Mihails Barišņikovs parasti nerunā daudz, taču runāt par savu draugu Josifu Brodski viņam ir svarīgi. Iespējams, tā ir pirmā reize, kad viņš to dara tik atklāti. Brodska domas par Barišņikovu mēs varam uzzināt Solomona Volkova grāmatā Dialogi ar Josifu Brodski – dzejnieks jūsmoja par viņa prātu, intuīciju, intelektu un analītiskajām spējām. "Tas, ko viņš dara, nav balets. Tā ir ķermeņa metafizika," uzskatīja Brodskis, kurš draugu sauca nevis Miša, bet Miš/Mышь (pele).
Josifs Brodskis uz mūžu atstāja Krieviju 1972. gadā, Mihails Barišņikovs – divus gadus vēlāk. Viņu draudzība ilga līdz dzejnieka nāvei 1996. gadā. Šķiet, tā turpinās joprojām. JRT uzvedumā Mihails Barišņikovs interpretē Josifa Brodska dzeju, taču tā nav dzejas pēcpusdiena – tā ir teātra izrāde, kurā divi draugi satiekas kādā aizaugušā oranžērijā. "Lai attīstītu labu gaumi literatūrā, ir jālasa dzeja," rakstījis Brodskis.
Sešdesmit septiņus gadus vecajam Mihailam Barišņikovam joprojām ir nepieciešama skatuve – pašlaik tā ir nevis baleta, bet teātra skatuve. Pēdējos divos gados pasauli apceļoja Roberta (Boba) Vilsona izrāde Vecene/The Old Woman, kurā režisors dekonstruēja Daniila Harmsa stāstus. Mihails Barišņikovs tajā spēlēja kopā ar Vilemu Defo.
Nesen Itālijā notika Vilsona jauniestudējuma Vēstule cilvēkam/Letter to a Man pirmizrāde, tās pamatā ir Vaclava Ņižinska dienasgrāmatas. Šī izrāde nākamgad turpinās pasaules turneju – tāpat kā Brodskis/Barišņikovs, kuru Alvis Hermanis un Mihails Barišņikovs vedīs uz Telavivu, Ņujorku un citām pilsētām. Režisors sola, ka tā noteikti atgriezīsies Rīgā.
Vai varētu teikt, ka šajā izrādē jūsu privātās attiecības ar Josifu Brodski kļūst publiskas?
Jā. Mēs bijām ļoti tuvi draugi kopš 1974. gada rudens. Mūsu pēdējā saruna notika 1996. gada 27. janvārī vēlu vakarā – manā dzimšanas dienā. Josifs piezvanīja un teica: "Cik žēl, ka tevis nav Ņujorkā." Es ar dēlu biju Floridā. Naktī, pēc dažām stundām, Josifs nomira.
Man nekad nav bijusi ideja iestudēt vai piedalīties izrādē, kurā būtu izmantota Brodska dzeja, es pats neuzdrošinātos neko tādu darīt. Alvis mani pārliecināja, ka tas ir iespējams. Kad izskanēja šis piedāvājums, man atkārās žoklis un sirds sāka sisties straujāk. Esmu redzējis Alvja darbus operā un dramatiskajā teātrī, un tie man ļoti patika – jo īpaši Bernda Aloīza Cimmermaņa opera Zaldāti un Maskavas Nāciju teātra iestudējums Šukšina stāsti.
Šī ir mana astotā vai devītā dramatiskā izrāde, taču pirmā, kurā es runāju krieviski no sākuma līdz beigām. Dmitrija Krimova uzvedums Parīzē bija franču un krievu valodā, Boba Vilsona Vecene un Vēstule cilvēkam – angļu un krievu valodā. Darbs ar Alvi man sagādā prieku, es runāju dzimtajā valodā. Dzejnieka valodā.
Galvenais ir attālināties no Josifa intonācijas, no tā, kā viņš lasīja dzeju. Viņš uzskatīja, ka dzeja jālasa tikai dzejniekam, nevis aktierim. Tajā pašā laikā Josifs lika man lasīt viņam ne tikai viņa dzeju, bet visu, ko es atcerējos no galvas, – Mandelštamu, Puškinu, Ļermontovu, Baratašvili. Viņš sacīja: "Nu, Miš, sēdies un sāc!" Vai arī viņš pirmais sāka lasīt. Viņš vienmēr lasīja dzeju stāvot, ar cigareti rokā. "Tu tagad sēdies un klausies." Pēc tam: "Nu, un tu ko? Tikai no galvas!" Es cēlos kājās. "Nē, tu vari sēdēt. Dari, kā tev ērtāk." Viņam patika, kā es lasīju. Viņš mani bieži uzslavēja.