Četras dzidras ezera ūdens lāses man sēž blakus, un viņu intelektā spoguļojas mūsu izcilās rakstnieces Regīnas Ezeras daiļrade. Esiet laipni aicināti Rīgas Grāmatu svētkos pasākumā ar komerciālu nosaukumu Baraviku laika dullums! Nezinu, vai visas baravikas sen jau nav nolasītas vai nosalušas, un nezinu, vai jums šodien ir liels vai mazs dullums, – savā nesajaucamajā stilā sarunu par XX gadsimta prozas karalieni Regīnu Ezeru sāka dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš. Diskusija notika 25. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Rīgas Grāmatu svētku programmā.
K. V. To visu noskaidrosim turpmākās stundas laikā, kad runāsim par divām jaunām Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) izdotām grāmatām – Daces Bulas monogrāfiju Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā skatījumā un rakstu krājumu Regīna Ezera: sievišķais subjekts, vide, stāstījums, kuru sastādījuši Zita Kārkla un Jānis Ozoliņš.
Ceru, ka varēsim šodien dalīties iespaidos, ko mums nozīmē Regīnas Ezeras proza, kāpēc tā joprojām būtu jālasa arī XXI gadsimtā un kas jauns šajās grāmatās ir atrodams tieši teorētiskajā ziņā. Rakstu krājums Regīna Ezera: sievišķais subjekts, vide, stāstījums iekļaujas LU LFMI sērijā, kurā līdz šim ir iznākušas Andrai Neiburgai un Montai Kromai veltītās kolektīvās monogrāfijas. Abas grāmatas ir rezultāts Regīnas Ezeras konferencei, kas tika sarīkota kovidlaikā (2021. gadā) par godu viņas 90. dzimšanas dienai, bet aizstiepās līdz viņas 91. dzimšanas dienai. Šogad jau varam lepni svinēt Regīnas Ezeras 95. dzimšanas dienu. Jo mums Latvijā viss notiek tikai apaļās dzimšanas dienās. Mēs Regīnu Ezeru mīlam tad, kad viņai ir 90, 95, 100 utt. Neviens nevienu rakstnieku nemīl tad, kad viņam ir 89 vai 94 gadi. Tad jubilejas ir citiem rakstniekiem, kuri ir jāmīl tajos gados.
Sāksim ar Daci, kuras interese par Regīnas Ezeras zooprozu ir izaugusi līdz veselai monogrāfijai. Droši vien jāprasa, ar ko Regīna Ezera tevi "pavedināja". Kāpēc tev kļuva interesanti pētīt viņas prozu jau grāmatas mērogā?
Dace Bula. Pie šī rezultāta ir "vainīgs" Jānis Ozoliņš un viņa domubiedri, kuri rīkoja pieminēto Regīnas Ezeras konferenci. Līdz tam mani interesēja cilvēku attiecības ar vidi un dabu viņu pašu stāstījumā. Vairākus gadus biju pētījusi mutvārdu ekostāstus. Regīnas Ezeras darbi, protams, bija lasīti, un zināju, ka tur ir daudz vielas, lai paskatītos uz cilvēku attiecībām ar dabu literatūrā. Tas man bija kā eksperiments pašai sev – pamēģināt, vai spēju teorētisko bagāžu, ko biju apguvusi mutvārdu stāstos, izmantot, darbojoties ar literatūru. Tas bija pamatīgs pavērsiens manā karjerā un arī domāšanā.
Kad sāku lasīt Ezeras Zooloģiskās noveles, konstatēju, cik tā ir fantastiska viela ekokritiskam pētījumam. Tajā laikā, kad šīs noveles iznāca, tās patiesībā netika novērtētas. Ja palasām, ko tajā laikā rakstīja literatūrkritiķi, var redzēt, ka viņos valda mulsums – kāpēc dzīvnieki pēkšņi ir galvenie personāži?! Kāpēc cilvēks parādās pavisam fonā vai dažkārt neparādās nemaz? Otra daļa kritiķu Ezerai pārmeta, ka labi būtu, ja priekšplānā būtu cilvēks un dabai, zvēriem būtu pakārtota jeb sekundāra loma, citādi literatūra pārvēršas par tīro dabaszinātni. Zinām, cik ļoti daudz zaļāka ir kļuvusi mūsu domāšana un cik arī dažādi zinātnes virzieni ir kļuvuši zaļāki. Šo Regīnas Ezeras prozas darbu pa īstam varam novērtēt tikai šodien. Pēc referāta, ko nolasīju konferencē, redzēju, cik tas ir bagātīgs materiāls. Tā izveidojās manas attiecības ar ekokritiku, ko domāju turpināt.
K. V. No šīsdienas punkta skatoties, kā tev šķiet, vai Regīna Ezera savā domāšanā bija tālredzīga? Vai tas ir saistoši un interesanti XXI gadsimta cilvēkam vai – tā ir sava laika liecība par cilvēka un dabas attiecībām?
D. B. Neticami tālredzīga. Šobrīd tiek vākti paraksti, lai Civillikumā iekļautu normu, ka dzīvnieks ir nevis lieta, bet dzīva būtne. Dzīvnieki Ezeras novelēs ir subjekti, ar sapratni un emocijām apveltītas būtnes, to mūsdienu zinātne tikai tagad pa īstam sāk atzīt. Šajā ziņā Regīna Ezera ir pārsteidzoši mūsdienīga. Viņa ļoti maina cilvēkcentrēto skatījumu uz pasauli. Ezera skatās no dabas, citbūtņu pozīcijām, mēģina saprast, kā pasaule izskatās ar viņu acīm, vienlaikus nedomājot, ka viņai piemīt spējas ielīst ziloņa ādā un saprast, kā domā zilonis. Redzam, ka savos darbos viņa strīdas pati ar sevi – vai tā ir, kā viņa iedomājas.
K. V. Tagad gribētu uzdot dažus jautājumus Edītei Tišheizerei, kura ir sarakstījusi nodaļu par Regīnas Ezeras darbu dramatizējumiem teātrī un kino. Tavā nodaļā, Edīte, līdzīgi kā Zandas Gūtmanes un Daces Bules tekstos, teikts, ka daudz kas Regīnas Ezeras darbos palicis neuzminēts, bet ir pagājis laiks, mainījusies pasaule, mūsu izpratne un estētika, un Regīnu Ezeru iespējams ieraudzīt no jauna, sevišķi saistībā ar iespējām un līdzekļiem, ko piedāvā postdramatiskais teātris un kas viņas laikabiedriem nebija pierasti.
Edīte Tišheizere. (Smejas.) Tu man uzdevi tādu jautājumu, uz kuru varu atbildēt tikai ar jā. Tā tas ir.
K. V. Tas ir slikts jautājums. Nevajag tādus uzdot.
E. T. Gribu turpināt to, ko teica Dace, – ka bija vajadzīgs pavisam cits domāšanas veids, arī daudz plašāks teorētiskais un estētiskais skatījums, lai vispār varētu nonākt pie tā, ka Regīna Ezera ir tulkojama citu mediju valodā. Padomju laikā bija tikai divi piemēri. Ekranizēto stāstu Vasara bija tikai vienu dienu palaidu garām, tā bija mana kļūda. Es domāju tikai par filmu Ezera sonāte un izrādi pēc Zemdegu motīviem – Mirāžas Rīgas Krievu teātrī. Analizējot man pirmais jautājums bija – kāpēc šī proza, kura ir tik klātbūtnīga, kurā ir tik daudz dažādu citu maņu, skaņu, nojausmu, garšu, nav tulkota visklātbūtnīgākajā medijā – teātrī? Pēc kāda laika atradās atbilde, ka ir bijis vajadzīgs pilnīgi cits teātra virziens, t. s. postdramatiskais teātris, kas vairs valodu, stāstījumu, sižetu neliek pašā centrā, bet daudz vairāk koncentrējas uz citām lietām un sajūtām. Pareizāk sakot, ļauj cilvēkiem uztvert ļoti daudz dažādu sajūtu vienlaicīgi un kombinēt tās savā galvā.
Brīdis, kad latviešu teātrī parādījās veseli četri Regīnas Ezeras darbu iestudējumi, pienāca tikai šī gadsimta 20. gadu pašā sākumā. Tātad arī skatītājiem bija jāpierod pie jauna veida teātra. Ir pilnīgi cita skatītāju iesaiste. Nekas vairs nav lineārs, daudz kas nav sižetisks, un daudz kas ir jākombinē pašam savā prātā. Bija jāmainās arī būtiskām estētiskām lietām. Piemēram, attiecībā uz izrādi Cilvēkam vajag suni (režisora Jāņa Znotiņa iestudējums Valmieras teātrī – U. A.): līdz tam dzīvnieki mums uz skatuves bija visu laiku, bet šie dzīvnieki bija cilvēciskoti – tie bija cilvēki, kuriem kādā brīdī nezin kāpēc bija kāda dzīvnieka ārējais izskats. Visas Sniegbaltītes skolas u. tml. Tas bija noteikts tipāžs, kam piemeklēja dzīvnieku pēc noteiktiem priekšstatiem. Šajā izrādē dzīvnieki palika patiešām dzīvnieki, brīžam paņemot kaut ko no cilvēka rakstura. Tā kā aktieri mainīja lomas, tad tajā brīdī, kad viņi bija cilvēki, viņi paturēja kaut ko no dzīvnieka uztveres un izturēšanās. Tie bija sava veida kentauri. Līdz tam bija jānonāk. Tā ir mana atbilde – kādēļ man bija interesanti par šo tēmu domāt un rakstīt.
D. B. Runājot par dzīvniekiem uz skatuves, atcerējos iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī Ziedonis un Visums, kurā uz skatuves bija dzīvs ēzelis. Runājot par izrādi Cilvēkam vajag suni, vai tev nelikās, ka uz skatuves būtu bijuši vajadzīgi dzīvi suņi?
E. T. Es domāju, ka ne. Tāpēc, ka ikkatram šim dzīvniekam ir sava personība un tā ir arī Ezerai, savukārt teātris rūpējas, lai šī personība būtu dinamiska, lai tā kaut kādā veidā attīstītos, citādi teātra nav. Lai viņi sadarbotos ar citiem un būtu drāma. Dzīvnieks uz skatuves būtu statisks. Ar viņu jau neko nevar izdarīt, dzīvnieks nav manipulējams, lai viņš kļūtu par aktieri. Ļoti reti. Mans suns varbūt varēja būt aktieris.
Visi smejas.
E. T. Bet tā ir katra saimnieka subjektīvā attieksme. Atvainojiet, tas ir tāds teātra teiciens – dzīvnieki un bērni uz skatuves ir nāvējoši, viņi "noēd" jebkuru aktieri.
K. V. Lasot, Edīt, tavu nodaļu, man bija jādomā, kā vispār iespējams pārcelt Regīnas Ezeras prozas valodu citos medijos. Tu arī mini, ka izrāde Mirāžas bija daudz skaļāka nekā Regīnas Ezeras prozas teksts. Sanāk, ka tādi autori kā Ezera zaudē savas prozas ekranizējumos un dramatizējumos, kas viņas prozas smalkumu nav iespējuši translēt.
E. T. Es negribētu lietot vārdu "zaudē". Jebkurš tulkojums, kā zinām no klasiskām filmām, kaut ko zaudē tulkojumā. Ja tulkotājs ir patiesi talantīgs, viņš kaut ko sniedz arī klāt. Skaidrs, ka tas ir autonoms darbs, ko īsti nevajag salīdzināt ar Regīnu Ezeru, bet varbūt tomēr vajag. Izrādes Cilvēkam vajag suni, arī Zemdegas Dailes teātrī man patiesībā šķiet ļoti ezeriskas. Sevišķi Zemdegās viss notiek tajā starpstāvoklī, kurā tu īsti nesaproti, vai tā ir īstenība vai tikai iedoma. Viss patiešām ir liminitātes, pārejas, nenoteiktības stāvoklī. Man šķiet, ka režisors Dmitrijs Petrenko ļoti labi bija uztvēris noskaņu. Neviens taču nekad netulko vārdu pa vārdam, tulko noskaņu, to netveramo, netaustāmo. Domāju, ka daudzās izrādes tas ir izdevies.
K. V. Nākamais jautājums ir Zandai Gūtmanei, kura kolektīvajā monogrāfijā ir pievērsusies romānam Varmācība. Atkal šis pats motīvs, ka savā laikā autores iecere netika pilnīgi uztverta. Šajā brīdī, kad no romāna uzrakstīšanas ir pagājuši vairāki gadu desmiti, mums ir iespēja uz to paskatīties no jauna. Kas bija tavi galvenie atklājumi, pētot šo romānu?
Zanda Gūtmane. Man arī vispirms gribas teikt paldies šai konferencei, jo tas bija rosinājums paskatīties uz šo Regīnas Ezeras romānu, kas mani ļoti bija fascinējis jau pirms tam. Ar kolēģēm Andu Kudumu un Sigitu Ignatjevu no trim dažādiem skatpunktiem paraudzījāmies uz Varmācību. Šis darbs mūsdienās šķita ārkārtīgi aktuāls. Varētu runāt par vairākiem līmeņiem, kāpēc aktuāls. Pieminot Gunta Bereļa atzinumu – viņš Regīnas Ezeras darbos ir ieraudzījis pirmo soli uz latviešu postmodernismu –, gribējās to izpētīt un saprast rūpīgāk. Daudz zinot sociālistiskā reālisma kontekstu, ļoti pārsteidza, ka vēl 80. gados, kad šķiet, ka nu jau domāšana ir diezgan brīva un arī kritiķi spēj diezgan adekvāti uztvert literatūru, joprojām esam ilgojušies pēc pozitīvā varoņa un skaidri saprast, kas ir autore – vai tā tiešām ir rakstniece viens pret vienu? Šķiet, ka kritikai tolaik jau vajadzēja būt saprotošākai un tālredzīgākai, bet tā joprojām ir turējusies iepriekšējos valgos. Domājot par modernisma un postmodernisma literatūru, vienmēr šķiet interesanti domāt paralēlēs. Ir 80. gadu sākums, un kas tad notiek Rietumu telpā aiz dzelzs priekškara? Šajā ziņā Regīna Ezera ir tiešām apbrīnojama, jo viņa dara to pašu, ko priekškara otrā pusē, pieminot, piemēram, Džona Faulza Franču leitnanta draudzeni vai Vonnegūtu ar savu autora tēlu un daudzus citus. XX gadsimta 70. un 80. gados Regīna Ezera darīja to pašu. Mēs nedrīkstam iedomāties, ka Ezera lielākoties ir dzīvojusi laukos un neko nav zinājusi. Tā nav. Ļoti daudz informācijas ienāca no žurnāla Inostrannaja literatura un citiem krievu izdevumiem. Latviešu inteliģence to visu daudz lasīja. Esmu pārliecināta, ka Regīna Ezera šajā jomā bija ļoti zinoša.
Domāju, ka viņa gāja pati ar savu vēju – rakstīja, kā viņa gribēja rakstīt un kā gribēja justies tekstā. Es vēlējos rūpīgi apzināt, saprast paralēles, ņemot vērā dažādas literatūras teorijas – jau piesaukto, Jāņa Ozoliņa sarūpēto Ievadu naratoloģijā. Bija interesanti paskatīties – tajos pašos gados, kad Ezera tik pārdroši raksta, franču literatūras teorētiķis Žerārs Ženets to visu teorētiski apraksta. Viņa darbus gan Ezera nekādā gadījumā nevarēja lasīt. Sakiet vien, ka idejas nelido gaisā, pāri jūrām un dažkārt arī – pāri okeāniem. Tā ir vienotās domas telpa, kurā brīvais cilvēks nav ierobežojams, lai kur viņš būtu, kaut vai dziļā mežā. Atradu Ženeta brīnišķīgo apzīmējumu "teksta reibonis". Man šķiet, ka Regīnas Ezeras darbos var sajust šo "teksta reiboni", kādā var nonākt arī lasītājs. Tas ir arī brīnišķīgi pārnests izrādēs, par ko runā un raksta Edīte [Tišheizere]. Tā ir dzīves poetizēšana, arī sadzīvē, dabā, ļoti vienkāršās situācijās, kaut kas augstāks – skaistākais, kas mākslas darbā var būt. Gribējās uzmanīgi paskatīties, kā Varmācība piedāvā šo skaisto reiboni.
K. V. Man ir bijis gods satikt Regīnu Ezeru vienu reizi viņas mūža pēdējos gados, kad Nora Ikstena vienos Prozas lasījumos mums, dažiem jaunajiem dzejniekiem, uzticēja aizvest rakstnieci starp rīta un vakara pasākumiem papusdienot. Pusdienošana izvērsās ar nelielu iemalkošanu un visādiem neparedzētiem atgadījumiem pa vidu. Viena no pēdējām lietām, ko rakstniece pateica pie pusdienu galda, bija, ka "visi uzskata, ka mana rakstīšana nav sociālais reālisms, bet ka tas ir psiholoģiskais reālisms". Nezinu, kāpēc viņa tajā brīdī vēlējās tieši to pateikt trim jaunajiem dzejniekiem, bet man bija sajūta, ka tie ir vārdi, kurus viņa tādā vai citādā veidā visu savu aktīvo darba mūžu bija teikusi saviem lasītājiem un kritiķiem. Visu laiku ir bijusi vajadzība pierādīt, ka tu drīksti rakstīt arī šādā veidā, ka tu iekļaujies t. s. padomju literatūrā. Bet, lūdzu, atļaujiet man būt pašai un darīt to, kas mani interesē. Ezerai literatūrā bija interese par psiholoģiju un cilvēka dzīlēm – prātu, emocijām. Vai tu piekristu šādam apgalvojumam?
Z. G. Es tomēr domāju – gan – gan. Primāri viņu noteikti interesēja psiholoģiskās dzīles. Arī Varmācībā viņa runā par lielu padomju laiku problēmu – ģimeni, kurā ir bērns ar īpašām vajadzībām. Ezera runā par to, ka šī bērna nav, neviens viņu neredz. Viņa risina jautājumu – vajag mums viņu redzēt vai ne. Negribu aizskart tēmu par dzimumiem un dzimtēm, tā šobrīd ir pāraktuāla, bet par ko gan citu Ezera runā, ja ne par sievietei tā laika sabiedrībā uzspiesto lomu? Sievietei ar slimu bērnu ir jāslēpjas, un nav pilnīgi nekādas izvēles. Ezera runā arī par vardarbību ģimenē, par to, kā mātes mīlestības un klusēšanas dēļ izaug šis vardarbīgais cilvēks. Domāju, ka Regīnas Ezeras darbos ir ne tikai psiholoģiskie dziļumi, bet viņa skar arī ļoti aktuālas sociālās tēmas. Ekselentais ir tajā, kā viņa to izdara! Nevis ar karogiem pa priekšu, bet tā uzmanīgi, liekot mums pašiem domāt un nepasakot ne vienu pareizo atbildi, atstājot jautājumu atvērtu – kā vajadzēja rīkoties varonei un kā mums pret to izturēties. Atbildes nav.
Anda Baklāne. Varu apliecināt, ka manā uztverē Regīna Ezera ir viena no pašām pirmajām, kura pateica, ka psiholoģizēšana nav lamuvārds un ka tā drīkst. Labi, lai citi autori raksta par šīm sociāli nozīmīgām problēmām, bet mēs drīkstam rakstīt arī par psiholoģiju. Līdz tam tika uzskatīts, ka pārāk detalizēti pievērsties cilvēka psiholoģijas iztirzājumam ir individuālisms, kas velk uz dekadenci un prom no pareizā sociāli nozīmīgā vēstījuma. Dažus gadus pēc tam, kad Regīna Ezera sāka publicistikā šo diskusiju, mēs redzam, ka šīs smalkās dvēseles stīgas kļūst par estētisku vērtību. Literatūrkritiķe Ildze Kronta par viņu jau raksta, ka Ezera skar dvēseles vibrācijas. Šodien mums tā šķiet banalitāte, bet 60. gados šādas smalkas dvēseles vibrācijas neskaitījās normāli. Psiholoģizēšana literāros darbos skaitījās trūkums. Attiecībā uz Regīnu Ezeru tā vairs nebija.
K. V. Turpināsim ar jautājumu Andai. Anda Baklāne kopā ar kolēģi Valdi Saulespurēnu noslēdz šo kolektīvo monogrāfiju ar rakstu Regīnas Ezeras prozas leksikas bagātība statistiskā griezumā. Neliels ieskats Andas rakstā: "Vārddarināšana, izmantojot salikteņu veidošanu, vārdu skaita ziņā nav tik izplatīta, tomēr pietiekami pamanāma; subjektīvi neparastāko piemēru vidū varētu minēt: "apkārtklaiņošana", "apkārtblandīšanās", "atpakaļrāpulīgs", "baltvirmojošs", "biezpiengalva", "blakusminot", "blakusnolūks", "blusukrāsa", "briljantmirdzošs", "brīnumbūtne", "brīnumciešs", "brīnumgars", "brīnumlīdzeklis", "brīnumprincis", "brīnumpups", "brīnumsunis", "brīnumzaķis", "brīnumzizlītis", "brūnganzaļš", "brūnzaļš", "burlakstāsts", "bābūdens", "bālasinīgs", "caurumšvāģers", "cilvēkzivis", "cilvēkbūtne", "citronkrāsa", "citronzaļš" utt. u. tjpr. Pastāsti, lūdzu, sīkāk par projektu, kā ir pētīt Regīnas Ezeras prozu kvantitatīvā griezumā?
A. B. Pavisam nesen man vajadzēja atskatīties uz visām mūsu publikācijām, un sapratu, ka leksiskā daudzveidība bija pirmā mūsu digitālās pētniecības grupas publikācija. Nevis par Regīnu Ezeru, bet jau agrāk – 2022. gadā. Tas bija pirmais mēģinājums pētīt, izmantojot digitālās metodes. Jautājums par bagāto valodu mani ir interesējis kā kritiķi. Zinām, ka kritiķiem tā nekad nav datos balstīta informācija. Tas ir subjektīvs ekspertu priekšstats, vai šī valoda ir bagāta un kas tai ir raksturīgs. Šķita interesanti paskatīties, vai apgalvojumu, ka autoram ir bagāta valoda, mēs varam ilustrēt un parādīt arī skaitļos. Pirmajā acu uzmetienā šķiet ļoti viegli. Mums ir visi teksti, saskaitām vārdus un redzam, kuram ir visvairāk vārdu. Tā tas gluži nedarbojas.
Seko metodes izklāsts, ar kuru aicinām iepazīties grāmatā. Secinājumā – "tika novērots, ka lielākā leksiskā daudzveidība novērojama Skujiņa, Ezeras un Bela darbos". Anda Baklāne arī secina, ka Regīnai Ezerai, nebūdamai "spriedzes grāmatu rakstītājai", ir tendence lietot daudz darbības vārdu, kas atspoguļo tieši cilvēka dvēseles kustības – iekšējās, psiholoģiskās norises. "Cilvēks sēž vilcienā, un Regīna Ezera milzīgi tēlaini apraksta viņa iekšējās pasaules kustības. Visa drāma notiek cilvēka iekšējā pasaulē."
Klausītājs no publikas. Esmu statistiķis, mani ļoti iepriecina, ka šīs metodes ir ienākušas un noder arī literatūras pētniecībā. Paldies!
E. T. Man radās ļoti svarīgs jautājums – vai bagāts vārdu krājums ir vienāds ar vārdu salikumu "bagāta valoda"? Var taču būt ļoti daudz vārdu, bet absolūti klabošs stils, piemēram, kā Zigmontei.
A. B. Tā ir. Protams, ja ir daudz unikālu vārdu, tas nenozīmē, ka tā ir augstvērtīga literatūra. Tas būtu pavisam cits pētījums – skatīties, vai cilvēkam ir daudzveidīgs vārdu krājums un ārkārtīgi nekvalitatīva literatūra.
Arnolds Auziņš (no publikas). Es laikam Regīnu pazīstu vislabāk no jums visiem, jo viņa ir mana studiju biedrene. Mēs 1950. gadā sākām kopā studēt ne tikai vienā kursā, bet arī vienā žurnālistu grupā. Regīna ir izcila rakstniece sava rakstura pēc – viņa ir ļoti spītīga, neatlaidīga un ļoti necieta falšumu. Trešajā kursā viņa apprecējās un pēc tam pati ironizēja, ka pirmais vīrs bija leģionārs, otrais – čekists. Pirmajā kursā mūs aizsūtīja uz kolhozu, pašiem vajadzēja cept maizi. Brīnījos, ka lauku meitenes neviena neprata, bet Regīna, būdama pilsētniece, prata. Mēs ar Regīnu mīcījām mīklu un cepām. Gadījās tā, ka abi nonācām vienā redakcijā. Bija tāda avīze Pionieris, kaut gan es pats nekad mūžā neesmu bijis pionieris. Regīna varēja izveidoties arī par labu bērnu rakstnieci. Redaktore mums bija Milda Vanaga, viņa bija ļoti piesardzīga un baidījās, ka tik kaut kas nenotiek. Regīnu aizsūtīja uz kādu skolu rakstīt par pionieru sanāksmi, viņa atnāca atpakaļ un ar savu taisnības izjūtu teica – raksta nebūs. Ar to arī viss beidzās. Regīna asi to izbeidza un aizgāja. Viņai neko nevarēja iestāstīt. Kā viņa pati bija nodomājusi, tā arī darīja.
To jau jūs zināt, kā viņa rakstīja? Kad viņai uznāca nogurums rakstot, viņa ņēma bļodu ar ledus aukstu ūdeni un lika iekšā kājas.
A. B. Manuprāt, ir ārkārtīgi vērtīgi, ka mums ir šie kanonizētie autori, ap kuriem pulcēties, lai arī mūsu laikmetam ir aktuāli meklēt tieši vēl pietiekami neizlasītos, neatzītos, nesadzirdētos rakstniekus. No otras puses – šajā laikmetā, kad ir tik neizsakāmi daudz ko lasīt, ir grūtāk vienoties par kaut kādiem smaguma centriem. Ir labi, ka ir klasiķi un kanonizētie autori, par kuriem varam visi kopā apsēsties un runāt. Tāpēc vien man ir prieks, ka ir Rainis, ap kuru mēs ik pa laikam spietojam, un Ziedonis, kuram sakrītam virsū jubilejās un rakstām, un arī Ezera. Identitātei ir labi, ja ir kaut kādi mezgla punkti, kuri nostabilizē, nevis ir neizsakāmi daudz izkaisītas informācijas. Regīnu Ezeru uzskatu par vienu no šādiem mezgla punktiem.
Laba rakstnieka pazīme ir tā, ka, daudzreiz lasot viņu dažādos laikmetos, joprojām var atrast svarīgo un interesanto. Šie dziļie rakstnieki ir paradigmu veidotāji, kas turpina dot kultūrai vēl ilgu laiku. Taču es nedomāju, ka devums ir viennozīmīgi tikai pozitīvs, jo, manuprāt, Regīna Ezera aizsāka arī to paradigmu, kas kļuva ļoti aktuāla XX gadsimta 90. gados. Vēlāk nāca Inga Ābele, Gundega Repše un Nora Ikstena, kurām bija ārkārtīgi svarīgi rakstīt tieši par iekšējo pasauli, vienlaikus atstājot novārtā ārējo darbību. Vienu daļu lasītāju 90. gados tas ļoti atsvešināja, viņiem bija garlaicīgi. Viņiem vajadzēja sižetu. Fragmentētā sižeta struktūra Regīnas Ezeras laikā bija inovācija, bet, ja tā pārvēršas par galveno un vienīgo, ko autori izmanto, dispersas daļas, kas vārgi savienojas vienotā sižetā, – tas cilvēkus var garlaikot. Ir nepieciešama daudzveidība. Nav tā, ka Regīna Ezera to izgudroja un tagad tālāk visiem ir jāraksta tā, un tas būs īstais veids. Tāpēc ir labi, ka iznākam no tā ārā un, kad mums jau ir kaut kas cits, atkal atgriežamies pie Ezeras un nopriecājamies – cik forši!