Pieļauju, ka kino mīlētājiem ģeogrāfiski tāla, bet globāli ietekmīga festivāla rezultāti var šķist interesanti arī gluži utilitāru iemeslu dēļ. Agrāk vai vēlāk daļu no 73. Starptautiskajā Venēcijas festivālā apbalvotajām filmām varēs redzēt Rīgā uz lielā ekrāna. Tas gan nenotiks uzreiz, kaut braša filmu skatīšanās Rīgā sāksies pavisam drīz – cits pēc cita aizdipinās vairāki lokāli nozīmīgi festivāli. Sāks Baltijas pērle (21.–26. septembrī; programmā ir daudz šā gada Kannu festivālā izrādīto filmu), sekos nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps (6.–12. oktobrī) un uz karstām pēdām – Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (13.– 23. oktobrī), kas neaprobežojas ar slavenu filmu atrādīšanu, bet cītīgi meklē savas takas.
No aktuālā Venēcijas festivāla līdz šā rudens Rīgas festivāliem būs atkļuvusi tikai viena, diemžēl ļoti švaka slavenā Vima Vendersa 3D filma Skaistās dienas Aranhvesā, kura Venēcijas festivāla laureātu sarakstā pelnīti neparādās. Skaistās dienas Aranhvesā tiks rādītas Baltijas pērlē.
Lauva aizgāja uz Filipīnām
Ar ko tad pagājušajā sestdienā noslēdzās 73. Starptautiskais Venēcijas festivāls, kurā punktus un akcentus izlika britu režisora Sema Mendesa vadītās žūrijas locekļi? Viņi to darīja viedi, atzīmējot gan radikālu art house (kino kā māksla), gan pēc klasiskiem vēstījuma principiem veidotas filmas. Iespējams, ir visai riskanti meklēt procesu skaidrojumus indivīdu pieredzē – taču Sems Mendess, kurš uzņēmis arī divas pēdējās filmas par Džeimsu Bondu, ir talantīgs režisors ar skaidru, pat pragmatisku skatienu uz kino mediju. Tālab viņa vadītās žūrijas piešķirtā galvenā balva – Venēcijas Zelta lauva – ārkārtīgi radikālajai Filipīnu režisora Lava Diasa filmai Sieviete, kura aizgāja/The Woman Who Left ir ļoti principiāls solis. Starptautiskiem festivāliem, kuri ir kļuvuši par nozīmīgāko Eiropas un pasaules nekomerciālā kino izrādīšanas kanālu, ir jārespektē drosmīgi mākslas eksperimenti un jāatgādina fakts, ka kino nav tikai cinisks bizness.
Daži vārdi par Lavu Diasu (1958), kura filmas līdz LV nekad nav nonākušas. Viņš ir starptautiski pazīstamākais Filipīnu režisors, arī filmu ilguma rekordists. Mākslinieks strādā zibenīgā tempā. Šā gada februārī Berlīnes festivālā viņš demonstrēja vēsturisku drāmu, kuras ilgums bija astoņas ar pusi stundas un kuru šo rindu autorei diemžēl pietrūka spēka noskatīties līdz galam. Kopš februāra ir pagājis mazliet vairāk par pusgadu, un Lavs Diass ir paguvis uzfilmēt jaunu darbu – teju četras stundas ilgo Sievieti, kura aizgāja – lēnīgu, melnbaltu vēstījumu par kādas nevainīgi apsūdzētas, no apcietinājuma iznākušas sievietes atteikšanos atriebties savam pāridarītājam. Filmas inspirācijas avots ir Ļeva Tolstoja stāsts Бог правду видит, да не скоро скажет. Lavs Diass ir arī filmas operators.
Starp citu, melnbaltās filmas kļūst arvien aktuālākas – vairākus Venēcijas konkursa programmā iekļautos darbus raksturo melnbaltais attēls (Fransuā Ozona Francis/Frantz, Andreja Končalovska Paradīze/Paradise).
Visi varoņi ir miruši
Novērtējusi radikālo Filipīnu kinomākslu (ar minimālu komercpotenciālu), žūrija savu Lielo balvu piešķīra amerikāņu modes dizaineram un lieliskam režisoram Tomam Fordam par filmu Nakts dzīvnieki/ Nocturnal Animals. Par Toma Forda veikli konstruēto vizuāli fascinējošo trilleri, intelektuālās atriebes drāmu rakstīju 9. septembra SestDienā. Nakts dzīvnieki ir ne tikai talantīgs mākslas darbs, bet arī filma ar pamatīgu komerciālu potenciālu gan žanra elementu (trilleris), gan populāru Holivudas aktieru Džeika Džilenhola un Eimijas Adamsas dēļ. Toma Forda atgriešanās režijā pēc septiņu gadu pauzes (viņa debijas filma Vientuļais vīrs/A Single Man tapusi 2009. gadā) izrādījās pārliecinoša un oriģināla.
Balvu par labāko režiju žūrija draudzīgi sadalīja divās daļās – pa Sudraba lauvai tika gan krievu režisoram Andrejam Končalovskim par Paradīzi, gan Spānijā dzimušajam, Meksikā strādājošajam režisoram Amatam Eskalantem par Mežonīgo apvidu/The Untamed/La región salvaje.
Andreja Končalovska melnbaltās filmas Paradīze darbība risinās Otrā pasaules kara laikā, tās galvenie varoņi ir krievu emigrante aristokrāte Parīzē, kura slēpj ebreju bērnus (lomā – režisora dzīvesbiedre Jūlija Visocka), Parīzes policijas darbinieks un vācu armijas virsnieks, kurš inspicē koncentrācijas nometnes. Tieši tur satiekas ieslodzītā – krievu aristokrāte – un vācu virsnieks. Abi, izrādās, viens otru pazinuši pirms kara. Filmas darbībā laiku pa laikam tiek iestarpināti triju varoņu monologi – viņi runā, skatoties kamerā. Sākotnēji šķietami ambiciozais paņēmiens attaisnojas un iegūst skaudru jēgu filmas izskaņā, kad kļūst skaidrs – visi trīs varoņi, sieviete un divi viņas dzīvē satiktie vīrieši, ir miruši. Viņi atbild uz jautājumiem Dieva priekšā.
Andreja Končalovska daiļrades cienītāji ar pārsteigumu atzīmē, ka klasiķa statusā esošais 79 gadus vecais režisors ir spējis mainīt stilu. Viņa filma skar būtiskas tēmas – holokausts, dzīvības un nāves dimensijas. Jāatgādina, ka Andrejs Končalovskis ieguva Venēcijas festivāla balvu par labāko režiju arī 2014. gadā – par stilistiski ļoti atšķirīgu filmu Pastnieka Alekseja Trjapicina baltās naktis.
Kosmiskā monstra mīlnieki
Režisors Amats Eskalante ir vēl viens radikāls un moderns vārds, kuru dzirdot progresīvi kinoapskatnieki sajūsmā ģībst. Viņa filma Mežonīgais apvidus izspēlē spēcīgus trumpjus – erotiku, homoerotiku un fantastiku. Kādā nomaļā namiņā lauka vidū sirms pāris kopj dīvainu milzīgam astoņkājim radniecīgu receklīgu radījumu, kurš, iespējams, ir citplanētietis. Neradījuma īpašā kvalitāte ir mīlas māksla, kam labprāt ļaujas kāda jauna meitene. Turklāt viņa uzņemas atbildību par jaunu mīlas objektu sagādi monstram. Meitene iepazīstas ar jaunu mediķi, kuram ir attiecības ar savas māsas vīru, ģimenes tēvu. Kaislības un iekāres spēles filmā ir sakultas teju neiespējamā koncentrācijā, turklāt Amats Eskalante lieliski izmanto spriedzes un trillera elementus, kaut būtībā stāsts ir par vientulību, nevis kosmiskā ķēma un cilvēku mīlas rotaļām. Neprātīgo, izaicinošo filmu raksturo arī vitāla ironija.
Iespējams, šīs filmas apbalvošanu var uzskatīt par žūrijas ekstravaganci, kaut vēl ekstravagantāka šķiet atzinība – žūrijas speciālbalva – vienai no dīvainākajām un naivākajām festivāla konkursa filmām – jaunās režisores Anas Lilijas Amirpūras antiutopijai The Bad Batch (iespējamais latviskojums – Sabiedrības atkritumi). Režisore filmu sāk ar šoka efektu – jauna meiča tiek izraidīta no apsolītās zemes Amerikas, lai sāktu savas gaitas nekurienē – mežonīgā teritorijā starp ASV un Meksiku, kur neeksistē nekādi likumi. Par to varam pārliecināties uz karstām pēdām – galvenā varone piedzīvo zibenīgu deklasētu, badīgu kanibālu uzbrukumu, kurā meitenei tiek amputēta roka un kāja. Tas ir tikai sākums. Pārsteidzošā kārtā vairāki mani kolēģi kritiķi slavē The Bad Batch, norādot uz šīs bravūrīgās fantastiskās filmas tuvību iespējamām ASV reālijām, piemēram, Donalda Trampa solīto žogu starp ASV un Meksiku. Epizodiskā – pravieša ar jaunu meiču harēmu – lomā filmā parādās Kianu Rīvss, vēl epizodiskākā – neatpazīstamais Džims Kerijs.
Mūzikas skaņas Par labāko aktrisi atzīta amerikāniete Emma Stouna. Žūrijai tas šķita loģiskākais solis, kā atzīmēt Venēcijā skaļu sajūsmu izraisījušo mūziklu La la zeme/La La Land. Par šīs filmas klātbūtni LV kinoteātros nav jāšaubās. Domājams, šis darbs kā sen nebijis mūzikla žanra sasniegums izpeldēs arī ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars nominācijās. Amerikāņu filmas, kuras pirmizrādītas un apbalvotas Venēcijā, bieži kļūst par Oskara saņēmējām (Kuprainais kalns un Gravitāte ir daži no piemēriem).
Labākā aktiera balva pasniegta Oskaram Martinesam par lomu Argentīnas filmā Goda pilsonis/The Distinguished Citizen, kura bija viena no asprātīgākajām konkursa dalībniecēm. Tā ir lieliska, trāpīga provinciālisma studija – stāsts par pasaulslavenu rakstnieku, kurš, impulsa vadīts, atgriežas savā dzimtajā pilsētā, lai kļūtu par tās goda pilsoni. Ticiet man – provinces un provinciālisma vaibsti ir atpazīstami un universāli!
Žūriju ir iepriecinājusi drāma Džekija/ Jackie, kas koncentrējas uz īsu posmu Džekijas Kenedijas dzīvē – brīdi pēc Džona F. Kenedija nogalināšanas (atgriešanās Vašingtonā, bēru organizēšana, aiziešana no Baltā nama). Filma ieguvusi balvu par labāko scenāriju, tādējādi novērtēta fokusētā pieeja un veids, kā portretēta jaunā Kenedija atraitne, kaut arī Natālija Portmena nešķiet labākā kandidāte Džekijas lomai. Uzkrītoša ir vizuālā neatbilstība, kā arī vietumis aktrises pārcenšanās – Natālija Portmena pārspīlē un pārspēlē, imitējot Žaklīnu Kenediju, tomēr filmas scenārijs ir atzīts par novatorisku. Visdrīzāk arī šī filma tiks līdz Oskaram scenārija kategorijā un arī līdz Latvijas kinoteātriem.
Iespējams, Fransuā Ozona klasiskā melodrāma Francis, kurā tiek reflektēts par Pirmā pasaules kara sekām divu ģimeņu pieredzē, bija pelnījusi arī lielāku atzinību, jo tā bija viena no pārliecinošākajām 20 konkursa filmu vidū. Tomēr Sema Mendesa vadītā žūrija apbalvoja tikai aktrisi Paulu Bēri, kurai pasniegta Marčello Mastrojāni vārdā nosauktā balva labākajai jaunajai aktrisei.
Punkts pielikts, katram sava lauvas tiesa. Secinājumi? Venēcijas festivāls atgādinājis par melnbaltā attēla šarmu un klasisko žanru – melodrāmas, trillera – spēku. Tematiski tas aktualizējis globālos jautājumus – dzīvība, nāve, atbildība, kara neprāts un tā sekas. Jā, vēl arī iedrošinājis eksperimentēt ar trakām vīzijām un fantāzijām – no erotikas ar citplanētiešiem līdz biedējošām nākotnes fantāzijām – un vēlreiz apliecinājis, ka īsts mākslas radikālisms agrāk vai vēlāk tiek novērtēts.
73. Starptautiskā Venēcijas festivāla laureāti
Zelta lauva – Sieviete, kura aizgāja (režisors Lavs Diass, Filipīnas)
Sudraba lauva jeb Lielā žūrijas balva – Nakts dzīvnieki (režisors Toms Fords, ASV)
Sudraba lauva par labāko režiju – Paradīze (režisors Andrejs Končalovskis, Krievija) un Mežonīgais apvidus (režisors Amats Eskalante, Meksika)
Volpi kauss labākajai aktrisei – Emma Stouna (La la zeme, ASV)
Volpi kauss labākajam aktierim – Oskars Martiness (Goda pilsonis, Argentīna)
Balva par labāko scenāriju – Noa Openheims (Džekija, ASV)
Pilns balvu saraksts: www.labiennale.org