Savu dzīvi sāk rakstnieces Noras Ikstenas starptautiski populārā, skaudri personīgā romāna Mātes piens ekranizācija. Filma stāsta par jaunu un daudzsološu padomju laika ārsti Astru – lomā Maija Doveika, jaunības epizodēs – Elīna Vaska-Botere –, kura konfliktē ar totalitāro padomju režīmu un zaudē visu – karjeru, mīlestību pret dzīvi un pat mātes instinktu, liedzot savam bērnam mātes pienu. Viņa ir spiesta pamest zinātni un doties uz lauku ambulanci, kur līdzi ņem arī savu meitu Noru. Pieaugot meita kļūst par mātes vienīgo atbalstu un cenšas palīdzēt viņai pārvarēt depresiju, kā arī pati mācās izdzīvot nomācošajā padomju režīmā. Kad disidentiskais skolotājs Blūms aizved klasi ekskursijā uz sabrukušu baznīcu un vaicā, kādas asociācijas bērniem raisa zvans bez mēles, meitene saka: "Tas man atgādina manu māti."
Filmas spēks ir tās talantīgie aktieri, kuri lasītajam romānam piešķir vēl papildu līdzdzīvojamas dimensijas: Maija Doveika, Elīna Vaska, Rūta Kronberga, Indra Briķe, Inga Tropa, Juris Lisners, Elīna Vāne, Ģirts Krūmiņš, Jānis Znotiņš, Zane Bierande, Elīna Vāne, Oleksijs Gorbunovs un citi. Filma ir klusa, lakoniska un dziļa. Ļoti emocionāla, bet bez mazākās liekvārdības vai patētikas. No 2. februāra filma Mātes piens būs skatāma kinoteātros visā Latvijā.
Vai, lasot romānu, jau radās ideja par filmu?
Jā, apmēram romāna vidū notika klikšķis, ka es redzu bildēs un gribu uzņemt šo romānu. Kad man bija saruna ar Noru Ikstenu, abas nonācām pie domas, ka arī viņa gribētu, lai top filma un lai es to taisu. Sapratāmies uzreiz no pusvārda.
Vai jau lasīšanas laikā sāka iznirt idejas par piemērotākajiem aktieriem?
Pirmoreiz lasot – nē. Lasot jau otrreiz pēc Billes uzņemšanas ar domu, ka taps filma, man bija skaidrs, ka tā būs Maija Doveika. Vienā naktī bija klikšķis, ka Astra jaunībā varētu būt Elīna Vaska-Botere, jo viņas abas ir smalkas un nedaudz līdzīgas žestos. Arī par Rūtu Kronbergu Noras lomai man ne mirkli nebija šaubu. Es viņu jau pazinu un mīlēju. Protams, tas bija risks, jo viens ir strādāt kā ar bērnu, otrs – jau kā ar pusaudzi.
Cik Rūta bija veca, kad sākāt filmēt?
Viņa bija devītajā klasē, un es ar viņu jau varēju strādāt kā ar pieaugušu aktrisi un analizēt kopā lomu. Rūta visam piegāja ļoti, ļoti nopietni.
Rūtas Kronbergas aktiermeistarība šajā lomā ir uzlūkojama bez jebkādām atlaidēm. Fascinē viņas apvaldītais spēles stils, kurā pēkšņa sejas muskuļa notrīsēšana vai acu izteiksmes maiņa liecina par dzelmīgiem, dramatiskiem pārdzīvojumiem. Kā jūs strādājāt ar Rūtu? Vai jums bija svarīgi, lai viņa izprastu visu stāstu un tēmas kopumā vai, galvenais, būtu precīza konkrētajās epizodēs?
Visvairāk mēs pārrunājām Noras attiecības ar māti, jo mātes attieksme, kā viņa atraida bērnu, ir ļoti netipiska. Šis bērns 12–13 gadu vecumā pats kļūst par māti un aprūpētāju savai mātei. Mēs strādājām ļoti nopietni, izanalizējām lomu, kāda Nora būs. Rūta arī personīgi pazīst Noru Ikstenu. Pirms katras epizodes mēs to visu izspēlējām, nevis pirmais dubls un otrais dubls, bet izspēlējām visu epizodi, lai attiecību spektrs būtu pilnīgi skaidrs un aktieri izprastu, kas notiek. Pēc tam ir iespējams arī improvizēt un kaut kas nāk pats no sevis. Ja runājam par Rūtu Kronbergu, viņai ir izcils talants neuzspēlēt. Ir jādomā, ko viņai iedot vēl klāt, lai viņai vieglāk aiziet loma, bet viņas izpausmēs nekas nav jāņem nost. Rūta ir ļoti nopietna un gudra meitene. Viņa daudz lasa un zīmē. Jau scenārija tapšanas laikā man bija skaidrs, ka gribu strādāt ar Rūtu. Uz Astru bērnībā gan bija liela atlase. Meklējām mazu blondīni, kas būtu varējusi būt gan Elīna Vaska-Botere, gan Maija Doveika bērnībā. Un tad mums uzradās mazs brīnumiņš.
Ko īsti nozīmē "pēc motīviem"? Kādās attiecībās ir oriģinālavots un filma?
Pirmkārt, romānā ir māte, mātesmāte un meita un viņu likteņi ir atainoti paralēli. Sapratām, ka filmā tas nebūs labi, un scenārists Arvis Kolmanis izveidoja lineāro līniju, sākot no XX gadsimta 40. gadiem līdz pat atmodai. Pēc tam mēs sākām analizēt tēlus. Kaut ko likām klāt, kaut ko ņēmām nost. Lai uzņemtu filmā visu grāmatu, būtu vajadzīgas kādas sešas stundas. Izkristalizējām un izvilkām galveno, kas ir katrā tēlā. Vienubrīd gribējām atteikties no Astras bērnības, bet tad nebūtu skaidrs viņas stāsts – viņas lielais naids pret pastāvošo iekārtu. Šī iekārta viņu galu galā arī salauž, novedot depresijā un alkoholismā, un pilnīgi netipiski – viņas meita viņu atbalsta. Jā, filma ir pēc motīviem. Nora Ikstena filmu ir redzējusi, viņai patika. Tas man bija nozīmīgs prieka brīdis. Nora teica, ka uzskata – filma ir neatkarīgs mākslas darbs.
Nora Ikstena ir nofilmējusies arī epizodiskā lomā tautas manifestācijā pie Brīvības pieminekļa. Vai iesaistījāt rakstnieci arī filmas tapšanas procesā?
Nora brauca pie mums ciemos. Filmēšanas laukumā viņa bija divreiz. Visi teica – vai, tev būs grūti. Nē, man nebija grūti, es ieguvu atbalstu. Mītiņā pie Brīvības pieminekļa ir iefilmējies arī īstais skolotājs Blūms, kuru filmā atveido aktieris Ģirts Krūmiņš. Tas skaistais kungs ar gaišo bārdu ir īstais skolotājs Blūms, kurš arī cieta un tika atlaists no darba.
Atmetot metaforisko līmeni par "saindēto" pienu, mātes un meitas stāsts varētu risināties arī šodien kā stāsts par depresiju un bērnu, kuram pāragri jākļūst pieaugušam. Kādās proporcijās vēlējāties savienot padomju totalitārā režīma un psiholoģisko mātes un meitas stāstu?
Fons bija ļoti svarīgs. Ar lielu azartu meklējām tērpus. Tie nav šūti, bet gandrīz visi ir atrasti. Tāpat arī rekvizīti. Man pašai personīgi ārkārtīgi tuva bija mātes un meitas līnija, kurā var vilkt paralēles ar šodienu. Arī ar to, ko sievietei nozīmē pašrealizēties. Mūsu variantā tas ir tik traģisks stāsts, ka sieviete, kura palīdz citām sievietēm tikt pie bērna, neizjūt mātes instinktu pret savu bērnu. Kad viņai jau viss ir zudis, viņa paņem meiteni sev līdzi, cerot, ka kaut kas mainīsies, bet nekas jau nemainās.
Šis ir gadījums, kad aktieri nevis traucē iztēlē radītajiem romāna tēliem, bet uzbur tos vēl spilgtākus. Ļoti veiksmīga izvēle man šķita arī Jekaterina Frolova Serafimas lomā, kurai Astra Ļeņingradā palīdz tikt pie meitiņas. Kur jūs filmējāt?
Mums bija ļoti daudz lokāciju. Mākslinieks teica, ka reti kurā filmā ir tik daudz filmēšanas vietu. Bet mums jau arī ir garš stāsts. Mēs filmējām Rīgā. Gandrīz viss ir tapis no nulles – vecos dzīvokļos Rīgā. Laukus mēs filmējām Limbažu rajonā. Lauku pilsētiņa ir Limbaži. Limbaži mūs atbalstīja, tas bija brīnišķīgi. Esam pēdējie, kas ir filmējuši veco dzelzceļa staciju. Uzfilmējām, un tur sākās rekonstrukcija. Filmējām arī Lādes skolā, kur bija ļoti pretimnākoši saimnieki. Mums filmā ir gan pilsētas, gan lauku skola. Arī trim čekistiem katram bija jāuzbūvē sava vide, kur notiek pratināšanas. Mākslinieku departamentam bija milzīgs darbs, bet man šķiet, ka viņi ļoti veiksmīgi to laiku ir reanimējuši.
Jums ir starptautiska radošā grupa. Operators – Rolands Leonavičs, mākslinieks – Aļģirds Garbačausks, montāžas režisors no Čehijas – Mihals Lanskis. Kāpēc tāda izvēle?
Jau pašā sākumā ieinteresējās lietuviešu producents. Mēs sākām filmu veidot kā Lietuvas un Latvijas kopprojektu. Tad lietuviešu producents atkāpās no šīs idejas, bet es jau biju sākusi strādāt gan ar Rolandu, gan Aļģirdu, un man process ļoti patika. Mēs ar Rolandu filmēšanas laukumā sapratāmies burtiski no acu skatiena. Savukārt mākslinieks Aļģirds jau bija iesācis visas skices, likās neprāts turpināt strādāt ar kādu citu, kad viņš jau tik dziļi ir iegājis projektā. Starp citu, viņš ir arī galvenais mākslinieks seriālam Sisi, kuru uzņēma Latvijā. Līdz ar to viņš bija Latvijā, un mēs varējām visu laiku kontaktēties. Trešais no lietuviešu komandas ir skaņu režisors Arturs Pugačausks, ar kuru kopā mēs veidojām Billes skaņu un mūzikas partitūru. Man gribējās turpināt ar viņu strādāt. Līdzīgi ar montāžas režisoru Mihalu Lanski, kurš atbrauca no Prāgas. Tā kā Bille bija mūsu un čehu kopražojums, es montēju Prāgā kopā ar viņu. Bija skaidrs, ka arī Mātes pienā gribu strādāt kopā ar viņu.
Viņš atbrauca uz Rīgu, un mēs montējām filmu šeit. Ceru, ka arī nākamajiem darbiem varēšu nolasīt tādu pašu komandu. Krāsu korekcija un daudzas tehniskās lietas notika Briselē, jo filma rezultātā ir Latvijas un Beļģijas kopdarbs.
Kā jūs izjūtat sadarbību ar operatoru? Var teikt – tās ir jūsu acis? Vai jūs tās "grozāt"? Cik no sevis ieliek pats operators?
Mēs ļoti nopietni sagatavojāmies. Var teikt, sakadrējām gandrīz visu filmu. Bijām tik ilgi sēdējušas un runājušas kopā ar kadrējuma mākslinieci Margaritu Turausku, ka filmējot varējām justies tik brīvi, ka sākām jau improvizēt. Operators man pēkšņi piedāvā citu rakursu, mēs ātri apspriežamies, vai es ieraugu, ka aktierim būtu vieglāk citādi, – sapratāmies no pusvārda, nedarbojāmies ļoti strikti pēc kadrējuma. Tas, ka kadrējums bija, ļāva mums vieglāk strādāt. Es vairāk varēju pievērsties aktieriem, un Rolands varēja būt patstāvīgāks.
Jūs esat mācījusies Rīgas 64. vidusskolā tajā pašā laikā, kad notiek filmas darbība, – XX gadsimta 70. gados. Kāda ir jūsu pieredze? Vai piedzīvojāt līdzīgus gadījumus kā ar skolotāju Blūmu, kurš bērniem vēlējās pastāstīt par padomju murgos noslēpto brīvības un kultūras pasauli?
Skolotāju nodošanas pieredzes man nav, bet es atceros gāzmaskas un nebeidzamās ierindas skates, kad mums lika maršēt skolas pagalmā. Pat ne visiem kopā, bet pa trim. Skolotāja katru trijnieku dresēja atsevišķi. Tas bija diezgan baigi. Tā sajūta, kad nāca jau tuvāk atmoda un Literatūrā un Mākslā parādījās pirmās atmiņas par izsūtīšanu. Atceros, ka lasīju šīs atmiņas un raudāju, un domāju – nu, redz, kā, labi, ka mūsu dzimtā nekā tāda nav bijis. Parunāju ar mammu, un viņa teica – tava tante, mana māsa, ar visiem bērniem bija izsūtīta un vēl, un vēl, un vēl. Pieaugušie jau bērniem nestāstīja, lai viņi skolā neizrunātos.
Šī tēma arī filmā tik spilgti atklājas, kad Nora kā kārtīga "Ļeņina mazmeita" pūlas mātei palepoties ar savām apgūtajām prasmēm salikt ieroci, bet viņai no tā metas slikti. Kad jūs uzzinājāt par brīvo Latviju? Jums arī vecāki neko nestāstīja?
Jā, man arī nestāstīja. Tikai līdz ar atmodu. Līdzīgi arī vīra ģimenē, tur gan mazliet agrāk, bet, cik zinu, dēliem arī neko nestāstīja tieši tādēļ, lai viņi skolā neizmuldētos.
Vai atceraties savas izjūtas, uzliekot gāzmasku un mācoties salikt šauteni?
Šaut mērķī man patika. Bet vēl tagad atceros gāzmaskas nepatīkamo talka un gumijas smaku. Nesapratu, kam tas var patikt. Arī visas bezgalīgās soļošanas man likās bezgalīgas. Ilgu laiku bija sajūta, ka dzīvē nekas nevar mainīties, ka iekārta nekad nemainīsies. Kad mēs gājām pirmajās demonstrācijās pie Brīvības pieminekļa, kad milicija vēl ķēra tos, kuri noliek ziedus, manī radās pirmais protests – par ko?! Nu jau man bija saprašana, kāpēc cilvēki nes šeit ziedus un kāpēc es tur esmu aizgājusi. Tad man bija iekšējais kliedziens – par ko šos cilvēkus ņem ciet?!
Filmā mums ir pirmais mītiņš pie Brīvības pieminekļa, kur čeka un milicija nolēma tikai vērot un ļaut tam notikt. Cilvēki jau brīvi dziedāja un lika ziedus.
Kā jūs tehniski dabūjāt gatavu televizoru, kurā nemitīgi vāvuļo Leonīds Brežņevs?
Televizors ir filmēts atsevišķi, un arhīva ieraksti ir atrasti atsevišķi. Briselē tehniķi to visu kompjūtergrafikā salika kopā. Televizors cauri filmai mums ir kā laikmeta tēls.
Ļoti jānovērtē mākslinieku darbs. Padomju vide kostīmos, interjerā un rekvizītos ir atdzīvināta ļoti pārliecinoši. Piemēram, kur jūs ņēmāt tik daudz pionieru formu? Vai tās ir šūtas pēc parauga?
Sākumā ar to visu mums gāja ļoti grūti. Cilvēki glabā kaut kādas ulmaņlaika lietas, bet no padomju priekšmetiem parasti atkratās ātrāk. Ļoti daudz šo formu kostīmmāksliniecei Evijai Džonsonei izdevās atrast vienā internātskolā. Tieši šīs strīpainās blūzes, likās jau, ka nekur neatradīsim šādu audumu, lai uzšūtu. Bet izdevās. Cilvēki piedāvāja visdīvainākās lietas – gan drēbes, gan rekvizītus –, arī visas mēbeles bija jāpiemeklē. Turklāt padomju laika mēbeles, vienreiz saliktas, stāv labi, bet, ja jāsaliek otro un trešo reizi, tās brūk kopā. Māksliniekiem bija ko piestrādāt.
Vajadzēja atrast arī tā laika tapetes, jo katra telpa ir veidota no nulles pamestā dzīvoklī. Lauku māju atradām Limbažu pusē. Man tā patika, bet likās par lielu viņām divām. Mākslinieks ar operatoru nomierināja, ka izskatīsies piemēroti, nefilmēs tik lielu. Atradām rakursus, kā visu noformēt, uzbūvējām aku un varējām strādāt.
Vēl par skolas formām runājot, man jau bija piemirsušies pelēkie svārciņi ar ādas jostu. Arī tās vēl bija internātā saglabājušās?
Jā, tā bija svētku forma meitenēm. Tās kostīmmāksliniece dabūja no kāda deju kolektīva.
Svarīgajai Jeses lomai esat uzaicinājusi neprofesionālu aktrisi. Un vai ciema intelektuāļa lomā, kurš savus aplauztos spārnus mērcē glāzē, pareizi redzu, ka tas ir Guntis Berelis?
Jā! Jesi tēlo Zane Bierande, kura ir bijusi saistīta ar teātri un filmēšanu kā trupas vadītāja un administratore. Sākumā meklēju maza auguma kantainu cilvēku. Domāju, kurš varētu būt šis tēls, kas īstenībā ir hermafrodīts, taču ļoti dvēselisks un emocionāls cilvēks. Man Jese ir filmas gaišākais tēls. Kad satiku Zani, es viņā ieraudzīju tieši to emociju, trauslumu, kas man ir vajadzīgs. Domāju, ka Zane ar savu lomu ļoti labi tika galā. Viņai arī piemīt īpašība, ka viņa nepārspēlē. Es ļoti lepojos ar to, ko kopā esam paveikušas. Viņa nenoliedzami ir emocionālākais un dvēseliskākais filmas tēls. Ar Gunti Bereli bija tā. Parādīju kastinga režisorei Gunta bildi un teicu – mums vajag tādu hipiju. Nu nav starp aktieriem tāda! Pēc tam es domāju – nu ko es te cīnos?! Piezvanīju Guntim un palūdzu, lai viņš necērp savu zirgasti īsāku, un tapa hipija tēls, kas, manuprāt, nes lielu starptautisku vēstījumu par to laiku. Guntis teica, ka blakus Maijai Doveikai esot bijis viegli.
Veiksmīgs likās arī Daigas Kažociņas un Baibas Brokas aktierdarbs attiecīgi skolotājas un direktores lomā. Viņas tik precīzi parāda to padomju skolotāju šizofrēnisko sašķeltību, kas kļuva par viņu būtību: no vienas puses, viņas pilda visus absurdos rituālus, sadarbojas ar čekas aģentiem, soda bērnus «kā vajag», no otras puses, viņās ir mātišķs žēlums un līdzjūtība pret saviem skolēniem: "Nu paraksti, nesabojā sev visu dzīvi."
Jā. Tā ir. Man ļoti žēl, ka Daigas Kažociņas lomu montāžā nācās īsināt. Viņai bija ļoti spēcīga epizode, kad viņas dēls aizbrauca uz Čornobiļu. Mēs tomēr strikti ievērojām, ka galvenais ir mātes un meitas stāsts. Filma iznāca par garu, un mēs ņēmām nost arī interesantos piedēklīšus. Pēdējā montāža ir nežēlīgs process pret sevi, kad saproti, ka nevis īsināsi kadrus, bet ir jāmet ārā epizodes. Tas nav viegli.
Pie montāžas galda jūs sakāt galavārdu?
Jā, protams. Var teikt, ka pie montāžas galda tu filmēšanas periodu noliec pilnīgi malā kā nebijušu un sāc no nulles, jo esi iemīlējies visā, ko esi safilmējis. Tu nedrīksti būt tik subjektīvs. Cenšos nežēlīgi iet materiālam cauri ar svaigu skatu, un tad arī ir rezultāts. Ar Mihalu ļoti labi sapratāmies jau Billē. Viņš ir ļoti emocionāls un radošs montāžas režisors. Komponists Raimonds Tiguls rakstīja mūziku jau konkrētām epizodēm. Montāža un mūzikas salikšana ir ļoti radošs process.
Vai Raimondu Tigulu uzaicinājāt komandā, jau zinot viņa rokrakstu un vēloties tieši šo intonāciju?
Jā. Es jau viņu zināju. Pirms uzaicināju, vēl paklausījos viņa skaņdarbus, un tie mani ļoti uzrunāja. Arī Nora Ikstena teica, ka būtu labi, ja Raimonds rakstītu mūziku. Mūzikas nav daudz, bet katrā epizodē, kurā mūzika ir, tai ir īpaša loma.
Gatavojoties intervijai, noskatījos jūsu dokumentālo filmu Pretrunīgā vēsture. Puse no tās darbības notiek pie bijušā Uzvaras pieminekļa. Ar kādām pārdomām un izjūtām uzņēmāt tā gāšanu pagājušā gada augustā?
Saistībā ar Ukrainu šī pieminekļa gāšana man bija svētki. Man bija pacilāta noskaņa. Domāju, kas tas ir darīts pareizi. Bija pēdējais brīdis to darīt. Pirms tam vēl domāju, ka tā vieta taču tāpat tur paliks un cilvēki pulcēsies, tad kāda jēga. Bet karš Ukrainā pastiprināja manas nacionālās jūtas. Mēs ģimenē vairāk bijām kosmopolīti. Mums ir daudz draugu un paziņu gan Krievijā, gan Kijivā, gan visur pasaulē, bet sakarā ar Ukrainu nacionālās jūtas radās no jauna. Esmu gandarīta, ka piemineklis ir nogāzts un ka tas nogāzās tik organizēti un skaisti. Ir pierasts visu kritizēt, ka dara nepareizi, bet te viss bija tik labi noorganizēts. Cepuri nost tā cilvēka priekšā, kurš bija galvenais un kuru zināmu apstākļu dēļ mēs nedrīkstam iepazīt pēc vārda. Viņš ir varonis.
Vai jūs joprojām sekojat līdzi arī suitu Ruča un antropoloģijas pētnieces japānietes Norie draudzības stāstam?
Jā. Zinu, ka Norie šovasar atkal grib braukt ciemos. Kā viņa to izdarīs – es nezinu. Nu jau viņai ir trīs bērni. Ar vecāko dēliņu un vīru viņa bija atbraukusi ciemos pie Ruča nu jau pirms vairākiem gadiem. Viņa uz Alsungu bija atvedusi arī mammu, tēti un brāli. Suitu sievas sarīkoja viņai un vīram suitu kāzas. Abi bija suitu tautastērpos. Tas bija brīnišķīgi. Ar Norie mēs periodiski sarakstāmies.
Kā izveidojas jūsu attiecības ar dokumentālo filmu varoņiem? Ar visiem draudzību turpināt nav iespējams.
Visgrūtāk bija, kad uzņēmu filmu par narkomānijas problēmām Aiziet tumsā. Pēc filmas man zvanīja un meklēja rokā gan tie, kas lieto, gan tie, kas nelieto. Bet es nevaru būt terapeits. Neveidoju filmu tik daudz par konkrētiem varoņiem, bet caur dažādiem varoņiem parādījās dažādi ceļi, kā jaunieši aiziet narkomānijā. Filma bija gatava un jau rādīta, bet katrs vēlējās vēl stāstīt savu sāpi. Tas nebija viegli, bet ar laiku aprima. Sarakstījos arī ar Andreja Saharova atraitni Jeļenu Bonneri, ar kuru veidoju dokumentālo filmu Mans vīrs Andrejs Saharovs. Sarakstījāmies praktiski līdz viņas nāvei, mums bija arī tālsarunas. Nav tik viegli atlaist filmu varoņus, savā ziņā viņi kļūst par draugiem. Tāpat ar Gunāru Jākobsonu, kura portretfilmu Ētera personība Gunārs Jākobsons martā demonstrēs televīzija, sazvanāmies un apvaicājamies, kā iet.