gada uzreiz pēc Lieldienām notiek Rīgā, vēlējāmies uzsvērt tās iespējas, kādas piemīt kinomākslai – tās garīgo potenciālu un iedarbības spēku caur tajā pausto vēstījumu. Mākslinieciski spilgtos kinodarbos estētiskais – kinovaloda - cieši saistīta ar augstu ētisko un morālo uzstādījumu," atklāj A. Uzulniece.
Festivāls savos pastāvēšanas gados izgājis cauri dažādām attīstības stadijām, formātiem un filmu rādīšanas vietām. Kopš pagājušā gada tas atradis mājvietu Happy art museum, kur vienlaicīgi var izstādīt arī gleznas un pēc filmu seansiem kavēties diskusijās.
16. kinoforuma programmā iekļautas filmas, kas pasaules lielākajos kinofestivālos saņēmušas Ekumēniskās vai Interfilm žūrijas (bieži šīs filmas apbalvotas arī ar festivāla Grand Prix, kā, piemēram, brāļu Dardēnu Bērns Kannās un šogad Dzīve ir brīnišķīga Monreālā), ka arī Templetona balvu. Tā tiek pie piešķirta par sasniegumiem nozarēs, kas atrodas uz robežas starp zinātni un reliģiju, to 1972. gadā dibinājis Sers Džons Templetons.
Šogad ar savu programmu festivāla organizatori grib atgādināt arī par latviešu autoru kinodarbiem, kuros dominē garīgās dimensijas. Tie ir gan atsevišķu personību portreti (Jānis Pujats, Anna Rancāne, Uldis Bērziņš, Helēna Heinrihsone), gan dažādu kalpošanas veidu (glezniecība, vecu ļaužu kopšana). Pēc latviešu filmu seansa svētdien, 28. aprīlī, iecerēta tikšanās ar to varoņiem un autoriem.
Kinoforums tiks atklāts ceturtdien, 24. aprīlī plkst. 18.00 ar jaunāko programmas filmu, poļu režisora Macijeka Pipriča Dzīve ir brīnišķīga (Chce sie zyc), kuru 37. Monreālas kinofestivālā par labāko atzina gan Ekumēniskā, gan Lielā žūrija, kuru vadīja pazīstamais čehu režišors Ježi Mencels, gan skatītāji. Reāla likteņa iedvesmoti, tās veidotāji radījuši aizkustinošu kinostāstu, kas parāda spēku, ar kādu cerebrālās triekas slimnieks Mateušs, kuru apkārtējā pasaule uzskata par "dārzeni", spēj apliecināt sevi kā garīgi pilnvērtīgu personību. Caur iekšējo monologu ieskatoties puiša pasaulē, skatītājs var ne tikai izjust viņa ciešanas un izolētību, bet arī triumfu, kad viņam atveras vārti uz lielo pasauli un mīlestību. Filma saņēmusi Skatītāju balvu arī Gdaņskas un Čikāgas kinofestivālā.
Ar poļu filmu sasaucas Līgas Gaisas darbs Spēle ar beigām (trešdien, 30. aprīlī), kura smalkjūtīgi vēro četrus cilvēkus, kuri cieš no izkaisītās sklerozes un iestudē Semjuela Beketa lugu Beigu spēle. Izrāde sniedz viņiem iespēju izprast pašiem sevi un palīdz dzīvot tā saukto normālo cilvēku vidū. Darbs pie izrādes viņus vieno jaunā pakāpē.
Brāļu Dardēnu filma Bērns (L’enfant, piektdien, 25. aprīlī) stāsta par kādu klaidoni, kura draudzene dzemdē bērnu. Pieradis dzīvot no rokas mutē - sociālajiem pabalstiem, pat - zādzībām, lai tiktu pie naudas, puisis (Žeremijs Renjē) pārdod zīdaini. Tikai redzot, kādu šoku tas izraisa viņa draudzenei, kas aiziet no viņa, ierunājas puiša sirdapziņa. Autentiskā aktieru spēle un dinamiskā kamera panāk lielu tiešumu un klātbūtnes sajūtu. Filma saņēmusi Zelta Palmas zaru Kannu kinofestivālā 2005. gadā un Templetona balvu.
Šveiciešu režisores Alises Rorvaheres filma Dievišķais ķermenis (Corpo celeste), kuru būs iespēja redzēt pirmdien, 28. aprīlī rāda, kā saskarsmē ar pasauli cilvēkbērns nobriest arī tad, ja ģimene un pat iesvētes mācība to neveicina. Jaunajai meitenei pietiek drosmes stāties pretī autoritātēm un aizstāvēt humānas vērtības, kas ir tik neparasti šajā vecumā. Ar zināmu humora devu filma rāda arī baznīcas grūtības jauniešu audzināšanā un garīgo vērtību mācīšanā. Filma saņēmusi Interfilm balvu Arsenālā un balvu par labāko debiju Gēteborgas festivālā.
Poļu režisors Kšištofs Zanussi labi pazīstams Latvijā, savulaik Latvijas Kultūras akadēmijas režijas studenti brauca pie viņa mācīties. Tāpat kā Andrejam Tarkovskim un Kšištofam Kešlovskim arī Zanussi filmas uzņemšana ir morāla rīcība. Viņa Imperatīvs (sestdien, 26. aprīlī) ir kamerstilā uzņemta līdzība par dzīves jēgas meklējumiem pasaulīgajā Rietumu sabiedrībā. Matemātikas profesors Augustīns, nespēdams zinātniski un ar pastāvošajām morāles normām izprast savu eksistenci, nonāk garīgā krīzē. Agnostiķis, kas seko savai – vai tomēr – Dieva – gribai. Saskarsme ar ortodoksālo reliģiozitāti paver viņam jaunus garīgus apvāršņus.
Vairāki grieķu meistara Teo Angelopolusa darbi jau rādīti kinoforumā. Šogad programmā ietvertā viņa filma Ulisa acīm (To vlemma tou Odyssea, otrdien, 29. aprīlī) ir režisora (Hārvijs Keitels) episks ceļojums pa Balkāniem, meklējot kāda grieķu klasiķa pazudušās filmlentes. Šajā odisejā sastaptais nojauc robežas starp valstīm un kultūrām, pat – starp dzīvību un nāvi – kā metafora arī meklējumiem pēc kopīgā dažādajās Balkānu valstīs. Kaut kopš filmas tapšanas 1995. gadā pagājuši jau gandrīz divdesmit gadi, traģiskie notikumi Balkānu valstīs reflektē šodeinas nemierīgajā pasaulē.
16. kinoforumu ceturtdien, 1. maijā, noslēgs Godfreja Redžio filma Koyaanisqatsi. Hopl-indiāņu valodā Koyaanisqatsi nozīmē "no līdzsvara izsista dzīve". Garos, pasakaini skaistos kadros tiek rādītas visdažādakās pirmatnējās dabas formas. Tuksnesis, mežs un okeāns šķiet gandrīz neskarti. Tikai tad, kad attēlā parādās cilvēks, sākas haoss, hektika, pasaules sabrukums. Filipa Glāsa komponētā mūzika ir absolūtā saskaņā ar attēlu, kas ar to saplūst.
Visu filmu seansu sākums plkst. 18. Ieeja par ziedojumiem.