Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Otrdiena, 12. novembris
Kaija, Kornēlija

Mans miers šaudās. Intervija ar aktrisi Martu Lovisu Jančevsku

"Es cenšos pieņemt to, kur esmu, un darīt visu labāko šeit," saka Dailes teātra aktrise Marta Lovisa Jančevska

Kate Berga Dailes teātra jauniestudējumā Efekts, kas 14. septembrī piedzīvoja pirmizrādi, ir līdz šim lielākā aktrises Martas Lovisas Jančevskas loma. Beigusi Alvja Hermaņa Jaunā Rīgas teātra kursu, šobrīd aktrise otro sezonu spēlē Dailes teātrī.

Noskaņās ļoti laikmetīgā godalgotās britu dramaturģes Lūsijas Preblas luga ir mīlestības eksperiments, kas stāsta par diviem jauniešiem, kuri nevar izšķirt, vai viņu mīlestība ir patiesa vai tomēr antidepresantu blakusparādība. Viņi ir daļa no klīniskā pētījuma, bet mīlestība un tās radītās ķermeniskās izmaiņas draud to izjaukt vai arī padarīt par sensāciju, ja pētījuma veicējiem izdotos pierādīt, ka mīlestība ir pētāmo zāļu izraisīta.

Tabakas fabrikā, kur tiks spēlēta izrāde, nav tik viegli atrast klusu kaktiņu intervijai. Vispirms apsēžamies uz kāpnēm, kur Martai Lovisai Jančevskai ar kursabiedriem paticis sēdēt, bet remonta trokšņi liek meklēt telpas ēkas iekšienē. Paspējam pārrunāt dažus iesildīšanās un pielāgošanās jautājumus. Saku – man radies priekšstats, ka viņas paaudze ir brīvāka no stereotipiem un vairāk un tiešāk uzdod jautājumus. Lai gan – tas atkal ir iepriekšpieņēmums. Marta Lovisa atbild: "Ir pārņemti kaut kādi uzskati no vecākās paaudzes, un tad vienā mirklī jūti, ka tā vairs nav. Tu vienkārši pats pārliecinies, ka viss nav tā, kā izskatās."

Tālāk jau sarunājamies, sēžot uz Nacionālā teātra zāles bijušajiem krēsliem, kas kādreiz tika uzdāvināti Jaunajam Rīgas teātrim. Tas ļoti labi piestāv mūsu sarunai un apliecina, ka viss plūst un mainās. Marta Lovisa Jančevska runā ļoti ātri, ar vēju, atbruņojošu neviltotību, vienlaikus pīdama un atkal jaukdama ārā bizes.

Kā jūs parasti uzrunā, vai abos vārdos – Marta Lovisa?

Pēdējā laikā man labāk patīk Lovisa. Īstenībā man patīk, ka abi vārdi ir kopā, jo tas vārds tiešām ir īpašāks, tajā daudz kas ir iekšā. Turklāt Lovisa nāk no manas vecvecmāmiņas. Mamma to modernizēja, pieliekot klāt vēl Martu. Agrāk man patika tikai Marta, bet tagad patīk Lovisa. Nezinu, kādā sakarā, bet tieši pirms pāris dienām domāju par Lovisu.

Vai jums atrasties Tabakas fabrikā nav mazliet nereāli? Te ir pagājuši studiju gadi pie Alvja Hermaņa Jaunā Rīgas teātra kursā, pēc tam – pirmās izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, kas šeit mājoja remonta laikā, un tagad šeit izrādes spēlē arī Dailes teātris, kurā otro sezonu esat štata aktrise.

Jā. Loģiski – šajā vietā ir ļoti daudz emociju un atmiņu. Reizēm eju pa ielu, paskatoties uz kādu māju, kaut ko sajūtu un pēc laika tur nonāku. Pirms diviem gadiem nekad nebūtu domājusi, ka es te būšu ar Dailes teātra cilvēkiem. Tas ir tik dīvaini! Karma, bet ne sliktā nozīmē. Varbūt man šajā vietā vajadzēja kaut ko izdarīt līdz galam, tāpēc te jāatgriežas?

Pēdējos gados esat pārdzīvojusi īstu turbulenci. Vai tagad visas šaubas un emocijas ir norimušas un varat strādāt? Esat izlēmusi savu radošo enerģiju veltīt Dailes teātrim?

Laikam ir tā: kad pats dzīvē nostabilizējies, tu kļūsti stabilāks jebkur, lai kur tu būtu. Lēnām kļūstu stabilāka, un tad arī sakārtojas visādi lēmumi un lietas. Cenšos pieņemt to, kur es esmu, un darīt visu labāko šeit, un nedomāt vairs – kas un kā. Tas nenāk tik viegli, bet ar laiku kļūst labāk.

Noskatījos televīzijā raidījumu Kultūrdeva, kurā Henrieta Verhoustinska jūs intervēja kopā ar otru jauno Dailes teātra aktrisi Madaru Viļčuku, kura ir pārnākusi uz Dailes teātri no Liepājas teātra. Ienākt lielā jaunā kolektīvā droši vien ir vieglāk, ja turpat ir kāds ar līdzīgu dzīves situāciju?

Jā. Mēs esam ļoti atšķirīgas un pilnīgi atšķirīgi raugāmies uz lietām.

Paraksturojiet, lūdzu, šo atšķirīgumu, lai lasītājs jūs labāk iepazīst.

Madara ir vairāk racionāla, vairāk shēmotāja. Viņa bieži izsaka visādas labas un gudras domas. Madara pasauli redz caur tādu prizmu, bet viņa cilvēkus reizē arī jūt. Es visu vairāk uzsūcu ar emocijām. Madara, man šķiet, – vairāk ar prātu. Tā es izjūtu mūsu mijiedarbību. Nav jau nemaz laika daudz satikties. Saskrienamies grimētavā uz piecām minūtēm, parunājamies un izšķiramies.

Vai jums sanāk satikt savas pārējās grimētavas kolēģes – Lidiju Pupuri un Olgu Dreģi? Vai nav jāiekniebj sev rokā, ka dalāt grimētavu ar Smiļģa aktrisēm? Spīdolas naktī arī spēlējat kopā.

Arī viņas nesatiekam nemaz tik bieži. Esam divatā ar Madaru, tad atnāk viņas un mēs ātri pievācam grimētavu.

Gan Olga Dreģe, gan Lidija Pupure savos cienījamos gados joprojām dzīvo ļoti aktīvu un aizņemtu dzīvi. Droši vien tā tikai filmā varētu rādīt, ka jūs sēžat, dzerat kafiju un viņas jums stāsta atmiņas par seniem laikiem vai dalās ar profesionāliem padomiem. Vai reizēm tā tomēr notiek?

Tā bija Spīdolas nakts mēģinājumā. Uzgāju augšā, un Lidija man sāka stāstīt par savu dzīvi un kā viņa klausās kaut kādus YouTube kursus, un pēkšņi man jāiet mēģināt! Gribēju pateikt – piedodiet, ka es kavēju, man vienkārši Lidija sāka stāstīt par savu dzīvi. Es nevarēju viņu apstādināt, jo bija interesanti. Vienreiz mēs ar Madaru runājām, kāpēc vajag visus mācīt un pamācīt, Olga tad iesmējās un teica: "Meitenes, tā ir mūžīgā dzīves problēma." Mēs runājām, viņa sēdēja, pati kaut ko domādama, un tad tā mīļi pateica.

Pirmoreiz būdami šādā partnerībā, aktieri Marta Lovisa Jančevska un Meinards Liepiņš mīlestības eksperimentā Efekts ir ļoti pārliecinoši. Divi jaunieši – Kate Berga un Tristans Frejs – izdzīvo pilnu emociju spektru no eiforijas līdz totālam apjukumam un panikai, mēģinot atšifrēt mīlestības formulu un saprast, vai viņu dzimstošās jūtas ir patiesas vai antidepresantu blakusparādība. Foto – Agnese Zeltiņa 

Ja pareizi rēķinu, Kate Berga izrādē Efekts jums būs līdz šim lielākā loma?

Jā.

Ko jums nozīmē izveidot šo lomu, un kā jums tā patīk? Izlasīju arī lugu.

Ā, jā? O, cik nopietni! (Smejas.) Grūti pateikt.

Man tas nav tik svarīgi, jo es uzreiz meklēju to, kas vajadzīgs man. Galvenais, ko mums mācīja pie Alvja Hermaņa, – es jau stāvēšu uz skatuves, un svarīgi, lai man loma tiešām patiktu. Pat ja man nepatiktu luga, tāpat būtu jāpanāk, lai man patiktu tas, ko es tur daru, lai man patiktu tas cilvēks. Palēnām, palēnām pierodi, tad notiek kāds klikšķis, līdz tu pilnībā vari paņemt tēlu kā savu. Man vismaz tam vienmēr vajag laiciņu. Es nevaru uzreiz, man vajag lēnām. Nezinu, kā būs šoreiz. Kā nu būšu apdzīvojusi to savu tēlu, tā būšu. Agrāk domāju, ja kaut kas nenoklikšķ līdz galam, ir riktīgi jāliek vēl klāt pūliņi, bet nevar uzspiest. Labāk iet un paļauties uz to, ka tagad tu dari tā, kā vari. Tagad tu esi tāds un tā tu iznes savu lomu. Pēc mēneša tavā dzīvē kaut kas būs mainījies un tu jau citādi to sapratīsi. Pēc gada – jau pavisam savādāk.

Vai jūs varat līdzdalīt lugas tēmu? Vai savā dzīvē jūs satrauc izjūta, ka cilvēks kļūst aizvien manipulējamāks?

Esot lomā, es par to nedomāju. Jā, tā vienkārši ir, ka daudzās jomās ir cilvēki, kuri stāv augstāk un kuri vairāk kaut ko kontrolē. Vienīgais, ko var darīt, ir no tā nošķirties un neatdot sevi tādiem cilvēkiem par daudz. Baigi lekties arī nav vērts. Tu vari ietekmēt tikai savas lietas un uztveri. Mani tas satrauc, bet zinu, ka nevaru satraukties par daudz, jo tad es aiziešu pa pieskari. Tam nebūs jēgas, ja es katru dienu lasīšu ziņas un dzīvošu stresā. Cenšos neielaist satraukumu par dziļu. Ir jāpieņem sava attieksme.

Kādas pārdomas jums raisīja britu dramaturģes luga Efekts? Kas jums tajā liekas svarīgākais?

Tieši šorīt runāju ar kādu cilvēku, un spriedām, ka grūti ir teikt, par ko ir luga, jo katram tā ir par kaut ko citu. Runāju ar saviem partneriem, un viņiem tā ir par kaut ko citu. Režisore runā vēl par ko citu. Tas ir forši, ka beigās viss savelkas kopā. Dažreiz man pat visu negribas atklāt, jo kāds viens teikums var radīt ļoti personīgas pārdomas. Man šī luga ir par to, kas ir īsts un kas – nav un vai sajūtas ir īstākas par prātu. Bija jādomā arī par mīlestības tēmu. Man liekas, ka dzīvē iemīlēties nav baigi grūti. Kādam citam iemīlēšanās nozīmē kaut ko citu. Manuprāt, iemīlēties nav tik grūti kā mīlēt. Un kā atšķirt, kur no iemīlēšanās var pāriet mīlestībā un kur – ne? Man svarīga liekas arī depresijas tēma. Mūsdienās tas ir aktuāli un svarīgi, jo cilvēki savā galvā beidzas nost. Viņi nezina, ko darīt. Vienmēr visiem uzreiz nav jādzer zāles vai jāiet pie ārstiem, bet ir jāapzinās, ka domas, kas uzbrūk, ir kaut kā iespaidā un tā tam nebūtu jābūt. Mūsdienās visa ir tik daudz. Lasīju Meta Heiga grāmatu Piezīmes par nervozu planētu, un viņš pauž, ka visas šīs cilvēku reakcijas ir normālas – depresija, stress, lēkmes. Informācijas un ierīču nekļūs mazāk. Tu vari sev palīdzēt, tikai to samazinot pats sev.

Jūs mazināt? Piekopjat t. s. digitālo detoksu?

Vispār jā. Kad man agrāk atnāca audioziņa, likās: ja es to nenoklausīšos tagad, palaidīšu garām dzīvi. Tagad mēdzu uzlikt režīmu, lai mani neviens netraucē. Tajā pašā grāmatā ir rakstīts, ka Instagram nav iespējams sekot vairāk par 100–150 cilvēkiem. Es sekoju kādiem piecsimt vai četrsimt. Kādu dienu vairākiem atsekoju, palika kādi trīssimt. Zinu, ka mani viņi interesē kā cilvēki, ja satiktu dzīvē, bet Instagram viņu informācija ir lieka. Mani neinteresē redzēt viņu storijus. Uzspiežu varbūt uz kādu 20 cilvēku storijiem. Man kāda meitene nesen prasīja – Marta, kāpēc tu mani atsekoji? Es viņai teicu – tu mani interesē dzīvē, bet ne vienmēr interesē tas, ko tu liec Instagram. Tagad gribētu samazināt vēl – līdz kādiem 100–150 cilvēkiem. Kādreiz pieseko arī kāds ievērojams cilvēks, un tev liekas – nu kā tu viņu atsekosi? Tas ir tik stulbi! Gribu atšķirt, kam es sekoju aiz intereses un kam – tikai pieklājības pēc. Grāmatā ir rakstīts arī par to, ka nevajag piesekoties tūkstošiem recepšu vai drēbju kanālu. Tā tiešām var nojūgties. Domāju, ka man vajadzētu izdzēst arī Facebook. Man tas ir tikai datorā, ieeju tur pāris reižu nedēļā. Priekš kam? Kāda jēga? Mesindžeri varētu atstāt.

Runājot vēl par lugas tēmām – vai jūs ticat īstai mīlestībai? Kādreiz tie sirmie pāri, kas satikušies jau vidusskolā, liek domāt, ka tāda tiešām pastāv. Var redzēt, ka viņi viens otru nav tikai piecietuši, starp viņiem burtiski lidinās gaismas enerģija, kaut kāds īpašs, netverams maigums un dzirkstele.

Jā, tie pāri... Bet es vienreiz runāju ar kādu meiteni, un mēs abas reizē nonācām pie secinājuma, ka mēs labāk gribētu izjust īstu mīlestību, kaut vai, tpu, tpu, tpu, man būs dots to piedzīvot desmit vai piecpadsmit gadus. Labāk īsta mīlestība uz tādu laiku, bet lai es varētu pateikt – jā, man bija. Agrāk likās – uz mūžu un ne mazāk. Negribas sevi nekā īpaši noskaņot, bet vārdi "viss mūžs" neliekas vairs svarīgi. Tagad viss tā mainās un cilvēki attīstās. Savā dzīvē esmu bijusi kādās četrās piecās kāzās, un divi no tiem pāriem tiešām bija tik saderīgi. Vienkārši ir! Es ar vēl vienu draudzeni runāju par kāzām. Es noteikti gribētu apprecēties, bet man precības vairāk asociējas ar bērnu biznesu. Tagad tik ātri var izšķirties. Agrāk, ja tu precējies, tad precējies. Tagad – viss tā svaidās. Tu vari apprecēties un izšķirties. Precības vairs neliekas tik svarīgas kā īstā sajūta ar to cilvēku. Man negribas teikt, ka jāmaina partneri, bet arī tas var mainīties. Tev ir jāaug un jāattīstās. Nav vairs priekšstata, ka tam obligāti ir jābūt. Tad varbūt arī kaut kas var būt. Var būt tiešām dažādi. Cenšos arī mazāk nosodīt. Ir cilvēki, kas precas četrreiz, un arī tā var būt. Viņi katrs kaut ko meklē. Ir tādi, kas apprecas 40 un 50 gados, ir tādi, kas neapprecas, bet stāsts nav par precībām. Katram ir kaut kāds savs gājums.

Luga provocē iztēloties situāciju, ka vēl pēc desmit gadiem mīlestības kapsulas varētu pārdot lielveikalā kopā ar D vitamīnu, ne?

Mjā. Tā it kā ir, bet es to tā neuztvēru. Beigās viņi paliek kopā, bet es arī visu laiku jautāju režisorei – paga, tiešām? Viņi tagad mīl viens otru, ir iemīlējušies? Un tas ir viss? Bet pie sevis visu laiku domāju – jūs abi tiešām ieejat slimnīcā uz eksperimentu un jums liekas, ka iemīlaties? Man liekas, luga beidzas nevis ar to – jā, esmu atradis mīlestību, bet – esmu atradis kādu, ar kuru varētu riskēt mainīt savus uzskatus. Nezinu, varbūt viņi pēc gada izšķirsies.

Fināls ir atvērts?

Jā, domāju, ka fināls ir atvērts. Mēs visi – gan es, gan puisis, gan daktere Tērauda – pieņemam lēmumus citādi nekā parasti un nezinām, kur tas aizvedīs.

Kā ir strādāt kopā ar režisori Diānu Kaijaku?

Es Diānu pazīstu jau kopš bērnības. Man Nacionālajā teātrī bija mamma, viņai – tētis. Mēs skraidījām un visu kaut ko darījām. Ar Diānu strādājot, ir ļoti tīra un laba atmosfēra. Es pat neesmu pieradusi pie tik jaukas atmosfēras. Viņa maigi var paskaidrot, ko viņa grib. Diāna arī ļoti klausās aktieros. Viņa saka, ko domā, un es saku, ko domāju. Viss notiek kopā.

Kāds režisora stils jums kā aktrisei ir tuvāks – stingra režisora ideja bez lielām iespējām to apspriest vai sarunas un koprade?

Kad mācījos JRT kursā, mums vispār nebija varianta nedomāt līdzi. Ja tu man teiksi, kas man jādara, es to izdarīšu, bet tāpat es to gribu izdarīt caur sevi. Es pat nezinu, kā ir citādi. Ja man saka – dari to, to, to, es klausīšu, bet tāpat būšu galvenā. Man ir jābūt saimniekam, jo es jau tur spēlēju. Ir bijis arī tā – dod dievs, izdarīt tā, kā man teica. Tas ir normāls posms, kad tu saproti, ka tā tas nenotiek. Arī tad, ja partneris pasaka – man liekas, ka viņa tajā teikumā saka to un to. Labi, tev tā liekas, un paldies, ka pateici, bet es zinu labāk. Es varu no visiem savākt informāciju, bet man ir jāzina vislabāk, jo es jau to daru un eju uz skatuves.

Jūsu kursa audzinātājs Alvis Hermanis uzsvēra, ka formālas pedagoga pieredzes viņam nav, bet pietiek pieredzes studentus pievērst savai ticībai, savai teātra valodai. Tagad Dailes teātrī esat kopā ar aktieriem no Dailes, Valmieras un Liepājas teātra. Vai izjūtat, ka atšķiras aktiertehnika, profesionālais aparāts?

Ļoti atšķiras. Klusībā tiešām esmu lepna, ka esmu mācījusies pie Alvja, jo viņš vienmēr teica, ka mums katram vajag savu metodi. Nav jāskatās uz citiem, jo katrs cilvēks ir atšķirīgs. Pamācīt jau daudziem patīk, bet man nav jādara, kā citi dara. Man ir jādara, kā man der. Novērtēju, ka man ir sava bagāža. No Dailes teātra aktieriem varu mācīties citas lietas. Viņi varbūt ir drosmīgāki, atvērtāki. Tā mana bāze, kur es esmu mācījusies, ir kā drošības saliņa, un es varu vākt lietas klāt. Kad tu kā personība kļūsti atvērtāka un vairāk nobriedusi, tu arī mainies. Es nelietoju dalījumu: "es kā cilvēks" un "es kā aktrise". Aktrise ir mana profesija, bet es jau arī tajā esmu cilvēks. Nevaru teikt, ka esmu labāka par kādu vai otrādi, vienkārši man ir kaut kas, kā nav viņiem, un viņiem ir kaut kas, kā nav man. Interesanti, ka es daudz vairāk mācos no vīriešiem. Viņos ir kaut kāda bezkaunība, atvērtība, nepareizums, un no tā uzreiz ir brīvība. Arī no sievietēm var mācīties, bet man šobrīd vairāk vajag visas tās īpašības, ko teātrī novēroju tieši vīriešos.

LR3 Klasika intervijā teātra mākslinieciskais vadītājs Viesturs Kairišs teica, ka "galvenais jautājums ir – kā iet uz priekšu". Viņam kopā ar teātra direktoru ir jādomā par visu teātra virzību, bet kā jūs "iešanu uz priekšu" izjūtat attiecībā uz sevi personīgi? Esat sava profesionālā ceļa pašā sākumā, bet vai jau esat domājusi, ko jums nozīmētu neiesūnot un neapstāties attīstībā?

Man šķiet, iet uz priekšu nozīmē neuzspiest sev kaut kādas lietas. Agrāk likās – lasīšu grāmatas, darīšu to un to, bet tas viss ir tik mākslīgi! To vajag darīt, bet jābūt arī tādam posmam, kad jūti, ka vajag iepauzēt. Esmu kaut ko uzkrājusi, un tagad man vajag ar to pabūt. Gan jau atkal būs laiks, kad man vajadzēs uzsūkt, sagremot un atlaist lieko. Tagad visi tik saka – mēs iesim uz kursiem un attīstīsimies. Tas nenāk par sliktu, bet var iekrist otrā grāvī – ka tu visu laiku tikai lasi, lasi un uz to balsties. Ir jājūt savs ritējums. Vienreiz jau ar pieminēto Madaru runājām par vārdu "potenciāls". Ja tev pasaka, ka tev ir labs vai liels potenciāls, tas nozīmē, ka kaut kad tu būsi laba, bet tagad neesi. Es esmu tāda, kāda esmu tagad. Nevaru tagad būt ar trīsdesmitgadnieka vai četrdesmitgadnieka pārliecību. Manī tas miers visu laiku šaudās, un ir svarīgi pieņemt arī kritumus. Ir cilvēki, kas pasauli uztver ļoti jūtīgi. Viņiem ir augsts saviļņojums un prieks un tad kritums atkal ir ļoti zemu. Kāpēc man tikko bija labi, bet tagad ir slikti? Tas vienkārši ir normāli – ja būs kāpums, būs arī kritums. Iemācīties vairāk uzticēties sev un savam ritmam.

Dailes teātrī ir liels aktieru ansamblis, drīzumā pievienosies jaunais kurss. Vai jūs uzticaties teātra vadībai, ka neiejuksiet ansamblī un kāds piedomās tieši par jūsu profesionālo izaugsmi, lai jūs nepaliktu viena stila lomās?

Esmu par to domājusi un arī uztraukusies. Es to jau sapratu, pirms atnācu uz Daili. Īstenībā tu ne uz vienu darbavietu, cilvēku, suni, māju vai filmu nevari likt cerības, ka tā dzīvē tev visu pagādās. Teātris man var kaut ko dot, un es pati varu dzīvot un attīstīties, un, cik mēs spēsim ar teātri saiet vienā, ka teātrim patīk tas, ko es daru, un man – tas, ko man dod, – tik mēs varēsim sadarboties. Teātra darbs nav parūpēties par katru cilvēku. Tas man var kaut ko iedot – ņem, ja gribi, bet es nevaru ne uz vienu pukoties, ka man kaut ko dod vai nedod. Katrs teātris savā ziņā ir mašīna.

Teātris arī nevar man iedot par daudz, jo tam ir vēl citi cilvēki bez manis. Kad tu to saproti un neliec uz teātri pārdabiskas cerības – tad arī rodas citāds skats un brīvība. Esmu novērojusi, ka labāk varu pieslēgties, ja man ir bijis kaut kas vēl, kas nodarbina prātu. Citreiz atskrienu no filmēšanās un saku – davai, darām! Tik un tā ir labi ieguldīties, bet citreiz ir labi, ja vari izvēdināt galvu. Nevis atpūšoties un slaistoties, bet darot kaut ko citu. Tu atnāc un vari daudz pilnvērtīgāk pieslēgties, saprast un darīt. Daudzreiz esmu pamanījusi: ja nolemju – nu tik močīšu, es izdaru tikai sliktāk. Nedaudz tā kā no malas viss sanāk pilnvērtīgāk.

Tikko sapratu, ka pavaicāju jums par būšanu Dailes teātrī tādā veco laiku stilā, it kā lēmumi tiktu pieņemti uz mūžu un nekas nemainītos. Kā jūs pati redzat šo situāciju? Kā zināsit, cik ilgi palikt Dailes teātra štatā?

Pirmkārt, man uz mūžu neviens neko nav piedāvājis. Uz mūžu tagad reti kādam kaut ko piedāvā. Vienkārši jāskatās un jādara, jāņem iespējas, ko tev dod tagad. Es nevaru dabūt vairāk, bet nevaru arī mazāk. Man ir tieši tā. Par mūžu? Tā, man liekas, cilvēki vairs nedomā.

"Tas bija forši! Man ļoti patika, ka mēs viss kurss bijām kopā un to ierakstījām. Uz mūžu paliks, ka mēs esam bijuši visi," Marta Lovisa Jančevska saka par pieredzi, kopā ar kursabiedriem ierakstot balsis Rozes Stiebras un Alekseja Naumova animācijas filmā Sirds likums. Viņas balsī runā guvernante Gaigala un Vilks. Publicitātes foto

Man ļoti patika jūsu ierunātais vilciņš Rozes Stiebras un Alekseja Naumova animācijas filmā Sirds likums. Kā jums pašai?

Tas bija forši! Man ļoti patika, ka mēs viss kurss bijām kopā un to ierakstījām. Uz mūžu paliks, ka mēs esam bijuši visi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja