Divdesmit piektajā janvārī noslēdzās Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas un Latvijas Rakstnieku savienības ikgadējā, jau astoņpadsmitā akcija Gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens. Par 2020. gada vārdu kļuvis "sejauts", bet par nevārdu atzīts "vaibs". Gada spārnotā teiciena titulu ieguvis aicinājums: "Mēs paliekam darbā jūsu dēļ. Jūs palieciet mājās mūsu dēļ!"
"Manuprāt, gada vārda un nevārda akcijas labākā daļa ir ikgadējs atgādinājums gan mums pašiem, gan valodai – par to, ka viens otru paturam acīs un apzināmies savu kopā būšanu. Par mūžīgo stīvēšanos kopā ar apziņu, ka mums valoda vajadzīga tikpat dikti kā valodai mēs," uzskata viena no akcijas žūrijas pārstāvēm literatūrfilozofe un tulkotāja Ieva Kolmane.
KDi krita kārdinājumā uzdot ekspertiem jautājumu, kas, visticamāk, daudziem kādā brīdī ir bijis uz mēles, bet ticis uzdots vien privātās sarunās un čatos – jokojoties, brīnoties, šausminoties. Lai arī vairāki uzrunātie uzsvēra, ka jautājums ir pārāk abstrakts un pietrūkst reālu piemēru precīzākai analīzei, un sacītais var novest pie spekulācijām, tomēr jutās gana saintriģēti, lai atsauktos šai avantūrai. Rezultāts ir lielisks piemērs, kā no "cepšanās" līmeņa pacelties līdz argumentētai viedokļu apmaiņai.
Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkus tik ļoti satrauc jautājumi, kas skar valodu? Bieži lingvistiskos strīdos aizsvilstas pat ieturēti un pieklājīgi cilvēki. Kāpēc šī tēma ir tik personīgi ievainojoša un nereti izsauc visai kaislīgas emocijas?
Sakāpināta pietāte
Andrejs Veisbergs, valodnieks
Valodas jautājums latviešiem ir ļoti jūtīgs, to nosaka mūsu vēstures īpatnības. Tas gan vairāk attiektos uz rūpēm par valodas izdzīvošanu kopumā, par tās statusu, lietojumu, zinātniski izsakoties – tās sociolingvistisko stāvokli. Šādas bailes ir raksturīgas daudzām mazām un vēsturiski apspiestām valodām. Bet specifiski lingvistiskie strīdi un kasīšanās ir diezgan unikāli un ne tik viegli izskaidrojami.
Valodu lietojam mēs visi – atšķirībā no grāmatām, dārza darbiem, teātra, operas, sporta, kur dzīvojam savu interešu lokā, kā tagad teiktu, dažādos burbuļos. Vairums arī uzskata, ka ir pietiekami zinoši valodas jautājumos, lai spriestu, kas ir pareizs, kas nepareizs, – runāt taču varam, skolā esam gājuši (bieži dzirdam – man tā skolā mācīja). Pastāv arī uzskats, ka ir viens nevainojams valodas paveids. Attiecīgi pret novirzēm jācīnās. Novirzes var būt dažādas – svešais, jaunais, vecais, oriģinālais. Turklāt visiem liekas, ka viņu valoda ir tā pareizā. To bieži var novērot agresīvo kļūdu mednieku izteikās, kurās var atrast citas kļūdas.
Aizmirstas, ka valodas lietojumam ir plašs dzimumu, vecuma, izglītības, profesijas, pieredzes un citu atšķirību diapazons. Arī milzīga atšķirība starp ikdienas sarunvalodu un kodificēto literāro valodu, piemēram, bēdīgi slavenais "kad" ("ka" vietā) rakstu valodā nav novērojams.
Iegrāmatotā un apzinātā mūsu valodas vēsture ir visai īsa, turklāt pavadīta nepārtrauktās režīmu un dominējošo kontaktvalodu maiņās – te vācu, te krievu, te angļu. Kodifikācijai un kārtīgai vārdnīcai vēl nav pat 100 gadu. Daudziem ir sakāpināta pietāte pret pagātnes valodnieku spriedumiem, kas ir bijuši gan subjektīvi, gan savam laikam piemēroti, bet ne vienmēr nekļūdīgi un pārlaicīgi. Angļu valodā kodifikācija notika XVIII gs. vidū, un šodien neviens neņemtu par pilnu Semjuela Džonsona viedokļus par konkrētiem vārdiem vai to lietojumu. Jo dzīva valoda mainās. No domājoša, valodas garšu jūtoša cilvēka es pieņemtu gandrīz jebkuras novirzes no normas, ja zinu, kāpēc tas darīts. Bet daudzi ir konservatīvāki.
Kāpēc diskusijas ir tik nervozas un neiecietīgas? Laikam jau esam "kašķīgā tautiņa". Runāšanās par valodu ir brīnišķīga nodarbe, pedantiska cepšanās – nedaudz ērmīga. Uzskatīsim, ka latviešu rosīšanās un ņemšanās ar valodu ir mūsu identitātes iezīme. Mazliet īpatna, bet ne tā sliktākā.
Vienīgā patiesi (ap)dzīvojamā
Ingmāra Balode, dzejniece, tulkotāja
Manuprāt, pēdējā laikā personīgi ievainojošs ļaudīm šķiet gandrīz vai katrs jautājums – vai tas būtu par valodu, aizvērtām grāmatnīcām, vakcīnām vai komandantstundu. Taču valoda atšķirībā no pārējām minētajām parādībām un grūtībām, kas, cerams, ir pārejošas, mums, ja paveicies, ir nemainīgi klāt, un tā nereti šķiet pašsaprotama, iepriekšdota, tā ir mūsu, galu galā. "Mūsu" no lielākas grupas, tautas, piederības teciņiem vien skrien kļūt par mūsu – mūsu apvidus ļaužu runāto, mūsu dzimtā dzirdamo, mūsu ģimenē (ne mājsaimniecībā, jo šis vārds ir tiešām ākstīgs) dzirdamo. Manu. Un to, kas ir mans, zināms, nevienam svešam nebūs skart. Jā, viensētnieki, lai cik ilgi pilsētās dzīvojuši, ir un paliek drusku privātīpašnieciski. Manas ļovenes, tas nekas, ka citiem lievenis. Mans cirkus, tas nekas, ka citiem deklinācijas esot atmirušas, mainījušās… Manas ragus, bet tā nu gan es nesaku. (Tomēr, ja kāds ķertos šādām ragavām pie ragiem, es ietu kauties, lai varu braukt ar ragūm.) Mēs varam paciesties un distancēties cits no cita, bet nespējam distancēties no valodas, un aizrādījumi valodas lietās nudien ir vieni no sāpīgākajiem, negribētākajiem (pat ja tie ir argumentēti, pareizi, vajadzīgi), jo arī tad, ja runājam piecpadsmit valodās vai vismaz piecās, mums šķiet, ka, mainot savu dzimto valodu, aizstājot ierastu formu ar neierastu, ļaujoties otra domas (un valodas!) gaitai, mēs varam pazaudēt būtisku daļu sevis – sevis, nevis vārdu krājuma, teikuma lunkanības, teksta plūduma, bet sevis. Valodu mēs iemācāmies jau tad, kad vēl nezinām, ka mācīšanās nozīmē pazemību. Es domāju, ka tajā ieaugam, pat greizu un apskaldītu (ja nu mūsmājās skan greiza un apskaldīta, seniem aizguvumiem un jauniem kalkiem piekaļķota) mēs to pieņemam par savu un tāpēc vienīgo patiesi (ap)dzīvojamo, un strīdi par to, visviens, feisbukā vai akadēmijā, būs stipru un senu reakciju un emociju izgreznoti.
Cīņa par kopienas pamatvērtībām
Guna Svence, psiholoģijas doktore, LU profesore
Pirmkārt, jāsaprot, par kādiem "cilvēkiem" tiek runāts. Psiholoģijā pēta indivīdus, personības. Indivīds nozīmē – kādas kopienas vai grupas loceklis. Personība nozīmē – indivīds, kuram piemīt noteiktas personības iezīmes, ģenētiskais mantojums (temperaments vai intelekta spējas un citas spējas, dotības), personība ir veidojusies uz iedzimtā mantojuma pamata un klāt nākot dažādām ietekmēm – no audzināšanas jeb aprūpes kvalitātes (piesaistes stils, rakstura paterni vai īpašības, uzvedības un domāšanas ieradumi utt.). Temperaments savukārt ir saistīts ar tādām personības iezīmēm kā neirotisms vai emocionālā stabilitāte, cik stabila vai nestabila ir nervu sistēma. Tāpat personība veidojas jeb attīstās bērnībā, pusaudža un jaunības gados, izglītības jeb mācīšanās procesā, to ietekmē arī apkārtējās vides (sociuma) iedvestie vai ieaudzinātie ieradumi, pārliecības, vērtības, ticība, pieņēmumi, stereotipi.
Atbildot uz jautājumu: "Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkus tik ļoti satrauc jautājumi, kas skar valodu?", – es vairāk definētu, par kādiem indivīdiem tiek runāts (piederība pie noteiktas grupas, ģildes, cunftes, kopienas), par kādu vecumposmu tiek runāts, kādas personības iezīmes – neirotisms vai stabilitāte, atvērts prāts (domāts – spēja tolerēt citādo), radošums, kognitīvās spējas, patika vai nepatika pret jaunievedumiem u. tml., ekstraversija vai introversija, empātija, izglītības pieredze par citādāka viedokļa tolerēšanu. Saskarsmes paņēmieni nevardarbīgā veidā, dusmu pārvaldība – tas viss neiedzimst, tas rodas sociuma un indivīda/individualitātes mijiedarbībā.
To, vai kāds publiski uzbruks vai aizrādīs, labos tavas vai kāda cita valodas kļūdas, ietekmē iepriekšminētie faktori. No tiem var uzsvērt pārliecību par valodas pareizrunas un pareizrakstības nozīmīgumu, iespējamo identifikāciju ar savu profesiju kā misiju, kad speciālists pauž sevi kā misionārs – aizrāda, rūpējas par sev svarīgo tēmu, ideju, nozari. Pieļauju, ka daudziem, kuri pārstāv valodniecības institūcijas, piemēram, Latviešu valodas aģentūru, rūp ideja, ka valoda ir nācijas pamats, ir identificējušies ar šo ideju kā savas identitātes daļu. Tāpēc jebkurš uzbrukums vai nepareiza runāšana no valsts valodas labskaņas un pareizrakstības, pareizrunas utt. aspekta aizvaino konkrēto speciālistu, jo tiek skarta viņa identitātes (latvietis kā noteiktas nācijas pārstāvis, īpaši apstākļos, kad valoda ir apdraudēta) daļa.
Tāpat šo "personīgo ievainojamību" un "kaislīgās emocijas" rada piederība pie konkrētas kopienas domāšanas, uzvedības ieraduma, arī cīņa par savas kopienas (mēs – valodnieki, mēs – savas profesijas pārstāvji) pamatvērtību aizstāvēšanu.
To, cik emocionāli kaislīgi kurš cīnās, var ietekmēt arī kopējā konkrētā indivīda nervu sistēmas stabilitāte, varbūt personiskie aizvainojumi, kas darbojas kā "palaidējmehānismi" sākt cīņu, zināšanas un varbūt pat amata apraksts. Tāpat kaut kādu vēlmi sākt cīņu pret tiem, kuri nepareizi runā vai raksta ar kļūdām, ietekmē, kādā situācijā notiek strīds, kāds ir konteksts.
Drošības standartiem neatbilstošas ēkas
Anda Baklāne, literatūrkritiķe
Nezinu, vai cilvēki par valodu strīdas satrauktāk nekā par pareizu uzturu vai Satversmes grozījumiem, bet var saprast, kāpēc par valodu runā īpaši bieži. Valoda ir visur, esam ar to saskarsmē ik brīdi, tā skar visus eksistences līmeņus no dekoratīvās virspuses līdz psihes dzīlēm; kopienām tā ir pagātnes mantojums, identitātes stūrakmens, nākotnes garants. No vienas puses, valoda ir visiem kopēja, tāpēc ir pamats iebilst, ka nekulturāli cilvēki šo kopīgo telpu "piemēslo" vai jauc nost vēsturisko apbūvi un tās vietā sabūvē ķēmīgas, drošības standartiem neatbilstošas ēkas. No otras puses, konkrēts valodas lietojums (runa, teksts) ir indivīda pašizpausme, kas liecina par izglītības līmeni, prāta spējām, sociālo statusu, gaumi utt., tāpēc izteikumu kritika ļauj norādīt uz sarunu biedra trūkumiem un apliecināt paša pārākumu. Grūti pārvaramais reflekss labot ortogrāfijas, interpunkcijas un stila kļūdas citu cilvēku tekstos, iespējams, saistīts ar to, ka latviešu valodas stundu dresūra aizsākusies tik agrā bērnībā, bijusi tik ilgstoša. Teikt "runa iet" ir kā nepalaist otru cilvēku durvīs pa priekšu; rakstīt vārdu "tulpe" ar garo "ū" ir kā urbināt degunu. Tik grūti samierināties un pieņemt, ka vārds "sāls»" maina dzimti. Tomēr, runājot par valodu un strīdiem, man vispirms ienāca prātā pavisam cita lieta. Filozofiskos strīdos atgriešanās pie vārdu definīcijām bieži vien ir labākais vai vienīgais veids, kā salabot no sliedēm noskrējušu, pa visu istabu izlijušu diskusiju. Atgriežoties pie precīzas valodas un nozīmju noskaidrošanas, domas tiek sakārtotas un tiek atgūts kopīgais sarunas pamats. Protams, var strīdēties arī par vārdu nozīmēm un definīcijām, taču minētās tehnikas mērķis ir – vienoties par to, kuras nozīmes ir spēkā sarunas ietvaros. Nekur tālu nevar tikt, ja vieni saka – "mums X ir tas un tas", bet otri – "mums X ir kaut kas cits". Varbūt var mēģināt: "Vēsturiski vārda X pamatnozīme bijusi tāda un tāda, bet laika gaitā izveidojusies vēl viena nozīme…"
Apjaust labojuma cenu
Krista Vāvere, žurnāliste, antropoloģe, valodas trenere
Pirms vairākiem gadiem kādas filmas tapšanas gaitā blenzu galdā, kamēr filmas producente, balsī lasot manis rakstīto scenāriju, ar pirkstu vilka līdzi katram vārdam un teikumam. Pirksts apstājās. "Vai tāds vārds vispār ir?" Vairs neatceros ne vārdu, ne tā likteni, bet pārsteiguma sajūtu atceros aizvien.
Valoda ir personiska. Cilvēka runā ir dzirdams, kāds viņš ir, kas viņam ir svarīgi, kam un cik lielā mērā runātājs tic, ko un kā domā. Valodā ir dzirdama pieredze (reizēm arī profesija), izglītība, attieksme, drosme, enerģija, neatkarība. Tāpēc sarunāties ir tik interesanti un reizēm – ievainojoši. Kad gribam ko svarīgu pateikt, bet klausītājs sāk labot valodas kļūdas, mēs aizveramies, noslēdzamies, apklustam. Un reizēm uz nākamo atklāto sarunu tā arī nesaņemamies. Īpaši jūtīgos tematos valodai mērķētu kritiku uztveram kā sev adresētu. Tāpēc, pirms labojam runātāja kļūdas, ir vērts apjaust labojuma cenu. Vai precizitāte gramatikā ir svarīgāka par runātāja teiktā sadzirdēšanu? Iespējams, labojums netiks uztverts kā mācība vai palīdzība, bet gan kā norāde uz runātāja nepilnību.
Un tomēr… Valodas tīrība ir svarīga. Vārdu izvēlei ir nozīme. Precizitāte runā liecina par precizitāti domā. Mums jāatrod veids, kā varam mūsu valodu kopt, sargāt no sārņiem un paviršības. Tātad mums jāatrod veids, kā varam runāt arī par kļūdām, savām un cits cita. Labs sākums ir individuālie centieni cienīt savu valodu. Ja tomēr vajag aizrādīt – "ka, nevis kad", darīt to bez fanātisma.
Vēl trakāk nekā ar apģērbu, frizūru, grimu
Ieva Kolmane, literatūrfilozofe
Tāpēc, ka jautājums ir liekams vienā vācelē ar tiem, par ko cilvēks satraucas, kad grib būt novērtējams. No vienas puses, vari kaut ko darīt, lai atstātu vēlamo iespaidu, no otras – ne tuvu visu te iespējams kontrolēt. Vari sevi veidot un pārveidot, taču līdz zināmai robežai.
Arī savu valodu tu uztver kā paša neatņemamu daļu – nevari iedomāties sevi bez valodas un neatceries, kā bija, kad runāt nemācēji. Neatceries tāpēc, ka valoda lielā mērā ir arī atmiņas pamats – atmiņā glabājas stāsti, ko esi izstāstījis pats sev, kolīdz esi iemācījies kaut ko izstāstīt. Un te ir vēl trakāk nekā ar apģērbu, frizūru, grimu vai tamlīdzīgu noformējumu, jo savu valodu tu nevari vienkārši nolikt plauktā vai nomazgāt nost. Ja kāds uzslavē vai peļ to, kā tu izsakies, šis "kāds" uzslavē vai peļ tevi pašu. Ja kāds grib grozīt tavu valodu, šis "kāds" uzbrūk ar prasību mainīties tev pašam. Te pašsaprotamās kaislības – ar kādām tiesībām?
Protams, valodu mācies visu mūžu – neviens no mums nevar lepoties ar izsmeļošām dzimtās valodas, kur nu vēl svešvalodu zināšanām, taču te jāpiebilst divas lietas. Pirmkārt, nemitīgi mainās pati valoda, un, otrkārt, tā ir cieši saistīta ar varas attiecībām. Pašos pamatos – valodai ir spēks, ko tai piešķir sabiedrība: tas šeit un tagad liek, piemēram, avīzi saukt par "avīzi". Pamēģini dumpoties, avīzes vietā bez "laikraksta" izdomājot, tavuprāt, labāku vārdu (piemēram, "ziņlapu"), un pieredzēsi to, ko daži sauc par valodas inerci. Nevar paredzēt, vai ieteiktais jaunvārds iedzīvosies vai ne. Gadās visādi. Ieviešas tādi, kas valodas sargātājiem nepatīk, un neieviešas it kā gluži pēc visiem likumiem darinātie. Tāpat tie, kas it kā ieviesušies, mēdz pazust bez miņas (jau tagad jāskaidro i Jaunsudrabiņa "mīstīklas", i "padomju kolhozs").
Manuprāt, gada vārda un nevārda akcijas labākā daļa ir ikgadējs atgādinājums gan mums pašiem, gan valodai – par to, ka cits citu paturam acīs un apzināmies savu kopā būšanu. Par mūžīgo stīvēšanos kopā ar apziņu, ka mums valoda vajadzīga tikpat dikti kā valodai mēs.