Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 7. februāris
Ričards, Rihards, Nelda, Rišards

Mūsu skatītājs ir gudrs. Intervija ar Latvijas Nacionālā baleta māksliniecisko vadītāju Aivaru Leimani

"Klasika bija un būs, jo tā ir bāze, uz kuras viss turas. Ja nav klasiskā pamata, nevar labi dejot arī laikmetīgo baletu," Latvijas Nacionālā baleta simtgades jubilejā uzsver tā mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis.

Simt gadu ir nopietns skaitlis. Mūsu balets vienmēr ir bijis, visos laikos, pie visām varām, pārdzīvojis karu un krīzes. Pašlaik trupa ir sasniegusi vienu no saviem visaugstākajiem līmeņiem, kādā jelkad ir būts, – saka Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis, sagaidot mūsu baleta nozīmīgo jubileju. Latvijas Nacionālā baleta pirmā izrāde – balets Veltīgā uzmanība – notika 1922. gada 1. decembrī, un nu šovakar Latvijas Nacionālajā operā (LNO) gaidāmais jubilejas galā koncerts būs simtgades notikumu kulminācija. Aivars Leimanis ar radošo komandu koncertu veidojis tā, lai parādītu, kāda baleta trupa ir patlaban un kādas zvaigznes Latvija devusi šodienas pasaules baleta skatuvēm.

Pastāvēt simt gadu cauri dažādiem laikiem ir daudz vai maz, raugoties un salīdzinot pasaules kontekstā?

Gan daudz, gan maz. Jautājums ir – kā uz to skatās. Ja skatāmies uz Ameriku, Āziju un Austrāliju, tas ir daudz, jo tur baleta trupas organizējās krietni vēlāk. Ja skatāmies uz Eiropu vai tepat uz mūsu kaimiņiem aiz Baltijas jūras – Dānijas Karaliskajam baletam nākamgad būs 275 gadi, Zviedrijas Karaliskajam baletam – 250 gadu.

Simt gadu ir nopietns skaitlis. Mūsu balets vienmēr ir bijis, visos laikos, pie visām varām, pārdzīvojis karu un krīzes. Ir bijuši grūti laiki gan pēc Otrā pasaules kara, gan pēc Operas nama remonta, taču pašlaik trupa ir sasniegusi vienu no saviem visaugstākajiem līmeņiem, kādā jelkad ir būts. To uzsvēra arī Kšištofs Pastors, kurš šeit iestudē baletizrādes jau kopš pagājušā gadsimta beigām. Viņš preses konferencē teica, ka tieši tagad trupa ir visaugstākajā līmenī.

Kāds tam ir iemesls? Izglītības kvalitāte, spilgtu talantu birums, repertuāra politika?

Pašlaik mums ir gan ļoti spēcīgi, lieliski sagatavoti dejotāji, gan personības. Raksturīgi arī tas, ka mums, it īpaši vīriešu kolektīvā, pēdējos piecos gados ir daudz ārzemju dejotāju. Viņi ir augsti motivēti – viņi ir atbraukuši, lai strādātu, dejotu, augtu un pilnveidotos.

No kurienes viņi nāk?

No ASV, Kanādas, Itālijas, Rumānijas, Nīderlandes un Armēnijas. Viņi ir ienesuši trupā svaigas vēsmas. Viņi ir ienākuši pārsvarā pēdējos piecos gados, jo mums Horeogrāfijas vidusskolā diemžēl ir bijusi liela demogrāfiskā bedre. Vairākus gadus jauno baletmākslinieku vīriešu izlaidumu nebija vispār un bija tikai meitenes. Tagad skats uz to ir drusku cerīgāks. Liela Latvijas Nacionālā baleta priekšrocība ir mūsu ļoti bagātais, interesantais repertuārs. Klasika, neoklasika un laikmetīgais balets. Piemēram, Ņižinskis, kura autors horeogrāfs Marko Geke pašlaik ir pasaules piecniekā. Manuprāt, tikko novembrī piedzīvotā jauniestudējuma pirmizrāde – Serenāde pasaulslavenajā Džordža Balančina horeogrāfijā un Carmina Burana Edvarda Kluga horeogrāfijā – arī ir liels notikums. Skatos, arī uz izrādēm janvārī biļešu vairs nav.

Izdevušies arī iepriekšējie iestudējumi Drakula un Gulbju ezers jaunā veidolā ar Roberta Perdziolas tērpiem. Viņš ir mākslinieks, kurš savulaik strādājis kopā ar režisoru Franko Dzefirelli. Interesanti ir arī mūsu pašu horeogrāfu darbi – Antona Freimana Hamlets un Elzas Leimanes (Ne) stāsti man pasakas. Tiešām varu būt gandarīts par mūsu pēdējo sezonu iestudējumiem. Kolēģi, citu baletu vadītāji, pasaulē brīnās, kā mēs spējam uzturēt tādu repertuāru. Parasti sezonā ir seši, astoņi vai – ļoti reti – desmit nosaukumi, bet mums pastāvīgajā sezonas repertuārā ir 19 pilnmetrāžas nosaukumu.

Rīga nav liela pilsēta. Nevaram ielikt piecpadsmit Gulbju ezeru pēc kārtas un tajā laikā gatavot kaut ko citu. Lai piepildītu skatītāju zāli, ir jāpiedāvā dažādība – divi vai trīs nosaukumi nedēļā. Baleta izrādes vienmēr ir izpārdotas. Uz decembri biļešu vairs nav, uz janvāri arī gandrīz vairs nav.

Šis vienmēr ir Ziemassvētku baleta Riekstkodis pļaujas laiks.

Jā, bet Riekstkoža izrāžu ir daudz. Astoņas decembrī, tikpat arī janvārī, un visas biļetes ir izpirktas. Taču pēdējos gados ikviena baleta pirmizrāde ir notikums ar lielo burtu.

Un kādas problēmas un grūtības ir jāpārvar?

Katru reizi ir jāpierāda, cik tas maksā, bet, ja taisīsim lētāk, tas arī lēti izskatīsies un tam nebūs vēlamās rezonanses. Mūsu skatītājs ir gudrs. Viņš labi zina, kas ir kas, un balso, iegādājoties biļetes.

Vai balets ir jau atkopies no kovida pandēmijas sekām?

Kovida ietekme ir jūtama visur. Pirmkārt, ir jāatceras, cik ilgs ir dejotāja profesionālās karjeras mūžs baletā. Atskaitot pirmos gadus, kamēr tu ieskrienies, un pēdējos gadus, kad visu saproti, bet vairs nevari, paliek vidus. Bieži vien tie ir tikai desmit gadi vai mazliet vairāk. Un ja tev vēl izņem ārā pāris gadu arī no vidus?! Otrkārt, pēc kovida visos teātros pasaulē bija šausmīgs traumatisms. Mēs it kā turpinājām strādāt, nevienu brīdi nepārtraucām treniņus. Trenējāmies gan Zoom, gan – kad to drīkstēja – arī baletzālē lielākās un mazākās grupās, bet acīmredzot pietrūka izrāžu slodzes. Tad, kad tā atsākās, sākās traumas. Daudz un smagas. Ne tikai pie mums, bet visur. Bija brīdis, kad gan traumu, gan paša kovida dēļ no četrdesmit balerīnām ierindā bija tikai četrpadsmit. Tomēr izrādes neatcēlām – samazinājām sastāvu, iesaistījām baletskolu.

Kā sabalansējat atsaukšanos, izdabāšanu publikas pieprasījumam ar mākslinieciskajiem ideāliem?

Mēs esam vienīgais balets Latvijā, un mums ir jānosedz viss laukums – gan klasika, gan laikmetīgais balets. Lai publika pati izvēlas, ko grib redzēt. Klasika bija un būs, jo tā ir bāze, uz kuras viss turas. Ja nav klasiskā pamata, nevar labi dejot arī laikmetīgo baletu.

Protams, ir izrādes, kuras skatītāji visvairāk grib redzēt, bet arī tas mainās, attīstās. Ilustrēšu ar piemēru. Savulaik horeogrāfs Kristians Špuks mums iestudēja baletu Smilšu vīrs. Bija ārkārtīgi spēcīga izrāde, bet publika tolaik vēl nebija tai gatava. Ja Smilšu vīru iestudētu tagad, tas aizietu uz urrā un vēl ilgi būtu mūsu repertuārā. Tagad esam tikuši līdz Marko Gekem. Pirms Ņižinska pirmizrādes vēl domāju, ka būs daudzi, kas ies ārā no zāles, ar skaļu blīkšķi aizcērtot durvis, bet izrādījās, ka tādu bija ļoti maz. Es teiktu, ka uz Ņižinski atnāca Jaunā Rīgas teātra publika.

Nācies arī kaut ko būtiski mainīt, reaģējot uz publikas vēlmēm?

Gluži tā nav bijis. Mēs paši esam lēmuši noņemt izrādes no repertuāra. Piemēram, baletam Dons Žuans skatītāju netrūka, bet es sapratu, ka šis iestudējums nav solis uz priekšu mūsu baleta attīstībā. Arī izrāžu klāsts bija tik liels, ka bija kaut kas jāņem nost.

Vai nākamais būs briesmu stāsts baletā?

Tas taps pēc Nikolaja Gogoļa stāsta Vijs. To iestudēs Radu Poklitaru, ļoti savdabīgs horeogrāfs ar lielu vārdu. Domāju, ka mūsu publikai tas būs atkal kaut kas jauns un interesants. Radu Poklitaru ir iestudējis izrādes daudz kur pasaulē, kā arī veidojis horeogrāfiju olimpisko spēļu atklāšanai. Viņš ir izcils gan miniatūru, gan lielās formas darbu meistars.

Vai 1. decembra galā koncerts, kas vainagos Latvijas Nacionālā baleta simtgadi, būs jubilejas galvenais notikums?

Tā būs jubilejas svinēšanas kulminācija. Domāju, ka ilgiem gadiem paliks brīnišķīgā grāmata Gadsimts vai viens mirklis?, kas atskatās uz Latvijas Nacionālā baleta vēsturi. Tā ir ļoti apjomīga, ar lielu fotogrāfiju klāstu. Grāmata ir kā trīs vienā: tajā aplūkota mūsu baleta vēsture, ļoti izvērsta pēdējā desmitgade, kā arī ievietots bagātīgs māksliniecisko fotogrāfiju materiāls. Pēdējā nopietnā tāda apjoma grāmata par Latvijas baletu nākusi klajā 1943. gadā.

Galā koncerta galvenā ideja ir parādīt, kādi esam pašlaik, kāds ir mūsu repertuārs un kādi ir mūsu dejotāji. Koncertu skatīsies arī daudzi viesi, dažādu baleta trupu vadītāji, un es vēlos, lai tas atklātu pilnu ainu, kāds ir Latvijas balets pašlaik. Pieaicināti arī viesmākslinieki, bet tādi, kuri ir nākuši no šejienes. Piemēram, Evelīna Godunova, kura no sākuma dejoja šeit, pēc tam Korejā un tagad ir Berlīnes Valsts baleta soliste. Viņa dejos pārī ar korejiešu mākslinieku no Amsterdamas Jongu Gju Čoi. Otrs viesu pāris būs Milānas Teatro alla Scala baleta vadošais solists Timofejs Andrijašenko ar savu skatuves partneri Teatro alla Scala primabalerīnu Nikoletu Manni. Arī Timofejs baletu apguvis mūsu baletskolā. Ļoti žēl, ka nevar piedalīties Hamburgas baleta prīma Anna Laudere, jo viņai burtiski pēc pāris dienām ir pirmizrāde Hamburgā, kur Džons Neimeiers iestudē savu pēdējo baletu, noslēdzot piecdesmit gadu ilgo darbu Hamburgas baleta mākslinieciskā vadītāja amatā.

Cik ilga ir tava aktīvā klātbūtne Latvijas Nacionālā baleta vēsturē?

Ilga. Nākamgad apritēs trīsdesmit gadu baleta mākslinieciskā vadītāja amatā. Tajā sāku strādāt, vēl būdams dejotājs (Aivars Leimanis bija baleta premjers no 1976. līdz 1996. gadam – I. L.).

Dzirdētas arī replikas, vai Leimanis nav aizsēdējies savā amatā.

Nu tad lai novērtē baleta līmeni un mūsu pēdējo gadu iestudējumus. Tā ir mana atbilde. Ja kristos baleta trupas līmenis, izrāžu kvalitāte un būtu neinteresanti iestudējumi, tad varētu uzdot šādu jautājumu. Saules mūžu šeit netaisos sēdēt un noteikti negribu, lai mani no šejienes iznestu ar kājām pa priekšu. Man ir redzējums, pat vairāki redzējumi par to, kas varētu turpināt manu darbu, jo ir brīnišķīga komanda. Kad aizbraucu veidot iestudējumus ārzemēs, mēnesi vai pat ilgāk, baleta darbs neapstājas. Vilciens ir uz sliedēm un ripo uz priekšu.

Esmu laimīgs cilvēks, jo man ir bijuši arī dažādi paralēli darbi, citas dzīves. Bija periods, kad biju gan Rīgas domes deputāts, gan Kultūras, sporta un izglītības komitejas vadītājs. Bijušas arī iespējas filmēties. Galu galā viens ir administratīvais baleta vadītāja darbs, bet pavisam kas cits – horeogrāfa darbs, izrāžu iestudēšana. Periodos, kad neko neiestudēju, lai smadzenes neierūsētu, man patīk vadīt baleta stundas. Arī tas ir radošs darbs, nepārtraukti ir jādomā kombinācijas. Piedalos starptautisko konkursu žūrijās. Man ir arī citas aktivitātes.

Piemēram, vasaras festivāls Baleta zvaigznes Jūrmalā, par ko tev nupat piešķirts Goda jūrmalnieka tituls?

Festivālu Baleta zvaigznes Jūrmalā organizēju kopš 1998. gada – gandrīz jau gadsimta ceturksni. Viss sākās ar manu mēģinājumu atjaunot Baleta svētku tradīciju, kas Jūrmalā bijusi 60. gados, un ar katru gadu radās iespēja un līdzekļi, kas ļāva aicināt arvien labākus un dārgākus viesus. Tagad šis festivāls jau ir ieņēmis savu vietu kultūras telpā.

Garāmejot izrādes starpbrīdī, paspēji norādīt uz trim daiļām ukraiņu balerīnām, kuras tagad dejo mūsu trupā.

Kad sākās kara ārprāts, uzskatīju par savu pienākumu ne tikai pieņemt ukraiņu mākslinieces mūsu teātrī, bet arī aicināt to darīt kolēģus, baleta trupu vadītājus citos teātros. Pasaulslavenā Ukrainas baleta zvaigzne Deniss Matvijenko, kurš šā gada martā kopā ar ģimeni – baleta primadonnu Anastasiju Matvijenko un abiem bērniem – aizbrauca no Sanktpēterburgas, kur bija strādājis pēdējos gados, vērsās pie manis, vaicājot, vai es varētu palīdzēt iekārtot darbā ukraiņu dejotājas. Es palūdzu Denisam atļauju ievietot viņa e-pasta vēstuli čatā, kurā sarakstās 125 baleta vadītāji. Tādējādi šis lūgums aizceļoja pa visu pasauli. Ļoti daudzas trupas acumirklī izrādīja pretimnākšanu, bija piedāvājumi pat no Dienvidāfrikas.

Pats pieņēmu trīs ļoti jaukas ukraiņu balerīnas no Harkivas un Kijivas. Viņas dejoja Krievijā, taču, sākoties karam, vairs nevarēja turpināt tur strādāt, bet teātrus Ukrainā slēdza. Savukārt puiši aizstāv dzimteni un no Ukrainas ārā netiek. Artjoms Dacišins, kurš savulaik kopā ar Denisu Matvijenko piedalījās starptautiskajā konkursā Budapeštā, gāja bojā kara sākumā Kijivā. Viņam trāpīja raķetes šķemba…

Kā mūsu baleta trupa izskatās starptautiskā mērogā, runājot par kvalitāti?

Tas ir pārsteidzoši, ka mēs ar savu niecīgo budžetu varam izdarīt daudz vairāk nekā bagātās kompānijas. Esmu centies daudz braukāt un redzēt. Tiešām varam būt lepni, ka ar savām ierobežotajām finansiālajām iespējām varam dabūt gatavus tādus pašus baletus, kādus uzved Vīnes Valsts operā, Cīrihes operā un citur.

Kuras ir mūsu baleta šodienas spožākās zvaigznes, mūsu trupas zieds?

Mums ir dažādas zvaigznes, jo ir dažādi baleti. Savulaik Jūlija Gurviča bija zvaigzne klasiskajā baletā, bet tagad viena zvaigzne var būt laikmetīgajā, bet cita – klasiskajā baletā. Ir ļoti spēcīgas, spilgtas vidējās paaudzes balerīnas – Annija Kopštāle, Jolanta Lubēja, Elza Leimane, Sabīne Strokša, Jūlija Brauere, Ieva Rācene, Alise Prudāne. No premjeriem – Viktors Seiko, Filips Fedulovs, ļoti tehniskais dejotājs Avetiks Karapetjans, Eidens Konefrijs, Kārlis Cīrulis. Domāju, ka drīz arvien vairāk un vairāk runāsim par Dariusu Katanu. Savās lomās interesants ir Kristaps Jaunžeikars un Aleksandrs Osadčijs. Plejāde ir diezgan liela. Baletā viss mainās un attīstās. Gribat par to pārliecināties? Mana atbilde ir – apskatīsimies ierakstus! Pēc sešdesmito un vēl agrāku gadu ideāliem prīmām bija jābūt maziņām, 1,50 m garām, bet tagad mums uz skatuves ir izteikti slaida, gara auguma trupa un horeogrāfiem vajag, lai būtu garas kājas un rokas. Evelīna Godunova atbraukusi teica – Berlīnē jūtos normāla, bet te Rīgā esmu tik maziņa.

Vai atbildība par mūsu baleta repertuāru lika vairāk nekā pašam savu oriģinālbaletu radīšanai pievērsties horeogrāfa inscenētāja, klasisko baletu mantojuma iedzīvinātāja darbam?

Ir baleti, kuri ir pilnībā saglabājušies līdz mūsu dienām un kuros nevajag jaukties iekšā, piemēram, Žizele. Savukārt no Korsāra ir saglabājušies tikai Pas de Deux, Pas d’esclave, odaliskas, bet viss pārējais ir vēlāko gadu interpretācijas. Uzskatu, ka te ir manas tiesības izpausties kā horeogrāfam, piedāvāt savu stāstu un redzējumu, jo es neizjaucu pirmavotu horeogrāfiju. Bieži vien jaunais pienesums ir pat 70–90 procentu no baleta, un tagad ir arī dinamiskāks laiks nekā toreiz, kad izrādes ritēja lēni un gari. Šodienas skatītāji grib redzēt kaut ko daudz straujāku, jautrāku, emocionālāku.

Vai tā ir, ka mūsu pasaulē viss neizbēgami kļūst arvien skaļāks un ātrāks?

Ne vienmēr. No sākuma man likās, ka Elza Leimane ļoti lēni iesāk savu iestudējumu (Ne)stāsti man pasakas, bet pēc tam sapratu, ka tieši šis lēnums suģestē un pārņem, gandrīz nohipnotizē skatītāju, un rezultāts ir brīnišķīgs. Ne vienmēr vajag steigties. Protams, ir kulminācijas, kurās viss uzsprāgst, bet nav visu laiku jāskrien un jābļauj.

Kad jau biji iestudējis Jura Karlsona baletus Karlsons lido… un Antonija#Silmači, atzinies, ka mieru nedod vēl kāda latviešu tēma.

Es uz Sprīdīti skatos. Domāju, ka pēc dažiem gadiem pie šīs tēmas atgriezīšos. Patlaban gribu dot iespēju Raimondam Martinovam iestudēt Džungļu grāmatu, un divi bērnu baleti blakus nav vajadzīgi. Man pašlaik interesantāk šķiet virzīt mūsu jaunos un meklēt, kas ievērības cienīgs ir tapis pasaulē. It kā vajadzētu plānot repertuāru četrus gadus uz priekšu, kā to ministrija prasa, un uzmetums, protams, man ir. Taču visu laiku parādās kaut kas jauns un interesants. Piemēram, Drakula. Kad Kšištofs Pastors man pavēstīja, ka viņš Austrālijā iestudēs Drakulu, uzreiz viņam teicu, ka pirmais stājos rindā! Drakula tika apbalvota kā gada labākā izrāde Austrālijā, un mēs to dabūjām tūlīt pēc tam. Ieraudzīju Slovēnijā Pēra Ginta pirmizrādi, ko iestudējis Edvards Klugs. Pēc gada šis balets jau tika iestudēts Rīgā. Mēs bijām pirmie, kas šo izrādi pārķēra, un tikai pēc tam to iestudēja Cīrihes operā, Vīnes operā un citur. Visu laiku cenšos būt lietas kursā, kur parādās kas jauns un interesants.

Vai jauno tehnoloģiju laikmetā ir vieglāk turēt roku uz pasaules pulsa un kaut ko nepalaist garām?

Baleta vadītāju un horeogrāfu kontaktēšanās loks ir tik plašs, ka informācija pienāk diezgan ātri. Nīderlandes Nacionālā baleta vadītājs Teds Brandsens katru gadu februārī rīko forumu Position Dance, kurā trīs dienas pulcējas baleta trupu vadītāji no visas pasaules, notiek semināri, tiek iztirzātas dažādas tēmas, bet galvenais ir savstarpējā iepazīšanās un viedokļu apmaiņa. Tur redzam arī jaunākās Amsterdamas izrādes.

Vai tagad, kad pasaule ir vaļā, ir vērts mācīties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā?

Ne velti mūsu balerīnas bieži uzvar starptautiskajos konkursos! Piemēram, konkursā Dienvidkorejā medaļas ieguvušas Jolanta Lubēja, Ieva Rācene un Jūlija Brauere. Taču korejiešus gan ir grūti vērtēt. Viņi visi dejo ļoti labi, bet ir vienādi, it kā būtu mācījušies no viena video vai būtu klonēti. Viņiem visiem ir arī vienādi kostīmi, un visi izskatās līdzīgi.

Kādu redzi tālāko mūsu baleta nākotni? Ko īpašu sagaidīsim tuvāko gadu afišā?

Meistardarbu – Frederika Eštona baletu Veltīgā uzmanība. Frederiks Eštons (1904–1988) ir visu laiku visizcilākais angļu horeogrāfs. Ar Veltīgo uzmanību mūsu balets 1922. gada 1. decembrī sāka savu vēsturi, un nu tas ir paredzēts mūsu nākamā gada repertuārā. Pats esmu dejojis Veltīgo uzmanību Oļega Vinogradova versijā. Frederiks Eštons savu iestudējumu Veltīgā uzmanība/La fille mal gardée veidoja 1960. gadā, un tagad tas ir ārkārtīgi populārs komiskais balets, kuru izrāda visos lielajos teātros: gan Parīzes operā, gan Londonas Koventgārdenā un citur. Tā ir tīrā klasika, viens no pasaules baleta vēstures stūrakmeņiem.

Raimonds Martinovs nākamā gada augustā iestudēs Džungļu grāmatu ar Kārļa Lāča mūziku. Tā ir jau gatava. Padomā ir arī balets Heda Gablere – brīnišķīga izrāde, kuru Norvēģijas Nacionālajam baletam iestudējusi Mārita Mouma Eune ar Nilsa Petera Molvēra mūziku. Ēriks Ešenvalds mums komponē baletu Meitene ar dažādkrāsu acīm, kas ir senā Ziemeļamerikas nezpersu cilts leģendā smelts kosmogonisks stāsts par zvaigžņu meitām plejādēm un uzdrīkstēšanos. Šo baletu iestudēs Milana Komarova. Konkrēti saplānot var divus gadus, tālāk kaut kas var arī mainīties.

Ko novēlēt mūsu baletam nākamajā simtgadē?

Klasika ir pamatu pamats. Es gribētu, lai mēs pēc iespējas vairāk dejotu Rietumu pasaules ikoniskos meistardarbus – Džona Kranko Oņeginu un Viljama Forsaita darbus. Protams, viena no svarīgākajām lietām ir pasaules pirmizrādes – jauniestudējumi, vēlams ar jaunu mūziku. Šajā jomā varam lepoties, jo, salīdzinot ar citiem teātriem, mums ir daudz jaunas mūzikas un lielformu pirmizrāžu. Pasaulē rodas daudz viencēlienu, bet ir grūti atrast kaut ko jaunu, oriģinālu lielajā formā.

Līdz ar ārprātu, kas notiek Ukrainā, diemžēl ir jādomā, kas notiks ar pasauli. Vai karš neatnāks arī līdz mums? Un kas notiks ar pasaules ekonomiku, vai tā neaizies recesijā? Kas notiks ar teātriem? Vai atkal būs līdzekļu optimizācija? Iepriekšējā finanšu krīzē mums par divdesmit procentiem samazināja algas, nācās iet bezalgas atvaļinājumos un praktiski bez budžeta veidojām vārgas pirmizrādes. Man ir bail, ka neatgriežamies pie kaut kā līdzīga un vēl sliktāka. Tikko man zvanīja kolēģe no Ņujorkas. Tur cilvēki baidās iet uz teātriem, apmeklētība ir zema. Tā ir kritusies arī Eiropā. Mēs ar pārdotajām biļetēm šeit esam kā oāzē.

 

GALĀ KONCERTS
Latvijas Nacionālajam baletam 100
LNO 1.XII plkst. 19
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja