Bet patiesībā Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa līdzinās tikai pati sev. Aktrise - personība. Ar savām lomām (reibinošā amplitūdā) aktiermeistarības latiņu Latvijas teātrī viņa ir uzlikusi ļoti augstu. Ne bez pamata Jaunā Rīgas teātra kolēģi (paši meistari) intervijās Gunu Zariņu bieži sauc par savu skolotāju. Kaut kāds milzīgs bezkompromiss un godīgums ir jaušams visā, ko viņa dara.
Intervijai ir arī divi formāli iemesli - jauna izrāde Noziegums/sods un Lielais Kristaps (no 10. aprīļa), kurā Gunai Zariņai divas nominācijas: labākā aktrise filmā Seržanta Lapiņa atgriešanās un labākā aktrise otrā plānā filmā Kolka Cool. Par kino gan saruna īsti neizvērtās. «Neesmu kino baudītāja. Skatos vairāk to, ko man vajag profesijai». Par profesijas, lomas tapšanas «aizkulisēm» tad arī saruna aktrises brīvajā stundā starp mēģinājumiem, kad Guna Zariņa nogurumā iečokurojas krēslā izžmiegta kā sūklis.
Man ar gadiem attieksme pret aktiera profesiju kļūst arvien patētiskāka - kā iespējams izturēt mulsinošo savas dvēseles staipīšanu - svešu rēgu un ideju ielaišanu sevī?
Lēmums nonākt teātrī tika pieņemts tad, kad nezināju, ko tas nozīmē. Nav jau tā, ka tās būtu tikai mokas. Tad jau droši vien vadzis kaut kad lūztu. Ir gaišās dienas un tumšās. Ir svētki un dziļas bedres. Bet tas, kas mani aizvien tajā visā valdzina, ir tas, ka tu visu laiku esi kaut kādā īpašā pieslēgumā. Var, protams, banāli teikt, ka mēs izdzīvojam daudzas dzīves. Bet es pieļauju, ka ne jau tikai tāpēc, ka tā ir iesākts, es tur esmu, žitj - eto toļko privička* - ne jau tā. Tas ir tas, ko es protu. Nuja, protu… (Skeptiski.) Man nav asprātīgas atbildes uz to... Es domāju, ka ir kāds līdzsvars starp grūtībām un gandarījumu. Ja man nekas nesanāktu, tad jau es droši vien būtu aizgājusi prom. Bet, ja tu no ciņa uz cini lec uz priekšu, tajā tomēr ir milzīgs valdzinājums, ka vari dzīvot tajās daudzajās pasaulēs. Dzīve aktierim ir ar daudz vairākiem «D». Tas nav 3 D vai 4 D. Tas ir 100 D.
Tie gandarījuma brīži diez vai tev saistās tikai ar pirmizrādi un aplausiem?
Pēdējā laikā varētu teikt, ka galīgi ne. Ir brīnumaini mēģinājumi, ir brīnumainas ikdienas izrādes. Tie brīži, kad tu tā kā palecies augstāk (vai kaut kur pavisam citur) par to, kas tu esi. Tā, man liekas, ir tīri fizioloģiska bauda. Organisms, asinsrite kļūst kaut kāda cita. Tas ne vienmēr ir kaut kas viegls vai patīkams.
Tev īsā laika posmā pie Māras Ķimeles nākas spēlēt Čehova Soņu (Tēvocis Vaņa, JRT - Jāņonkulis) un Dostojevska Soņu Marmeladovu. Vai tev prasās viņas salīdzināt?
Tāpēc es nemaz negribēju Soņu spēlēt. Es gribēju spēlēt Katrīnu Ivanovnu, gribēju spēlēt Raskoļņikovu. Visu ko citu. Es viņas nemaz nemēģinu salīdzināt. Dostojevska gars, kā viņa varoņi apjauš un nes savas ciešanas, tomēr atšķiras no Čehova. Tā cīņa tika izcīnīta pašā sākumā, kad es Mārai teicu: «Es nespēlēšu!» Māra teica: «Tu spēlēsi!» Tā mēs stīvējāmies. No otras puses, es domāju, tas taču būtu tīrais trakums atteikties. Mani Soņā, rupji sakot, neinteresē tipāžs. Mums viņa ir tīra ideja, tēma. Viņa ir pretējais Raskoļņikovam. Raskoļņikovs ir lepnība, bet Soņas nemaz nav. Viņas ir tikai tik daudz, lai citiem būtu vieglāk dzīvot. Bet es bez Soņas spēlēju vēl četrus cilvēkus, tā ka nav pamata tik ļoti uz viņu centrēties.
Vai jūs romānu esat lokalizējuši?
Galīgi ne. Protams, Māru neinteresē arī tā laika sadzīve. Izrāde priekš Dostojevska nebūs gara. Būs izvilkta esence.
Tu esi studējusi Pēterburgā. Vai ir būtiska atšķirība, kā Dostojevski izlasa paši krievi, kuri, jādomā, vairāk zina par «noslēpumaino krievu dvēseli»?
Pēterburgā man ar Dostojevski nebija nekādas darīšanas, un man nav nekādu ideju par to, kā viņi slēdz. Taču, kas man liekas svarīgi un par ko es daudz domāju: mēs visi domājam - Dostojevskis - ciešanas un šausmas! Bet palasi uzmanīgi. Tur ir tāds humors! Viņš ir tik sarkastisks. Atverot to pašu Katrīnas Ivanovnas nāves ainu, kur būtu jāraud balsī. Tajā pašā laikā - tur ir tāds kontrasts starp to, kas reāli notiek, un to absurdu riņķī. Man liekas, ir negodīgi atņemt Dostojevskim viņa humoru. Skaidrs, ka ciešanas ir neizmērojamas, bet tik un tā pats Dostojevskis rāda to bildi daudz daudzslāņaināku.
Kā tu saproti bieži lietoto jēdzienu «dostojevščina»? Tas arī ir tas kokteilis, par kuru runā?
Jā, tas kāpinājums, kas tieši panākts ar traģiskā un komiskā sajaukumu.
Bieži «dostojevščinu» saista kopā arī ar tādu sulīgu t. s. krievu aktierspēles stilu, par kuru režisors Konstantīns Bogomolovs paironizējis: «Neciešu puņķus, asaras un gārdzienus uz skatuves.»
Es ļoti kautrējos raudāt uz skatuves. Man liekas ļoti bezgaumīgi ar savu fizioloģiju uzmākties skatītājam. Vecais teiciens, ka zālē ir jāraud, ne jau aktieriem. Gadās jau arī gārgt un sēkt. Viss ir atkarīgs no tā, cik tas ir patiesi. Ja tas ir patiesi, tas strādā. Nelaime sākas, ja mēs spēlējam kaut kādu priekšstatu.
Teātra kritiķe Silvija Radzobe tevi ir nosaukusi par «groteskas meistari». Vai tev ir pieņemams šāds apzīmējums?
Man kāds draugs teica, ka es ļoti nežēlīgi skatos uz cilvēkiem. Tādā nozīmē, ka es vienkārši jebkurā situācijā ievēroju to, kas ir paradoksāls. Tas ir arī tas, kas mani interesē. Mani interesē kontrapunkts. Šobrīd mani interesē mainīt intonāciju, kurā es vai mēs strādājam. Bet ar šo iestudējumu tas laikam neizdosies.
Kur tu liec savu cilvēcisko ego, ja jāiemieso nepieņemama koncepcija? Vai strīdies ar Māru Ķimeli un citiem režisoriem?
Kopš augstskolas es strīdu atceros kā ideālāko mēģinājuma formu, kad mēs diskutējot atklājām vislabākos ceļus. Diez kāda strīdēšanās īsti nesanāk. Pastīvējamies turpu šurpu. Mēs savstarpēji viena otra ļoti cienām. Lai vai kāda būtu koncepcija, es vienmēr nolieku pati savus mazos kontrolpunktus. Ir jāpamanās tā, lai ne tikai režisors būtu apmierināts. Es katrā jaunā darbā izvirzu sev kaut kādus uzdevumus. Es iešu tur, kur man ir asums, nevis tur, kur ir kā parasti. Patiesībā - tur, kur man ir grūti. Jā, tādā ziņā mani laikam nevar nosaukt par izpildītājaktrisi.
Tev pagājušajā sezonā bija ļoti spilgta loma, kas diemžēl palika pienācīgi nenovērtēta teātru profesionālajā skatē, - dumpīgā pusaudze, domātāja, disidente, režīma upuris Rugetta izrādē Smagais metāls pēc Gundegas Repšes romāna Alvas kliedziens motīviem. Cik lielā mērā tev tā ir autobiogrāfiska loma?
No sākuma man tās likās tādas pusaudžu problēmas. Tad es atradu pati savu dienasgrāmatu. Sākums bija vārds vārdā tāds pats. Daudzas lietas ļoti sasaucās ar manu tā laika dzīvi. Arī skolas dzīve bija līdzīga. Es gan neuztvēru ar tik lielām sāpēm padomju spiedienu, kas manā laikā (80. gadi - red.) vairs nebija tāds. Radās baigā saķere. Man bija milzīgs pārsteigums, kad sapratu, ka mēs šo vecumu, jo tas ir tik nepatīkams, izspiežam no atmiņas. Neviena no mums nevarēja neko atcerēties (Baiba Broka, Sandra Zvīgule, Inga Alsiņa - red.). Lasījām romānu - ārprāts, ārprāts, kādas šausmas! Bet savas dienasgrāmatas dēļ es atgriezos tajā pusaudža ellē, kurā viņš pats (varbūt fizioloģija?) sevi iespundē. Un tas uzreiz kļuva ļoti, ļoti aktuāli.
Ko aktieriski ir grūtāk spēlēt - par sevi stipri vecāku cilvēku kā, piemēram, Garajā dzīvē, vai - jaunāku?
Nupat jau kļūst grūtāk spēlēt jaunāku. Tādā ziņā, ka tas ir cits asums, cita enerģija. Tu vienkārši vienā brīdī vairs nevari atrast sevī to stīgu, ko tam varonim strinkšķināt. Tādā ziņā Rugettu, protams, ir grūtāk spēlēt. Tieši tās fiziskās intensitātes dēļ. Ir principiāla atšķirība, ja Soņu spēlētu astoņpadsmitgadīga aktrise, kā tas ir romānā. Arī Raskoļņikovu. Ir divas dažādas lietas, vai tur sēž divi zaļknābji, kuri izdarījuši noziegumus un runā par nāvi un kaut ko šausmīgu, bet tajā pašā laikā viņiem kājiņas tirinās zem sola, jo viņi vienkārši nevar tās netirināt, vai - spēlē cilvēks, kurš jau apzinās to visu smagumu, kuram ir konteksts, atsauces un vēl nezin kas.
Kad Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis kādā intervijā teica, ka JRT beigsies tad, kad Garās dzīves aktieri dzīvē paši būs tik veci, toreiz šķita, ka tas ir joks. Tagad tas izskatās konceptuāli. Cik tavā redzējumā tas ir radoši auglīgi, cik - bremzējoši, ka jaunie aktieri ienāk maz vai gandrīz nemaz?
Ir gan plusi, gan mīnusi. Mana iekšējā sajūta par savu darbu nav mainījusies kopš studiju laikiem. Mēs visu laiku varam spēlēt visu. Iedomājies, tas taču būtu briesmīgi, ja man tagad būtu strīpām jāspēlē savai pieredzei atbilstoša sieviete. Tagad ir tāds karuselis, kas neļauj iesūnot.
Vai tu gribēji vispirms būt Džeralds Darels kā visas zinātkāras meitenes 80. gados vai uzreiz tomēr aktrise?
Es uzreiz par aktrisi. Bez līkločiem. Ļoti mērķtiecīgi.
Kur ņēmi tādu impulsu? Vai tevi vecāki daudz uz teātri veda?
Es neatceros. Man pat ir aizdomas, ka nebiju riktīgi teātri redzējusi. Es domāju, tas ir tāpēc, ka vecmamma ar vectēvu skatījās un teica - vai, cik tev smuki kaut kas tur sanāk! Man drausmīgi patika spēlēties. Pierunāju arī citus bērnus. Domāju, tas ir saistīts arī ar lasīšanu, ka tevi visu laiku velk nevis tā redzamā, taustāmā pasaule tepat blakus, bet tev visu laiku vajag kaut ko iztēloties. Man liekas, tas ir arī stāsts par sapņošanu.
Tu kā brīvklausītāja ļoti nopietni piedalījies arī Silvijas Radzobes dibinātā pirmā teātra kritiķu kursa lekcijās un semināros. Vai tevi apzināti interesēja teātra zinātne vai vienkārši vilināja vārds «teātris»?
Vārds «teātris». Tas bija patiešām vērtīgs laiks. Tagad es varu saprast arī kritiķus. Mēs taču pirmajos kursos rakstījām pat recenzijas, un Padomju Jaunatne pat publicēja! No manas puses tās recenzijas bija ļoti nežēlīgas. Tas droši vien bija tāds jaunības un arī nenovīdības sajaukums. Kad es skatījos, man bija pilnīgi skaidrs - es jau nu varētu labāk (smejas). Bet par to bagāžu, ko es gada laikā dabūju sasūkties pie Silvijas, - par to man viņai zemu jāpaklanās.
Vairākums tavu varoņu ir tik spilgti, ka šķiet, viņi kaut kur dzīvo arī ārpus izrādes. Kā reāli cilvēki. Leļļu teātrī ir vienkāršāk. Lelles gaida nākamo atdzīvošanās brīdi. Bet vai tev ir kāda nojausma, kur dzīvo, piemēram, tava Anna Andrejevna dienās, kad vakarā nav Revidenta?
Saeimā (smejas). Mums kādreiz pārmeta, ka mēs spēlējam margināļus. Es kā Čebutikins no Trim māsām. Ik palaikam izgriežu fotogrāfijas no jūsu avīzes. Lai man atvaino deputāti, neko marginālāku es iztēloties nevaru. Arī ārzemju politiķi ir iekļuvuši tajā galerijā.
Kas tevi tā valdzina tajās viņu «marginālajās sejās»?
Ja mēs tādus liktu uz skatuves… Mēs nobālam. Baigie tipāži. Viņi vienkārši ir interesantāki par manu Revidenta madāmu. Man Baiba Rubesa teica - mums tieši tāda Vācijā apakšā dzīvoja! Tas pat vairs nav padomju stāsts. Bet nav jau tā, ka manā galerijā ir tikai deputāti. Tur ir arī Jaunsudrabiņa vecmāmiņa baltā lakatiņā ar samezglotām rokām.
Tu esi viena no retajām, kas skatās kolēģu izrādes citos teātros. Kas tev šobrīd šķiet uzrunājošākais?
Mani interesē tas, ko dara Nacionālā teātra Jaunajā zālē un Dirty Deal teatro. Man arī tas teātris ik pa laikam apnīk un kaitina. Izeja ir meklēt neietus ceļus. Vasarā piedalījos Vladislava Nastavševa Sņeguročkas projektā, kas notika izgāztuvē. Man patīk, ka nāk jaunie režisori un viņiem nav robežu. Bet nav tā, ka es eju tikai uz andergraundu. Eju arī uz normālām izrādēm. Gadās mazie varoņdarbi, kurus neviens vispār nepamana. Aizeju, piemēram, uz Dailes teātri, un tur Spilvencilvēkā Pēteris Gaudiņš spēlē vienkārši satriecoši! Viņš spēlē tā, kā, es uzskatu, ir ļoti labi spēlēt, - ļoti precīzi, ļoti paradoksāli, asprātīgi, absolūtā saķerē un reaģējot uz partneri. Baigā vērtība ir, ja uz skatuves ir kaut kas dzīvs. Pasaulē ir ļoti daudz profesionālu un kvalitatīvu lietu, bet pliks profesionālisms man vairs nav vērtība. Izrādes dēļ paskatījos seriālu Dostojevskis ar Mironovu (Jevgeņijs Mironovs - red.) galvenajā lomā. Salts aprēķins. Viss izrēķināts līdz pēdējam. Ja nav šaubu, nav arī mākslas. Tādā ziņā profesionālisms ir garlaicīgs. Un garlaicīgāka par profesionālismu var būt tikai centība.
Intervijas sākumā teici, ka gribētu mainīt savu izteiksmi. Kādā virzienā tu domā?
Es domāju, vai vispār ir iespējama citāda iedarbība uz skatītāju. Kas mūsdienās ir adekvāts antīkajai traģēdijai? Vai tāda iedarbība mūslaiku informācijas telpā vispār ir iespējama? Laikam jau atbilde ir nē. Pašlaik es domāju, vai ir iespējama īsta traģēdija. Pilnīgi bez ironijas. Vai mēs varam radīt citu valodu?
Ko tu atbildētu uz jautājumu, ko šogad vaicājām Dienas gada balvas kultūrā 2011 laureātiem, - kas jūs iedvesmo radošam darbam?
Es nojautu, ka tu man to vaicāsi! To, ko Alvis (Hermanis - red.) teica, esmu jau teikusi no sākta gala, ka mūsu darbs ir tāda pati profesija.
Gribu precizēt - jautājumā nebija ietverts uzstādījums par māksliniekiem kā mēnessērdzīgiem puķu anšiem. Drīzāk par uzlādētām baterijām. Diez vai kāds strīdēsies par to, ka nav iespējams radīt (var arī teikt piezemētāk - strādāt) iztukšotā, apātiskā prāta un dvēseles stāvoklī.
Es domāju, ka tās baterijas uzlādējas pašas no sevis. Tas ir vāveres ritenis. Kamēr tu nesāksi skriet, nekā nebūs. Kad ratu iekustināsi, tikai tad...Var paiet desmit mēģinājumu, kuros nekas nenotiek, viss buksē, un tad pēkšņi ir kaut kāds mēģinājums, kurā aizšķiļas. Bet tā iedvesma man ir iespējama, tikai pieslēdzoties kaut kam. Nesaprotu tos māksliniekus, kuri var strādāt pie vairākām lietām vienlaikus. Man vajag to nepārtraukto domāšanu par vienu lietu. Tad pēkšņi sāk iet. Bet, lai nonāktu pie pirmās pikas, kas sāk velties no kalna lejā, ir jāiziet cauri daudziem šaubu lokiem. Arī slinkumam un negribēšanai.
* Dzīvot - tas ir tikai pieradums (Anna Ahmatova, no krievu val.)
Aktierim daudz vajag
Marī
alla