Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +8 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 24. februāris
Diāna, Dina, Dins

Neizdzēšamie iespaidi. Vēl dažas dienas Kannas dzīvos intensīvā filmu pirmizrāžu ritmā

Leģendārā režisora Mārtina Skorsēzes filma Ziedu mēness slepkavas pēc Kannu kinofestivālā notikušās pirmizrādes ieies vēsturē. Uzmanības vērta ir arī Toda Heinsa drāma Maijs, decembris

Vēl dažas dienas Kannas dzīvos intensīvā filmu pirmizrāžu ritmā. Gada nozīmīgākais kino notikums – 76. Kannu kinofestivāls – noslēgsies 27. maijā ar Zelta palmas zara pasniegšanas ceremoniju. Nezīlēšu, ko un kā lems pievilcīgā zviedru režisora Rūbena Estlunda vadītā žūrija, lai gan uzvarētāju pareģošana ir viena no pastāvīgajām festivālā akreditēto nodarbēm. Profesionalitātes rāmi šiem nākotnes pareģojumiem tradicionāli piešķir izdevuma Screen International kritiķu aptauja, kurā bez liekiem vārdiem divpadsmit valstu izdevumus pārstāvoši kritiķi uz ātru roku ieliek savu vērtējumu skalā no "slikti" līdz "izcili".

Nedēļas sākumā, kad rakstu šīs piezīmes, ir parādīta nedaudz vairāk nekā puse no Kannu festivāla konkursa 21 filmas un atzīme "slikti" dominē tikai viena darba vērtējumā. Tā ir amerikāņu filma Melnās mušas/Black Flies ar Šonu Pennu vienā no galvenajām lomām. Kā visām filmām ar pazīstamu aktieru iesaisti, Melnajām mušām jau bijusi jaudīga rezonanse. Šons Penns ir aktuāls kinoprocesa dalībnieks, šogad šis viņam ir jau otrais lielais Eiropas festivāls – februārī paša Šona Penna režisētā, Ukrainā uzņemtā dokumentālā filma Superpower par Volodimiru Zelenski radīja plašu interesi Berlīnes kinofestivālā.

Melnās mušas ir atšķirīgs, ģeopolitiskām aktualitātēm nepiesaistīts stāsts, ko režisējis francūzis Žans Stefāns Sovērs. Dinamiskā spēlfilma vēsta par Ņujorkas paramediķu ikdienu – tās centrā ir pieredzējis speciālists (Šons Penns) un jauns, centīgs iesācējs. Melnās mušas – uzskatāma nāves zīme – viņu ikdienā ir klātesošas, tāpat kā šāvienu, dūrienu, kodienu brūces un nepieciešamība pieņemt zibenīgus lēmumus. Filmas temps un darbība ir nospriegota līdz pēdējam, tā ved uz traģisku kulmināciju. Īsti negribētu piekrist kolēģiem, kas ir pasludinājuši Melnās mušas par konkursa sliktāko filmu. Lai gan tā ir Kannu festivāla īpašība, ka pat filmu, ko "pasludinām" par sliktu, var skatīties vienā elpas vilcienā, novērtējot gan profesionālo meistarību, gan Šona Penna sniegumu sīkstā, iekšēji izdegušā mediķa lomā.

 

Amerikāņu elpa

Amerikāņu filmām ir priekšrocības: gan globāli pazīstami aktieri, gan labi funkcionējoši izplatīšanas kanāli, kuros filma ar Šonu Pennu (var citu zvaigzni) noteikti tiks nogādāta pie skatītājiem – agrāk vai vēlāk. Kannu festivāla ģenerāldirektors Tjerī Fremo festivāla programmu veido racionāli un talantīgi, lai kādas vārdu šautras viņa virzienā arī raidītu prese. Piemēram, Kannu festivāla atklāšanas filma vienmēr ir skatītājam draudzīga, vēlams kāda pompoza Francijas filma. Un kur nu vēl labāk, ja šādā filmā ir amerikāņu aktieris! Šogad īpaši spilgts piemērs ir franču režisores Maivenas eklektiskā "lubene" Žanna di Barī/Jeanne du Barry. Drāmā par Francijas monarha Luija XV kurtizāni Žannu di Barī titullomu spēlē pati režisore, savukārt no skandālu pelniem atdzimušajam amerikāņu aktierim Džonijam Depam ir Francijas karaļa loma. Citu komentāru par grandiozo, kā raksta, divdesmit miljonu izmaksājušo filmu nebūs. Par Džonija Depa sniegumu var teikt vienīgi to, ka pašcieņu viņš nezaudē, lai gan Francijas monarha loma tomēr nav piemērotākā aktierim, kurš 90. gados bija amerikāņu autorkino talantīgākā seja. Ar nostalģiju atceros Džonija Depa izcilāko lomu Džima Džārmuša filmā Mironis/Dead Man, kas Kannās tika pirmizrādīta 1995. gadā.

ASV kino industrija Kannās būs pārstāvēta vienmēr: radikālāki meklējumi un amerikāņu autoru darbi – konkursā, plašu publicitāti ģenerējošas filmas – ārpuskonkursa skatēs un paralēlajās programmās, kuru ir gana daudz (festivāla seansi sākas plkst. 8.30 un ilgst pāri pusnaktij). Amerikāņu autoriem, kā Mārtinam Skorsēzem, Todam Heinsam un Vesam Andersonam, Kannu festivāls ir tikpat svarīgs, cik Kannu festivālam viņi. Visi minētie mākslinieki ir pastāvīgi šā foruma dalībnieki. Nebeigšu atgādināt, ka arī skarbā amerikāņu autora Deivida Linča un pat šķietami komerciālā režisora Kventina Tarantīno globālā slava sākās un ir tikusi uzturēta, lielā mērā pateicoties Kannu festivāla ietekmei pasaules kino ainavā.

 

Attiecību bezdibeņi

Īpaša vieta amerikāņu kino ainavā un Kannu festivāla vēsturē ir arī Todam Heinsam. Viņš nav tik skaļš vārds kā Vess Andersons, kur nu vēl Mārtins Skorsēze, bet viņa elegantais, niansētais, nedaudz ironiski atsvešinātais filmu stils ir uzrunājis Kannu festivāla programmas veidotājus kopš XX gadsimta 90. gadiem. Todu Heinsu pelnīti var uzskatīt par amerikāņu melodrāmas tradīciju turpinātāju, kura filmās rezonē 50. gadu melodrāmu ģēnija Daglasa Sērka filmu stils. Tods Heinss ir uzņēmis drāmu Tālu no paradīzes/Far from Heaven (2002), kas ir cieņpilns Sērka filmas rimeiks, provokatīvo Kerolu/Carol (2015) u. c. Vēl pirms tam rezonansi izraisīja režisora sadarbība ar aktrisi Džūlianu Mūru – filma Safe/Drošs (1995).

Kannu festivāla pārliecība ir uzturēt autorkino tradīcijas un atbalstīt tos režisorus, kuru filmas un karjera ir bijusi saistīta arī ar festivāla vēsturi daudzu gadu garumā. Tods Heinss ir viens no šādiem režisoriem, Francijā viņu ļoti ciena – ne velti šajās dienās Pompidū centrā Parīzē risinās Toda Heinsa retrospekcija ar viņa karjerā svarīgo aktrišu Džūlianas Mūras un Keitas Blānšetas piedalīšanos. Ja esat Parīzē, izmantojiet šo iespēju! Džūliana Mūra ir arī režisora jaunākās filmas Maijs, decembris/May December krāšņā rota. Šī ir viena no Kannu konkursa filmām. Drāma stāsta par aktrisi Elizabeti Beriju (Natālija Portmena), kas ieradusies izpētes braucienā pie kādas dāmas, vārdā Greisija (Džūliana Mūra), par kuras dzīvi tiks uzņemta filma. Greisijai ir skandaloza slava, savulaik viņas dzīvi kājām gaisā apgrieza mīlas dēka ar 13 gadu vecu puiku. Ir pagājuši gadi, pavedēja Greisija ir izcietusi cietumsodu, apprecējusies ar savulaik nepilngadīgo Džo, viņiem jau ir teju pieauguši bērni. Toda Heinsa filma nedodas rokā viegli – aiz šķietami neobligātajām, vizuāli estetizēti nofilmētajām norisēm slēpjas attiecību un drāmu bezdibeņi, kuros ir iesaistīta gan aktrise, gan skandalozais pāris – nobriedusī dāma un viņas jauniņais vīrs.

Fascinējoša ir epizode, kurā Džūlianas Mūras un Natālijas Portmenas varones stāv spoguļa priekšā, pamazām kļūstot arvien līdzīgāka viena otrai. Šī epizode nedaudz atgādina leģendāro Ingmara Bergmana Personas kadru ar Līvu Ulmani un Bibi Andersoni – tajā abas sievietes šķietami izšķīst viena otrā, viņu vaibsti kļūst arvien līdzīgāki. Filmas Maijs, decembris finālā neizpaliek arī ironiska epizode: ir sākusies filmēšana, aktrise Elizabete ir iejutusies pavedējas Greisijas lomā, virpina pirkstos dzīvu čūsku un valdzina nepilngadīgu jaunekli aktieri. Epizode apzināti veidota kičīgi, pat vulgāri un uztverama kā Toda Heinsa komentārs par jebkura kinematogrāfista un aktiera centieniem radīt "autenisku" biogrāfisku vai uz reāliem notikumiem balstītu filmu. Viss pārējais – niansēta melodrāma. Maijs, decembris valdzinās Toda Heinsa talanta cienītājus, kā jau tas parasti notiek ar izcilu meistaru darbiem.

Kaut apsolīju nenodarboties ar zīlēšanu par Kannu balvu sadalījumu, atļaušos piebilst, ka žūrijas vadītājs Rūbens Estlunds, kura filma Skumju trīsstūris pērn Latvijā kļuva īpaši populāra, strādā manierē, kas ir līdzīga Toda Heinsa stilam. Jā, Rūbens Estlunds ir dinamiskāks, agresīvāks, tiešāks, tomēr amerikāņu mākslinieka filmu stils ir tuvs zviedru režisora filmu pasaulei. Vai tam būs kāda ietekme uz žūrijas lēmumiem? Būs interesanti pārbaudīt.

 

Meistaru saspēle

Te būsim nonākuši pie festivāla izcilākās filmas – Mārtina Skorsēzes Ziedu mēness slepkavas/ Killers of the Flower Moon –, kas tika pirmizrādīta īpašā seansā. Ja var ticēt presē manītajai ziņai, režisors ir laipni atteicies no piedāvājuma iekļaut filmu konkursa programmā. Varbūt tā arī labāk, jo 80 gadu vecais klasiķis Skorsēze ir ārpus konkurences. Jaunā filma, iespējams, kļūs par vienu no viņa ilgstošās karjeras, kas sākusies 60.–70. gadu mijā, izcilākajām virsotnēm. Trīs ar pusi stundas garās filmas pēcgarša saglabājas daudzu dienu garumā. Tā neizsīkst, par spīti iespaidiem, kas slāņojas tikai ar Kannu festivāla ritmam raksturīgo intensitāti.

Mārtina Skorsēzes darbs ir ievērojams vairāku iemeslu dēļ. Vispirms kā režisora pirmā filma, kurā viņš galvenajās lomās nofilmējis divus sev tik svarīgus aktierus – Robertu de Niro (viņš ir Skorsēzes agrīno filmu neatņemama daļa, būtībā režisora autora rokraksta elements kopš Taksista/Taxi Driver (1976) laika) un Leonardo di Kaprio, kurš ir filmējies Skorsēzes karjeras vēlākajā posmā (Ņujorkas bandas/Gangs of New York (2002), Aviators/Aviator (2004), Slēgtā sala/Shutter Island (2010) u. c. Ziedu mēness slepkavās nu abi ir kopā – aktieru saspēles nianses var vērot ar apbrīnu, jo ir jau arī meistariem ko spēlēt. Roberta de Niro varonis ir Karalis – tā viņš, Viljams Heils, sevi liek dēvēt savam radiniekam Ernestam (Leonardo di Kaprio), kurš atgriezies no kara. Karalis, savā pilsētā ietekmīgs kungs, ārkārtīgi rūpējas par sava radinieka nākotni, iesakot viņam ieprecēties bagātā Amerikas pamatiedzīvotāju Osedžas indiāņu ģimenē – iepatikties skaistajai Mollijai (Lilija Gledstone). Karaļa un viņam tuvu stāvošo vīriešu interese par Mollijas ģimeni ir īpaša un specifiska – tāpat kā regularitāte, ar kādu iet bojā tuvi Mollijas radinieki, arī māsas. Filmas ievadepizode paskaidro, kas tik īpašs ir šajā dzimtā – tās locekļi ir apjomīgu finanšu līdzekļu, "naftas naudas", īpašnieki. Dzimtas bagātības avots – naftas atradnes – tiek uziets nejauši kāda rituāla laikā. Viss pārējais jau ir stāsts par Amerikas balto vīriešu neģēlīgo alkatību un gatavību kāpt pāri līķiem, lai tiktu tuvāk lielajai naudai.

Leonardo di Kaprio un Roberts de Niro pārliecinoši iemieso savu varoņu amorālismu. Īpaši pretīgs ir di Kaprio varonis – cilvēks bez morāles principiem, kuru aktieris spēlē kā lāga puisi no kaimiņu mājas. Negribas jau Kannu karstumā piesaukt nākamā gada ASV Kinoakadēmijas Oskarus, bet, domājams, Skorsēzes filma ir neatraidāma kandidāte uz galvenajām Amerikas kinobalvām. Filmas pamatā ir Deivida Granna romāns, kas ir balstīts reālos vēsturiskos faktos. Darbība risinās XX gadsimta 20. gados. Pie šīs filmas – unikālas krimināldrāmas, kas veidota ar episku vērienu un niansētu poētiskumu, respektējot Amerikas indiāņu kultūru, – cerams, būs iespēja atgriezties pamatīgāk, kad tā būs pieejama publikai.

Ziedu mēness slepkavas ir producējusi kompānija Apple TV, taču pirms filmas ievietošanas šīs globālās platformas bibliotēkā tā tiks izrādīta kinoteātros – Latvijā tā būs skatāma oktobrī.

Kannu festivāls turpinās ar citu ASV un Eiropas klasiķu – Vesa Andersona, Aki Kaurismeki un Kena Louča – filmām. 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja