Tā vienmēr ir grandioza pieredze – būt daļai no viņa mūzikas – lietuviešu mecosoprāns Justīna Gringīte saka par dziedāšanu Gustava Mālera simfonijās. Balss tajās runā par Visumu, dzīvi, zaudējuma sāpēm, mīlu, nāvi, ticību un mūžību. Iegrimšana austriešu komponista mūzikas dziļumos un dzīvajā, līdz kaulam patiesajā cilvēka esības sajūtā viņai nav mazāk svarīga par Džuzepes Verdi un citu komponistu operlomām, kuras atveidotas Londonas Karaliskajā operā, Parīzes Nacionālajā operā, Madrides Teatro Real, Anglijas Nacionālajā opera, Izraēlas operā, Dienvidkorejas Nacionālajā operā, Barselonas Gran Teatre del Liceu, Skotijas operā, Velsas Nacionālajā operā un, protams, dzimtajā Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī.
Pagājušajā sezonā Justīna Gringīte viesojās Latvijas Nacionālajā operā Amnerisas lomā Verdi Aīdas iestudējumā un nu atgriežas Latvijā, lai sestdien, 24. augustā, dziedātu Gustava Mālera Trešās simfonijas atskaņojumā diriģenta Andra Pogas vadībā Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē. Koncerts, kurā Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim (LNSO) pievienosies Latgales apvienotais koris Andas Lipskas un Jāņa Veļičko vadībā, ir festivāla LNSO vasarnīca notikums. Mālera grandiozā Trešā simfonija ir dabas brīnišķos noslēpumos tērpts visas pasaules atspoguļojums: tā ir skaņu celtne sešās daļās, pēdējās no tām orķestrim pievienojas mecosoprāna balss, finālā – arī kora skanējums.
Mecosoprāna Justīnas Gringītes (1986) starptautiskā karjera sākās, kad viņa kļuva par Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas Džetes Pārkeres Jauno mākslinieku programmas dalībnieci un 2011. gadā debitēja uz šī teātra skatuves Madalēnas lomā Verdi Rigoleto. 2015. gadā viņa saņēma Starptautisko operas balvu kā gada jaunā dziedātāja. Justīnas Gringītes lomu vidū ir Amnerisa (Aīda), Ansītis (Ansītis un Grietiņa), Suzuki (Madama Butterfly), Dalila (Samsons un Dalila), Romeo (Kapuleti un Monteki), Tigrana (Edgars), titulloma Karmenā, Preciozilla (Likteņa vara), Fenēna (Nabuko), Margarita (Fausta pazudināšana), Dulsineja (Dons Kihots), Mega Peidža (Falstafs) u. c. Karmenas iestudējums Kaliksto Bjeito režijā Anglijas Nacionālajā operā ar Justīnu Gringīti titullomā tika nofilmēts un rādīts kinoteātros visā Lielbritānijā.
Justīna Gringīte ir arī aktīva koncertmāksliniece, viņa ir sadarbojusies ar diriģentiem Antonio Papāno, Gustavo Dudamelu, Janiku Nezē-Segēnu, Esu Peku Salonenu, Tuganu Sohijevu, Mirgu Gražinīti-Tīlu, Ludoviku Morlo, Evelīno Pido, Kadzusi Ono, Daniēli Rustioni, Karlo Rici, Sjaņu Džanu, Sesto Kvatrīni, Džakomo Sagripanti un Edvardu Gārdneru, kā arī ar savu dzīvesbiedru – meksikāņu un amerikāņu diriģentu Robertu Trevinjo. Viņas ierakstus laidušas klajā kompānijas Deutsche Grammophon un Delphian. Justīna Gringīte ir studējusi Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā, Karaliskajā Velsas Mūzikas un drāmas koledžā, Londonas Nacionālajā operstudijā un Vītauta Dižā Universitātē Kauņā.
Jūs bieži dziedat solo Gustava Mālera simfonijās. Ko jums nozīmē Mālera mūzika, un kāpēc izvēlaties to izpildīt?
Tā ir pasaule un dzīve, kas izteikta skaņās. Būdama izpildītāja, nemitīgi cenšos atspoguļot realitāti, patiesību un humānismu mākslas formā. Dažu komponistu mūzikā tas ir grūtāk, taču Mālera mūzikā nav cita veida, kā to uztvert, kā vien caur cilvēcisku skatījumu. Es to dziedu bieži un absolūti dievinu. Tā vienmēr ir grandioza pieredze – būt daļai no Mālera mūzikas.
Ko šī mūzika prasa no dziedātājiem? Kā atklāt Mālera dziļumu? Jums šajā ziņā esot pieci zelta likumi.
Mālera mūzika no dziedātāja prasa maksimālu intelektuālo, tehnisko un emocionālo ieguldījumu. Viņa mūzika balsij lielā mērā ir bez jelkādas izrādīšanās, un viņa darbu – it īpaši simfonisko opusu – vēstījums bieži vien sasniedz kulmināciju brīdi, kad tajā iesaistās cilvēka balss. Par to esmu plaši izteikusies savā rakstā BBC Classical Music Magazine.
Vai jums ir savas prioritātes daudzveidīgajā repertuārā no operas līdz kamermūzikai, no Verdi un Pučīni līdz Stravinskim un lietuviešu komponistu jaundarbiem?
Man ir jābūt prioritātēm, jo ir tik daudz skaistas, intelektuālas, nozīmīgas mūzikas, ko vēlos dziedāt. Tāpēc man ir rūpīgi jāizvēlas repertuārs, kā arī tā izpildīšanas vieta un laiks. Pašreiz īpašu uzmanību veltu galvenajām Džuzepes Verdi operlomām, kas rakstītas mecosoprānam.
Vai lietuviešu mūzikas popularizēšana, piemēram, Ramintas Šerkšnītes kantātes oratorijas Songs of Sunset and Dawn ierakstīšana Deutsche Grammophon un Žibokles Martinaitītes darba Enheduana pasaules pirmatskaņojums, ir jūsu īpašā misija?
Šis ir interesants jautājums, un tas man liek aizdomāties un analizēt, kas ir galvenais iemesls, kāpēc izpildu šo jauno mūziku. Cik tajā ir patriotisma? Tam tā ir jābūt, jo es lepojos ar ievērojamiem lietuviešu komponistiem. Es atpazīstu viņu neticamo talantu. Ramintas Šerkšnītes un Žibokles Martinaitītes mūzika ir lieliska, un tieši viņas ir tās, kas pilda īpašu misiju, un man ir liels gods ierakstīt viņu skaņdarbus un būt pirmajai to izpildītājai.
Kā jūtaties pie mums Latvijā? Vai taisnība, ka jums ir arī latviešu saknes? Pastāstiet, lūdzu, vairāk par to!
Ticiet vai ne, bet tikai 2024. gadā pirmo reizi mūžā viesojos Latvijā, ļoti negaidīti un neplānoti. Latvijas Nacionālā opera pavisam īsu laiku pirms izrādes palūdza mani nodziedāt Amnerisu jūsu skaistajā Aīdas iestudējumā. Es uzreiz izjutu saikni ar kolēģiem, publiku un šo zemi. Mans vectēvs – tēva tēvs – bija latvietis. Viņu sauca Vilis. Man ir viņa un vecmāmiņas kāzu foto un bēru foto, kur blakus zārkam stāv mans trīs gadus vecais tētis. Diemžēl radniecības saites vairāk neattīstījās un līdz ar to zuda mana latviešu ģimenes saikne. Tēvs nomira, kad man bija tikai 14 gadu, tāpēc skumji, ka nevarēju uzdot viņam pietiekami daudz jautājumu par ģimenes vēsturi. Latvijā ir jābūt maniem radiniekiem, un man ir vēlēšanās uzstāties Latvijā un latviešu cilvēkiem.
Kādas operlomas un tēli jums ir vistuvākie? Jūs dziedat gan Karmenu, gan Amnerisu. Vai ir vēl kādas sapņu lomas?
Man patīk Karmena, bet – ak! – cik ļoti man patīk dziedāt Dalilu! Mans jaunākais atklājums ir titulloma Žila Masnē operā Terēze. Tā ir dziļa dramatisma un dievišķa skaistuma pilna. Man patīk ienirt Verdi mūzikā. Es vienmēr esmu pratusi labi izkalkulēt, kad un kur dziedāšu Verdi, un jūtos tik laimīga, beidzot sasniedzot vecumu, kad varu dziedāt Amnerisu, Eboli un Azučenu. Mana trešā lomu straume ir vācu repertuārs un Vāgners. Jutos kā lidojumā, dziedot Friku, un ar nepacietību gaidu vēl daudzus atklājumus Vāgnera pasaulē. Lomas, kuras es vēlētos atveidot ārpus mecosoprāna repertuāra, ir Toska (Džakomo Pučīni operā Toska) un Ariadne (Riharda Štrausa operā Ariadne Naksā).
Padalīsieties ar savu visspilgtāko skatuves piedzīvojumu?
Man ir bijis daudz spilgtu skatuves piedzīvojumu, bet laikam jau mans pirmais profesionālais iznāciens uz skatuves bija visneaizmirstamākais, un tas noteikti bija ļoti izaicinošs. 2011. gadā kļuvu par Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas jauno mākslinieci, un mana debija uz šī teātra galvenās skatuves bija uzreiz pēc pirmā mēneša šajā leģendārajā operas namā. Es debitēju Madalēnas lomā Verdi operā Rigoleto – tās bija Plasido Domingo svinības, atzīmējot viņa 40 gadu ilgo sadarbību ar Karalisko operu. Domingo dziedāja Rigoleto, pie diriģenta pults bija sers Antonio Papāno. Kad atvērās priekškars, manī bija tik daudz adrenalīna, ekstrēmas koncentrēšanās un prieka, ko ir patiesi grūti izskaidrot. Jutu, ka visas mana ķermeņa šūnas iesaistās izpildījumā.
Kur un kad klausāties mūziku? Kāda ir jūsu iemīļotākā izvēle?
Savam priekam pārsvarā klausos mūziku kopā ar ģimeni, kad braucam ar automašīnu. Tie var būt mūzikli Operas spoks, Parīzes Dievmātes katedrāle, Toms Džonss, Karloss Santana un grupa Queen. Mēs vienmēr spēlējam spēli: katrs ģimenes loceklis, kurš ir mašīnā, izvēlas dziesmu. Tas ir interesanti un svarīgi, jo mans septiņus gadus vecais dēls iepazīst agrāko laiku mūziku un pats izdara savu muzikālo izvēli.
Es uzmanos, ko klausos, īpaši, ja tā ir vokālā mūzika, – lai nesāktu kopēt! Jā, es meklēju iedvesmu. Man ļoti patīk dzirdēt un novērtēt pagātnes un šodienas meistarus – dziedātājus, instrumentālistus un diriģentus.
Vai varat atklāt arī saviļņojošāko klausītājas pieredzi, sēžot publikā?
Vissaviļņojošākā pieredze bija vērot Disneja parādes un uguņošanas šovu Disnejlendā Floridā. Jutos kā bērns: raudāju, smējos, sajūsmā situ plaukstas, atkal raudāju... Tik tīrs un burvības pilns piedzīvojums!
Vai jums noder savulaik iegūtā pianistes izglītība un ar to saistītā harmonisko krāsu un kontrapunkta izjūta?
Absolūti, jā! Tas ir mans pamats. Man ne reizi vien ir teikts, ka dziedu nevis kā vokāliste, bet drīzāk kā instrumentāliste. Vairāk nekā desmit gadu klavierspēle bija mana ikdiena, mans galvenais muzikālās izpausmes kanāls. Man joprojām patīk spēlēt uz klavierēm akordus un sajust, kā tie rezonē dziļi manī, – šī sajūta diktē krāsu izvēli manai vokālajai līnijai.
Daži dziedātāji un diriģenti, kuri ir dzīvesbiedri, nelabprāt uzstājas kopā, bet daži to ir darījuši visu mūžu, piemēram, leģendārais pāris Džoana Sazerlenda un Ričards Bonindžs. Ko varat pastāstīt par savu pieredzi, muzicējot kopā ar Robertu Trevinjo?
Vēl ilgi pirms tam, kad mēs ar Robertu kļuvām par pāri, mums patika uzstāties kopā, un mums tas patīk vēl jo vairāk, kopš esam kļuvuši par ģimeni. Roberts ir neparasts mūziķis. Viņa sagatavošanās, intelekts, intuīcija, kaislība un pašatdeve iedveš bijību, un es no viņa nemitīgi daudz mācos. Mūsu muzikālā sajūta ir ļoti līdzīga, tāpēc dalīties ar šīm idejām kopā uz skatuves ir brīnišķīgi un piepildoši.
Reiz izteicāties, ka jūs gribētu iemācīties spēlēt lietuviešu tautas sitaminstrumentu skrabalai. Kāpēc jums patīk šis ksilofonam līdzīgais skaņurīks?
Šis instruments ir ļoti interesants, taču arī pēc visiem šiem gadiem man vēl nav bijusi iespēja nospēlēt uz šī instrumenta kaut vienu skaņu.
Koncerts
Gustava Mālera Trešā simfonija
Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē 24.VIII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–30