Kannu kinofestivāls tika atklāts 6. jūlijā. Teikumu, kas informē par tā norises faktu, varētu papildināt ar piebildi – par spīti visam. Tik tiešām – šā gada Kannu festivālam ir īpašs konteksts un fons. Vispirms tā ir pandēmija, kas daudziem, arī man, līdz galam neļāva noticēt, ka viss notiks, ka būs festivāls ar saviem rituāliem, filmām un sacensību, būs filmu tirgus un dažādu valstu un institūciju paviljoni. Festivāla organizētāji gan tālredzīgi bija pārvirzījuši Kannu festivāla norises datumus no tradicionālā maija uz vasaras vidu – jūliju –, ticot, ka pandēmija būs pierimusi. Pērn Kannu festivāls tika atcelts, bet, mēģinot glābt situāciju un atbalstīt filmu industriju, festivāla organizētāji publiskoja to filmu sarakstu, kuras būtu tikušas izrādītas Kannās 2020. gadā, ja vien ne pandēmija.
Tomēr #Kannas2021 ir citādas, atšķirīgas no pirmspandēmijas laiku milzīgā, apjomos pat neveselīgi izblīdušā globālā megapasākuma, uz kuru no dažādiem kontinentiem milzu baros traucās visi, kas uzskata sevi par filmu biznesa spēlētājiem – gan komerciāliem, gan institucionāliem. Šogad Kannās akreditēto dalībnieku ir krietni mazāk, nav pārstāvētas Āzijas kompānijas, minimāla ir Amerikas klātbūtne, no vairākām valstīm, piemēram, Krievijas, iebraukušajiem pirms dalības festivālā ir bijis nepieciešams ievērot karantīnu. Kannu festivāla tradicionālo apjomu un vēriena samazinājums īpaši ir manāms filmu tirgū, kura dalībnieku skaits ir krietni sarucis un pamatā ir pārstāvēta Eiropa, arī trīs Baltijas valstis.
Dievības kāpņu galā
Vai kas būtisks ir mainījies Kannu festivāla statusā un ietekmē? Šis ir sarežģīts jautājums, un, lai uz to atbildētu, būtu jāpieskaras arī tēmai par to, kā pandēmijas pieredze ir ietekmējusi skatīšanās paradumus, kā tā ir ietekmējusi gan Eiropas, gan pasaules kino industriju, kas pandēmijas laikā zaudēja tradicionālos filmu izplatīšanas kanālus – kinoteātrus. Tomēr, lai cik skeptiski mēs arī gribētu būt pret XX gadsimta 30. gados radīto festivālu kā filmu sacensību formātu, bez festivāliem kino industrija, it īpaši Eiropas kino, nevar iztikt. Filmu ir ārkārtīgi daudz – ik gadu Eiropas valstīs saražo aptuveni 1800 pilnmetrāžas filmu, ir nepieciešami mehānismi, kas izvērtē šīs filmas un nodrošina tām gan publicitāti, gan iespēju tikt izrādītām citās valstīs.
Kannu festivāls ir pasaules festivālu grands ar pamatīgām kultūrtradīcijām un precīzi izstrādātiem rituāliem. Tajos ietilpst gan sarkanās kāpnes, gan pompozā filmu radošo komandu kāpšana pa tām, lai nokļūtu svētvietā – Limjēru zālē, kurā notiek pirmizrādes. Kāpņu galā filmu autorus sagaida dievības – arī festivāla mākslinieciskais vadītājs Tjerī Fremo, kurš ir atbildīgs par festivāla programmu. Lai nokļūtu Kannās, filmām ir jāiztur nežēlīga atlase. 2021. gadā konkurence ir bijusi īpaši sīva – milzīgā filmu uzkrājuma dēļ. Kino industrijai ir nepieciešamas Kannas ar to tradīcijām, mitoloģiju, dieviem, kuru lēmumi ne vienmēr ir izprotami, bet nav apstrīdami. Lūk, arī izskaidrojums, ka tomēr un par spīti visam, proti, trauslajai un nestabilajai epidemioloģiskajai situācijai, Kannu festivāls notiek.
Filmu pārbagātība
Vai fakts, ka pasaulē ir akumulējies milzīgs daudzums filmu, kuru autori cer gan uz iespēju tās pirmizrādīt kinoteātros, gan, protams, atzinību un, vēlams, komerciālu atdevi, ir būtiski ietekmējis Kannu festivāla programmu kvalitāti? Vai visas 24 Kannu festivāla galvenā konkursa filmas ir izcilas? Vai tie ir pārsteidzoši mākslas fakti un mūsdienu šedevri? Šos jautājumus var attiecināt arī uz diviem desmitiem otrā Kannu konkursa Īpašais skatiens/Un certain regard filmām un citu paralēlo sekciju piedāvājumu.
Līdz šim no redzētajām konkursa filmām par izcilu, satricinošu un satriecošu varu nodēvēt tikai vienu – franču režisora Leo Karaksa darbu Anete/Annette ar amerikāņu aktieri Ādamu Draiveru un franču zvaigzni Marionu Kotijāru galvenajās lomās. Tā bija festivāla atklāšanas filma. Pārējais piedāvājums ir droši salīdzināms ar pirmspandēmijas laiku – filmas ir dažādas, gluži tāpat kā iemesli, kāpēc tieši šī un ne cita filma ir nonākusi galvenajā konkursā.
Protams, jebkurš festivāls atbalsta savas valsts filmas – tālab franču filmu klātbūtne Kannās vienmēr ir bijusi intensīva, arī šogad. Labā ziņa – tās ir stilistiski un jēdzieniski ļoti atšķirīgas. Līdzās Leo Karaksa un grupas The Sparks sadarbības rezultātā tapušajam dramatiskajam mūziklam Anete konkursa programmā nostājas arī sociālais pamflets Nošķīrums/La fracture (režisore Katrīna Korsīni) par plaisu Francijas sabiedrībā un veselības aprūpes sistēmu un Fransuā Ozona filma Viss izdevās labi/Tout s’est bien passé, kas veltīta eitanāzijas tēmai. Festivāla izskaņā tiks demonstrēta Bruno Dimona Francija/France ar Leu Seidū galvenajā lomā, Žaka Odiāra Parīze, 13. rajons/Les Olympiades/Paris, 13th District, kā arī Žulia Dikurno filma Titāns/Titane (filmu jau redzējušie to raksturo kā Francijas femīno Tarantīno klonu). Kā redzat, dzimumu līdzsvars tiek ievērots, šī tēma ir nedaudz pierimusi Covid- 19 izaicinājumu kontekstā, tomēr joprojām ir aktuāla un tiek nemitīgi akcentēta presē.
Vētrainas ovācijas izpelnījās Francijas un ASV kopražojuma filma Stilvotera/Stillwater ar Metu Deimonu galvenajā lomā. Filmas darbība risinās Marseļā, kur ieradies Meta Deimona varonis, lai cīnītos par savas apcietinājumā esošās meitas studentes soda pārskatīšanu. Filmas pamatā – dokumentāli fakti. Stilvotera tika izrādīta ārpuskonkursa programmā. Mets Deimons un Šons Penns – konkursa programmā ir skatāma viņa režisētā filma Karogu diena/Flag Day – ir retās amerikāņu zvaigznes Kannās. Grēks gan nepieminēt izcilo aktrisi Džodiju Fosteri, kurai festivāla atklāšanā tika pasniegts goda Zelta palmas zars.
Īpašs un neatkārtojams
Režisora Leo Karaksa vieta Francijas kino kontekstā vienmēr ir bijusi īpaša. Viņa filmas Mīlētāji no Jaunā tilta (1991), Pola X (1999), Svētie motori (2012) u. c. ir nepieradināta, konvencijām nepakļāvīga talanta radīti mākslas darbi. Tāda ir arī Anete – filma, kurā Leo Karakss neslēpj mākslas, filmas pasaules nosacītību. Anete sākas kā spēle, kurā aktieri Ādamss Draivers, Mariona Kotijāra un citi kopā ar grupas The Sparks mūziķiem dzied par to, ka ir laiks sākt. Filmas prologā ir redzams arī pats Leo Karakss, kurš, līdzīgi radītājam/demiurgam, sēž pie skaņu pults, viņam pievienojas arī viņa pusaugu meita Nastja. Pēc prologa sākas muzikāls stāsts par neprātīgu kaislību, kas pamazām sagrauj abus tajā ierautos – stāvkomiķi Henriju (Ādams Draivers) un viņa iemīļoto, operdīvu Annu (Mariona Kotijāra). Kad slavenību pāra dzīvē ienāk abu meita Anete, nekas vairs nav kā agrāk.
Leo Karakss ar apbrīnojamu vieglumu filmas vizuālajā un skaniskajā plūdumā apvieno operas grandiozitāti, popkultūras lētumu, teātra, arī stand-up komēdijas un leļļu teātra, nosacītību, panākot pamatīgu emocionalitāti un patiesu traģēdijas vērienu. Leļļu teātrim vai, precīzāk, lellei ir būtiska nozīme filmas tēlainībā. Annas un Henrija meita Anete ir apdāvināts un burvīgs bērns, un lielāko filmas norises laiku Anete ir talantīgu Francijas leļļu meistaru radīta lelle. Tam ir arī jēdzieniska slodze, jo ar lellēm mēs spēlējamies, ar lellēm mēs manipulējam.
Iespējams, emocionālo lādiņu, ko rada šī filma, nodrošina gan tās jaudīgā vizuālā tēlainība, gan režisora prasme savienot šķietami nesavienojamo, proti, prasme teātra nosacītību padarīt kinematogrāfisku. Unikāla ir arī filmas mūzika – skaņu celiņš, kurā sadzīvo gan grupas The Sparks muzikālais devums, gan Marionas Kotijāras un Ādama Draivera dziedājums, gan profesionālu operdziedātāju balsis. Filmā iezīmējas radošas konkurences motīvi – arī tie sagrauj sapņu pāra Henrija un Annas attiecības. Tie, kuri pārzina paša Leo Karaksa dzīves peripetijas, darbā saskatīs arī daudz personīgā, pat autobiogrāfiskā.
Es būtu gatava skatīties Aneti vēlreiz kā no jauna, un tas ar svaigām filmām manā pieredzē gadās reti. Filma ir nopirkta izrādīšanai Baltijā un, domājams, Latvijā būs skatāma rudenī.
Faktu konstatācija
Pēc grandiozā festivāla sākuma – Anetes – tik pārsteidzošu notikumu nav bijis. Kaut katrā no konkursa filmām, ko izdevies redzēt, ir noteiktas kvalitātes. Pamatā tās ir jau pazīstamu režisoru filmas. Fransuā Ozons, kurš veido vismaz vienu filmu gadā (viņa iepriekšējais darbs 85. gada vasara ir skatāms Splendid Palace), ķēries pie eitanāzijas tēmas. Filma Viss izdevās labi stāsta par smagi slimu franču kungu, kurš vēlas veikt eitanāziju Šveicē, – tās pamatā ir vairāku Fransuā Ozona filmu scenāristes Emanuelas Bernheimas pieredze. Filmā viņu atveido franču zvaigzne Sofija Marso. Paradoksāli, bet filma par tik dramatisku tēmu, kas balstīta reālos faktos, tomēr paliek vien faktu konstatācijas līmenī. Fransuā Ozons, līdzīgi kā vairākums konkursa programmas filmu autoru, darbojas savas meistarības un iecienīto tēmu robežās.
Savukārt itāļu klasiķis Nanni Moreti uzņēmis melodrāmu par vairāku ģimeņu – kaimiņu – attiecībām Trīs stāvi/Tre piani, norvēģis Jūakims Trīrs – atraktīvu melodrāmu par jaunas sievietes sevis meklējumiem mūsdienu Oslo (Sliktākais cilvēks pasaulē/The Worst Person in the World), Berlīnes festivāla laureāts Izraēlas režisors Nadavs Lapids filmā Ahedas celis/Ahed’s Knee kritizē Izraēlas kultūrpolitiku. Meistarībā sapinies ir režisors Pols Verhovens, kurš savulaik pasaules slavu ieguva ar Holivuadas filmām, arī erotiskām (piemēram, Pamatinstinkts, 1992). Viņa jaunais darbs Benedeta/Benedetta par kādu katoļu baznīcas svēto atgādina stīvu kostīmdrāmu, ko veidojis gaumes sajūtu pazaudējis erotomāns, kurš ar vāji slēptu baudu ekspluatē aktrišu kailos ķermeņus.
Festivāla programmā ir arī veiksmes – piemēram, simpātiskā Somijas un Igaunijas kopražojuma filma 6. kupeja/Compartment no. 6 (režisors Juho Kuosmanens), kas atgriež atpakaļ laikā – 90. gadu sākuma postpadomijā. Jūsmīgas atsauksmes izpelnījusies japāņu režisora Rjusukes Hamaguči melodrāma Brauc ar manu mašīnu/Drive My Car – Haruki Murakami īsā stāsta ekranizācija.
74. Starptautiskais Kannu kinofestivāls turpināsies līdz 17. jūlijam. Par citām filmām un festivāla rezultātiem – nākamajā KDi numurā.