Grāmatā ir ļoti daudz fotogrāfiju, arī retāk tiražētas. Mākslinieces Katrīnas Vasiļevskas sadarbībā ar Laura Gundara radītajiem tekstiem kā prasmīgi režisētā dokumentālā/mākslas filmā kadru pēc kadra grāmatas lappusēs atklājas režisors un viņa laiks.
"Tas ir ļoti labs notikums," saka Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš, kurš, uzņemot krājumā tūkstošiem fotogrāfiju no senākiem un jaunākiem laikiem, zina liecības vērtību. Tāda ir arī šī grāmata Piga kabatā. Vara Braslas laiks (Dienas grāmata). "Ir svarīgi, lai kāds kādu vēl pēc laika atcerētos," uzskata Jānis Siliņš.
Lauris Gundars. Piga kabatā. Vara Braslas laiks. Izdevniecība Dienas grāmata. 2025. 203 lpp.
Sajūta, ka jāsāk no jauna
"Mana nodzīvotā dzīve ir bijusi tāda, ka noteikti varējusi būt labāka, bet pat nezinu, kurā vietā varēja ko mainīt. Pārāk daudz kas tad griežas citāds tālāk.
Man ik pa brīdim ir sajūta, ka jāsāk viss no jauna. Kur palika viss gaišais spēks un enerģija, kas mutuļoja pārejas laikā? Visiem šķiet, ka viss jau noticis, ka nekas nav jādara, bet viss taču tikai tajā brīdī sākās. Gaišie spēki piemiga, priekšplānā citi, kas domāja citādi, domāja par sevi, ne mums. Man nepietiek ar pilnu vēderu. Režija man tuvāka reliģijas funkcijai. Režijā nevar būt cilvēks, kas nemīl savu zemi un tautu, kas netic labajam, īstumam," pauž režisors Varis Brasla.
"Jau uzsākot mūsu visai garās sarunas ar Vari, apzinājos: neesmu nedz kinozinātnieks, nedz teātra kritiķis. Iespējams, es pat mācētu par tādu izlikties, taču mans nodoms un patiesā interese bija un ir gluži cita. Šīm sarunām jāatklāj laiks un laiki. Laiki, kuros, neņemot vērā mūsu palielo gadu starpību, abi esam dzīvojuši. Ir palicis tas, kas nedzēšas. Kas citāds un mūžam mainīgs. Filmas autora dzīves laiks, kurā stāsts stāstīts, kuram piederīgs," raksta autors Lauris Gundars, kuram šis darbs bijis "ļoti personīgs dažādos līmeņos".
No kurienes kas ceļas
"Slikti, ka nav atradies neviens, kas varētu apkopot Rīgas kinostudijas patieso vēsturi. Tās nozīmi taču tagad, pēc kinostudijas bojāejas, var apjaust vēl labāk. Tas bija ne vien īpaši labi saskaņots mehānisms, bet arī īpašs posms Latvijas kultūrā – no brīža, kad cietumnieki to uzbūvēja, līdz sabrukumam," sarunās ar Lauri Gundaru Varis Brasla atklājas ne vien kā smalkjūtīgs un humorīgs režisors, bet arī kā prasīgs un taisnīgs dažādu kultūrpolitisku un citu problēmu vārdā saucējs. "Runājot par kinostudiju, jāsaka, ka tur tapušās filmas skatījās gandrīz visi. Bija taču ļoti mazs piedāvājums, turklāt pašu valodā. Tāpēc režisoru atbildība bija ļoti liela. Mums bija svarīgi, ka skatīsies savējie," atceras Varis Brasla. "Man vienmēr ir bijusi interese noskaidrot, no kurienes kas ceļas, – no manis taču pasaule nesākās," grāmatas sarunās Laurim Gundaram teicis Varis Brasla. Režisora atmiņas ir arī reāla liecība par radīšanu cenzūras apstākļos. Brasla detalizēti stāsta, kā tas notika un ko tas nozīmēja, un cik daudz tajā bija absurda stulbuma. "Mūsu jaunieši iet cauri budžu mājām un saka, ka rozes vēl zied. Kā to saprast, biedri? Padomāsim!" – šādi murgi bijusi ikdiena, un pret tiem bija jārod atjautīgi pretargumenti.
Citē arī pusaudži
"Vissvarīgākā Emīla kvalitāte ir labestība. Un to notēlot nevar. Mums ir nepieciešams puika, kurš ir spējīgs saplūst ar to domas nastu, ko dod Lindgrēna. Viņas stāstā taču visas nepatikšanas dzimst no labiem nodomiem. Šīs saknes jāspēj notvert uzreiz. Taisījām ļoti daudz fotoprovju," protams, sarunās Gundars un Brasla nav varējuši apiet tik iezīmīgo Vara Braslas režisoriskās personības daļu – meistarību darbā ar mazajiem aktieriem. "Var teikt, esmu blaumanists. Tas ir psiholoģiskais reālisms. Plus esmu romantisks un sentimentāls. Tuvplāns ir mans žanrs. (..) Turklāt svarīgs tieši cilvēks, lai mani netraucē kādas dīvainas pasaules, kas tam sabūvētas apkārt," grāmatā savu mākslas credo formulējis Varis Brasla. "Režisors ir tas, kas veido saprātīgu valsti. Viņš ir tas, kas uztver zemes dzīves vibrācijas un attiecīgi par to arī runā. Skaidri sakot, viņa spēkos ir sagatavot lielu tautas daļu kaut kam lielam un cēlam. (..) Tagad man vaicā, vai es ticēju, ka PSRS sabruks. Nu, nevaru teikt... Bet nevaru arī teikt, ka neticēju. Tas vidusstāvoklis ir kā piga kabatā. Tāpēc gribēju parādīt to pigu, kur tikvien var."
Lauris Gundars atklāj, ka viņam bijis svarīgi uzrakstīt Vara Braslas iekšējo biogrāfiju, kā viņš juties tajā laikā: "Man šķiet, šis stāsts šodien un tagad ir svarīgs. Mēs vairs neatceramies, cik daudz padomju laika kino ir iekšā mūsu gēnos. Arī pavisam jauni cilvēki, padsmitnieki, spēj citēt gan Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, gan Emīla nedarbus. Mums tas viss sēž iekšā, un ar lielu prieks tas viss tiek skatīts. Šis kino ir audzinājis mūs visus kā tautu, un tas nav skaļi teikts. Tas vairs nav kino fenomens, tas ir daudz plašāk."
To man nevar atņemt
"Cik rakstošais būs saistošs, to pierādīs ekspertīze. Stāv rakstīts, ka ikkatra cilvēka mūžs ir vismaz viena scenārija vērts. Pirmoreiz mēs ar Lauri Gundaru satikāmies darbā Valmieras teātrī, kur es cīnījos ar viņa lugu Lattia. Tas bija ļoti interesanti, Lauris Gundars pats arī ir ļoti interesants cilvēks, savādnieks, tāpēc šajā grāmatā, paldies Dievam, nav dzeltenā. Manuprāt, šajā grāmatā iekšā ir kaut kas labs," grāmatas atklāšanā sadarbību ar autoru Lauri Gundaru atcerējās Varis Brasla. Tā kā grāmatā daudz runāts par Rīgas kinostudijas laikiem jaunajai paaudzei svešajā PSRS ērā, režisors vēlas uzvērt: "Jauni cilvēki pieļauj lielu kļūdu, domādami, ka tad, kad bija sarkanie karogi, visi sēdēja kaktos, grauza rupjmaizīti, raudāja un gaidīja, kad čeka viņus savāks. Tā nebija. Atceros, ka brīnišķīgā aktrise Ņina Leimane Valmierā stāstīja, kā pēc kara Jelgavas teātra aktieri braukuši izbraukumā smagajā mašīnā ar salmiem, izrādes spēlējuši kaut kādā šķūnī, bet viņi ir bijuši laimīgi, ka var spēlēt teātri, laimīgi, ka viņiem nekrīt bumbas uz galvas." Varis Brasla vēlas arī uzsvērt, ka vēsture nav sākusies ar Atmodas vilni, bet daudz agrāk. Pats par savu lielāko vērtību no Rīgas kinostudijas laikiem Varis Brasla uzskata brīnišķīgos un talantīgos cilvēkus, to bagāžu, ko viņam neviens vairs nevar atņemt. "Cilvēki mums ir bagāti, tikai vajag nedaudz pakasīt, lai tas slānītis parādītos," – droši vien tieši šī sirdī sakņotā pārliecība Vara Braslas režijas darbus ir padarījusi tik dziļus, gaišus un smalkjūtīgus.
"Paldies visu valmieriešu vārdā, kuriem tu esi devis savus norādījumus, lomas, svētību un, galvenais, savu gudrību," Valmieras teātra kolektīva vārdā grāmatas atklāšanā savu mīļo režisoru sveica aktieris Januss Johansons.
Teātra vēsturnieks Jānis Siliņš ir viens no pirmajiem grāmatas lasītājiem. Ekspresintervijas brīdī viņš grāmatu bija izlasījis līdz pusei, un galvenais secinājums ir, ka "nacionālā patība Varim ir viscaur iekšā visās filmās un izrādēs. Dažbrīd mēs paši neesam to nopietni novērtējuši".