Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -5 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 1. decembris
Emanuels, Arnolds

Sitas kā putniņš pret stiklu. Intervija ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu

Es ieteiktu draudzēties ar teātri, kino, mūziku un citām mākslām, jo ikdiena piespiež dvēseli pie zemes un dzen grīdā kā naglu, – saka aktieris Kārlis Arnolds Avots, kurš atveido galveno lomu Viestura Kairiša filmā Janvāris.

Piektdien, 11. novembrī, uz Latvijas kinoekrāniem nonāk režisora Viestura Kairiša spēlfilma Janvāris. Tas ir stāsts par jauniem kinematogrāfistiem, kuri tiek ierauti Rīgā notiekošajos 1991. gada janvāra politiskajos notikumos. Filmas pasaules pirmizrāde notika jūnijā prestižajā Traibekas festivālā Ņujorkā, kur Janvāris tika nosaukts par labāko ārzemju filmu. Pa šo laiku tās balvu krājums ir kļuvis vēl kuplāks. Starp godalgām ir trīs oktobrī notikušā Romas Starptautiskā kinofestivāla balvas, to vidū – par labāko filmu un labāko režiju. Janvāra galvenā varoņa Jaža lomas atveidotājs aktieris Kārlis Arnolds Avots Romas festivālā atzīts par labāko aktieri. Neilgi pirms Janvāra pirmizrādes Latvijā KDi satikās ar aktieri uz sarunu Dailes teātrī.

Vai tagad jums teātrī būs kāds mēģinājums?

Nē, vēlāk, bet es nāku uz teātri, jo te ir vieglāk nodarboties ar sevi – palasīt, pamācīties, pasportot vai parunāties –, bet mājās ir daudz dažādu sliņķu nodarbošanos, kas kavē mani attīstībā, turklāt teātrī ir siltāks nekā mājās – pavisam praktisks iemesls.

Ko jūs tagad lasāt?

Es lasu krievu aktiera, režisora un skatuves mākslas pedagoga Mihaila Čehova (1891–1955) sarakstīto grāmatu The Path of the Actor par viņa dzīvi un meklējumiem pēc ideālā teātra. Viņš apšaubīja, ka aktierim ir jāizmanto sava emocionālā atmiņa pēc Staņislavska sistēmas, jo personiskais ierobežo tēlu. Čehovs aicina darbināt savu iztēli un iet daudz tālāk savas lomas veidošanā, netērējot sevi, jo, tērējot sevi, aktieris attālinās no mākslinieka un pamazām pietuvojas vājprātīgajam.

Ko domājat jūs pats?

Patiesība ir kaut kur pa vidu, ir jāprot izmantot gan vienu, gan otru metodi. Es pat teiktu, ka teātrī daudz pateicīgāka ir tieši Čehova metode, jo skatuves māksla pieļauj grotesku, hiperbolizāciju un pacelšanos virs sadzīves, bet kino, ja tu gribi atvērt sava varoņa dvēseli ar nepārspīlētiem līdzekļiem, bet izdarīt to pārliecinoši, lai skatītājs to sajustu, tev ir jāatver arī sava dvēsele.

Vienreiz nofilmē, un var pie tā vairāk neatgriezties.

Mana "bagātā" pieredze rāda, ka vienu ainu var filmēt arī astoņpadsmit reižu un tikpat arī tērēt sevi.

Pie kura režisora jums bija tāda pieredze?

Tas bija pie Staņislava Tokalova filmā Mīlulis.

Kura aina, ja nav noslēpums?

Tā ir pati pirmā aina, kurā mans varonis Matīss runā ar Gundara Āboliņa varoni un kuras noslēgumā kadram pāri bija jāpārskrien sunim, kurš to paklausīgi darīja mēģinājumu procesā. Tā ir gara aina ar daudzām sarežģītām juridiskām frāzēm, kuras ir grūti padarīt par savām, un mana varoņa iekrišanu bedrē – kad viss galu galā sanāca, suns palika sēžam, apmierinātībā kustināja asti un mirkšķināja acis.

Tieši gribēju jautāt par jūsu pieredzi darbā ar Staņislavu Tokalovu un Viesturu Kairišu.

Abi režisori ir ideālisti, kuriem ļoti būtiska ir patiesība un iedziļināšanās. Gan Staņislavs Tokalovs, gan Viesturs Kairišs man sūtīja dažādus materiālus un piepildīja manu galvu un dvēseli ar tiem, lai palīdzētu man saprast, kādu atmosfēru viņi vēlas radīt, kādas rakstura iezīmes saskatīt manā varonī un tamlīdzīgas lietas. Viesturs Kairišs ļauj sajusties brīvam un piedāvāt savas idejas, nevis būt tikai elementam viņa izdomātajā mizanscēnā. Ja tev kaut kas nesanāk, viņš gluži kā Benijs Hills (angļu komiķis – I. A.) parāda priekšā galvenos pagrieziena punktus – tādā ļoti ekspresīvā veidā, ka rokas iet pa gaisu un seja šķobās uz visām iespējamajām debespusēm, un to tev ir jāspēj transformēt cilvēcīgā veidā (smejas).

Savukārt Staņislavs Tokalovs vienmēr pastāv uz to, ka mazāk ir vairāk. Savā ziņā viņš no manis nokasīja nost visu lieko un noskaņoja manu darba instrumentu tieši kino – es ilgu laiku mācījos dzīvot kameras priekšā. Tā bija svētīga skola, kas ir atstājusi uz mani lielu iespaidu un palīdz nākamajās provēs un darbos.

Janvāris ir daļēji autobiogrāfiska filma. Vai Viesturs Kairišs dalījās ar jums savās atmiņās, lai palīdzētu lomas veidošanā?

Viesturs Kairišs komentēja katru ainu, kurā bija kaut kas no viņa paša vai kāda cita dzīves, un vienlaikus visu filmēšanas laiku man bija priekšā kā dzīvs prototips, no kura es varu kaut ko aizņemties, piemēram, viņam ir visai īpatnējs staigāšanas veids, it kā staigātu pa dubļiem. Tāpat arī mūsu operators Vojcehs Staroņs – es pētīju, kā viņš tur kameru, viņa rokās tā kļūst par ekstremitātes pagarinājumu, kā viņš meklē īsto rakursu un piedalās visos procesos. Man ļoti paveicās, jo visu filmēšanas laiku viņu abu personā man bija priekšā milzīga kaislība pret kino, kas ir galvenā varoņa mugurkauls.

Jūsu varonis arī visai īpatnēji dejo.

Kad mēs ar Viesturu Kairišu runājām, ka galvenais varonis ir ne tikai naivs, apmulsis, viegli ievainojams un reizēm pat nevarīgs jauneklis, bet ka viņā ik pa laikam uzplaiksnī arī dažādi talanti un parāda viņa garīgo bagātību, es piedāvāju, ka Jazis varētu dejot, un Viesturs Kairišs piekrita. Es ietekmējos no grupas Joy Division solista Īana Kērtisa izteiksmīgajām kustībām un dzīvesstāsta – man patīk dejot, un saprotu, ka bieži vien ar to var izteikt daudz vairāk nekā ar vārdiem.

Izteikt savus pārdzīvojumus.

Atminos, ka mūsu grima mākslinieces Ilzes Trumpes asistente Ilona Zariņa šīs ainas filmēšanas brīdī bija nodarbināta citos darbos, bet, kad viņa atgriezās, noskatījās pleibeku bez mūzikas, bez nekā, apraudājās, apmīļoja mani un teica: ak Dievs, tas Jazis tā kā tāds putniņš sitas pret logu!

Ko jūs zinājāt par šiem 90. gadu sākuma notikumiem pirms filmēšanas? Kas mainījās procesā?

Es zināju faktoloģijas un nozīmības ziņā, jo katru gadu atceres dienās mums skolā stāstīja par to un rādīja dokumentālās filmas, bet bija nepieciešamība vairāk iegremdēties tajā – tas ir kā darbs pie jebkuras lomas, ka tu piesūcies ar konkrēto laiku, notikumiem un cilvēkiem. Es pats neesmu piedzīvojis barikādes, bet esmu jutis ar tām radniecīgu saiti, iespējams, tāpēc ka tajās piedalījās mans tēvs. Esmu daudz domājis par bojāgājušajiem operatoriem. Zināju, ka šīs nāves būs arī filmā. Māksliniece Ieva Jurjāne stāstīja, ka Varšavas Starptautiskajā kinofestivālā viņa ir satikusi Vojcehu Staroņu, kuram žurnālisti esot jautājuši, kā viņš filmējis šo filmu. Viņš esot atbildējis, ka filmējis ar sajūtu par tās patiesi dokumentālajām beigām. Es jutos līdzīgi.

Filmas beigu titros ir lasāms, ka tā ir veltījums visiem kinematogrāfistiem, kuri gājuši bojā, dokumentējot mūsu vēsturi.

Pavisam nesen mēs piedzīvojām, ka Ukrainā aizgāja bojā izcilais lietuviešu dokumentālo filmu režisors Mants Kvedaravičs – ja tev rokās ir kamera, joprojām šī iemesla dēļ tevi vari nogalināt. Tā ir biedējoša doma.

Starptautiskajā Romas festivālā žūrija atzīmēja, ka stāsts ir aktuāls arī mūsdienās.

Jā, tā ir pilnīga analoģija ar mūsdienām, kurās mēs redzam, kā mūsu austrumu kaimiņš vēršas pret patiesību, un starp to bieži vien var likt vienādības zīmi ar kameru, kas fiksē šo patiesību.

Kādus materiālus Viesturs Kairišs jums deva skatīties?

Es skatījos Jura Podnieka mantojumu un citus videomateriālus, kuru ir ļoti daudz, jo cilvēkiem bija iespēja filmēt ar Super8 un VHS kamerām, kas spēlēja pret Padomju Savienības sistēmu. 

Tāpat kā Rietumu kino un mūzika.

Es noskatījos ļoti daudz filmu, jo man bija jāiepazīstas ar katru režisoru, kas tiek pieminēts filmā (Ingmars Bergmans, Džims Džārmušs, Stenlijs Kubriks un citi), un jānoklausās daudz mūzikas. Zinu, ka cilvēki pēc filmas Janvāris noskatīšanās Romas kinofestivālā ir rakstījuši grupai Aurora un jautājuši, vai var iegādāties Auroras plati, un iztirzājuši grupas mūziku. Šādā brīdī tu saproti, cik augstā līmenī tajā laikā bija mūsu mūzika un cik maz pasaule par to zināja.

Tā bija pretošanās forma.

Jā, katrs vārds bija ar svaru, piepildīts ar saucienu pēc brīvības un citām idejām, un, pat ja nebija, cilvēki tos piepildīja ar savējām. Šodien ir pilnīgi atšķirīgi.

Atšķirīgas dziesmas, atšķirīgi ieradumi.

Šodien ir ļoti daudz citu kārdinājumu, ko piedāvā internets, ir ļoti šaurs loks cilvēku, kas patērē kultūru, būtībā tie ir vieni un tie paši cilvēki, kas nāk uz katru jauno izrādi, un tu kā mākslinieks nepārtraukti mēģini ievilkt vēl kādu. Es ieteiktu draudzēties ar teātri, kino, mūziku un citām mākslām, jo ikdiena piespiež dvēseli pie zemes un dzen grīdā kā naglu, bet kultūra atgādina par tās eksistenci.

Šī jums ir saspringta sezona teātrī.

Jā, šobrīd mēs iestudējam Henrika Ibsena Brandu, pēc tam būs Bertolta Brehta Kaukāza krīta aplis un Nikolaja Gogoļa Precības pie mana meistara Mihaila Gruzdova. Būs daudz ko darīt! Paralēli tam gatavojos filmām Uļa un Padomju džinsi un mēģinu paaugstināt savu angļu valodas zināšanu līmeni pie privātskolotāja.

Lai varētu pretendēt uz lomām ārvalstu filmās?

Neesmu visai rožaini noskaņots, jo skaidrs, ka tā nenotiek – ka tu saņem nozīmīgu balvu un visas durvis tev atveras vaļā. Aktieru Eiropā, pat Latvijā ir pārpārēm. Tā ir milzīga konkurence. Mana priekšrocība, ko agrāk uzskatīju par trūkumu, ir mans garais augums, ar kuru es varu ierakstīties kādā noteiktā kompozīcijā, piemēram, kā garais draugs triju draugu kompānijā. Tāpēc vien ir vērts mācīties valodu, bet būtībā to ir vērts darīt sevis tālākai pilnveidošanai.

Filmā Uļa atveidosiet leģendāro basketbolisti Uļjanu Semjonovu. Īsts izaicinājums!

Cilvēki mēģina mani pārliecināt, kas šis būs īsts izaicinājums, bet šī loma pie manis ir atnākusi ļoti organiski – tik ilgi neesmu briedis, iedziļinājies un gatavojies nevienai citai lomai kā Uļai. Tā ir jau iesakņojusies man zem ādas, jo nepārtraukti esmu par to domājis.

Stāstot jūs sākāt ar roku it kā driblēt neredzamu bumbu.

Redzat, es sāku driblēt! Kā savā grāmatā raksta Mihails Čehovs, viņš savulaik ir sapņojis nospēlēt Ivanu Bargo, bet šī loma ir tikusi uzticēta nevis viņam, bet aktierim Ivanam Moskvinam. Pēc tam dzīves līkloči Mihailu Čehovu ir aizveduši uz Parīzi, Berlīni un galu galā uz Rīgu, kur Nacionālajā teātrī viņš saņēmis piedāvājumu nospēlēt šo varoni. Viņš attapies pie lugas eksemplāra ar domu, ka loma jau ir gatava – pašam neapzinoties, izfantazēta līdz vissīkākajai detaļai.

Uļas lomas gadījumā nepietiek tikai ar aktierisko meistarību, ir vajadzīga arī sportiskā.

Esmu sportists (jau otrajā paaudzē – I. A.), mani vecāki iepazinās Latvijas Sporta akadēmijā. Esmu bijis Latvijas čempions volejbolā, spēlējis basketbolu divos vietējos klubos un bijis valsts regbija izlasē. Vienīgais, ko neesmu spēlējis, ir futbols, jo šajā sporta veidā es jutos kā žirafe.

Kādā pozīcijā spēlējāt basketbolu?

Esmu spēlējis dažādās pozīcijās, bet vislielākā jēga no manis bija ceturtajā – es pratu apspēlēt, domāt uz laukuma, bet man pietrūka auguma centimetru, lai varētu izlauzties līdz grozam (un gūt lielākus panākumus). To vēlāk manī attīstīja regbijs, kurā ir jāatrod caurums pretinieku aizsardzības līnijā, jāizlaužas cauri, jāaizskrien projām un jāveic piezemējums.

Esat spēlējis gan kontakta, gan bezkontakta sporta veidus – volejbolā redzi savu pretinieku tikai cauri tīklam.

Volejbolam ir raksturīga izteikta prāta spēle, piemēram, ja izdodas pretinieku nobloķēt vienreiz, otrreiz un trešoreiz, pēc tam tu viņam skaties acīs, it kā jautādams: mēģināsi vēlreiz? Viņam sāk trīcēt rokas. Man patīk sports tieši no šī psiholoģiskā aspekta, kā saka, sports ir vislabākā dramaturģija, ne velti daudzi teātra režisori ir kaislīgi sporta fani. Viens skatās basketbolu, otrs – hokeju, trešais – futbolu, teiksim, Viesturs Kairišs ir kaislīgs Liverpūles fans. Dažreiz viņš atnāk uz mēģinājumu un ar putām uz lūpām stāsta, kā viņam iepriekšējā dienā ir ticis izčakarēts vakars, jo komanda nav izdarījusi to un šito.

Viesturam Kairišam šajā sezonā ir daudz izčakarētu vakaru, ņemot vērā, kā komandai iet Anglijas futbola premjerlīgā.

Iespējams, tāpēc viņš iestudē Brandu (smejas).

Interesanti, sportā pietrūka auguma centimetru, bet kino to ir par daudz, bet arī mākslā jums ir izdevies iemācīties izspraukties cauri šai aizspriedumu aizsardzības līnijai.

Es visu laiku meklēju radniecīgus aktierus, kuri būtu tikpat gari kā es, bet neatrodu, piemēram, Dveins Džonsons (pazīstams kā The Rock jeb Klints – I. A.) ir īsāks par mani, Džeisons Momoa ir īsāks par mani. Es esmu baigā slēpe priekš kino, bet man šķiet, ka uz ekrāna nerodas sajūta, ka esmu gandrīz divus metrus garš, vienīgi uz Alises Danovskas fona (filmā Janvāris viņa atveido Jaža draudzeni – I. A.). Pieļauju, ka Viesturam Kairišam patika šī auguma atšķirība – viņš ir kā latviešu Verners Hercogs, kuram patīk īpatnējas lietas un kurš labprāt izspēlē tās savās filmās, arī šajā gadījumā, kur lielais brīžiem ir mazs un mazais – liels.

Latviešu Verners Hercogs, arī filmas Janvāris varoņi sapņo, ka kļūs par nākamajiem hercogiem, bergmaniem... Par ko jūs sapņojāt savā studiju laikā?

Kad mācījos Latvijas Kultūras akadēmijā, mēs bijām bezmaz vai neveselīgi saindējušies ar teātri un gatavi dzīvot trūcībā, ka tik varētu strādāt šajā mākslas jomā. Tas nav finanšu jautājums arī tagad, jo aktieri un režisori nestrādā naudas dēļ, viņi strādā radīšanas dēļ un piedzīvo milzīgu gandarījumu, ja izdevies kaut ko izveidot un iepūst tajā dzīvības elpu...

...bet gribas ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot.

Sākumā gāja visādi, bet tagad viss ir sakārtojies – vienmēr ir svarīgi, kādās rokās tu nonāc, es jūtu, ka esmu nonācis pareizajās rokās starp saviem kolēģiem, kuri ir saglabājuši savus ideālus, strādā milzīgās šaubās, veido sev būtiskus darbus un domā arī par kopējo teātra seju.

Jūsu filmas Janvāris varonis kļūst par kaut ko, kad pārstāj sapņot par to.

Jā, tāpēc ka viņš nemēģina kļūt, viņš vienkārši ir – dzīve piespiež viņu būt konkrētajā brīdī ar kameru rokās un filmēt. Kā norādīja viena amerikāņu kritiķe, filma Janvāris ir tumšs pieaugšanas stāsts pieaugušajiem.

Vai no saviem kuplajiem matiem nebija žēl šķirties?

Nē, pārmaiņas izskatā palīdz aktierim lomas veidošanā, turklāt mums ik pa laikam patīk un pat vajag aizbēgt no sevis. Tas ir tā vērts!

Tas nostrādā.

Ja būtu nepieciešams, esmu gatavs nodzīt matus vēlreiz.

Mati ataug.

Pirmkārt, tie ataug. Otrkārt, kā vienā intervijā teica pazīstamais basketbola treneris Pēteris Višņēvics: "Domā! Tamdēļ tā galva ir, nevis matiem!"

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja