Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Pirmdiena, 6. februāris
Dace, Dārta, Dora

Pacelt galvu no puraviem. Intervija ar režisoru Valteru Sīli

"Skatītājiem ir iespēja padomāt – ha, kurš tēls tad es esmu šajā kompānijā?" – režisors Valters Sīlis kopā ar četrpadsmit aktrisēm pārbauda inscenētāja prasmes uz Nacionālā teātra lielās skatuves

Jaunas sievietes likteni izšķirs 12 zvērināto – sieviešu – lēmums, ir vai nav patiesība tas, ko viņa apgalvo, proti, ir vai nav viņa stāvoklī. Ja viņa gaida bērnu, viņu nedrīkst pakārt, ja ne, karātavas viņu jau gaida, jo tāds ir tiesas lēmums. Kā liecina nāvessoda piesaukšana, lugas darbība nenotiek XXI gadsimtā, kaut arī luga sarakstīta 2020. gadā, bet gan XVIII gadsimta vidū Anglijas austrumos. Tomēr britu dramaturģes piedāvātie jautājumi pilnā mērā attiecas uz mums un uz šodienu. Vai mēs spējam vienoties par kopīgu lēmumu svarīgos jautājumos? Vai mēs spējam uzņemties atbildību par savu viedokli? Vai mīlestība ir attaisnojums vardarbībai? Kas tad ir patiesi cilvēcīga rīcība?

12. janvārī pirmizrādi piedzīvoja populārās britu dramaturģes un scenāristes Lūsijas Kirkvudas drāmai Debesjums Valtera Sīļa režijā, kas uz skatuves pulcēs teju visu Nacionālā teātra sieviešu ansambli.

Tiekamies jaunā gada sākumā. Vai tev ir raksturīgi sakārtot atvilktnes tiešā un pārnestā nozīmē? Vai tu vispār dzīvo šādā laika ritumā?

Mazliet dzīvoju. Ir jāapskatās, kas ir izdarīts. Var skatīties sezonas ietvarā, bet dažreiz izrādes ir jātaisa arī vasarā. Apdomāju, kas ir izdarīts šajā gadā un ko gribas darīt tālāk. Kuras vēlmes ir piepildītas, un ar kādiem panākumiem, un kuras – ne. Tas process ir diezgan laikietilpīgs. Dažreiz panākumi ir savīti kopā ar nākotnes neziņu. Citreiz atkal kāda kļūda ļauj tev kaut ko saprast. 

Sevis izvērtēšana ir intīms process, bet varbūt ir kādi secinājumi, ar kuriem vari padalīties?

Pagājušā gada sākumā personīgi varēja izjust, ka tavs darbs nav vajadzīgs. Ne jau es vienīgais tā jutos. Gada laikā tomēr sapratu, ka teātra māksla cilvēkiem ir vajadzīga un es gribu atgriezties šajā zonā. Šajā politiskajā situācijā ir jāsaprot, ko tu vari izdarīt un kur dot savu artavu. Kaut nelielu, bet spert solīti. Dažiem atbildes varbūt bija skaidras uzreiz, bet man tas prasīja laiku. Laiks deva arī iespēju saprast, kā es varu palīdzēt šajā situācijā.

Kādas tēmas šobrīd tver tavs mākslinieka radars? Kas tevi interesē un nodarbina?

Laiks rādīs, kas notiks. Ir svarīgi apzināties, ka teātra režijā var izdarīt ļoti daudz. Mans medijs ir teātra medijs, tajā vēlos strādāt un izmantot iespējas, ko tas piedāvā. Pēc iespējas sarežģīti skatīties uz laika uzdotajiem jautājumiem, palīdzēt cilvēkiem, cik vien iespējams, izstāstīt viņu stāstus. Tas ir režisora darbs – palīdzēt izstāstīt kāda cita stāstu. Ir dažas idejas, bet, kā tās vēl mainīsies, nav zināms. Man bija atsūtīts viens darbs, kuru bija veidojuši vairāki ukraiņu dramaturgi. Domājot, kad tas tiks iestudēts, šķita, ka situācija jau ir cita. Luga bija uzrakstīta aprīlī. Sākām to apspriest augustā. Agrāk darbs, kurš bija tapis tajā pašā gadā, bija emocionāli ļoti iedarbīgs. Bija jocīgi apzināties, cik strauji laiks mainās. Vienīgā cerība, ka kādā brīdī tas mainīsies uz labu.

Britu dramaturģes Lūsijas Kirkvudas luga Debesjums ir izturējusi tavus kritērijus strauji mainīgajā laikā. Ar ko luga tevi ieinteresēja?

Lēmumi par šāda mēroga darbu tiek pieņemti agrāk. Arī par šīs lugas iestudēšanu teātris bija izlēmis jau pirms kāda laika. Šīs lugas tēma ir – kas ir cilvēcība un cik tā ir sarežģīta, un cik sarežģīti ir būt cilvēkam un cilvēcīgam arī briesmīgās situācijās. Debesjums nedod vienkāršas atbildes. Jaunas lugas, kas arī amatnieciskā ziņā ir uzrakstītas augstā līmenī, neatrodas bieži. Tas ir liels mērogs. Arī citas Kirkvudas lugas ir ļoti aizraujošas. Tieši šajā lugā ir teatrāls liels notikums, kuru gribas radīt. Tas ir arī ļoti liels izaicinājums, jo uz skatuves visu izrādes laiku ir 14 cilvēku. Parasti tā notiek labi ja piecas minūtes. Ir jādomā, kā sataisīt šo lielo epizodi. Šajā gadījumā lielas epizodes ir 60–70 procentu no visas lugas.

Tāds uzdevums tev ir pirmoreiz?

Jā. Tas ir profesionāls izaicinājums – atklāt, kā veidojas attiecību mezglojums, kad kuram dot vietu, telpu, uzmanību.

Tev kā režisoram, kurš pagājušajā vasarā ir saņēmis Eduarda Smiļģa balvu, tam vajadzētu izdoties.

Jā, vajag sevi attaisnot. Man ir teikuši – tas ir forši un tas, bet mizanscēnas nav tava stiprā lieta. Es to esmu par sevi dzirdējis (smejas).

Mums vajadzētu vienoties, cik tālu atklāsim lugas notikumus. Gribas saglabāt skatītājiem pirmatklāsmes prieku, lai gan intervija līdz ar to sanāks visai abstrakta. Kādas ir tavas domas?

Intrigu negribētos atklāt. Ir ļoti skaisti, ka ir lugas, kuru beigas ir pārsteidzošas, un tu gaidi, kāds būs atrisinājums. Dažreiz ir lugas, kuras mēs jau visi zinām un kurās lieto vecas formulas – kas tagad notiks ar to māju, kuru visi pametīs (smejas). Šajā lugā intriga tomēr ir ļoti svarīga.

Luga ir trilleris. Tā ir rakstīta par XVIII gadsimtu. Ir arī teikumi, kas liekas dīvaini. Kad papēti, atklāj, ka aiz tā ir interesants vēsturisks fakts. Katrs vārds ir balstīts ļoti pamatīgā izpētē – kāda bija tā laika dzīve, kāda bija ikdiena. Pat sīkumiņi, mazi vārdiņi – kaut vai par to, kā mazgāt veļu. Tas parādās no pāris vārdiem, un tā ir ikdiena, ar ko šīs varones dzīvo. No ikdienas viņas ir izrautas šajā notikumā.

Vai tu pētīji konkrētus materiālus par XVIII gadsimtu?

Autore brīžiem uzdeva mīklas – ko tajā laikā nozīmē vecmātes darbs? Kāda ir tā laika attieksme pret vecmātēm? Šīs sievietes dzīvo industriālās revolūcijas sākumā, kas ar apziņu, ka viņas ir racionālas būtnes, iespējams, ir pat daudz nehumānāks nekā iepriekšējais gadsimts. Dzīvs cilvēks kļūst tikai par izmantojamu objektu. Tas nav tikai attiecībā uz sievietēm. Bija nepieciešams radīt veselu nabadzīgu cilvēku šķiru, kas iepriekš varēja iztikt no savas zemes. To atdeva muižniekiem. Cilvēki bija spiesti pārcelties uz pilsētām, jo vajadzēja darbaspēku. Agrāk bija pilis, bet tur bija tikpat riebīgi un auksti kā mazmājiņā, un pils bija funkcionāla, lai aizstāvētu visu ciemu. Un tad pēkšņi ir šī bagāto cilvēku šķira, kas, lai noturētos virs ūdens, palīdz nabagajiem. Viņu pašu ogļraktuves ir tās, kas šos nabagos nodarbina un pietiekami nemaksā. Tas viss rodas aptuveni šajā laikmetā. Ideja, ka cilvēki jāsūta uz kolonijām. Viņus pakar vai nu par milzīgiem noziegumiem, vai par jēriņa zagšanu. No tā – vienaldzība pret likumu. Laikmeta noskaņā daudzas lietas aptvērām un secinājām, kas ir mainījies. Patiesībā arī daudzas feminisma idejas XVIII gadsimtā jau ir formulētas ar tiem vārdiem, kurus lietoja XX gadsimtā. Tās noformulēja atsevišķi dāmu klubi. Daudzas no šīm lietām nonāca arī pie vienkāršākiem cilvēkiem. Tikpat daudzas – arī nenonāca. Arī mēs dzīvojam ļoti racionālā laikā, bet māņticība ir visapkārt. Tas bija ļoti interesants process, ka ik vārds bija jautājuma zīme. Radās versijas, kāpēc tā, un tad es devos pētīt, kas tas ir. Tas bija ļoti aizraujoši.

Dramaturģe lugas remarkā norāda, ka zvērināto sieviešu sastāvam ir jāatbilst tās valsts situācijai, kurā luga tiks spēlēta. Kā meklēji šo divdabību – XVIII gadsimts ar šodienas sajūtu?

Būdama dramaturģe ar ļoti progresīviem uzskatiem, Kirkvuda lugu tomēr nav veidojusi kā savas politiskās pārliecības izpausmi. Viņa lugā vēlējusies ieraudzīt arī savas pārliecības problēmas. Kaut vai izteikums "tici visām sievietēm" ir tikpat aizvainojošs kā visi citi aizvainojumi. Cilvēks ir spējīgs uz ļoti labiem darbiem un arī – uz ļoti šausmīgiem.

Gan vīrietis, gan sieviete.

Jā, gan vīrietis, gan sieviete. Kāpēc dramaturģe ir uzsvērusi, ka notiekošajam ir jāatgādina mūsdienas? Šis darbs neliek justies ērti nevienai politiskajai pārliecībai un konfrontē cilvēkus ar ļoti tradicionālām vērtībām. Paskatieties, vai tas nenāk no XVIII gadsimta sliktākajiem ieradumiem. Humānisms it kā ir vispārpieņemts, bet ne vienmēr mēs zinām pareizās atbildes. Mūsdienās katrs grib noturēties pie varas. Tas rada sajūtu, ka otrs ir briesmonis. Vajadzētu paskatīties, kāda ir mana kā cilvēka loma sabiedrībā, ko es varu pildīt un ko es varu uzticēt otram. Tā es lasīju šo lugu.

Vai tu ieliec kādus citus akcentus nekā dramaturģe?

Es parasti nekonfliktēju ar lugu. Lai iestudētu lugu, tai ir jāvelta liels laiks, un kalpot lugai, kas man liekas aizdomīga, ir mokoši. Man patīk, kā Kirkvuda skatās uz lietām. Tā ir arī teātra būtība – sanākt kopā un uzdot neērtus jautājumus. Es pats šādu darbu neradītu.

Vai, tavuprāt, kaut uz vienu lugas sarežģīto jautājumu jebkad ir iespējama atbilde?

Nevar iedomāties, ka tev būs gatavas atbildes. Šajā lugā ir vairākas ļoti personīgas un iekšēji sāpīgas tēmas, un tad ir politiskā daļa. Teātris vienmēr ir tēze – antitēze, un skatītājs ir sintēze. Labā dramaturģijā galvenajam varonim nav visa taisnība. Viņam ir liela daļa, bet antitēze iedod to, kas paliek kā mūsu, skatītāju, jautājums.

Kas, tavuprāt, ir Kirkvudas lugas galvenais konflikts? Kas ar ko saduras?

Tiesa, taisnīgums un žēlsirdība. Taisnīgums un žēlsirdība.

Kāpēc, tavuprāt, Kirkvuda notikumiem liek risināties uz gaidāmās Haleja komētas parādīšanās fona? Ko tas nosaka lugas un tavas izrādes intonācijā?

Mums arī Zemgale ir plakana, plakana, un viss skaistums debesīs. Safolka arī ir plakana, un viss skaistums ir debesīs. Mums tikai netiek dots laiks tajās pavērties. Komēta ir brīnums, kas tavā dzīvē notiks labi ja vienreiz. Likt uz mirkli pacelt galvu uz augšu – tā ir Haleja komētas nozīme lugā. Savā ziņā – komēta ir arī šis notikums. Dažās epizodēs sievietes aizplūst pavisam citās tēmās, par kurām viņām parasti nedod iespēju runāt, sakot – tās nav jūsu tēmas. Lasīju vienas XVII gadsimta augstāko aprindu sievietes piezīmes, ka viņai ir jāiet pie dāmām un jāspriež, kurš ar kuru precēsies. Kad viņa pieiet tuvāk vīriešiem, viņi runā par dzeju. Viņa raksta vēstulē – es par dzeju nevarētu runāt, man jārunā, kurš ar kuru precēsies. Dažām sievietēm šī situācija ir ļoti personīga – tāpat kā teātris – iespēja izkāpt no ikdienas situācijas. Skatītājiem ir iespēja padomāt – ha, kurš tēls tad es esmu šajā kompānijā?

Berlīnē pirms pāris gadiem redzēju izstādi par pastaigas motīvu romantisma mākslā. Tajā lieliski varēja notvert feminisma rašanās impulsus. Vīrieši gleznās devās garās, izzinošās pastaigās vienatnē ar spieķi un piezīmju bloknotu pauniņā, domāja, skuma, vēroja klintīs mēnesi, pierakstīja vērojumus, savukārt sievietēm, kuras bija apķērušās cita citai ap vidu, vienīgā pastaiga bija atļauta bariņā pa pagalmu gar ziedošām puķu dobēm kopā ar vistām. Tik personīgi sajutu, ka ne tikai nepārejošais smagais, fiziskais darbs, kam liela nozīme atvēlēta arī Kirkvudas lugā, bet arī liegtās "pastaigas" sevis un pasaules izziņas telpā radīja spītīgu sacelšanos. Visa māksla un zinātne piederēja vīriešiem.

Tieši tā. Enna lugā ir tieši šāda sieviete – ļoti progresīvs cilvēks, ir bijusi Londonā. Viņa satiek dzejnieku, nolemj doties uz laukiem un nokļūst Safolkā. Pārējās sievietes šajā laikmetā rūpējās par bērniem, kamēr vīri varēja lietot opiju un staigāt apkārt. Tās ir situācijas, kas, cerams, uzlabojas. Tas ir jautājums par vienošanos. Ir cilvēki, kuri pienākumus dala līdzīgā veidā, ir tādi, kuri to nedara. Ir arī situācijas, kurās pienākumi loģiski ir dzimuma robežās. Tādi ir uzdevumi. Visbiežāk visšaušalīgākās lietas veikuši vishumānāko ideju pamatlicēji.

Vai, iestudējot sievietes sarakstītu lugu, kurā liela nozīme ir sieviešu māsībai, ķermeniskumam, sieviešu intuitīvajām zināšanām, kopā ar četrpadsmit aktrisēm, tu vairāk nekā citkārt vaicāji aktrišu domas? Vai nāci ar savu skaidru redzējumu?

Jā, es teicu – es zinu, kā ir dzemdēt, un nestāsti, kā tev sāp! (Pārspīlēti tēlo valdonīgu režisoru.) Tā gluži tas nebija. Tas bija kopīgs radošs darbs. Gribēju īstenot to, kas man patika autores darbā. Taču par to, kādas ir konkrētās sajūtas, protams, bija saruna. Es dažreiz arī pateicu kaut ko patiešām muļķīgu. Bija privātas lietas, par kurām es nesapratu, ko Kirkvuda ir domājusi. Jā, ir lietas, ko vīrieši ikdienā neuzzina, bet šajā izrādē uzzina (smejas).

Kāds, tavuprāt, ir Kirkvudas vēstījums lugas beigās? Ir 2061. gads, atkal pāri laižas Haleja komēta, bet visas sievietes joprojām ir ieķepušas nospiedošā sadzīvē. Ko nu katra, Sāra mazgā tualeti, bet Mērija "kapā puravus un drudžaini skatās video par zīdaiņiem".

Un tomēr paskatās uz komētu. Atsaukšos uz Kirkvudas teikto, ka bijis pētījums par kovidlaiku, kad vīrieši jutušies tā, it kā viņi ļoti palīdzētu bērniem mācībās. Fakti tomēr pierādīja, ka sievietes tam ir veltījušas daudz lielāku laika daļu, lai gan viņām ir darba pienākumi arī ārpus mājas. Ik pa laikam atklājas, ka darbu dalījums nav godīgs. Protams, nav arī tik traki. Arī vīriešiem lugā ir sava ikdiena. Viņi nav karaļi. Viņi tikpat cieš no sistēmas un ir arī savā ikdienā iesprūduši. Lugā vienkārši fokuss ir uz sievietēm. Arī vīriešiem šajā sociālajā grupā ir gana daudz pienākumu.

Vai tavam iestudējumam būs konkrēts žanrs?

Luga nav ideju drāma. Uz daudziem jautājumiem – kāda ir motivācija – viena no pirmajām atbildēm bija – ķermenis. Šī luga ir ļoti fiziska, ķermenī balstīta, cik mēs katrs esam dažādi. Tajā pašā laikā luga ir arī darbs par sabiedrību tur, ārā, par idejām, kas sastopas šeit, vienā telpā. Tas ir lielāks lugas risinājums. Es spēlējos ar to, ka telpu var veidot piesātināti reālistisku, bet tajā pašā laikā – radīt telpu spēlei, kurā ne viss ir reālistiski skaidrojams. Tas tomēr ir spēles teātris. Tas prasa gana daudz artistiskuma. Arī lugas varoņu runasveids pieprasa noteiktu daļu artistiskuma.

Britu presē Kirkvudas luga nodēvēta par "feministisku tiesu drāmu". Var tā teikt?

Ja gribas. Var visādi. Tā noteikti ir feministiska luga.

Dramaturģe Lūsija Kirkvuda kādā intervijā teikusi, ka viņai nepatīk "iemidzinošs sentimentālisms". Šādā ziņā esat domubiedri mākslā?

Jā. Tieši tā, pateikt – ha, re, kā! Ja man ir kāda konkrēta politiskā pārliecība, es nevaru par to uztaisīt izrādi. Tad labāk iet uz piketu. Dažreiz mana pārliecība ir fonā. Teātra būtība ir uzdot ļoti nepieklājīgus jautājumus. Tu izaicini savus priekšstatus par to, kas ir labs un ļauns. Tā ir jau kopš seniem laikiem.

Kā turpinās tava sadarbība ar nevalstiskajiem teātriem?

Pavisam nesen Dirty Deal Teatro pabeidzām darbu Drama Queen. Tās pamatā ir ļoti personīgs ukrainietes Sofijas Meļņikovas stāsts. Tā bija iespēja no viņas stāstītā daudz personīgāk iepazīt šo gadu un stāstīt nebūt ne ļoti pareizu stāstu. Ne jau nepareizu, bet ļoti individuālu. Viņas piedzīvojums ir gana interesants. Sofija nav piedzīvojusi tikai to, kas ir noticis ar visiem. Viņas pieredzes daļa stāstu padara unikālu. Tas bija ļoti jēgpilns darbs, arī laikietilpīgs. Tā man bija ļoti vajadzīga pieredze, cerams, arī skatītājiem. Tālāk Dirty Deal Teatro man ir vēl viens darbs. Un vēl viena "tiesu drāma" Nacionālajā teātrī. Tikai šoreiz zvērināto lomas ieņems skatītāji. Plānots vēl viens darbs, cerams, politiskie apstākļi ļaus to īstenot.

Vai tavā sadarbībā ar Nacionālo teātri kaut kas ir mainījies, kopš par tā māksliniecisko vadītāju ir kļuvis režisors Elmārs Seņkovs?

Protams, Elmārs no šejienes nekur nebija pazudis. Viņš pakāpās malā, bet turpināja šeit arī iestudēt izrādes. Šie gadi pusrežīmā prasīja ļoti daudz spēka. Lai gan Elmārs ir diezgan iekšā Nacionālajā teātrī, tas tomēr ir zināms skats no malas. Tas ir ļoti labi – ieelpot drusku gaisu un redzēt tālāk savu gājienu. Mana telpa ir izrādes. Man ir konkrētas lietas, kas man ir interesantas, un Elmāram ir interesanti, ka man ir interesanti. Tā es varētu definēt mūsu attiecības, kas turpinās. Brīžam ir nepieciešams grūdiens no malas, citādi vari iemigt – es zinu, kā to izdarīt. Teātris ir ļoti kolektīvs process, kurā ir nepieciešams kādu enerģiju pamainīt, kādu turpināt un neieslīgt pašapmierinātībā.

Jaunā gada sākums vedina paprātot arī futuroloģiskās noskaņās. Pagājušā gada Spēlmaņu nakts balvu par labāko lugu saņēma Kārļa Krūmiņa un mākslīgā intelekta kopīgi sarakstītā luga. Tu biji Frankenšteina kompleksa režisors. Pārejoši eksperimenti vai realitāte? Kovida laikā radies digitālais teātris tomēr neiedzīvojās. Cilvēki gribēja atpakaļ dzīvo enerģijas apmaiņu. Kādas ir tavas pārdomas?

Frankenšteina komplekss tiešām pieskārās futuroloģiskām tēmām. Tehnoloģiju attīstība ģeometriskā progresijā iet uz priekšu. Mākslīgā intelekta radītos tekstus spēlēsim Rīgā un Kauņā arī janvārī. Savukārt Atver acis! uzdod jautājumu, kas tad ir mūsu pieredze. Tas ir interesants jautājums. Procesā atklājās, ka teātris jau ir nedaudz ekskluzīvas mākslas statusā, jo mēs nākam skatīties autoru darbus. Senāk teātrī mierīgi varēja pārrakstīt kaut ko no Šekspīra, taisīt savu kopiju. Tāpat ir mūsdienās ar seriāliem, kam autori dažreiz ir svarīgi, bet daļai satura – ne. Varbūt tieši šis patērējamais mākslas saturs var tikt dehumanizēts, un mēs pat nepamanīsim to. Mēs tehnoloģijas uzņemam ar lielu sajūsmu – o, cik brīnišķīgi, taksometrs ir tava mašīna vai viesnīca ir dzīvoklis. Tikai gadu gaitā mēs atklājam sekas. Tehnoloģijas iet ātrāk par mums, un mēs sākam izjust visādus pārsteigumus.

Tehnoloģiju attīstība taču cilvēkiem ir bijis biedinājums jebkuros laikos, vienmēr runāts par dehumanizāciju – gan tad, kad ratus nomainīja auto, gan kad ienāca kino un pacēlās pirmās lidmašīnas.

Jā. Kad radās romāni, runāja, ka tie sabeigs cilvēku smadzenes. Kaut ko jau tas ar mums dara, izmaiņas notiek. Ceru, ka dzīvajai mākslai tomēr sava zona saglabāsies. Statuss vairs nav tas, bet tik un tā ir cilvēki, kas grib ar mākslu nodarboties. Vai māksla nomirs? Nē.

 

DEBESJUMS
Nacionālā teātra Lielajā zālē 12., 13., 24., 27.I plkst. 19, 4.II plkst. 18, 22.II, 3.III plkst. 19, 18.III plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Tiešraidē noskaidroti konkursa Supernova finālisti

Sestdienas vakarā Latvijas Televīzijas dziesmu konkursa Supernova pusfināla tiešraidē skatītāji un žūrija lēmuši, kuri desmit dalībnieki finālā 11. februārī turpinās sacensties par iespēju pārstāvēt...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja