Uldis Briedis, no Dienasmediju arhīva

Andrejs Eglītis: "Visus tos piecdesmit gadus manā dvēselē nebija nekas cits kā vien - tikt mājās! Sežot Indijas okeāna krastā, es rakstīju: "Diez ko gan Gaiziņa ozoli dara?"1/2

Dzērvenes Ļaudonas meitenei

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

15 komentāri

28. oktobris, 2012, 17:50

sigma

Ineses Lūsiņas ļoti vērtīgajā rakstā tomēr dažas neprecizitātes. Mazliet maldīgi piem. skan apgalvojums: "Ilgus gadus kantāti atskaņoja tikai trimdas latvieši, taču viņu rīcībā bija tikai daļēja partitūra, līdz 1982. gadā Longins Apkalns to restaurēja, izmantojot Vācijas arhīvu materiālus." Mistiskie "Vācijas arhīvu materiāli" bija vācu okupācijas laikā "Rīgas radiofona" veiktie pirmatskaņojuma oriģinālieraksti, kuri kara beigās nonāca Vācijā. Trimdas latviešu komponists Longins Apkalns tos tur atrada un lika tehniski apstrādāt: atfiltrēja stipros pamatšņākoņus, pārvērta stereofonijā utt. I.Lūsiņa varēja arī pieminēt, ka no šī ieraksta "Raiņa un Aspazijas Fonds" Zviedrijā 1982.g. izdeva skaistu skaņu plati ar ārkārtīgi piemērotu vāku, izmantojot Niklava Strunkes eļļas gleznu "Latviešu zemnieka traģēdija" (1950/1951). Nav arī pieminēts, ka tas pats "Raiņa un Aspazijas Fonds" Zviedrijā 1984.g. izdeva arī pašas partitūras notis kopā ar L.Apkalna ļoti izvērsto un iejūtīgo rakstu "Autore un viņas darbs" latviski, vāciski un angliski. Šai vērtīgajā izdevumā (71 lp.) ievietots arī L.Apkalna pilnīgais Andreja Eglīša teksta atdzejojums vācu valodā. Angļu valodas pamattulkojumu veica Velta Sniķere, to rediģēja angļu literatūras prof. un lielas latviešu draugs W.K. Matthews, kurš s.c. tulkojis arī iespaidīgo Pētera Aigara "Sarkano vilcienu". Abus "RAF" izdevumus kādreiz ieguvu no draugiem Stokholmā, tie droši vien sameklējami LNB.

Atbildēt
3
0

28. oktobris, 2012, 19:05

sigmai u. c.> ieskaties

Patīkami,ka komentāru veidā atspoguļojas, ka ne viss mūsu atmiņā ir zaudēts vai sastrēdzis. Nav taču nozīmes rakstīt komentārus,kuri nesniedz nekādu papildus izziņas materiālu. Man, piemēram, tagad būs it kā no drošiem avotiem gūtās ziņas par Kantātes atskaņojumu Vecajā Ģertrūdes baznīcā,jāpārbauda. Iespējsms, ka M. Brehmane- Štengele šajā dramatiskajā pasākumā ir piedalījusies kādā īpašā veidā, piemēram, dziedājusi kādu klātpieliktu L. Garūtas skaņdarbu. Taču manas atmiņas nav kaut kāda purpināšana par kaut ko, kas atrodas tēmas tuvumā, bet ir konkrāēu aculiecinieku stāstījums. Laika aiztecējis, daudz, iespējamas arī kļūdas. Paldies visiem diskusijas dalībniekiem.

28. oktobris, 2012, 2:04

Ieskatieties, Tikai un vienīgi

"Dievs, Tava zeme deg!" partitūrā un tad Jūs sapratīsiet, ka tur nekādas soprāna solopartijas nav. Jautājums paliek aktuāls, ko tad tur Štengele kopā ar Vētru un Kaktiņu tur dziedāja, vai tiešām stāvēja korī?

Atbildēt
2
1

28. oktobris, 2012, 12:55

to Ieskatieties pats

Vai tad Egīls Siliņš ir soprāns? Jautājums ir par soprānu!

28. oktobris, 2012, 8:53

Ieskatieties pats vai pajautājiet k

Skaidri zinu Egīls Siliņš, viesodamies Latvijā, arī dziedāja un ne jau korī!

27. oktobris, 2012, 20:54

Andreju Eglīti paturot sevī:

Jā,nopūtas un žēli vaidi no Andreja Eglīša gan nav skanējuši. Dzejnieka vārsmas aizvien ir skarbi-emocionālas, tādēļ būtu svarīgi,ka mēs šodien viņas lasītu un arī klausītos, ja vien aktieri nebūtu noniecinājuši iespēju runāt DZEJU. Neko šis pūlis nedāvās, To vakar zināju. Ko gaidu? Tas vienaldzību pāri klās- Par mīlestību- rūgtu smaidu. Tas karātavu kungs un sargs Pats smiltīm soda vietu kaisa,- Lai sievām raudot, skaļš un bargs, Tām galvas pasniegtu no maisa. Un nebeidz taures tiesu sveikt. Gaiss biezs un asins tvaikos smacis- Ko gribēju jums, bārie, teikt?- Bij vienai galvai Kristus acis. ( "Nesaule") Ozola vainagu sviežu pāri saulei tēvzemes pusē. Pērkons zāļu dienā dusmības altāri varmāku tiesai taisa, kaujot zibeņu zārdu. Ieņemsim klusu dvēselē tavu vārdu. Tālāk, dziļāk aiznesīsim tavu vārdu Tēvuzemīte. ("Caurdaudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm") Kas mani aizvedīs postā, Tas nebūs ienaidnieks; Gan pašu brālis tuvākais Viszemāk galvu lieks. Zinu,kas mani pazemos, To nesauks- svešinieks; Nokopu dzimtas tuvākais Viszemāk galvu lieks. Un maldīgi dvēsele ienaidnieku rauga- No mīlestības Jūdass aug, no tuvadrauga. ( "Nesaule") Dzied katram sava lakstīgala un katram sava dzeguze kūko, un mūža dziļās ielejās katram savs krauklis kraukā. Iznāc, MĪLESTĪBA BALTĀ, vēl baltajā ābeļu laukā!

Atbildēt
4
0

27. oktobris, 2012, 2:47

Nez

kuru solopartiju tad dziedāja Brehmane-Štengele, tenora vai baritona?

Atbildēt
1
1

27. oktobris, 2012, 10:40

Tikai un vienīgi

Soprāna partiju. Vai tad izcilā Nacionālās operas primadonna būtu varējusi dziedāt ko citu? Labi,ka Andreju Eglīti vēl pieminām, bet Štengeles k-dzi esam jau piemirsuši,lai gan daudzus gadus bija NO vadošā soliste un dziedāja visu grūtāko repertuāru, tai skaitā Kundri R. Vāgnera "Parsifālā", ar Leonīdu Vīgneru pie pults,kā arī virtuozo Leonoru Verdi "Trubadūrā" pie viesdiriģenta Leo Bleha. Dziedājusi arī operetēs- Skaisto Helēnu pie Smiļģa DT, Silvu un Viktoriju "Viktorijā un viņas huzārā". Vienas no izcilākajām lomām uzskatāmas R. Štrausa Salome, , kā viņa pati izteicās "mana Zalome" un Pučini Tosku, ar kurām viesojās Maskavā un Tiflisā ar triumfāliem panākumiem, atgriežoties dabūja apbalvojumu- studentu svilpienu veidā no galerijas, jo taču izpelnījās sarkanās dziedātājas slavu. Izcilā māksliniece un nesavaldīga rakstura prīma svieda kritiķim Brusubārdam ar tintes pudeli, kuru pārtvērusi no direktora galda, un trāpījusi siemālī, kur palicis pleķis. Pēc laika k-dzeteikusi, lai tas pleķis turarī paliek, jo tagadtas ir arī vēsturisks. Vēl Lielā Milda,kā bija iesaukta, bija viena no aktīvākajām ziedojumu vācējām K. Zāles brīvības piemineklim. Tā kā virsotnes obelisks tiek dēvēts par Mildu, tad to saista ar mākslinieces personību.Tēvzemes Balvas laureāte pirmajā piegājienā, kopš to nodibināja, saņēma reizē ar dzejnieku Vili Plūdoni un ekstra- baritonu Ādolfu Kaktiņu. Ir divas monogrāfijas "Laime" un "Lielā Milda", kuras vērts izlasīt.

26. oktobris, 2012, 20:50

staņislavs rullis

Ja drīkst pievienoties, tad Andreja Eglīša stāja nebija klusa "bāreņu tautas" nopūta vai pazemīga sūdzība Dievam. "Liec zobenu zem galvas" ir pavisam cits gars, kas pagaidām nav pietiekami populārs. Gan jau būs!

Atbildēt
6
0

26. oktobris, 2012, 19:20

ARHITEKTS

Raksts labs, bet jāpapildina gan! Pirmo kantātes atskaņojumu 1989.gada 15.martā, atzīmējot 45.gadadienu kopš pirmatskaņojuma, tieši Vecās Ģertrūdes pārpildītajā Dievnamā izpildīja apvienotie kori: LĪGO Karmenas JAKOVELAS vadība un tolaik no Vācijas Federatīvās republikas uzaicinātais koris DŪDAS Marka OPESKINA vadībā, kura sastāvā dziedāja Teodora Reitera koristu pēcteči,ērģeļu pavadījumu izpildīja Tālivaldis DEKSNIS.

Atbildēt
3
0

27. oktobris, 2012, 20:44

Edge

Latvijas zeme deg vēl 'trakāk' kā 1944.gadā', bet aizbraucēju (ek. bēgļu) straume kā nerismsdtas, tā nerimstas....Svešais pašu bāleliņu rokās cērt un cērt - un neapstājas: ' 20. gadsimta 40. gados apmēram 150 tūkstoši cilvēku aizbrauca projām, bēgot no represīvā padomju režīma, savukārt tagad divas reizes vairāk iedzīvotāju ir aizbraukuši, jo netic savai valstij. Un tas jau ir traģiski!  Akadēmiķis Jānis Stradiņš, prognozējot, ka, šādai situācijai turpinoties, Latvijas tauta nostabilizēsies ap 1,3 milj. iedzīvotāju apmērā ("Dienas Bizness")

26. oktobris, 2012, 20:48

Varētu vēl iezīmēt,

ka solopartijas dziedāja jau minētais Mariss Vētra,Milda Brehmane-Štengele un Ādolfs Kaktiņš. Ja vien atmiņamani nav pievīlusi. Šī Kantāte ir katrās un smalkjūtīgas Lūcijas Garūtas izcils māksliniecisks darbs, bet autori muzikologs G. Pupa ir salīdzinājis ar Ziedošu ābeli.

26. oktobris, 2012, 18:46

M

Paldies. Ļoti labs raksts.

Atbildēt
2
0

26. oktobris, 2012, 17:58

ANDREJS EGLĪTIS

Pie visiem pakšķiem puķes zied un vīteņi pie sienām. Es atkal esmu aizgājis pie savām bērnu dienām. Ir diendusa, un priekšautu no klēpja māte raisa, Skrien bezdelīgas debesīs un turpat ligzdas taisa. Aiz meža pērkons runāt sāk un bites līp apskreju; Lai kur es eju aizeju, es projām neaizeju. *** Kad satieku kaķpēdiņas, satieku tajās mātes smaidu- Kad iešu uz lielo mieru, vai kāds būs ar mieru palikt man pagalvī saulainu vecaiņu kaķpēdiņas? Un bez atļaujas mani nemodināt mani un viņas, Lai tā mēs gaiši aizdusam aiz mūžības drīzi, Tā aizdusam uz manu un kaķpēdiņu paradīzi. Šīs dzejas savlaik Misiņa bibliotēkas sirmās kundzes kā dārgumu ( tobrīd ar aizliegumiem slāpētu) man iedeva. Paldies!