Man jau pietiek ar to, ka varu iebāzt degunu kādā jasmīnu krūmā. Punkts. Tāda ir Sarmītes Māliņas atbilde uz jautājumu, kas viņai kā māksliniecei rada dziļāko iekšējo gandarījumu.
Ar deguna iebāšanu jasmīnu krūmā var salīdzināt arī radošā tandēma – Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna – jaunākās izstādes Tūlīt apmeklējumu Mākslas stacijā Dubulti. Tajā ir tik daudz kairinājumu visiem cilvēka maņu orgāniem. Abu mākslinieku neatdarināmā intonācija ļauj izstādi sasmaržot gan erudītam mākslas zinātniekam, gan emocionālam sapņotājam. Trīspadsmit jaunie Māliņas un Kalna darbi, kā allaž, ievibrē kādu svārstu, kurš turpina tevī šūpoties vēl ilgi, lēni un maigi urdot sarunāties ar sevi, māksliniekiem, pasauli.
Lai arī abi ir godprātīgi atsaucīgi, intervija mums visu laiku nosēžas kā zemē nosists badmintona volāns. Nepārprotami impulsu skaidrošana un darbu kontekstualizēšana nav tas, kā viņi jūt mākslu. Man savukārt nepatīk urķēties tik trauslās lietās, kur principā vārdi beidzas. Māksliniekiem atkal ir grūti stāstīt par gaisu, kuru elpo, vai zemi, uz kuras stāvi. Kristaps Kalns atzīstas, ka tikai pēdējā laikā iesējušās šaubas par mākslu kā lielo dzīves fundamentu, pamanot, ka tā nebūt nav visiem.
Abi ir tik priecīgi par intervijas beigām, ka aizrauj mani līdzi uz Salaspils memoriālu. Saulrieta gaismā mākslinieki sajūsminās par faktūrām, mēroga saspēli, mežrozīšu laukiem. Bērnu barakas piemiņas akmens iedobumos saliktajās rotaļlietās Māliņa ierauga un nopriecājas par mazu dzeltenu pīlīti. Ko tur vēl prasīt? Šķiet, ka šajā spontānajā post scriptum intervijai arī slēpjas patiesās Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna atbildes, un tā ir mūsu īstā intervija ar nosaukumu Bez vārdiem.
Kā sajūtat brīdi, kad jātaisa jauna izstāde?
S. M. Paiet kāds laiciņš, un ir kaut kā neērti neko nedarīt.
K. K. Tā ir ļoti skaista atbilde. Viss ir daudz skaudrāk. Kad mēs esam uztaisījuši kaut ko tāpēc, ka pašiem tā baigi gribas? Altāri uztaisījām paši. Viss pārējais ir bijis…
S. M. … mudinājumi.
K. K. Jā, mudinājumi.
Kāds mudinājums bija šai izstādei?
S. M. Tomass Pārups (izstādes kurators, kurš šajā projektā strādājis kopā ar Ingu Šteimani – U. A.) bija ieņēmis galvā, ka mums noteikti vajag rīkot izstādi, un meklēja telpas pa visu Rīgu.
K. K. Vai nebija tā, ka viņš kaut kur ar Šteimani bija satusējis un ierunājies?
Cik jums nozīmīga ir konkrētā Mākslas stacijas Dubulti arhitektūra? Šāda pati izstāde būtu varējusi rasties arī kādā citā vietā, vai veidojāt apzinātu saspēli ar vietu?
S. M. Apzināti. Protams.
K. K. Mums praktiski visas izstādes tiek taisītas, ļoti lielā mērā domājot par vietu. Tas nenozīmē, ka nav nekādu ideju. Nav tā, ka ir simts gleznu un vienalga, kur tās piekārt. Mijiedarbība ir vienmēr. Pat ja ir jau idejas, tev galvā ir telpa, kurā tu tās ģenerēsi. Līdzīgi kā režisors, domājot par izrādes iestudēšanu, jau zina, kādi trupā ir aktieri.
S. M. Mēs tagad varētu noskaidrot, kas ir Dubultu arhitekts.
Inga Šteimane pieminēja nenovērtēto griestu panno. Jūs to novērtējāt?
S. M. No panno nāk tie stabiņi.
K. K. Var just, ka Inga Šteimane ļoti mīl to vietu, visādi akcentē.
S. M. Eleganti. Kad brauc no Rīgas, ir Majori – kaut kāda maza būdiņa, un tad pēkšņi Dubulti – kaut kas tāds – ah! Tāds varētu būt Latvijas paviljons Venēcijas biennālē.
K. K. Jā, tāda sajūta mazliet ir, ka tas ir paviljons.
S. M. Ar visu upi. Kaut arī ūdens tur pietiek.
K. K. Venēcijā pietiek.
Vai piekrītat Tomasa Pārupa uzskatam, ka šajā izstādē esat metuši kūleni – viņaprāt, esat atteikušies no sentimentalitātes par labu asākai izteiksmei?
S. M. Varbūt tās formas viņam likās ass skatiens, bet tā jau viss saturs ir ļoti trausls. Mums pirmoreiz ir parādījušās arī gleznas.
K. K. Nedomāju, ka ir kūlenis, kaut kas radikāls. Domāju, ka tas aizvien vēl ir mūsu pašu ceļš. Varbūt tas ir aizvedis kādā citādā virzienā, bet tas ir tas pats ceļš. Pēc būtības stāsts ir tas pats vecais. Neesam kļuvuši savādāki. Varbūt vienkārši izpildījums ir asākām malām. Ar citiem instrumentiem. Ko tu domā?
S. M. Nu jā, ar citiem instrumentiem. Jā, jā.
K. K. Protams, katra izstāde jau ir citāda, bet pašiem nav sajūtas, ka ir kaut kas savādāk. Salīdzini kaut vai nosaukumus – Pacieties, Tūlīt. Vai – Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā – tas arī ir tas pats. Tikai nesalīdzināmi vairāk vārdu.
Nosaukums Tūlīt ar savu spriedzi un apsolījumu ir kā uzvilkts loks. Kā tas ir uzlādēts jūsu asociācijās? Kas notiks pēc "tūlīt"?
S. M. Es domāju, ka jebkuram cilvēkam "tūlīt" ir mierinājums.
K. K. Bet arī ne absolūts apsolījums. "Tūlīt" ir tāds vārds, kurš tev pašam ar kaut ko ir jāpiepilda. Vārds neko neapsola. Tas ir vārds, kas saistās ar kaut kādām ekspektācijām. Tas ir slidens vārds.
S. M. "Tūlīt" man visvairāk ir iespiedies atmiņā no nakts uz 1. septembri – ka varēsi piecelties un uzvilkt jauno blūzi. Iet ar puķēm. Nevar aizmigt – tūlīt, tūlīt! Bet tā ir bērnības sajūta.
K. K. Man arī vārds "tūlīt" ļoti asociējas ar bērnību. Gan kā bērnam, gan kā vecākam, kuram bērns kaut ko dīc. Tu sēdi aizņemts savā darbā, un bērns prasa – tēti, izdari to, izdari šito –, un tu viņam saki – tūlīt, tūlīt.
Vai pieaugušo dzīvē vairs nevar piedzīvot tik intensīvas "nakts uz 1. septembri" sajūtas?
S. M. (Smejas.)
K. K. Biezāka āda jau ir.
S. M. Tagad, kad aiziet uz tirgu. Pirmsjāņu laiks ir tāds.
K. K. Jā, daba ar visu ziedēšanu. Tur tas «tūlīt» ir ļoti jūtams.
S. M. Un skaidri zini, ka tas tūdaļ beigsies. Izlaidumu laiks un ziedēšanas laiks.
Vai jums ir svarīgi pagriezt skatītāja galvu savas ieceres virzienā, vai priecājaties par visdažādākajām versijām?
K. K. Gan – gan. Ir forši, ja tevi saprot, un ir forši, ja cilvēks ierauga kaut ko, kas viņam liekas interesanti, patīkami un ko mēs varbūt neesam domājuši. Viņam tas ir ģeldīgi, un mums arī interesanti.
S. M. Sestdien pēc izstādes atklāšanas bija tikšanās ar skatītājiem. Bija divi skatītāji – ģimene. Kristaps nevarēja tikt. Mēs bijām trīs – Inga Šteimane, Tomass un es. Viņi kaut ko jautāja, un tad mēs sākām stāstīt, un viņi teica – tas bija tieši tas, ko mēs domājām. Viss precīzi sakrīt. Pie katra darba viņiem bija pilnīga saskaņa.
K. K. Bet tas pilnīgi noteikti nav uzdevums ar vienu pareizu atrisinājumu.
Tīri tehniski runājot, ir svarīgi, pa kurām durvīm skatītājs nāk iekšā un kurus darbus ierauga pirmos? Vai sāk apskati no augšējās zāles, uzkāpis pa kāpnēm, vai – apakšējās?
K. K. It kā ir svarīgi, bet varbūt arī nav.
S. M. Man gan liekas ļoti svarīgi sākt ar lielo apli.
K. K. Jā, bet nav izslēgts, ka var nostrādāt arī kaut kā savādāk. Un apli viņš ierauga vispār no augšas. Mums ir mūsu ceļš, bet tas nenozīmē, ka kādam nevar būt savs.
Un jūsu ceļš sākas no apakšas?
K. K. Jā, no apakšas, no kases…
S. M. (Smejas.) No kases!
K. K. … kurā nav jāpērk biļete.
Vai jūs atbildat, ja kāds skatītājs jums tieši pavaicā, ko tas nozīmē?
S. M. Protams!
K. K. Man atrakstīja kāds klasesbiedrs – redz, kā kopā lasījām Faustu, neko nesapratām, tagad Kristaps ir izaudzis, kļuvis gudrs kultūrā, es palicis muļķis. Viņš ir izaudzis citos virzienos, cienījams cilvēks. Beigās apsveikumā viņš raksta – nu tad tev tagad man viss būs jāskaidro. Es domāju – ak šausmas! Tas laikam ir tas, kas man visvairāk nepatīk, – ja kāds skatītājs pats atsakās saprast – paskaidro, kas te jāsaprot. Cilvēks atsakās mēģināt uzburt savu stāstu, bet uzreiz pieņem, ka ir viena pareizā atbilde, kuru viņš nezina, tāpēc uzreiz prasa – kas viss šitas ir?
S. M. Un, ja tu izstāstītu, viņam viss būtu bijis skaidrs jau iepriekš.
K. K. Tas man uzjundī sajūtu, ka tas ir tik briesmīgi, ka cilvēks negrib pats saprast. Baidās riskēt kaut ko nesaprast.
Saintriģēja, kāpēc daži darbi ir nosaukti Bez nosaukuma, ņemot vērā, ka jums patīk ar vārdu piešķirt darbiem papildu dimensiju.
K. K. Šajā izstādē mums vispār neprasījās nosaukumu. Inga Šteimane teica, lai izdomājam kaut ko savā stilā – gari un liriski. Mums pirmoreiz vispār negribējās. Likās, ka viss ir pateikts ar kopējo nosaukumu.
Inga Šteimane sacīja, ka Tāds nu es tagad esmu 2 ar mārītes ķepurošanos un beigās izrāpošanu no kadra viņai raisot asociācijas ar jūsu Altāri. Kā jums patīk šāda doma?
K. K. Patīk.
S. M. Ļoti patīk. Tur jau tas ir – smagais aplis, bezizeja un beigās uzvara.
K. K. Piektdiena un svētdiena.
S. M. Jā.
K. K. Tiklīdz mēs sākam piešķirt nosaukumus, mēs ierobežojam.
Darbu 2 metri šobrīd ir teju neiespējami interpretēt plašāk, ārpus pandēmijas konteksta. Kāda ir oriģinālā doma?
S. M. Tad, kad tas tika izdomāts, tu teici – tie taču ir tie divi metri! Man bija tie, kas kapa vieta.
K. K. Man atkal bija sajūta, ka ir atnākuši divi vieni metri un satikušies. Tāpēc tie ir divi.
S. M. Mums tas metrs ceļo pa visām telpām kā kaut kāda mēraukla.
K. K. Man bija mirkļa iedoma, ka tas metrs, kas ir augšā uz balkoniņa, varētu saukties Trešais metrs, nevis Viens metrs. Spēlēties var daudz. Ir forši, ka var spēlēties. Ir svarīgi ar nosaukumu neaizvērt spēļu laukuma durvis. Citreiz atkal ar nosaukumu var atvērt kādas citas durvis.
Sarmīt, atsevišķs jautājums tev. Tu apļa figūru pēti un izmanto jau kopš studiju gadiem. Vai tu katrreiz to ieraugi savādāku?
S. M. Nezinu, ko lai atbild. Tas vienkārši ir, un viss.
Un rozā?
S. M. Kad man vēl ir bijis rozā?
Kaut vai Asaras kā nesenākais.
S. M. Kaut kā man tas rozā ir pielipis kā ideālā krāsa, kas saskan ar melno. Diemžēl tā tagad ir šausmīgi modē. Cilvēki staigā rozā kedās.
Ir bārbiju rozā un vienradžu rozā, bet krāsu paletē vajadzētu radīt krāsas nosaukumu "Māliņas rozā".
S. M. Mmm.
K. K. Māliņas vaigi.
S. M. (Smejas.) Runājot par rozā, vispār pigmentiem un krāsām. Mani tik ļoti fascinē paši pigmenti, ka man neprasās ar tiem uzgleznot jūru, debesis vai puķu pušķi vāzē. Pigments jau pats ir pati pilnība. Tagad tiem ir arī tik skaisti nosaukumi. Neskaitāmi rozā vai zilie, vai zaļie.
Vai tevi arī kāda krāsa dara vāju?
K. K. Es par to esmu daudz domājis, bet man nav vienas atbildes, ar kuru varētu visu pateikt. Ir tomēr dažādi apstākļi.
S. M. Apstākļi! (Smejas.)
K. K. Nu, sauc, kā gribi. Es tagad nevaru izdomāt, kādā krāsā mājās durvis nokrāsot. Skaidrs, ka tā nebūs tā pati, kas izstādē. Nebūs šeit vienas atbildes.
Kāpēc par materiālu izvēlējāties dibondu?
K. K. Mums to piedāvāja. Iecere bija, ka tam jābūt asam, raupjam. Šis bija reālākais variants. Pareizi saku?
S. M. Pareizi saki, bet tam nav nozīmes.
Materiāls ir otršķirīgs?
S. M. Nē, tas nav otršķirīgs. Ja lielais aplis – nepilni pieci metri – būtu taisīts no nerūsējošā tērauda, to vienkārši nevarētu pacelt.
K. K. Tās vairāk ir tehniskas detaļas. Vienkārši gribējās, lai tas būtu paskarbs dzelzs gabals. Nav interesanti par to.
S. M. Mēs paļāvāmies uz meistariem.
K. K. Pastāsti par Zaigas Gailes atvesto sievieti.
S. M. Zaiga Gaile bija uzaicinājusi uz izstādi psihiatri Guntu Ancāni. Zaiga viņai bija rakstījusi: "Atbrauc apskaties īstu trauksmes mašīnu." Viņa atbrauca un teica – precīzi.
Bet jūs to radījāt intuitīvi, nevis pētot trauksmes simptomus?
K. K. Izejot no savas pieredzes un zināšanām. Tā ir publiska vieta, kur apgrozās cilvēki, tā ir trauksmaina vieta. Tā nav harmoniska lauku noriņa upes malā. Plus vēl vilciens garām brauc. Drūzma. Tā ir vieta, kur attīsties trauksmei un liela varbūtība cilvēkam trauksmi izdzīvot. Gribējās ielikt to iekšēji jundošo šajā vietā, kas ir bezpersoniska.
S. M. Jā, iekšēji jundošo.
K. K. Nezinu, vai par to visu vajag runāt.
Vai jūsu darbu impulsi pamatā nāk no jūsu iekšējās pasaules refleksijām un tie ir lasāmi emocionāli filozofiski, vai tomēr ir arī kāds maskēts konkrētā laika komentārs?
K. K. Šajā izstādē esam vairāk laika sajūtā. Primāri tie ir cilvēcīgi stāsti, kas ir svarīgi visos laikos. Vienkārši šoreiz sakrīt, ka sabiedrībai pa ilgiem laikiem atkal ir izteiktāka kopējā sajūta. Miera laikos katrs dzīvo ar savu problēmu. Atmodas laikā kolektīvs bija vienādāks. Tagad atkal ir tādi laiki, kad visi ir vienādāki.
S. M. Tu jau tā samudžināji, ka es vairs nevaru izsekot līdzi. Man liekas, ka mūsu domāšanā nav nekādas novirzes laikā.
K. K. Pieņemu, ka šajā reizē mūsu sajūta ir saslēgusies ar valdošo, dominējošo sabiedrības noskaņojumu, bet mēs neesam apzināti stāstījuši stāstu par sabiedrību un šo laiku. Nu nē. Ko tu teiksi kā cilvēks no 80. gadu paaudzes?
S. M. To es negribu pieminēt.
Kāpēc? Tas ir kaut kas, ko tu negribi atcerēties?
S. M. Nē, vienkārši to jautājumu uzdod un uzdod, un uzdod.
K. K. Sarmītei astoņdesmitie ir vienkārši apnikuši.
Vai jūsu pirmais kopdarbs Jāņa Steika dzejas izlasē jums joprojām ir kā pamatmetrs, balsts, pret kuru atsperties un visu samērot?
S. M. Jā. Tonakt mēs gulējām ar lielu "tūlīt" sajūtu, lai no rīta tiktos un dotos. Kā tev bija, Kristap?
K. K. Tas bija tik skaisti, ka nezinu, kā lai to nesentimentāli pasaka. Tu tagad ar šo jautājumu provocē sentimentu, kuram ir viegli rasties.
Tas jau nav nekas apkaunojošs.
K. K. Tas bija tāds azarts! Un kā mēs pēc tam braucām ēst. Bija laba kompānija. Tas prieks. Pirmdzimtais ir pirmdzimtais.
S. M. Nez vai to grāmatiņu vēl var nopirkt?
K. K. Veikalā jau ne.
Kur jūs dabūjāt bizbizmārīti šīs izstādes videodarbam? Vai tas ir būtiski?
K. K. Dabas muzejā. Nē, tas nav būtiski.
S. M. Kā nav? Tas ir tehniski, bet neticams fakts. Nebija vēl pavasaris, mēs dabūjām eksemplārus, kurus pēc seansa palaidām savvaļā.
K. K. Pēc tiem daudzajiem "dubļiem".
Cik mārīšu filmējās?
S. M. Divas.
K. K. Uz provēm kopā bija sešas.
Kā jūs domājat, vai mārītei ir mazāk trauksmaina dzīve nekā cilvēkam?
K. K. Kas to lai zin. Es gribētu cerēt, ka mārītei ir mazākas iespējas apzināties savu trauksmi nekā cilvēkam.
S. M. (Smejas.) Kristap!
K. K. Ko? Kas? Es kaut ko šķībi pateicu? Padomā, laimīgs taču tas, kurš atbrīvots no apziņas.
S. M. Kristapa meita Šarlote pēc filmēšanas vaicāja, kur viņas palika. Izstāstījām, ka ir palaistas savvaļā. Un tad Šarlote jautāja, vai viņas nevarēja palikt kā mājdzīvnieki.
Ko tu atbildēji bērnam?
K. K. Nē, katram ir jādzīvo savā vietā.
Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns
Izstāde Tūlīt
Mākslas stacijā Dubulti līdz 2. septembrim
Katru dienu no plkst. 9.00 līdz 18.30
Ieeja bez maksas
