Noslēdzies 70. Starptautiskais Venēcijas kinofestivāls – uzvarētāji paziņoti, pat sensācija notikusi. Pirmo reizi šī pasaules senākā festivāla vēsturē uzvarējusi dokumentālā filma, un, kas nav mazsvarīgi, – itāļu dokumentālā filma Sacro GRA. Tā dēvē Romas apvedceļu, taču, protams, filmas nosaukumā var meklēt arī metaforisku jēgu, asociējot to ar Svētā Grāla meklējumiem, kuros devies itāļu režisors Frančesko Rozi, vairākus gadus filmējot visai raibu ļaužu kompāniju, kas mitinās konkrētā ģeogrāfiskā trajektorijā – netālu no Sacro GRA. Tā ir filma par dīvaiņiem, īpatņiem un vienkārši "normāliem cilvēkiem", kurus dzīve pārāk nav lutinājusi. Filmas salīdzinājums ar latviešu dokumentālo filmu Šķērsiela var šķist lokālpatriotisms nevietā – taču tās ir līdzīgas izmantotajos paņēmienos un struktūrā – cilvēkstāsti, kuros reflektējas gan personiskā pieredze, gan laikmeta iezīmes. Šo zelta formulu Latvijas dokumentālais kino ir izpratis sen. Šķiet, Itālijas kino to ar prieku atklāj no jauna. Itālija var lepoties ar vienu no senākajām un bagātīgākajām Eiropas kinokultūrām, tās slavas zenītu veido trīs Eiropas kinorežijas milžu Fellīni, Antonioni, Viskonti darbi, kuru daiļrades spēka gadi bija XX gs. 50.–70. gadi. Jā, te var nosaukt arī Bernardo Bertoluči – vienu no izcilākajiem un arī provokatīvākajiem Itālijas kinorežisoriem, kurš joprojām ir radošajā ierindā – kaut ratiņkrēslā. Tieši Bernardo Bertoluči bija tas, kura vadītā žūrija ļāva uzvarēt dokumentālajai filmai Sacro GRA – iespējams, gan vēlmē uzspodrināt Itālijas kino starptautisko slavu, gan meklējot svaigu elpu tradicionālajā festivāla piedāvājumā – art house filmu telpā.
Revolucionārs nomierinājies
Kaut, jāsaka, nekāda īpašā remdenība šajā telpā nevaldīja. Venēcijas festivāla programma dāsni piedāvāja ekstrēmas tēmas – ja tās savirknē raibā buntītē, "normāls skatītājs" saķers galvu un pieslēgsies: a) Ugunsgrēkam, b) kādam veselīgi trulam Holivudas produktam. Divdesmit festivāla konkursa filmu tematika aptvēra gan incesta, gan pedofilijas, gan nekrofilijas, gan represētas homoseksualitātes u. c. tabu tēmas. Varbūt šīs galējības tad arī pavērsa žūrijas un Bernardo Bertoluči skatienu tīras mantas – Sacro GRA – virzienā. Neaizmirsīsim, ka Bertoluči pats savā jaunībā un spēka gados ir veidojis vienu no visu laiku skandalozākajām un erotisma pārsātinātākajām filmām – par šedevru dēvēto Pēdējo tango Parīzē (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri. Iespējams, kādreizējais revolucionārs Bertoluči ļauj vaļu konservatīvismam, paliekot imūns pret biežajiem šoka terapijas efektiem, kādus pats ne reizi vien piedāvājis. Taču, iespējams, atbilde ir daudz vienkāršāka, un Sacro GRA uzvara nav vis mudinājums ar mietu spēles kino atgriezties pie "realitātes", bet nedaudz pārspīlēts itāļu patriotisma akts.
Mūža loma
Visdrīzāk gan dokumentālās filmas uzvara Venēcijā kļūs par mudinājumu arī svarīgākajiem pasaules festivāliem tapt atvērtākiem pret dokumentālajām filmām, laužot spēlfilmu dominantes tradīciju. Vai Sacro GRA uzvarai būs paliekošas sekas un pilnmetrāžas dokumentālajām filmām nu būs vienkāršāks ceļš līdz šīm Kannām, Venēcijai, Berlīnei – rādīs laiks. Taču man jāpiekrīt kolēģim Andrejam Plahovam, kurš uzskata, ka balvu par labāko vīriešu lomu šajā Venēcijas festivālā nešaubīgi varēja piešķirt Donaldam Ramsfeldam – bijušajam ASV aizsardzības sekretāram, kurš pārliecinoši "nospēlēja" savu – intelektuāļa, lingvista, paradoksu meistara un pārliecināta Irākas kara advokāta – lomu Erola Morisa dokumentālajā filmā Nezināmais zināmais/ The Unknown Known – vēl vienā ārkārtīgi spēcīgā filmā, kas bija iekļauta Venēcijas festivāla konkursa programmā. Filma ir pārliecinošs un ārkārtīgi aktuāls darbs, arī "pateicoties" ASV ārpolitikas aktualitātei – situācijai Sīrijā. Un, protams, tik augsta ranga politiķi kā Ramsfelds nezaudē pārliecību par savu taisnību, pat konfrontēti ar neapstrīdamiem faktiem, kas tos apgāž. Nezināmais zināmais ir spēcīgs un iedarbīgs darbs par "lielajiem meliem", kas noteiktās vēsturiskās situācijās iegūst vienīgās svētās taisnības skanējumu. Turklāt filmas "izejmateriāls" ir šķietami pieticīgs – intervija ar Ramsfeldu, grafiski – vizuāli apspēlētas teksta rindas un nedaudz arhīva materiālu.
Vairāk nekavēšos pie festivāla uzvarētāju dramaturģijas – tikai piefiksēšu atsevišķas filmas, kuras patiesi ir vērts meklēt, – tie ir darbi, kuri par Venēcijas Zelta lauvu cīnījās godam. Starp citu, pirmās Venēcijas festivāla atskaņas Rīgas kinoteātros būs festivāla atklāšanas filma – A. Kuarona Gravitāte – kosmiska drāma ar Sandru Buloku un Džordžu Klūniju; jau no 4. oktobra. Savukārt kulta režisora Terija Giliama fantāzija – filma Zero teorēma, kas veltīta digitālajam laikmetam un cilvēka dzīves jēgas meklējumiem tajā, – Latvijas kinoteātros būs skatāma martā.
Filmas, kuras vērts meklēt
Filomena/Philomena
Režisors Stīvens Frīrss. Lielbritānija
Britu režisora Stīvena Frīrsa drāma par padzīvojušu īru kundzīti, kura kopā ar kādu žurnālistu dodas sava reiz adopcijai atdotā bērna meklējumos, ir retā no plašam skatītāju lokam ļoti draudzīgām Venēcijas festivāla filmām. Te ir viss, ko sirds var vēlēties, – uz dokumentāliem, dramatiskiem materiāliem balstīts stāsts, asprātīgi dialogi, vitāls humors un emocionalitāte, un arī baznīcas kritika – faktiski jaunai vientuļajai mātei, kas nonākusi Īrijas klosterī, tiek atņemts viņas bērns – atdots adopcijai uz ASV. Te ir arī izcilā Džūdija Denča, kurai par Filomenas lomu tika pravietota Venēcijas festivāla balva (to gan ieguva itāļu aktrise Elena Kota par lomu pavisam citā filmā), bet tagad jau tiek solīts arī Oskars. Filma uz kritiķiem iedarbojas kā tāda burvju dzira – par to raksta tikai labu vai pat ļoti labu.
Patlaban tiek risināts šīs filmas izrādīšanas tiesību jautājums Latvijā.
Miss Violence/Mis vardarbība
Režisors Aleksandrs Avrans. Grieķija
Grieķu filma, "Venēcijas sensācija", kas saņēma balvu par labāko režiju. Filmas sākumepizode patiesi ir meistarīga – mūsdienas, kāda daudzdzīvokļu māja, ģimene, kas svin svētkus – meitenītes 11. dzimšanas dienu. Skan populārs meldiņš, un pusmūža vīrietis, iespējams, ģimenes tēvs, iespējams, vectētiņš, griež danci ar jubilāri, līdzās valsē vēl divas tīnes. Jubilāre pieslīd pie balkona margām, uzrāpjas uz tām, pasmaida, skatoties kamerā, un lec bezdibenī... "Viņa bija jauka, laimīga meitene," – tā mazliet vēlāk izmeklētājiem stāsta vīrietis (aktieris T. Panu par šo lomu saņēma Volpi kausu). Protams, tas ir tikai sākums – pamazām no ģimenes skapja sāk birt ārā skeleti – tēvs izrādās ne tikai pedofils, bet arī suteners, kurš savas mazgadīgās meitas piedāvā klientiem. Par baisajām norisēm ģimenē skatītājs gan var tikai nojaust – filmā lieki netiek ekspluatēta "fizioloģija", taču ar savu vēsumu, šķietamu atsvešinātību tā rada eksplozīvu efektu.
Kaut arī grieķu filmas arvien biežāk tiek pamanītas starptautiskajā arēnā, divas balvas filmai (režisoram un aktierim) šķiet pārspīlētas.
Latvijā filma visdrīzāk oficiāli nebūs pieejama.
Salmu suņi/Stray Dogs
Režisors Cajs Minlians. Ķīna, Francija
Ķīniešu režisora Caja Minliana vārds ir populārs festivālu lokos, viņa kontā ir arī 1994. gada Venēcijas Zelta lauva. Viņa filmas (The Wayward Cloud, Face, Hole u. c.) ir tikušas rādītas Latvijas festivālos gan Baltijas pērlē, gan Arsenālā. Venēcijas festivāla žūrija filmai Salmu suņi piešķīra "otro vietu" – žūrijas balvu. Vizuāli izsmalcinātais, statiskām epizodēm piepildītais darbs dāsni šķiežas ar laiku – tas rit lēni, neizturami lēni. Galvenie varoņi ir vīrietis, kas strādā par reklāmas saukļa turētāju un visu dienu pavada lielceļa malā, sieviete, kuras darbs ir pārbaudīt produktu derīguma termiņu lielveikalā, tos ošņājot, un viņu bērni. Filmā ir retināts sižets, reti dialogi, garas pauzes un apbrīnojami skaistas kadra kompozīcijas, kurām vairāk nekā dialogiem un sižetam ir jākomunicē filmas varoņu absolūtā eksistenciālā vientulība mūsdienu Ķīnas megapoles urbānajos džungļos. Skaisti, bet radikāli.
Cerību šo filmu oficiāli skatīties Rīgas kinoteātros diemžēl nav.
Pārklenda/Parkland
Režisors Pīters Lendesmens. ASV Viena no Venēcijas konkursā iekļautajām amerikāņu filmām ir pieskaņota vēsturiskas traģēdijas atceres datumam. Šoruden 22. novembrī aprit 50 gadu kopš ASV prezidenta Džona Kenedija nogalināšanas Dalasā. Lūk, arī filma, kas veidota kā «dokumentālas hronikas» imitācija, rādot notikumus īsu brīdi pirms Kenediju pāra ierašanās Dalasā, pašu traģēdiju un to, kas notika pēc tam... Pārklenda ir slimnīca, kurā ieved smagi sakropļoto prezidentu, tā ir arī slimnīca, kurā pēc divām dienām – 24. novembrī – ieved sašauto, mirstošo Lī Hārviju Osvaldu, kuru uzskata par Džona Kenedija slepkavu… Kā "vēstures stunda" filma ir noderīga, un tā sasniedz arī patiesi emocionālu piesātinājumu – mirušā Kenedija zārka stūķēšana lidmašīnā, Žaklīna Kenedija ar sava vīra skalpa gabalu operāciju zālē... Kaut šajā vēstures stundā iezogas arī "kiča elementi". Viens no tiem ir jauniešu mūziklu zvaigzne Zaks Efrons, kurš spēlē rezidentu – ārstu, kurš pirmais mēģināja glābt gan mirstošo prezidentu, gan viņa slepkavu. Filma nepiedāvā ne skandalozas versijas, ne jaunu informāciju par Kenedija slepkavību – tikai vizuāli pārliecinošu, dokumentalitāti imitējošu vingrinājumu un arī vairākus slavenus aktierus nelielās reālu personāžu lomās (B. B. Torntons, B. Džamati u. c.).
Latvijā šo filmu izplatīs Acmefilm – tātad būs.