Es jau biju stingri noteikusi, ka vairs nedziedāšu. Bet tā sanāca. Savam vīram Zigmaram Liepiņam nevarēju atteikt – saka Mirdza Zīvere, kura kopā ar komponista iemīļotākajiem dziedātājiem atgriežas uz skatuves, lai dziedātu Zigmara Liepiņa 60 gadu jubilejas koncertos Atgriešanās. Augustā tie notiks Liepājā, Jūrmalā, Valmierā un Jēkabpilī. «Ja jūtu, kā es varētu dziedāt, ja to caur sevi izlaižu un pati tam noticu, tad es piekrītu. Koncerts saucas Atgriešanās, bet man tā būs tikai iegriešanās. Uz kādu mazu brīdi,» piebilst Mirdza Zīvere.
Vai dziedāsi daudz? Arī kopā ar kādu no saviem kādreizējiem skatuves partneriem?
Tas ir Zigmara jubilejas koncerts. Viņam jau bijuši citi: vokāli simfoniskās mūzikas koncerts, Parīzes Dievmātes katedrāles iestudējums, rudenī vēl būs kino un teātra mūzikas koncerts. Šis būs populārās mūzikas koncerts, jo viņš sarakstījis daudz dziesmu. Te būs eliksīrs. Šī programma veidota kopā ar dziedātājiem, ar kuriem viņš sadarbojies, kuri viņam bijuši uzticīgi un kuriem viņš ir uzticīgs. Diezgan plašs spektrs, un es arī būšu viena no šī spektra sastāvdaļām.
Kā tevi šajā spektrā dzirdēsim?
Izvēloties no repertuāra, kas man ir bijis, liku lietā arī savu režisores un producentes pieredzi. Vai tas ir labi, ja tagad pateikšu, ko dziedāšu? Cilvēki atnāks, gaidīs pārsteigumu…
Kaut daļēji taču varētu ieskicēt?
Sapratu, ka tas, ar ko varētu parādīties, ir tautas dziesmas. Diez vai savā pašreizējā vecumā man vajadzētu dziedāt kādu seno disko dziesmiņu vai par nelaimīgu mīlestību. Nedomāju, ka tas būt piemēroti. Man ir svarīgi, lai tas, ko dziedu, būtu loģiski ¬– no manas mutes un manas esības. Lai es dziedot pati tam ticu. Joku un mīlas duetu laiks ir pagājis, bet tautas dziesmas ir mūžīgas. Tās var dziedāt gan jauns, gan vecāks cilvēks. Gan nobriedis, gan nenobriedis. Tā ir milzīga bagātība. Man uz skatuves ir iznācis diezgan daudz būt kopā ar tautas dziesmām.
Arī pati turi roku uz koncerta pulsa?
Pieskatīšu es, bet jebkuram pasākumam ir nepieciešams producents, kurš visu organizatoriski sakārto: mēģinājumus, aparatūru, katru sīkumu. To nevar apvienot, ja pats esi mākslinieks. Ja dziedu, tad man arī jājūtas kā māksliniecei: man jāzina, kur palikt, kur sagrimēties, kur ir mana vietiņa, kur varu nolikt kostīmu, cikos ir mēģinājums. Lai nav ar to jāpiebāž galva.
Kura ir tava mīļākā Zigmara dziesma?
Nu kā es varu nosaukt vienu dziesmu? Es nevaru. Varbūt Sakod zobus un tālāk ej! no izrādes Žanna D’Arka. Taču es nevaru pateikt, ka tikai šī. Man ļoti tuvas ir tautas dziesmas, īpaši Novij man, māmuliņa. Tās dziedāju tikai es. Toreiz tā bija: dziedāja tikai tas, kuram šī dziesma sacerēta. Tas, kurš pirmais nodzied dziesmu, to arī rada. Pirmais izpildījums ir ļoti svarīgs: vai nu tas iespiežas cilvēku apziņā vai paslīd garām.
Ko nozīmē būt iekšā dziesmas un koncerta tapšanā?
Pirms dažiem gadiem Zigmars pēkšņi izdomāja uzrakstīt man dziesmas, un bija jautājums, kurš rakstīs tekstu. Nu kurš? Kurš labāk zina par mani, ko es tajā brīdī gribētu dziedāt un paust no sevis? Vienmēr tad sanāk tāds trešais pa vidu. Es tad arī uzrakstīju tekstus. Es zinu no vokālās tehnikas viedokļa, kur kādu patskani ir ērtāk izdziedāt. Cik jocīgi, es šonedēļ braucu no lauku mājām, kur pēdējā laikā gatavojamies koncertiem, un mašīnā uzliku šo veco disku. Tās tēmas ir aktuālas arī šodien, un man bija tāds iekšējs prieks. Savukārt no koncerta veidošanas viedokļa: kuram režisoram varētu mūs uzticēt – gan Zigmaru, gan mani, gan citus dziedoņus? Es nezinu, vai Zigmars kādam pakļautos: tev jāstāv un jārunā tieši tā un ne citādi. Tā nav, ka mēs būtu ļoti noliedzoši un kaprīzi, bet ir jābūt ļoti pietuvinātam un zinošam cilvēkam, kurš pazīst mūs līdz kaulam. Runa ir par jūtību.
Jubilejas koncerti ir traki bīstama štelle: var iznākt pompozi, smagnēji svinīgi, māksloti sirsnīgi, pārmērīgi pārblīvēti un gari…
Koncertā būs divas daļas. Brīvdabā arī jādomā, ko cilvēks darīs starpbrīdī. Dzintaru koncertzālē nav problēmu: tur ir kur pastaigāties, var pat iziet ārā pie jūras. Cita lieta, ka, atsākot otro daļu, atkal jāpaņem uzmanība un jārada emocija par jaunu. Vienā daļā ir vieglāk radīt koncerta dramaturģiju, sasniegt kulmināciju, taču Zigmara daiļrades izlasi vienā daļā nevarētu satilpināt.
Priekšā ir intensīvs koncertceļojums: Liepāja–Jūrmala–Valmiera–Jēkabpils. Kur smelies enerģiju?
Te jārunā par dzīvesveidu. Tā nemaz nav, ka es kūsātu enerģijā un tā man plūstu pār malām. Es labprāt mierīgi pasēžu. Man patīk miers, patīk lasīt grāmatas. Agrāk to nemaz nevarēja atļauties, bet tagad esmu mierīgāka. Man nepatīk vakaros skriet pa tusiņiem, mani vairāk velk uz meditatīvo pusi.
Ko tu lasi?
Tagad lasu Vēstuli māsai, tas ir tāds pusdetektīvs. Sajūsmināja Pītera Meila romāns Gads Provansā par diviem angļiem, kuri nopirkuši 200 gadu vecu māju Provansā. Tas ir brīnišķīgs vēstījums par kultūru pretstatu, par franču attieksmi pret angļiem, un otrādi, gan caur virtuvi, gan attieksmi pret dzīvi. Viņi nopērk mājiņu, un viņiem liekas, ka tur allaž spīdēs saule, bet tur uznāk arī dabas stihijas, un dažkārt vienkārši jāizdzīvo. Un jāmāk pielāgoties: pirmkārt, jāzina franču valoda, lai vispār tur varētu dzīvot.
Vai tiesa, ka tu pat vasaras karstumā neiemalko glāzi alus? Esi pilnīga atturībniece?
Jā, alkoholu vairs nelietoju pilnīgi nemaz. Vienā brīdī tā sapratu un izlēmu, ka vairs negribu. Mani arī kaitina vienas glāzes sindroms – tad liekas, ka varbūt vajadzētu vairāk. Bohēmiski dzīvojusi neesmu nekad, vienkārši veselība neļautu. Pīpēju arī kaut kad sen, kad strādāju filharmonijā un mēs ar veco Modo veselu mēnesi koncertējām Ungārijā. Tur varēja nopirkt smalkas cigaretes, kā Pall Mall, bet pie mums bija tikai Elita un Rīga, kuru smaka man riebās. Uzpīpēju, un man pat iepatikās, arī žurnālu reklāmās šiki un vilinoši izskatījās dāmas ar cigaretēm. Kad atgriezos, tas izbeidzās, jo importa cigaretes varēja dabūt tikai no spekulantiem. Esmu ļoti pragmatisks un mierīgs cilvēks, neesmu gatava uz nenormālām dullībām.
Taču mana reakcija ir pietiekami ātra. To jūtu, stūrējot automašīnu. Arī tad, ja Parīzes Dievmātes katedrāles izrādē, kuru producēju pavasarī, notiek kaut kas tāds, uz ko momentā jāreaģē, es gari nedomāju un ātri, ātri rīkojos. Tomēr ikdienā necenšos bangot.
Tavas notievēšanas recepte ir producentes un režisores stress?
Es nezinu. Neesmu no tiem, kas pēc sešiem neēd. Protams, es domāju, ko ēdu. Taču, ja kādreiz gribas kādu saldumu, sev neliedzu.
Vai speķa gabaliņu?
Speķi – jā! Šad un tad pēkšņi vakarā skaidri saprotu, ka gribu gaļas šķēlīti ar ķiplociņu. Ideāli! Tad kāpēc sevi lauzt un mocīt?
Kas bija vispirms – Zigmara Liepiņa dziesmas vai jūsu mīlestība?
Kad sāku dziedāt Suvenīrā, dziesmas man rakstīja Gunārs Freidenfelds. Pēc četru kolektīvu (tostarp Modo, Tip Top, Suvenīrs) kopkoncertiem Sporta pilī, kas tagad nojaukta, mani uzaicināja piebiedroties filharmonijas māksliniekiem Modo, kur reizē nāca sadarbība ar Raimondu Paulu un Zigmaru Liepiņu. Pauls bija Modo vadītājs, Zigmars spēlēja sintezatoru. Taču tad mēs abi vēl galīgi nebijām kopā. Bijām dažādās dzīvēs.
Oficiāli ģimene esam 32 gadus. Es domāju, ka mēs viens otru papildinām. Man ir svarīgi, ka man ir Zigmars, un arī viņam ir svarīgi, ka es viņam esmu. «Mūzas, zvaigznes» mums šķiet pārāk skaļi vārdi. Mēs arī pastrīdamies, bet traukus neplēšam, tāpēc ir trauku mašīna. Virtuve mums ir ļoti mehanizēta. Zigmaram ir pat mašīna sīpolu smalcināšanai, bet es to nelietoju. Man šķiet vieglāk sakapāt ar nazi. Virtuves tehnika pēc lietošanas ir jātīra. Un kurš tīra?
Kas bijis visspilgtākais jūsu radošajā sadarbībā?
Zigmara daiļrade man ļoti patikusi vienmēr – viņa pieeja, tas, kā viņš domā un cik ir aktuāls mūzikā. Viņš ir neremdināms meklētājs un droši vien arī tagad pārsteigs klausītājus un netradicionāli spēlēs. Esam viļņojušies un aizrāvušies katrā viņa darbā. Protams, īpaši ir lielie darbi: rokopera Lāčplēsis, lai gan toreiz, 1988. gada augustā, man dzima dēls un es pat netiku uz pirmizrādi. Izrādes desmit gadu jubilejas koncertuzvedumā gan dziedāju. Protams, melodrāma Parīzes Dievmātes katedrāle un filma Vajadzīga soliste. Es nesaprotu, kāpēc viņam vienmēr nācies ļoti cīnīties, lai viņa darbus atskaņotu un lai pievērstu uzmanību viņa radošajam darbam. Tas nav bijis tik vienkārši kā citiem. Es nesaprotu, kāpēc tā ir.
Tev pašai bija viegli?
Man šķiet, ka es tā gāju, tā plūdu pa straumi un vienmēr biju īstajā brīdī. Man tā nav bijis jācīnās kā amerikāņu aktieriem – kāda zvērīga cīņa, lai sev pievērstu uzmanību. Uz pazemojuma robežas! Es jūtu, ka tagadējai jaunajai paaudzei, īpaši mūzikā, nākas šos paņēmienus izmantot arvien vairāk. Caur skandāliem, caur izģērbšanos, caur šoviem un citām blakus lietām, lai tevi vispār pamana. Man tā nav bijis sevi jālauž. Tomēr mums kopā ar Zigmaru bijis daudz jācīnās par sevi un par savu mūziku. Lai tevi nenospiestu, lai tu nepazustu.
Tas bija briesmīgi?
Reiz izmisuma brīdī gāju pie toreizējā kultūras ministra Kaupuža uz pieņemšanu, lai taču atstājas no Zigmara, ka nekā tik ārprātīga viņa dziesmā nav. Nepatikšanas bija par Latvijas vārda pieminēšanu dziesmā Vēl ir laiks. Tajā dziedājām: «Latvijā, Latvijā, Latvijā, rudens tāls vasarai pieskāries.» Par šo vien ministrs teica, ka Zigmars nedabūšot pat šindera darbu. Tādos brīžos svarīgi, vai ir spēks tam pretī stāvēt. Kaut kā taču jāiet pa dzīvi uz priekšu. Vai nu izturi un cīnies, vai arī ej strādāt par kaut ko citu. Šādas cīņas bija jāizcīna diezgan daudzas. Ir bijušas cīņas arī pēc tam: kaut kādas nenovīdības, riebeklības. Kaut kādā mērā tas arī ļoti norūda. Tu dabū spēku, spārnus, kļūsti neatkarīgs un vari darīt jebko. Ja viss būtu pārāk pūkains un dūnains, tad arī nezinām, kā viss izvērstos.
Tomēr nezaudēji ticību cilvēkiem?
Nē, bet es esmu uzmanīga. Nevaru kuram katram atklāties. Iespējams, tā ir arī horoskopa iezīme: jaunavas ir apdomīgas.
Esi pedantiska?
Man ir prasība pēc kārtības, bet ne sterilitātes līmenī. Man patīk, ka viss ir savās vietās. Tas mani harmonizē un rada vidi, kurā varu brīvi justies.
Saņemties atkal dziedāt – vai tas prasīja piepūli?
Esmu dziedājusi šad tad draugu lokā, dzimšanas un vārda dienās. Tad uzsprāgst emocijas un pēkšņi rodas vajadzība visiem uzdziedāt kopā. Tagad es dziedu samērā regulāri. Braucu mašīnā un dziedu. Jūtu, ka viss kārtībā. Varbūt kādu dziedājumu nāksies transponēt par toni zemāk. Nav vairs nepieciešamības tik augstu dziedāt un kādam pierādīt, ka tu to vari. Lai gan popmūzikā tas rada spriedzi, tad tu paņem tā krampīgi. Ja tu tikai dūdo, iznāk šlāgeris.
Šlāgeri tev nepatīk?
Man riebjas, ja tos dzied bez dvēseles, bez dzirksteles acīs. Jebkuru dziesmu var uztaisīt par konfekti. Kāpēc Ornaments to varēja tik dzīvi, ar švunku? Tagad daudzi šlāgermūzikas izpildītāji ir tādi pašapmierināti, statiski, neieinteresēti tajā, ko dzied. Viņš dzied par zudušo mīlu, bet viņa sejā nolasu, ka šis cilvēks domā par zupu, ko ēdīs. Viņiem darba pietiek, jo cilvēkiem patīk vienkāršās melodijas, un tāds dziedātājs uzreiz jūtas kā zvaigzne. Viss ir jādara pamatīgi, un es brīnos, kā šī vienaldzīgā dziedāšana patīk tik daudziem cilvēkiem. Viņš dzied: tu mani pameti, es ciešu… Taču es neticu viņam nevienā brīdī, jo nekur nav attieksmes. Ja dziedi fonā vai kāzās, tev ir cits uzdevums, bet te ir skatuve!
Jubilejas koncertu saturs top turpat, kur savulaik lauku pirtiņā Zigmaram radās Parīzes Dievmātes katedrāle?
Nē, tagad esam drusku tuvāk Rīgai nekā toreiz Pitragā un mēs pat redzam no saviem logiem jūru. Šo vietu aiz Rojas mums vienos Jāņos parādīja aktieris Andris Bērziņš. Bijām izbraukājuši Vidzemes jūrmalu, bet tur negūla sirds. Bet kā uzkāpām dažus soļus šai zemei, tā – nodžinkstēja. Dzīvojam tur jau 12 gadu. Uzbūvējām māju, jo tur bija tikai seni pamati. Mums tur ir tikai zāliens un puķes. Šogad Zigmaram radusies milzīga aizrautība kastītēs pie loga audzēt tomātus un garšaugus: kinzu, baziliku. Ir ļoti labi rezultāti: tomātiem jau ir mazi aizmetnīši, zaļi bumbulīši. Zigmars kinzu ēd visur, man gan tā īpaši neiet pie sirds. Tā ģimenē mēdz būt: kādam garšo, kādam ne.
Un ko tu tur sadari? Peldi jūrā vienā gabalā?
Šovasar vēl neesmu bijusi jūrā, taču peldos, kad vien vēlos. Kad izdomājām, ka mums mājās vajag baseinu, būvnieki brīnījās: kam jums pie jūras baseins vajadzīgs? Ja tā padomā, tu tikai divus mēnešus vari peldēties jūrā. Ja tev ir zem jumta tāds neliels 4 x 6 metru laukumiņš ar pretstraumi, tu vari tā nopeldēties, līdz pārgurumam. Iespied tikai pogu un tik peldi! Tomēr tagad jāstrādā: koncerti nāk virsū, jāgatavojas. Nevar sapulcināt cilvēkus, iznākt uz skatuves un gaidīt, ka tev tāpat aplaudēs.
Kādas atziņas guvi savā režisores un producentes darbā?
Es divas reizes režisēju Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētkus, vienu reizi taisīju arī lielos. Taču gan no sabiedrības, gan rīkotāju puses arvien pieaug prasība pēc šova, bet tam naudas ar katru reizi ir arvien mazāk. Nu cik vari izmantot Mežaparka estrādē lakatiņus, grāmatiņas, strēmelītes? To var vienreiz. Man ir arī dusmas, kāpēc par tehniku jāmaksā tik ārkārtīgi daudz, bet par cilvēku darbu pietiek, ja samaksā simt latu? Bet vislielākā problēma ir tā, ka gaida, lai būtu šovs.
Tu arī gaidi?
Nē, taču es apzinos, ka cilvēki gaida, lai kaut kas notiktu blakus dziedāšanai, citādi nebūs interesanti. Un kam tad režisors vajadzīgs? Ojāra Vācieša projekcija ūdens ekrānā Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētkos – tas bija pārliecinoši, skaisti, emocionāli. Taču tas viss maksā naudu. Lūk, izeja: sapulcējamies dienas laikā, skaisti kopā daudzi cilvēki padziedam, jūtamies gandarīti, un nekāda šova!
Mani tagad saista izrādes, lielās formas. Agrāk taisīju daudz dažādu svētku, masu pasākumus, tomēr arī tā ir atkārtošanās. Gribas īstu emociju, kārtīgu pārdzīvojumu. Arī vienu notikumu var izveidot brīnišķīgi, taču gribas augt, un iespējas pasaulē ir. Viss atduras naudā. Latvijā nav tikai ideju trūkums. Lai atšķirtos no iepriekšējā, ir jāmeklē, kas notiek pasaulē, jāpārsteidz cilvēki. Tagad visur naudas līdzekļi tiek ierobežoti, un tad paliek viens un tas pats. Tad man nav interesanti.
Vēl nesen zvanīja no Maskavas un aicināja uz pārraidēm, bet mani tas neinteresē. Man krīt uz nerviem, kā vecās popmūzikas zvaigznes grozās televīzijā un kaut ko tur mēģina reanimēt.
Uz festivālu Jaunais vilnis ej?
Vienu reizi biju uz Jauno vilni un uzreiz to nožēloju. Tomēr es tam sekoju, vēroju televīzijā. Noteikti skatīšos arī šovasar. Mani interesē arī olimpisko spēļu atklāšanas un noslēgšanas ceremonijas. Bieži vien ar Zigmaru kaut kur aizbraucam, lai noskatītos kaut ko lielu un skaistu. Operuzvedumus Bregencas festivālā, koncertus.
Vai jaunajiem dziedātājiem Latvijā jādzied angliski?
Man vienmēr šķiet, ka, dzīvojot Latvijā, jādzied latviski. Tās ir muļķības, ka latviešu valoda melodijās neskan. Ja dzied pareizos vārdus, viss skan. Ja brauktu uz citu zemi, tad gan jādzied angliski. Patriotisms Latvijā atgriežas – sevišķi caur mūsu vietējo produkciju: modē, ēdienā. Lielā mērā tas ir atkarīgs no jums, kā jūs, žurnālisti, rakstāt par to: vai tikai svešzemju spīgulītis ir tas labais, foršais. Manā ģimenē nekad neesam dižojušies, taču vienmēr esam bijuši ļoti lepni un ļoti latviski. Mani aizkustina un saviļņo šie mazie uzņēmumi, kas rodas ar maziem budžetiņiem, bet tas ir tik interesanti, tik sirsnīgi un tik ļoti latviski. Tajā ir mūsu spēks. Un mūsu laukos. Katram vajadzētu kaut ko savu tur sākt.