Parsifāla jeb, kā raksta Jaunais Rīgas teātris (JRT), Parsifala tēls Latvijas kultūrtelpā šogad aktualizējas ar jaunu sparu, lielā mērā gan pateicoties Riharda Vāgnera operai, ko vasarā paredzēts atskaņot koncertuzvedumā Cēsu Mākslas festivālā, savukārt rudenī taps jauniestudējums Latvijas Nacionālajā operā. JRT, pieaicinot vācu režisoru Matiasu Hartmani, piedāvā atšķirīgu skatījumu uz apjomīgo leģendu, un akcenti ir pavisam citi.
Jāatgādina, ka paša JRT vēsturē jau ir sastopama 1999. gada izrāde Parsifāls jeb Sv. Grālu meklējot Maijas Apines režijā, ko pats teātris raksturoja kā "caurspīdīgu mistēriju par mūžsenu tēmu astoņām balsīm bez orķestra". Operas formātā Parsifāla tēmu ir interpretējis arī JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, kurš 2017. gadā Vīnes Valsts operā iestudēja Vāgnera darbu, izmantojot Vīnes Vāgnera psihiatriskās slimnīcas baznīcas interjera elementus.
Zīmē un stāsta
Matiass Hartmanis, kurš pats ir arī lugas autors, veido dubultu vēstījuma sistēmu: skatuves kreisajā malā ir iekārtota Zīmētāja – Viļa Daudziņa – darba vieta, savukārt labajā apmetas Stāstnieks Adams un viņa meita Ava Gundara Āboliņa un Aminatas Grietas Diarras iemiesojumā. Šis funkciju sadalījums gan nav konsekvents – Vilis Daudziņš dažbrīd iesaistās arī stāstīšanā, savukārt gan Gundaram Āboliņam, gan Aminatai Grietai Diarrai ir arī vairākas epizodiskas lomiņas. Stāstnieku "flangā" veidojas diskusija par vēstījuma akcentiem, iezīmējot paaudžu skatījuma atšķirības. Stāstījuma forma ļauj dramaturģisko materiālu strukturēt pietiekami brīvi, savukārt zīmētajai un uz caurspīdīgiem aizkariem projicētajai videi tiek pieskaņots arī spēles veids un kopumā nosacītā pieeja notikumu ritumam.
Iestudējuma vizualitāte (scenogrāfs Folkers Hintermeiers, kostīmu māksliniece Jana Čivžele, gaismu mākslinieks Lauris Johansons un videomākslinieks –8, kā arī zīmējumu autors Vilis Daudziņš) veido poētisko slāni, kas "izvelk" izrādes ritējumu arī brīžos, kad vēstījums atslābst. Apvienojumā ar Jēkaba Nīmaņa muzikālo noformējumu tā ir valdzinoša, tomēr pilnīgi noteikti gaistoša pasaule, kurā tēli parādās un pazūd, bet brīžiem atgriežas stāstā. Šajā vizualitātē apzināti nav perfekcijas: sieviešu bizes sapītas nelīdzeni, kostīmi ir izteikti butaforiski, tāpat kā bārdas, kas pat netiek uzdotas par īstām – Ivara Krasta Gurnemancs kādā brīdī noņem bruņu ķiveri, un baltā saite, ar kuru bārda apsieta ap galvu, kļūst redzama.
Aktieru uzdevums, ņemot vērā, ka lomas nemitīgi tiek mainītas, ir spēlēt samērā atsvešināti un brīžiem arī apzināti pārspīlēti, respektējot priekšstatus par cilvēku pasaules uztveri pirmavota tapšanas laikā – XII–XIII gadsimtā –, tomēr izturoties pret tiem brīžiem neslēpti ironiski. Ar šo intonāciju, līdzīgi kā stāsta struktūru kopumā, tomēr ir zināmas problēmas, jo tā ne vienmēr ir precīza.
Neatklātie noslēpumi
Matiass Hartmanis ir rūpīgi pētījis teju visus pieejamos avotus, kas saistās ar Parsifala leģendu, varbūt pat pārāk rūpīgi, jo rezultātā viņa izvēlētā vēstījuma apjoms ir iespaidīgs, taču arī nogurdinošs. Visai ilgs laiks paiet, sižetam vijoties periodā līdz Parsifala piedzimšanai, īsā epizodē uz skatuves parādās arī galvenā varoņa tēvs Gamurets, kuru atveido tas pats aktieris, kurš vēlāk spēlē dēlu, – Ričards Murāns. Var saprast, ka režisors apzināti vēlas nesteidzīgi iegremdēt skatītāju šajā savdabīgajā varoņu sistēmā. Bez programmiņas, kurā par galvenajiem varoņiem ir sniegta lakoniska informācija, daudz kas nav skaidrs – un brīžiem nav skaidrs ar visu programmiņu.
Gamureta noslēpums netiek līdz galam atklāts – viņš it kā nevēlas to, kas nenovēršami notiek, bet, kāpēc notiek tieši tā, skatītājam nākas minēt. Arī tad, kad notikumu centrā izvirzās Parsifals, kādu brīdi notikumi vienkārši rit, jo tā ir rakstīts avotos, un režisors/dramaturgs necenšas tos visu laiku komentēt, lai gan vēstījuma forma to it kā pieļautu. Ričards Murāns pusaudzi Parsifalu veido kā absolūti intelektuāli nevainīgu būtni, kuru audzinot ārpus civilizācijas māte nav apmācījusi pilnīgi nekādās ētiskās kategorijās. Sastopoties ar jaunekļa vēlmi tomēr doties pasaulē, māte nespēj to nekā ietekmēt un klusi nomirst žēlabās.
Izrādes saturisko kodolu veido Parsifala pakāpeniskā pieaugšana, varonis apjēdz, ka nezināšanas dēļ ir nodarīts ļaunums konkrētiem cilvēkiem – viņš ir nogalinājis un izvarojis, neapjaušot, ka tas ir slikti. Lai arī aktieris šo patiesības apjaušanas procesu parāda pārliecinoši, tomēr Parsifala garīgo moku stāsts neizraisa līdzpārdzīvojumu, jo neiziet ārpus kopējās iestudējuma atsvešinātās stilistikas.
Pieslēgšanās situācijai
Nezināšana un nespēja apjaust mirkļa svarīgumu neļauj ar pirmo piegājienu novērtēt Svētā Grāla nozīmi, jo Parsifals vienkārši neapzinās, kādā unikālā situācijā nonācis. Viņš neuzdod jautājumu, ko visi no viņa gaida un kas kļūtu par izšķirošu pavērsienu, jo ir audzināts, ka bruņinieki jautājumus neuzdod (vai, precīzāk sakot, nevis audzināts, bet kaut kur dzirdējis šādu frāzi, ko pieņēmis par aksiomu). Tādējādi Matiasa Hartmaņa izrāde faktiski ir par to, ka dzīvei neapmācīts, negatavs cilvēks nevar kļūt par patiesu varoni, lai cik cēli viņš vēlāk censtos savu vainu kompensēt. Viņš ilgstoši nespēj adekvāti funkcionēt ne intelektuāli, ne emocionāli. Ja režisors nebūtu arī dramaturgs un pret savu sarūpēto tekstu izturētos principiālāk (lasi – nežēlīgāk), necenšoties iekļaut vienā vakarā tik lielu notikumu apjomu, varbūt stāsts būtu koncentrētāks un nepārvērstos tikai sižeta atstāstā ar dažām sāpīgu pārdomu epizodēm.
Izņemot galvenā varoņa atveidotāju, no pārējiem aktieriem tiek prasīta tikai precīza pieslēgšanās situācijai, un nevar pārmest Ivaram Krastam, Gunai Zariņai, Kasparam Znotiņam un pārējiem jau pieminētajiem, ka viņi ar uzdevumiem netiktu galā. Tomēr viņu funkcijas – un līdz ar to iespējas veidot kaut cik vairākdimensionālus raksturus – ir strikti ierobežotas. Tieši tas pats ir sakāms arī par Ričarda Murāna kursabiedreni Evelīnu Priedi, kura nu jau ļoti pamatīgi ir nodarbināta JRT repertuārā, bet gribētos, lai režisori aktrisei sāktu uzticēt daudzšķautņainākus uzdevumus. Pašā karjeras sākumā tas ir svarīgi.
Matiasa Hartmaņa iestudējums dzīvo pašsacerētā orbītā, kas ideju līmenī varētu iziet ārpus konkrētā leģendas sižeta, tomēr autors izlemj to atstāt turpat – bruņinieku laikos. Skatītāji uz to reaģē, uzreiz neizpērkot visas biļetes uz izrādi dienu pēc septembra repertuāra laišanas tirdzniecībā, kad top šis teksts. Lai arī tas it kā nav rādītājs, tomēr zināmus signālus šī situācija raida.
Stāsts par Parsifalu
JRT Lielajā zālē 3.–5.VI, 3.–5.IX plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–50