Jubileju runas mani neinteresē – Maestro Raimonds Pauls saka, uzrunāts intervijai, kuras iemesls ir visu paaudžu mīlētā komponista un pianista 80 gadu jubileja, kas apritēs 12. janvārī. Meistars arī cienījamā vecumā ir apbrīnojami darbīgs, enerģijas un ideju pilns. Tikko viņš bija redzams pie klavierēm gan Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Jaungada koncertos, gan Latvijas Radio 3. programmas Klasika 20 gadu jubilejas koncertā. Savu apaļo jubileju viņš svinēs koncertu sērijā Latvijas Nacionālajā teātrī ar paša loloto Latvijas Radio bigbendu un teātra dziedošajiem aktieriem.
Tikties ar jubilāru dodamies uz mēģinājumu Lielajā ģildē. Skaļš, ilgs zvans nezinātājam liek satrūkties: vai trauksme? Tā tiešām liekas, redzot, kā aizkavējušies mūziķi skriešus steidz uz savām vietām. Bet Raimonds Pauls jau sen ir uz skatuves. Viņš mēdz ierasties pusotru stundu pirms mēģinājumiem, lai iespēlētos. Uz skatuves Maestro jūtas kā zivs ūdenī. Sēžot pie klavierēm, viņš tikai enerģiski saberzē rokas kā lauku vīrs, pirms tver lāpstu. Skanot apsveikumiem, viņa sejā parādās raksturīgais smīniņš: nu, nu! Par jubileju? "Tā nav mana koķetēšana. Būšu laimīgs, kad tas viss beigsies. Es spēlēju koncertus tik daudz, cik varu," jubilārs nosmīn.
Ko vēlaties piedāvāt pats sev apaļajā jubilejā?
Es galvenokārt gribētu sev piedāvāt mieru, lai varu atslēgties. Diemžēl tas nesanāk. Parasti ir viena ideja, uz ko eju. Šajā gadījumā tā būs teātra mūzika, jo negribu spēlēt neko citu. Gribu parādīt to, kas man liekas labākais no izrādēm visos šajos gados. Salasījās tik daudz, ka bija grūti atlasīt astoņpadsmit deviņpadsmit numuru. Izrāžu mūzikas numuri skanēs koncerta otrajā daļā teātra atmosfērā ar atbilstošiem tērpiem. Savukārt pirmo daļu gribu nosaukt Pāršķirstot nodzeltējušo dziesmu grāmatu. Vai burtnīcu.
Kāpēc nodzeltējušo? Varbūt mūžam zaļo, nenovecojošo evergreen?
Tāpēc, ka tās ir dziesmiņas, kas ir saistītas ar manu sākumu un latviešu estrādes sākumiem, ar tādiem dziedātājiem kā Edgars Zveja. Izpildītāji būs aktieri. Dziedādami kādreiz populārās dziesmiņas, viņi nāks caur skatītāju zāli un mēģinās iesaistīt arī publiku. Otrajā daļā piepildīsies liels mans sapnis – lai beidzot teātra mūzika izskan tā, kā tā bijusi iecerēta. Tas ir – lielam orķestrim. To veidos Latvijas Radio bigbends kopā ar Normunda Šnē orķestra Sinfonietta Rīga stīgām. Visi skaņdarbi ir speciāli aranžēti.
Zinu, ka Latvijas Televīzija rok vēsturiskos materiālus. Man pašam bija interesanti paskatīties, kāds es izskatījos 50.–70. gados. Daudzi brīži bija ļoti aizkustinoši, saistīti ar maniem vecākiem. Pārējais? Esmu darījis savu darbu, kā mācēju. Tas arī viss.
Vecāki toreiz bieži nāca uz jūsu koncertiem?
Mamma nāca uz visiem. Viņai patika, un viņa varēja tur dienām sēdēt. Viņa ļoti mīlēja teātri – kā īsti vienkāršie latviešu cilvēki, kuriem teātris ir numur viens. Kad uzzināja, ka manu dziesmiņu raidīs pa radio, tika paziņots visiem radiem. Vispār tajā laikā tikt Latvijas Radio studijā bija liels gods. Tur bija koncentrējusies visa Latvijas mūzikas dzīve, sākot ar simfonisko orķestri, kori. Vieglais žanrs arī tur mētājās. Viena studija izpildīja visu, laiks tur bija sadalīts pa stundām. Pie tam neaizmirsīsim, ka tie bija dzīvie raidījumi. Man liekas, Latvijas Radio nozīme latviešu mūzikā un tās popularizēšanā tā arī nav īsti novērtēta. Manuprāt, tai bija pati galvenā loma. Es runāju arī par klasisko mūziku un latviešu kormūziku.
Tagad tā nav?
Tagad pats galvenais ir disks. Ja tev ir disks, tu esi liels vīrs un ceri, ka kāds to raidīs. Tas, kā strādāja Latvijas Radio, vairs nekad neatkārtosies. To laiku atceramies tikai mēs, daži dinozauri. Būtībā latviešu kultūras saglabāšana bija Latvijas Radio nopelns. Vēlāk arī televīzijas nopelns. Šodien tas ir pabīdīts malā. Instrumentālo mūziku – arī džezu – vispār vairs negrib raidīt. Mēs smējāmies: ja Latvijas Radio 2, kas ir populārs zināmā sabiedrības daļā, ieskanas kāds instrumentālais gabals, tātad būs pulksten divpadsmit. Tas nozīmē, ka dziesma beigusies ātrāk un atlikušajā laikā iesprausts īss instrumentāls fragmentiņš. Nepaspēj nospēlēt pat astoņas taktis, un noņem nost. Pēc tā tiešām var pārbaudīt pulksteni. Žēl. Jo mums ir ļoti labi orķestri.
Latvijas Radio bigbends jau ir pierādījis, ka var spēlēt džezu pasaules līmenī, bet mēs to uzturam ar lielām grūtībām. Diemžēl nekāda lielā atbalsta nav. Vienkārši jābrīnās, cik daudz ir labu jauno latviešu mūziķu, lai gan pastāvīga darba viņiem nav. Daudzi ir jau pamācījušies ārzemēs un ir ļoti labā līmenī. Piemēram, bundzinieki. Brīnišķīgi. Un ne tikai bundzinieki. Problēmas, kā parasti, mums ir ar popmūzikas vokālistiem.
Tagad pats diezgan daudz spēlēju instrumentālo mūziku. Žēl, ka daudzus gadus to biju pametis, jo rakstīju dziesmiņas – ar tām mēs izdzīvojām. Paldies dievam, varu uzspēlēt ar simfonisko orķestri un bigbendu. Būtu varējis daudz nopietnāk, bet tas savā laikā nevienam nebija vajadzīgs. Nebija arī iespēju. Tikai pēdējā laikā Latvijā ir parādījušies labi instrumenti un koncertzāles. Nu kur agrāk? Esmu tik daudz spēlējis uz tā paša pianīno Rīga. Neesmu no tiem, kas nespēlē, jo ir sliktas klavieres.
Arī uz sliktām klavierēm vajag mācēt spēlēt – improvizēt, apejot neskanošos vai atskaņojušos taustiņus?
Mēs taču gadiem esam izspēlējušies krogos. Kādreiz daži pasniedzēji mūsu Mūzikas akadēmijā man prasīja: no kurienes tev tāds piesitiens?
Aprautais staccato – no leģendārā Djūka Elingtona?
(Raimonds Pauls garšīgi nosmejas.) Es teicu vienkārši: tu nospēlē kā es divdesmit gadus pa krogiem, un tev būs tāds pats! Improvizācija ir Dieva dots gājiens. Tas jājūt. Bieži vien spēlēju, kā ienāk prātā. Aizspēlējos. Tāda ir mana dzīvīte. Esmu apmierināts, ka esmu novilcis šo laiku un joprojām vēl varu izlīst uz skatuves.
Aktierus izvēlējāties pats?
Man aktieri patīk. No vienas puses, dziedāšanas dēļ es viņus ciest nevaru. Taču viss pārējais, teātra atmosfēra, visas tās dullības uz skatuves – esmu pilnīgi tajā iekšā. It sevišķi pirmizrādēs, pēc tam kafejnīcā jūtos kā zivs ūdenī. Lai gan pats nedzeru, man tā atmosfēra patīk. Man patīk, kā teātrī cits citu visu laiku "šmauc" – stāv tavu acu priekšā un melo. Tu redzi, ka melo, bet vienalga patīk. Sevišķi tuvs man bija Harijs Spanovskis, kurš diemžēl pāragri aizgāja no dzīves.
Vokālajām lietām var piesieties, bet aktieru lielā, labā priekšrocība ir tā, ka viņi māk strādāt ar tekstu. Viņš tikai iznāk uz skatuves, un tantes jau raud. Es varētu nosaukt ļoti daudzus talantīgus aktierus, ar kuriem ir bijis tas gods kopā kaut ko darīt. Pamatā tās bija izklaidējošās programmas. Skatos – līdz šai dienai nav novecojuši Edgara Liepiņa ieraksti. Līdz šai dienai! Lai gan, es atvainojos, mēs labi zinām, kāds viņš bija dziedātājs. Taču to, ko viņš tur panāca, nav spējis neviens cits.
Jūs parasti izvelkat gaismā jaunos talantus. Kāds jau atkal ir azotē?
Šoreiz ne, lai gan saprotu, cik ļoti svarīgi iesācējiem ir, lai viņus kāds atbalsta. Nav viņiem viegli tikt līdz televīzijai, līdz ierakstiem. Visur šodien ir vajadzīga milzīga nauda. Neviens par velti neierakstīs, nefilmēs videoklipus. Vienam otram laimējas, ja aiz muguras ir kāds atbalstītājs. Nesen papļāpājām ar Elīnu Garanču. Viņa stāstīja, cik dārgi maksā vokālie pedagogi un koncertmeistari ārzemēs. Liela daļa viņas honorāru aiziet tur. Bet mums te stāsta, ka valstij jāiedod nauda filmai. Vakar skatījos filmu par Hičkoku. Izrādās, lai uzņemtu savu slaveno Psiho, viņš ieķīlājis savu māju. Māju ieķīlāja arī Endrū Loids Vebers, kad gribēja iestudēt savu mūziklu Operas spoks, kuram toreiz neviens nav devis naudu. Ja darbs izdodas, mākslinieki nopelna ļoti daudz, bet viņi arī zaudē. Mums Latvijā saka: dodiet naudu, es uzņemšu filmu. Pagaidi, pagaidi! Bet tu man garantē, ka tev kaut kas sanāks? Pamēģini!
No jūsu paša mūzikliem ir kāds, ar kura iestudējumu pats esat bijis pa īstam apmierināts, gandarīts?
No profesionālā viedokļa līdz galam nekad nevaru būt apmierināts. Pirmkārt, manā rīcībā nav dzīvā orķestra, pavadošā sastāva. Nav kora un dejotāju grupas. Nabadzīgi mums ir teātri, nevar neko atļauties. Visu veidojam no nulles ar esošajiem spēkiem. Tagad Nacionālajā teātrī mani droši vien lād aktieri, kurus horeogrāfs Kivlenieks dresē mana koncerta numuriem. Viņi svētkos nodziedājušies pa baznīcām, un vēl no rīta jānāk svīst un kratīties. Jābūt profesionāliem kolektīviem, kuri ir gatavi. Mums tādas regulāras muzikālā teātra trupas nav. Aktieri vienkārši cenšas. Redzu gan, ka tagad viņi ir labāk sagatavoti, viņiem Kultūras akadēmijā mācīts arī dziedāt. Tik un tā tas ir tik tālu no vēlamā.
Nesen ar Elīnu Garanču studijā ierakstījām dažas manas dziesmiņas, sēdēju pie klavierēm un jutos nonācis pavisam citā pasaulē. It kā vienkārša bērnu dziesmiņa ar Aspazijas tekstu, bet kā viņas balss ir izstrādāta, kāds viņai frāzējums!
Mūziklos prasības atšķiras atkarībā no tā, vai par pamatu ņemta džeza vai roka mūzika. Tomēr Latvijā populārākās – priekš tautas – ir tā dēvētās dziesmuspēles. Klasisks paraugs ir Skroderdienas Silmačos. Neko labāku neviens līdz šim nav uztaisījis. Bet kas tur ir? Pamatā lustīgas vācu ziņģītes, un – aiziet! Kāpēc gan ne? Cilvēki katru gadu iet un skatās. Vai teātra balvai Spēlmaņu nakts ir nominācija Labāk pārdotā izrāde? Nav un nebūs, jo šīs izrādes tiek sauktas par kases gabaliem un kritika tās nolīdzina līdz ar zemi. Bet cik gadu Nacionālajā teātrī jau spēlē komēdiju Latgola? Uz vella paraušanu jau vismaz piecus gadus. Tāpat ar Teātra žurku: cilvēki gāja, smējās, bet pēc tam – ai, nu tur nekā nav. Toties tagad parāda izrādi, kurā visi ir pliki. Spēlēdams kādā koncertā un redzēdams, ka zālē sēž teātra direktors, pavilku viņu uz zoba: Ojār, paskat, pie visas nabadzības mēs tomēr esam apģērbti, bet tavā teātrī tikai pliki var nākt uz skatuves.
Skatos, jums padodas arī smalkas kora miniatūras. Divas nesen dzirdēju Māra Sirmā projektā Komponisti Latvijas simtgadei. Latvijas simtgadē būs arī Dziesmu svētki…
Par Dziesmu svētkiem varam gari un dikti runāt. Priecājamies – laba dziesma. Bet nē, tā nebūs Dziesmu svētku dziesma. Kas ir kritērijs? Kāpēc visvienkāršākais meldiņš tur izskanēs daudz labāk par komplicētu kora kompozīciju? Jā, Universitātes aulā tā skan lieliski, it sevišķi, ja diriģē Māris Sirmais. Te ir kaut kāds noslēpums, ko neviens nezina: kāpēc tieši tā dziesma aizies uz svētkiem, nevis cita?
Māris ir mani piespiedis, lai gan es neesmu kormūzikas komponists. Lūk, Ēriks Ešenvalds ir koru specs, bet es rakstu pie klavierēm. Man patīk biezie nonakordi, harmonijas, kas tuvākas džezam. Teicu Mārim: man te ir divi meldiņi, paklausies. Gaismiņ, teci man pa priekšu nav izvērsta kora dziesma. Tā ir miniatūra, ko nodziedāt piedevās cilvēkiem par prieku. Latviešu mūzikā melodiskas tēmas ir problēma. Savā laikā, gribēdams ierakstīt klavierdisku, izklausījos visu latviešu klasiku, lai izvēlētos mūzikas tēmas. Un ko es atradu? Tikai Jāņa Ivanova čella koncerta lēno daļu. Cik maz mums ir tādu skaistu melodiju! Kāpēc man jāmeklē Šūberts, Mocarts, Rahmaņinovs? Īpaši Čaikovska tēmas burtiski sēž zem pirkstiem.
Kas Latvijā līdz šim ir aizgājis greizi, un ko vajadzētu mainīt ja ne jaunajā gadā, tad – gadsimtā?
Cik var runāt par vienu un to pašu: Rīgā ir vajadzīga koncertzāle! Tas ir pats svarīgākais, un ar to esam galīgā sviestā. Mums mūzikā ir izcili spēki, un vienā skaistā, labā zālē var ieaicināt jebkuru orķestri. Arī mūsu pasaulslavenie diriģenti Andris Nelsons un Mariss Jansons ir teikuši to pašu: pie jums Rīgā nav kur uzstāties. Mēs te varam vaidēt, un jūs savā avīzē varat rakstīt no rīta līdz vakaram, bet nekādu zāli neviens netaisīs, lai gan sen jau vajadzēja būt nozīmētai vietai. Bet tad tūlīt latvieši sāks plēsties, būs kā ar to dzelzceļu. Es redzu tikai vienu vietu – Kongresu nama vietā uzbūvēt pilnīgi jaunu. Taču izrādās, ka tas ir arhitektūras piemineklis. Visu to naudiņu, ko grib tērēt Latvijas simtgadei, arī par diezgan vājiem tā sauktajiem pasākumiem, labāk atdodiet koncertzāles pamatiem! Vai koncertzāle nebūtu laba dāvana Latvijas simtgadē?
Manuprāt, viens no lielākajiem noziegumiem, kas tika izdarīts atjaunotajā Latvijā, bija tas, ka tika pārdots Benjamiņa nams – vieta, kur atradās visas radošās savienības un valdīja īpaša radošā gaisotne. To vajadzēja saglabāt, tur jau arī sākās mūsu atmoda.
Varbūt koncertzāles celšanai Rīgā jāorganizē tautas ziedojumu akcija?
Mīļie cilvēki, jūs jau esat aizmirsuši, kam mēs ar Andreju Volmāru Latvijas Televīzijā 90. gadu sākumā diedelējām naudu? Operas remontam! Mēs to izdarījām! Es Kultūras komitejā parakstīju pavēli iznest krēslus no zāles. Par to mani ēda: ja Baltais nams būs ciet, mēs visi aiziesim bojā. Bet, ka Baltais nams bija sapujis un smirdēja pa gabalu, jo visa apakša bija ūdenī, par to neuztraucās. Un saglābām! Jā, bez konkursiem, ar visādām blēdībām. Juku laikā, kad vajadzēja apzeltīt skatuves loku, atbrauca aizdomīga izskata bandīts ar dīvainu, palielu "diplomātu". Viņš pavēra to vaļā: jūs meklējat zeltu? Diplomātā bija pistole, zem tās – zelts plāksnītēs. Viņš to atdeva par puscenu. Tagad par katru sīkumu ir jārīko konkurss. Dabiski, Operas remonta gaitā daudzi arī iedzīvojās, daudz ko nospēra. Toties teātri atvēra!
Kas jums ir padomā jaunajai darbu sezonai?
Mēs lūdzām angļu aranžētāju Kalemu Au (Callum Au) pārlikt mūsu bigbendam slavenākās operu ārijas. Nepārstrādāt par džezu, bet pārlikt tā, lai klavieres būtu solo instruments dziedātāja vietā. Atnāca tāds jauns, pēc izskata galīgi neizteiksmīgs čalītis. Izrādās, viņš ir slavenā Londonas džeza kluba Ronnie Scott mājas bigbenda galvenais aranžētājs. Viņš nesen bija kolosāli pārlicis Baha koncertu akordeonistei Ksenijai Sidorovai ar mūsu bigbendu. Palūdzām viņam Dalilas, Hosē un citas slavenās ārijas. Vienīgi uz klavierēm es nevaru izvilkt garās notis kā dziedātāji, stīdzinieki vai solo flauta. Es uzsitu, un skaņa izgaist. Bet pamēģināsim. Aprīlī sāksim likt kopā.
Latvijas Radio jubilejas koncertā jau nospēlējām ar bigbendu un balsi āriju no Pučīni operas Madama Butterfly, ar kuras tiešraidi atklāja Latvijas Radio. Baigi smuki iznāca, lai gan spēlēja mūsu pūtēji… Kur ņemu enerģiju? Man jau nav grūti. Man tagad tāds amats: es tikai eju un klanos. Nav pat jāspēlē: izeju, paklanos, un ar to pietiek.