai koncertzāli var izbūvēt, ēku nenojaucot, daļēji izmantojot tās būvapjomu vai pilnībā nojaucot. Šobrīd politiskā vienošanās ir, ka koncertzāle atradīsies Elizabetes ielā 2 un ka valsts ir gatava šo zemesgabalu veltīt šim mērķim. Valsts sākotnējais plāns bija šo ēku kopā ar visu zemesgabalu atdot Ekonomikas ministrijai, un koncertzālei to ieguvām tikai tāpēc, ka Ekonomikas ministrija divus gadus nevarēja pieņemt lēmumu ieguldīt 30 miljonu – pēc Valsts nekustamo īpašumu aprēķiniem – ēkas renovēšanai savu biroju vajadzībām.
Es nepiekrītu bieži apgalvotajam, ka valsts pietiekami neatbalsta kultūras nozari un kultūra ir bārenīte. Tieši šī valdība, kurā esmu kultūras ministra amatā, atbalstīja gan lielo algu pielikumu valsts kultūras institūcijās, gan 32 miljonus eiro kultūras izdzīvošanai Covid-19 krīzē, gan arī šobrīd izcilu vietu Rīgā bija ar mieru atdot kultūrai, koncertzāles būvniecībai, nevis ministrijām, ierēdniecībai vai citām birokrātijas funkcijām. Tas ir milzīgs ieguvums sabiedrībai.
Mūziķi un arhitekti taču nesaka – koncertzāli nevajag! Domas dalās galvenokārt tikai par vietu.
Tas ir ceļš uz nekurieni: pateikt – koncertzāli vajag, bet kaut kur citur. Abstrahējoties no politekonomiskās situācijas un vienkārši modelējot ideālo situāciju, šī arī man personiski nav vieta numur viens, taču, apzinoties reālo situāciju, es to varu pieņemt kā izcilu kompromisu. Tieši tā teicu, uzrunājot Nacionālo arhitektūras padomi, – vēršos pie jums ar, manuprāt, ļoti labu kompromisa piedāvājumu, ar cienīgu alternatīvu. Neapgalvoju, ka šī ir vienīgā iespēja, jo katram no mums subjektīvi ir kāda vieta, kas šķiet vislabākā, bet Elizabetes ielu 2 joprojām uzskatu par cienīgu alternatīvu visām pārējām.
Kas notiks, ja arhitekti secinās, ka šeit tomēr ne?
Vispirms – esmu vairākkārt atvainojies par izteicienu "komunisma rēgs", tas bija neveiksmīgs tēlains salīdzinājums. Es piekrītu ekspertiem Jānim Krastiņam, Jurim Dambim un citiem – problēma ir tā, ka ēka atrodas parkā. Arī Pēteris Bajārs un modernisma arhitektūras aizstāvji, kuri diskusijā veido opozīciju, ir piekrituši, ka šai vajadzētu būt publiski pieejamai būvei. Var strīdēties, vai tur bijis parks vai sporta laukums, bet tas bija publiski pieejams sabiedrībai. Ja pieņem, ka par publiskajām telpām (muzejiem, bibliotēkām, koncertzālēm u. tml.) mūsu valstī atbild Kultūras ministrija, tai arī būtu jādomā, ko ar šo ēku darīt. Ministrijai nav nepieciešamības audzēt papildu kvadrātmetrus, mums godprātīgi jāsaimnieko esošajās ēkās. Jaunas telpas ir nepieciešamas tikai stratēģiski svarīgām funkcijām. Koncertzāle ir viena no tām.
Ja vēlamies šo ēku saglabāt publiski pieejamu pilnā apmērā, nebūtu jēgpilni un loģiski to "saglabāt" līdzīgi kā viesnīcu Latvija vai Dzemdību namu, jo, tādā veidā pārbūvējot, tas vairs nebūtu modernisma arhitektūras piemērs. Ir dilemma: vai ieguldīt naudu, lai ēku renovētu un nosiltinātu, izpildot Eiropas Savienības prasības par energoefektivitāti u. c., tā iegūstot biroja ēku nepiemērotā vietā. Ja restaurē šo ēku pēc restaurācijas labākajiem paraugiem, izmaksas būs ievērojami lielākas. Jā, šādā gadījumā no ārpuses būtu autentisks modernisma arhitektūras piemineklis, bet no iekšpuses? Publiskai vajadzībai šī ēka būtu kardināli jāpārplāno, tas sadārdzinātu procesu vēl vairāk.
Pamatjautājums ir – ko darīt ar šo ēku. Es varētu piekrist pilsoniskajai interesei par modernisma arhitektūras paraugu saglabāšanu, bet, ja valsts investētu daudzus miljonus, lai turpinātu nepareizo tradīciju parka teritorijā uzturēt biroja ēku, pilsoniski iebilstu es, jo tai ir jābūt publiski pieejamai ēkai! Ideālais variants būtu modernisma arhitektūras restaurēšana, pārveidojot to par publisku ēku, bet cik, kurš un kad par to maksās? Jāliek svaru kausos, vai tomēr nav labāk dot priekšroku koncertzālei. Drīzumā sāks darboties profesionāļu – arhitektu, ainavu arhitektu, pilsētplānotāju – darba grupa pēc Nacionālās arhitektūras padomes rosinājuma, lai izveidotu turpmākā procesa arhitektūru, notiks izpētes, arhitektu plenērs.
Visu šo darbību rezultātam jākalpo par pamatu starptautiskam konkursam, kuru vēlamies rīkot pēc Viļņas koncertzāles konkursa parauga, kurā arhitekti varēs piedāvāt savu redzējumu par esošās ēkas nākotni. Ja modelētu situāciju un kāds teiktu, ka ideāla vieta koncertzālei būtu Matīsa tirgus vai citur, tas neatrisinātu jautājumu par Pasaules tirdzniecības centra funkcionalitāti un transformāciju par publiski pieejamu ēku. Un vai mums būtu nepieciešama tik apjomīga publiski pieejama ēka, ja tā nav koncertzāle?
Varbūt Dārziņskolai pietiktu ar Pasaules tirdzniecības ēkā jau esošās zāles apjomu? Ēkas spārnos varētu izvietot vai visu Nacionālo mākslu vidusskolu kompleksu.
Bet kas tad notiktu ar Dārziņskolas ēku, kas arī ir tipisks padomju modernisma arhitektūras paraugs? Es aicinu uz līdzsvarotu tālāko procesa virzību bez liekiem asumiem. Manuprāt, varam diskutēt daudz racionālāk.
Pieredze gan bieži apliecinājusi pretējo.
Jā, šajā diskusijā varam redzēt, cik polarizēta ir sabiedrība. Mums ir tikai balts vai melns, sākam zaudēt niansētību, spēju saskatīt visas nokrāsas, kas ir starp vienu un otru. Savā ziņā tā ir biedējoša pazīme. Man patīk attiecības veidot korekti, cieņpilni. Esmu valsts vārdā atvainojies arhitektam Andim Sīlim, kurš uzvarēja projektu konkursā par koncertzāli uz AB dambja. Tāpat esmu atvainojies arhitekta Jāņa Vilciņa radiniekiem, piezvanījis un atvainojies arhitektūras vecmeistaram Gunāram Asarim. Viņš atbildēja: "Puntuļa kungs, guliet mierīgi, viss ir kārtībā. Tagad ir citi laiki – dzīve iet uz priekšu, un lietas noveco."
Nacionālā arhitektūras padome ierosināja tomēr no jauna izvērtēt Elizabetes ielu 2 līdzās deviņām jau apspriestajām vietām.
Iepriekšējā pētījumā jau tika vētītas visas iespējamās koncertzāles atrašanās vietas, taču piekrītu, ka arī jaunā vieta jāvērtē pēc šiem pašiem kritērijiem, ieliekot šajā pašā matricā. Mēs ministrijā to jau esam darījuši, un, mūsuprāt, Elizabetes iela 2 šeit iekļaujas izcili. Taču, jā, mēs neesam eksperti, un ir jābūt arī šādam ekspertu, arhitektu vērtējumam. Acīmredzot ir vajadzīgs plašāks ekspertu loks, lai pieņemtu kādu lēmumu, jo viedokļi, protams, atšķirsies, bet pie kaut kāda rezultāta ir jānonāk.
Ja paši nespējam vienoties, jāpieaicina eksperti no ārzemēm?
Arī šajā jautājumā esmu konservatīvs un uzticos pašu spēkiem. Esmu tolerants pret visiem viedokļiem, bet, ja ģimenē ir strīds, vispirms ir jāapsēžas pie galda un no sirds jāizrunājas, nevis uzreiz jādodas pie ģimenes terapeita. Starp citu, ārvalstu eksperti iepriekšējos sešpadsmit gados ir piesaistīti ne reizi vien.
Varbūt tieši skiču projektu konkurss var iedot atbildi?
Iespējams. Tieši tā darīja Viļņā. Atšķirība tikai tā, ka mūsu politiskā situācija šobrīd ir tik ļoti trausla, ka bija jāizmanto brīdis un lēmums jāpieņem. Tagad varam iet tālāk, nesteidzoties un rūpīgi pārdomājot visus "par" un "pret". Šo es lūgtu uztvert nevis kā ultimātu no valsts puses, bet kā valsts dotu izcilu iespēju. Ja šī iespēja netiktu izmantota, sabiedrība un kultūras ļaudis nedrīkstētu atkāpties no viedokļa, ka ēkai Elizabetes ielā 2 jābūt publiski pieejamai.
Nemitīgi mainīgās informācijas jūklī pazudis būtiskais – vai koncertzāle netaps kā piedeva konferenču centram? Būvēšanai būs valsts nauda, vai tomēr jāraugās privātās un publiskās partnerības virzienā?
Es gribētu kliedēt dažus mītus. Pirmais: pēdējā laikā dzird izteikumus, kā gan ministrija, ministrs un kur nu vēl mūziķi var spriest par pilsētbūvniecību un arhitektūru. Jā, man nav arhitekta izglītības, mans maģistra grāds ir mūzikā, taču nevienu savu lēmumu neesmu pieņēmis un virzījis bez ekspertu atzinumu pamata. Attiecībā uz koncertzāli Elizabetes ielā 2 konsultējos ar Nacionālo arhitektūras padomi, saņēmu arhitektu biroja A+Sh veiktu vietas analīzi, saņemts Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes ekspertu atzinums, ka koncertzāle šajā vietā ir iespējama, Valsts nekustamo īpašumu eksperti jau pirms diviem gadiem noteica renovācijas iespējas un cenu. Visi mani lēmumi ir balstīti uz profesionālu ekspertu viedokļiem.
Tobrīd, kad tika secināts, ka no deviņām iepriekš izskatītajām vietām neviena nav tāda, kur valsts varētu būvēt koncertzāli, koncertzāles attīstības komiteja, kuras sastāvā ir koalīcijas partiju izvirzīti pārstāvji, sāka raudzīties privātā partnera virzienā. Lai privātajam partnerim projekts būtu saistošs, tika lemts koncertzāli būvēt kopā ar konferenču centru, kas būtu biznesa pievienotā vērtība. Atgriežoties atpakaļ pie valsts zemes, no konferenču centra esam atteikušies, jo tā ir biznesa, nevis valsts funkcija un arī kopējais ēkas apjoms būtu pārāk liels.
Konferenču centrs varētu būt enkura objekts jebkurai no Rīgas centra tālākai apkaimei. Tā ir pavisam cita situācija – tur blakus ir jābūt komfortablai viesnīcai un ērtai piebraukšanai. Lai arī mums ir arhitektu atzinums, ka teorētiski Kronvalda parkā varētu ietilpt gan koncertzāle, gan konferenču centrs, mēs plānojam tikai nacionālo koncertzāli.
Ir pārmetumi, ka lēmums ir sasteigts un ekonomiski nepamatots, ka nojaukt funkcionējošu ēku ir neprāts u. tml. Esmu informēts, ka šo ēku ir atļauts ekspluatēt tikai līdz 1. janvārim, kad iestāsies Valsts ugunsdzēsības dienesta liegums. Lai novērstu nepilnības, ir jāiegulda summa, kas var sasniegt miljonu.
Vai ir skaidrs, cik maksās koncertzāles uzbūvēšana?
Neatkarīgi no vietas viena kvadrātmetra būvniecības cena šādiem objektiem svārstās no 4000 līdz 4500 eiro. Saskaņā ar Latvijas Būvnieku asociācijas datiem, analizējot 2017. gada datus, viena kvadrātmetra izmaksas ir no 2500 līdz 4444 eiro atkarībā no būves sarežģītības, neietverot PVN, projektēšanas un projekta vadības izmaksas. Šī ir mūsu lielā iespēja. Šī ir iespēja ne tikai arhitektiem, bet arī mūsu būvniekiem un būvmateriālu ražotājiem.
Protams, tāda mēroga objektam ir jārīko starptautisks konkurss, bet mēs varam iestrādāt nolikumā prasību izmantot Latvijā ražotus materiālus. Ja nonāksim līdz tam, ka labākā versija būs ēkas demontāža, pēc šīm diskusijām jau ar citu skatu paraudzīsimies uz arhitektūras mantojumu: izmantojot XXI gadsimta tehnoloģijas, tas tiks dokumentēts un ar cieņpilnu attieksmi saglabāts vēsturei. Ja tur ir kvalitatīvi, vēlreiz izmantojami materiāli (piemēram, marmors), dosim tiem otru dzīvi.
Zīmējot nākotnes vīziju pēc divpadsmit gadiem, redzu, ka parku un kanālmalu esam izveidojuši par izcilu kultūras telpu, kur ir gan apskaņotā koncertzāle – Kongresu nams –, gan Brīvostas ēka – jau kā kultūrtelpa –, gan kanāls kā vienojošā ass, kuras vienā pusē Opera un otrā – akustiskā koncertzāle.
Un kas ar namu Kronvalda bulvārī 6, kas tiek minēts komplektā ar Elizabetes ielu 2?
Bijusī jūrskola ir vēl viena no Valsts nekustamajiem īpašumiem piederošajām ēkām, kam ilgstoši nav pielietojuma. Šī ir iespēja iedot šim skaistajam namam jaunu dzīvību. Tur varētu būt biroji koncertzāles vajadzībām, dienesta viesnīca māksliniekiem. Es gribētu, lai koncertzāles tēma netiktu izmantota Rīgas domes priekšvēlēšanu kampaņai, un aicinu visus mazliet samazināt temperatūru publiskajā telpā, lai strādātu konstruktīvi.
Skaidrs, ka Rīgā ir ieinteresētu personu grupas, kuras labprāt koncertzāli redzētu citās vietās un citā veidā, un, protams, tās meklē politisko atbalstu. Tieši šī iemesla dēļ es ļoti augstu vērtēju panākto kompromisu.
Publiskajā telpā dzirdēti apgalvojumi, ka "ministrs grib uzcelt sev pieminekli".
Es negrasos nodrošināties ar amatu jaunajā koncertzālē, man nav personisku ambīciju. Es labi apzinos: ja veiksies un pēc sešiem vai septiņiem gadiem tiks griezta koncertzāles atklāšanas lentīte, pa šo laiku būs bijis daudz skaļu strīdu un citu ministru un mans uzvārds jau sen būs piemirsts. Lai cik ideālistiski tas skanētu, mans mērķis ir tikai palīdzēt kultūras nozarei.
Kāda ir jūsu atbilde tiem, kuri uztraucas, ka pie jaunās koncertzāles nebūs, kur publikai novietot automašīnas?
Piedodiet, mēs nebūvējam Rimi vai Lidl, kur ar iepirkumu ratiņiem ir jāpiebrauc pie mašīnas bagāžnieka. Mēs būvēsim nacionālo koncertzāli. Pie Latvijas Nacionālās operas un Lielās ģildes autostāvvietu publikai nav. Arhitekti ir vienisprātis, ka privātā transporta novietošana koncertzāles tiešā tuvumā nav prioritāte. Tik daudz, cik būs vajadzīgs pašiem mūziķiem un koncertzāles apsaimniekošanai ikdienā, noteikti būs. Jāņem vērā faktors, ka izvēlētās vietas tuvumā ir laba sabiedriskā transporta satiksme, ir Kongresu nama pazemes autostāvvieta, ir pat ūdens satiksmes iespējas, kas Rīgas kontekstā vispār nav izmantotas.
Vai koncertzāle būs mājvieta tikai Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim vai arī organizācijai Latvijas koncerti ar orķestri Sinfonietta Rīga, Latvijas Radio kori un Latvijas Radio bigbendu?
Pamatrezidents ir LNSO. Attiecībā uz Latvijas koncertiem – noteiktā laikā beigsies līgums ar Spīķeriem, taču šī organizācija kā savu rezidenci varēs izmantot Lielo ģildi, kurā drīz sāksies remonts. Telpu apjomu jaunajā koncertzālē nevajadzētu pārslogot, un noteikti ir jāatrod telpas Mūzikas akadēmijai, lai būtu sasaiste ar nākotni.
Vai valsts piedalīsies arī Vāgnera zāles pārbūvē un būvēs Laikmetīgās mākslas muzeju, kura projektu mecenāti vēlas dāvināt valstij?
Ir liels prieks, ka, pateicoties Māra Gaiļa un Zaigas Gailes iniciatīvai, Vāgnera zāles lieta beidzot ir iekustējusies. Bieži vien tas ir pats svarīgākais – sākuma punkts. Viss sākas ar vēlmi un gribu. Ja tās ir, nauda atradīsies. Es negribētu šobrīd atklāt visas kārtis, bet, ja ir aizrautīga enerģija, viss neticami labi un ātri virzās uz priekšu, un Māris Gailis nenoliedzami ir labs motors.
Esam saņēmuši mecenātu apņemšanos dāvināt valstij Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projektu. Man ir optimistiska pārliecība, ka šāds muzejs taps.
Kas jums būs nākamās tuvākās aktualitātes?
Atvaļinājums. Es gaidu šīs pāris brīvās nedēļas, kurās izslēgšu telefonu, lai varētu ievilkt elpu un sakārtot domas, pie viena sagatavojot ikvasaras koncertu Usmas ezerā, kas notiks 7. augustā. Tas nu gan ir jāatzīst: neatceros tik garu periodu bez dziedāšanas, kāds bija nupat, kad martā pirms pandēmijas sākuma nodziedāju pēdējo izrādi Operā. Aizvakar pirmo reizi apsēdos pie klavierēm un secināju – balss skan tīri labi.
No septembra līdz martam esmu Operā piedalījies septiņpadsmit izrādēs. Jau zvanīja diriģents Mārtiņš Ozoliņš, plānojot jauno sezonu. Protams, teicu "jā". Uzsvēršu, ka tā ir mana dāvana Latvijas klausītājiem un mākslai, jo Operā dziedu bez atalgojuma. Arī Usmas ezera saulrieta sonāte pastāv un ir tik izcila tikai tāpēc, ka ir izdevies šo pasākumu jau piekto gadu noturēt bez neviena centa gan mūziķiem, gan klausītājiem. Ir lietas, ko naudā nevar izmērīt.
Pēc atvaļinājuma viena no manām prioritātēm būs Kultūras centru likums. Tas ir iestrēdzis jau desmit gadus. Pieķēros tam pirms sešiem gadiem, būdams abu iepriekšējo kultūras ministru padomnieks, tagad atkal esmu pie tā atgriezies. Šī likuma pieņemšana ir viens no maniem mērķiem, jo kultūras centri eksistē kā loterijā: ja ar pašvaldību ir paveicies un deputātiem ir izpratne par kultūras procesiem, klājas labi, bet, ja nav paveicies, – slikti. Tās ir būtiskas mūsu valsts kultūrainavas sastāvdaļas, ne vienmēr pienācīgi novērtētas.
Ko tad, ja kultūras dzīvi pārtrauks jauns Covid-19 vilnis?
Jārēķinās, ka Covid-19 mūsu ikdienā būs, un nav prognožu, ka drīzumā pazudīs. Mums visiem, ne tikai kultūras nozarei, ir jārēķinās ar šo risku. Aizvadītais pavasaris mums ir daudz ko parādījis un iemācījis. Ne vienmēr visi risinājumi ir rodami naudā.
Bet vai bez naudas var iepirkties veikalā?
Vai mūziķis un radošā personība nespēj citā veidā nopelnīt naudu?
Vai mūziķiem ir jāiet zāģēt mežu?
Esmu zāģējis mežu, mazgājis traukus un remontējis mašīnas. Tā nav nekāda mirstamā vaina, manas paaudzes mūziķi ne to vien ir darījuši. Zinu, ka arī pašlaik daudzi mūziķi vasaras periodā pelna iztiku darbos, kas nav saistīti ar mākslu. Īsts mūziķa aicinājums nepazūd tikai tāpēc, ka pusgadu nevar pelnīt, kā ierasts. Mums ļoti negribas vilkt paralēles ar pagātni, jo tie ir citi apstākļi, citas politiskās varas, bet tomēr – mūsu pašu, mūsu vecāku un vecvecāku likteņi tika izmalti smagās dzirnavās, tomēr radošais gars, radošais kodols netika pazaudēts. Mums no viņiem ir jāmācās, jo pašreizējās reālijas ne tuvu nav tik drūmas.