Klimata pavēlnieks piespēlē tiem, kam jau pirms planētas galvenā – Kannu – festivāla sākuma krita uz nerviem solītās drastiskās pārmaiņas, piemēram, aizliegums uzņemt selfijus uz Festivāla pils kāpnēm u. c. Īgnumam var būt pamats. Nedēļas sākumā Kannās gāza kā no spaiņiem, un tas komplektā ar stindzinošajiem +12 grādiem pamatīgi pabojāja Kannu "firmas zīmi" – Vidusjūras saules pielieto gaisotni –, tajā pašā laikā no Rīgas nāca ziņas par neparastu svelmi.
Protams, draņķīgs laiks tiek uzskatīts par lielisku motivāciju, lai skatītos kino, un ir katra filmu izrādītāja sapnis – sliktā laikā publika iet uz kino daudz intensīvāk. Kannu festivālā gan šī klimatiskā motivācija nav nepieciešama – rindas uz seansiem ir milzīgas, nokļūšana kinozālē pastiprinātas pretterorisma drošības kontroles režīmā – komplicēts, laikietilpīgs process. Turklāt uz galvenajām Festivāla pils zālēm, kuru ietilpība ir vairāki tūkstoši skatītāju, rindas ir zem klajas (un slapjas) debess. Klimatiskās nianses gan neietekmē ne filmu programmu, ne sacensību dinamiku, ne arī faktu, ka pirmo reizi Kannu festivāla vēsturē oficiālajā programmā Kannu klasika/Cannes Classics tiek rādīta latviešu filma Četri balti krekli, kuras skate ar filmas autoru – režisora Rolanda Kalniņa un operatora Mika Zvirbuļa – dalību notika otrdien, 15. maijā.
Šī ziņa Latvijā jau ir izskanējusi skaļi, un Četru baltu kreklu dalība Kannās vispirms jau ir svētki pašiem filmas veidotājiem; tos vēl emocionālākus padarīja jaunu, talantīgu mūziķu grupas Carnival Youth improvizētais koncerts Kannās – veltījums filmai un tās autoriem. Carnival Youth nospēlēja arī Imanta Kalniņa dziesmu par baltajiem krekliem un sirdsapziņu, kas skan filmā. Četri balti krekli, gluži tāpat kā citas Kannu klasikas programmas filmas, ir atbrīvota no piedalīšanās sacensībā.
Sieviešu spēks
Cīņa par Zelta palmas zaru ir viens no Kannu festivāla dzinuļiem. Kaut gan šogad bez sacensību gara, Kannās braši tiek akcentēts arī sievietes spēka faktors. Šā gada Kannu festivāla žūrijas komplektācijas principi apliecināja, ka festivāls akcentēs sieviešu dominanti. Pasaulslavenās aktrises Keitas Blānšetas vadītajā žūrijā ir piecas sievietes (viņu vidū arī amerikāņu aktrise Kristena Stjuarte un franču zvaigzne Lea Seidū) un četri vīrieši (viņu vidū Oskaram nominētais krievu režisors Andrejs Zvjagincevs). Tomēr tas bija tikai sākums, kas nedēļas nogalē kulminēja 82 sieviešu akcijā uz Kannu festivāla kāpnēm. Mērķis – uzskatāmi vizualizēt protestu pret gadiem ilgo vīriešu dominanti pasaules kinofestivālu žūrijās un pastarpināti protestēt arī pret vīriešu dominanti kino industrijā. Šo akciju bija ierosinājusi Francijā aktīvā dzimumu līdztiesības kustība 5050x2020, kas apvieno aptuveni 600 kino profesionāļu. Tiek solīts arī pētījums par sieviešu iesaisti visā līdzšinējā Kannu festivāla vēsturē, kas neko labu nesola, kā arī gatavota konference.
Tas vēl nav viss – Kannu festivāla direktors Tjerī Fremo un divu Kannu festivāla paralēlo programmu Directors’ Fortnight un Cannes Critics’ Week vadītāji ir pirmie, kas tikko parakstījuši kustības 5050x2020 dokumentu (zvērestu) par dzimumu līdztiesības principu ievērošanu, veidojot festivālu žūrijas sastāvu. Dzimumu līdztiesība kino industrijā ir viens no aktuālākajiem jautājumiem. Pērn Holivudas producenta Hārvija Vainstīna skandāls un tam sekojošā #MeToo kustība aktualizēja sieviešu tiesību jautājumu kino un arī radošo industriju kontekstā, un nu cīņa par līdztiesību iegūst daudz konkrētākas (ne tikai publisku skandālu) aprises.
Aktīvi cīnītāji sieviešu līdztiesības frontē ir zviedri, kuri ievēro kvotu sistēmu finansējuma sadalē filmu uzņemšanai, cenšoties izlīdzināt disonansi starp vīriešu un sieviešu režisētu filmu projektiem. Nekas neliecina, ka sieviešu spēks pierims. Ja mēģināt notvert manu attieksmi konkrētajā jautājumā, esmu par veselo saprātu un mākslas kritērijiem, nevis formālām kvotām. Turklāt vismaz programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei mūsu mazā kino industrija izskatās teju ideāli – puse no sešpadsmit filmu režisoriem ir sievietes. Kaut arī Latvijas kino vēsturiskā griezumā, gluži tāpat kā visā pasaulē, pamatā vienmēr ir dominējuši režisori vīrieši. Ko nu?
Mūžīgais radikālis
Pavisam drīz – sestdien, 19. maijā, – Keitas Blānšetas vadītā žūrija varēs demonstrēt savu spēku, apbalvojot Kannu festivāla labākās filmas. Kuras tās būs, vēl pāragri spriest, kaut arī tradicionālā kritiķu aptauja, ko ik dienu publicē izdevums Screen International, ir veltīta tieši tam, lai saprastu, kurai no konkursa filmām (uz Zelta palmas zaru šoreiz pretendē 21 darbs) ir izredzes kļūt par līderi. Paradoksālā kārtā līdera pozīcijas pagaidām ir ieņēmis Žans Liks Godārs – hrestomātisks vārds pasaules kinovēsturē, režisors, kurš ir bijis viens no 60. gadu jaunā viļņa līderiem. Režisors, kurš veidojis drosmīgākās un formas ziņā radikālākās filmas pasaules kinovēsturē, un to viņš turpina darīt joprojām. Savu pirmo filmu, kas viņam atnesa pasaules slavu, – Līdz pēdējam elpas vilcienam/À bout de souffle – viņš uzņēmis 1960. gadā. Citas Godāra filmas Trakais Pjero/Pierrot le fou (1965) kadrs, precīzāk – fotogrāfija, kas tapusi filmas uzņemšanas laukumā, šogad rotā Kannu festivāla plakātu.
Acīmredzot Žans Liks Godārs nav zaudējis ne asumu, ne cīņas sparu, jo labprātīgi iekļāvies konkursa sacensībā – viņam kā klasiķim tas nebūt nav jādara.
Godāram un viņa filmām vienmēr būs zaļā gaisma, vienmēr būs vieta goda seansam arī bez konkursa stresa. Meistara jaunās filmas Le livre d’image/The Image Book nosaukumu var tulkot Bilžu albums, kaut droši vien katrs, kas raksta par festivālu Latvijas presei, piedāvās savu latviskojuma versiju. Tā veidota kā arhīvu materiāla un kinoklasikas fragmentu kompilācija, kas ritmiski piespēlē poētiskam un arī sociāli un politiski uzlādētam aizkadra tekstam. Šādā stilā Godārs strādā pēdējos pārdesmit gadus un ir izkopis formas un stila tīrību, piedāvājot unikālu, pēc eksperimentālā kino principiem strukturētu darbu, kurā iezīmējas Austrumu un Rietumu kultūras attiecību dramatisms.
87 gadus vecais Žans Liks Godārs jau sen ir hrestomātiska vērtība, un viss, ko viņš dara un vēl izdarīs, arī kļūs par vēsturisku vērtību. Iespējams, šis fakts arī izskaidro Godāra jaunās filmas neoficiālo līdera pozīciju līdzšinējā konkursa programmā, lai gan tās eksperimentālā forma radikāli atšķiras no citām konkursa (spēl-)filmām.
Cenzūras žņaugs
Tomēr Kannu konkursa programma piedāvā plašu spektru – gan tematiski, gan stilistiski daudzveidīgas filmas. Paradoksāli, ka vismaz divās konkursa filmās izskan tēma, kura jēdzieniski sasaucas ar Rolanda Kalniņa Četriem baltiem krekliem. Tās ir filmas, kurās tiek runāts par mākslinieka likteni padomju cenzūras apstākļos. Labs piemērs tam ir joprojām mājas arestā Maskavā esošā, Latvijā daudz strādājušā režisora Kirila Serebreņņikova filma Vasara/Ļeto, kas tika rādīta festivāla pirmajās dienās.
Nenoliedzami režisora konflikts ar Krievijas varas iestādēm tikai saasināja interesi par šo darbu, kas ir veltīts 80. gadu rokzvaigznei Viktoram Cojam un laikam, kad Cojs veidojās par unikālu personību ne tikai rokmūzikas, bet arī padomijas sociālpolitiskajā kontekstā. Filma ir niansēti stilizēts darbs, kas restaurē gan laikmetu, gan vidi un rada pārliecinošu autentiskuma sajūtu. Ja atceramies, ka par vienu no šā gada Berlīnes kinofestivāla nozīmīgākajiem darbiem kļuva Alekseja Germana juniora veidotais Dovlatovs, jāsecina, ka Krievijas kino progresīvākie un talantīgākie autori aktīvi pievēršas līdzīgām tēmām – mākslinieka liktenim cenzūras un ideoloģiskā diktāta apstākļos.
Par šo pašu mākslinieka un cenzūras, ideoloģiskā rāmējuma tēmu runā arī izcilā Lielbritānijā dzīvojošā poļu režisora Pavela Pavlikovska filma Aukstais karš/Cold War. Pavels Pavlikovskis pirms trim gadiem saņēma ASV Kinoakadēmijas Oskaru par savu izcili nofilmēto melnbalto filmu Ida (2013). Aukstais karš ir vēl izsmalcinātāks darbs – vizuāla un kompozicionāla perfekcija, melnbaltā attēla spēka apliecinājums. Filmas sižets sākas pēckara Polijā, kur satiekas jauna meitene, tautasdziesmu un deju ansambļa dalībniece, un pievilcīgs, par meiteni nedaudz vecāks vīrietis, kurš izveidojis pārliecinošu karjeru sociālistiskajā Polijā.
Viņa vadībā nacionālu motīvu piepildītas dziesmas un dejas, kurās gan nākas iepīt sociālisma vadoņu slavinājumu, kļūst par sociālistiskās Polijas eksportpreci. Tad vadzis lūst, slavenā dziesmu un deju ansambļa viesizrāžu laikā Berlīnē viņš bēg, bet meitene nesaņemas sekot.
Laiks un vieta filmā mainās: Berlīne, Parīze, pēc tam atkal Polija, abi varoņi tiekas un šķiras. Viņus saista dramatiska kaislība uz mūžu, kurā iejaucas arī aukstā kara reālijas. Režisors Pavels Pavlikovskis stāsta, ka filmas scenāriju veidojis, ietekmējoties no savu vecāku sarežģītajām attiecībām. Arī viņam pašam daudzus gadus pēc aukstā kara beigām ir sarežģītas attiecības ar savu dzimteni Poliju. Tur tika sākts "karš" pret oskaroto Idu – tā netika izrādīta Polijas TV, jo neatbilda politizēto ierēdņu priekšstatam, kā stāstāmi stāsti par Polijas vēsturi un holokaustu.
Līdzīgi kā Kirils Serebreņņikovs, arī Pavels Pavlikovskis ir autsaiders un politiskās sistēmas neieredzēts režisors. Atšķirībā no krievu kolēģa viņam ir iespēja runāt skaļi, sniegt intervijas pasaules medijiem, kurās viņš nesaudzīgi kritizē mākslas politizāciju un ideoloģiskos kontroles mehānismus, kādi aktualizējušies Polijā. Pavela Pavlikovska Aukstajā karā saplūst gan unikāls autora stils, gan pārliecinoši, dramatiski likteņi, gan aktuāls sociālpolitisks konteksts. Manuprāt, Aukstais karš ir viena no šā gada Kannu konkursa programmas labākajām filmām.
Kannu festivāla uzvarētāji būs zināmi sestdien, 19. maijā. Gan Kirila Serebreņņikova Vasarai, gan Pāvela Pavlikovska Aukstajam karam ir labas izredzes. Protams, ja vien nenotiks negaidīts pavērsiens un žūrija nepieņems kādus demonstratīvus lēmumus. Sieviešu spēks nav prognozējams.