Islandiešu izcelsmes dāņu mākslinieks Ūlafurs Eliasons ir radījis instalāciju Dzīve/Life, kas ir īpaši pielāgota arhitekta Renco Piano projektētā Bāzeles muzeja Fondation Beyeler telpām (jāsaka, arī telpām nācās piemēroties ekspozīcijas vajadzībām). Izstāde tika atklāta aprīļa vidū un noslēgsies jūlijā, bet konkrēts datums nav noteikts. "Dzīvei nav skaidru robežu. Ekspozīcija ir saplūdusi ar muzeju, apkārtējo parku, ainavu un planētu. Viss un visi, kas sastopas izstādē, tajā pastāv līdzās," tiek uzsvērts projekta pieteikumā.
Atbilstoši nosaukumam instalācija dzīvo un mainās. Ja neplānojat apmeklēt muzeju klātienē, darbu var aplūkot speciāli izveidotajā digitālajā platformā, kurā tiek nodrošināta tiešraide no notikuma vietas, plašs teorētiskas un praktiskas informācijas klāsts, kā arī Ūlafura Eliasona sarunas ar ekspertiem, kuri ir piedalījušies Dzīves dramaturģijas tapšanā. Izstādes gaitai tiešsaistē var sekot līdzi gan dienas, gan nakts stundās: daudzkanālu straumēšana ļauj aplūkot darbu gan no cilvēka, gan citu dzīvo organismu skatpunkta.
Ainava interjerā
"Mēs dažādos veidos esam saistīti ar citiem cilvēkiem, lietām, vietām un institūcijām, kā arī ar savu apkārtni un planētu. Dzīve ir nesaraujami noausts tīkls, mēs apzināmies, ka esam arī neaizsargāti un nespējam visu kontrolēt," saka Ūlafurs Eliasons. "Mēs rīkojamies un mijiedarbojamies situācijās, kuras nosaka nenoteiktība un neparedzami rezultāti. Uzskatu, ka šīs attiecības ir skaidri jāparāda. Darbā Dzīve es radu telpu, kurā līdzās pastāv visi izstādē iesaistītie un tās skartie – pati mākslas iestāde, mans darbs, apmeklētāji, koki un augi parkā, ainava, kas ieskauj muzeju, un tā tālāk. Ceru, ka, kopīgi pētot pasauli, mēs, visas sugas, varēsim tajā labāk sadzīvot," apgalvo mākslinieks.
Tie, kas ieradīsies Fondation Beyeler jūnijā un jūlijā, muzejā varēs ieiet jebkurā diennakts laikā, turklāt saskaņā ar Ūlafura Eliasona ideju tur nav ne durvju, ne logu, kas norobežotu iekštelpas no ārpasaules. Ainava ienāk interjerā – ūdens ieplūst izstāžu zālēs, veidojot mākslīgu zaļu dīķi, kurā plaukst augi. Parka dīķis tiek savienots ar iekštelpām, un ūdens ainava šķiet nepārtraukta. Apmeklētāji pārvietojas pa koka celiņu, ūdens dziļums izstāžu zālēs ir aptuveni 80 centimetru. Ēkas atvēršanu un barjeru noņemšanu mākslinieks raksturo kā gādīgu žestu – muzejs tiek atvērts apkārtnei, parka augiem un dzīvniekiem, ainavai, mainīgajiem laikapstākļiem, gaismas un tumsas saspēlei.
Skatītājiem var rasties iespaids, ka daba ir pārņēmusi Fondation Beyeler, taču šī pārņemšana ir tikusi cītīgi plānota. Spilgti zaļais ūdens, kas aizņem lielāko telpas daļu, ir krāsots ar uranīnu – netoksisku krāsvielu, ko izmanto ūdens plūsmas izpētei (iepriekš ar uranīnu Ūlafurs Eliasons ir krāsojis sešas upes instalācijā Zaļā upe/Green River, kas bija skatāma dažādās pilsētās 1998.–2001. gadā). Dzīvē redzamos augus – ūdensrozes, spirodelas, ūdenspapardes, peldošos ezerriekstus un citus – ir izvēlējies ainavu arhitekts Ginters Fogts.
Kā jūtas tauriņi
Liela loma projekta tapšanā ir bijusi gaismas terapijas speciālistei, hronobioloģijas un neirobioloģijas profesorei Annai Vircai-Džastisai. Savā zinātniskajā darbībā viņa ir pētījusi bioloģisko laiku, cilvēku ikdienas ritmus un to, kā tie nosaka mūsu uzvedību un fizioloģiju. Šie ritmi ietekmē arī lielāko daļu citu dzīvo organismu – no vismazākajām baktērijām, sēnītēm un augiem līdz mušām, zivīm un zīdītājiem –, tie ir pakļauti ārējiem ģeofiziskajiem ritmiem, un tiem ir līdzīgs "pulksteņa gēnu" kopums, kas rada aptuveni divdesmit četru stundu iekšējo ciklu.
Ūlafurs Eliasons atgādina, ka Dzīve nav saistīta ar cilvēka laika izjūtu – izstādei nav precīzi noteikta sākuma un beigu datuma. "Tā lēnām sāka veidoties un iegūt aprises aprīlī un izzudīs jūlijā. Dzīves radīšana un izzušana kļūst par neatņemamu mākslas darba sastāvdaļu, un skatītāji aicināti novērot šo procesu," stāsta mākslinieks. Ekspozīcija ir atvērta 24 stundas diennaktī, to var apmeklēt ar dzīvniekiem, piemēram, suni (citur muzejā atrasties ar dzīvniekiem nav atļauts, ja vien tas nav suns pavadonis). Darba autors akcentē, ka Dzīve ir pieejama visiem – tajā diennakts laikā, kad izstādē nav cilvēku, te pulcējas kukaiņi, sikspārņi un putni. Ūlafurs Eliasons neslēpj ziņkāri par to, kā šeit jūtas apmeklētāji, kas nav cilvēki, teiksim, tauriņi, kas lido parkā.
Gaisma un tumsa būtiski maina Dzīves uztveri. Dienas laikā ūdens izskatās spilgti zaļš, savukārt naktī tas fluorescē – šis efekts tiek panākts, kombinējot ultravioleto gaismu un ūdens krāsošanai izmantoto fluorescējošu vielu. Agri no rīta Fondation Beyeler aicina uz meditāciju parkā ar skatu uz ekspozīciju, savukārt dienas beigās muzeja restorāna terasē var ieturēt īpašas septiņu veģetāru ēdienu vakariņas, ko gatavo islandiešu šefpavāre Viktorija Eliasdotira (visas vietas jau rezervētas). Ēdienkarte ir izstādes iedvesmota, tajā tiek izmantoti vietējie produkti – dārzeņi un sēklas.
Mēģinām kokot
Ūlafurs Eliasons atklāj Dzīves idejas rašanos: "Pēdējos gados mani aizvien vairāk fascinē iespēja palūkoties uz dzīvi nevis no antropocentriska, bet gan no plašāka biocentriska skatpunkta. Esmu secinājis, ka lietvārdus pārvēršu par darbības vārdiem – piemēram, apmeklējot savu izstādi, mēģinu
"kokot" (no vārda "koks" – J. J.), lai apzinātos perspektīvu, kas ir plašāka par to, ko mēs, cilvēki, varam iedomāties. Cilvēka – tāpat kā visu zīdītāju – dzīve ir atkarīga no ieelpas un izelpas, no skābekļa pieplūdes. Balstoties antropologu Natašas Maiersas un Timotija Čoja pētījumos, var teikt, ka dzīvē ir svarīgi sadarboties, apvienot spēkus – dzīvē ir svarīgs tas, ko angliski var raksturot ar vārdu con-spiring – ja spēlējamies ar vārda izcelsmi, to var traktēt kā "elpot ar". Mēs sadarbojamies, vienojamies ar kokiem, citiem cilvēkiem un planētu."
Vienu no impulsiem izstādes radīšanai Ūlafurs Eliasons ir guvis no antropoloģes un dejotājas Natašas Maiersas, kura aicina "veģetalizēt maņas, lai notvertu cilvēku un augu attiecību potenciālu". Nataša Maiersa saka: "Ko vēlas augi? Ko tie zina? Ko augs var darīt? Mums vēl nav ne jausmas, bet jūs varētu sniegties tiem pretim ar nezināšanas atvērtību. Aizmiršana tiek uzskatīta par zināšanām."
Darbs Bāzelē ir vienota sistēma, kuru iedzīvina visi tajā iesaistītie elementi – no vissīkākā līdz globālajam. "Kopš 90. gadu sākumā sāku strādāt, mani interesē uztvere un kognitīvie un kultūras apstākļi, kas to veido. Jaunā instalācija atdzīvojas caur jūsu aktīvo sastapšanos ar to, caur uztveri. Esmu nolēmis nepievienot darbam didaktisku vai paskaidrojošu tekstu, jo tas varētu ietekmēt apmeklētāju uztveri un izpratni. Man ir svarīgi neierobežot skatījumu uz Dzīvi," apgalvo mākslinieks muzeja Fondation Beyeler izplatītajos preses materiālos. Viņš piebilst, ka atzinīgi vērtē to, ko apmeklētāji ienes mākslas darbā, – savas cerības un atmiņas, domas un emocijas.
Fasādes noņemšana
"Dzīve piedāvā nākotnes ainavas modeli. Šeit viss notiek viesmīlīgi. Kad pirms dažiem gadiem ar muzeja Fondation Beyeler direktoru Semu Kelleru pirmo reizi apspriedām šo ideju, es nodomāju: kāpēc lai mēs neuzaicinātu uz izstādi pilnīgi visus? Uzaicināsim planētu – dažādus augus un sugas. Es ieteicu ne tikai plaši atvērt durvis, bet arī noņemt dažus ēkas strukturālos elementus, kas to nodala no ārpuses. Esmu pateicīgs Fondation Beyeler un muzeja arhitektam Renco Piano par uzticēšanos – esam rūpīgi noņēmuši ēkas stikla fasādi," skaidro Ūlafurs Eliasons.
Fondation Beyeler ir visvairāk apmeklētais mākslas muzejs Šveicē un viens no interesantākajiem muzejiem pasaulē. Tā vadītājs Sems Kellers darbu Dzīve uzskata par kolektīvu eksperimentu: "Tas izaicina mūsu priekšstatus par mākslu, dabu, institūciju un dzīvi un mēģina nojaukt šīs robežas. Šajā darbā augi, dzīvnieki, cilvēki un mikroorganismi dzīvo kopā. Gan dienas laiks, gan laikapstākļi ietekmē izstādes gaitu un uztveri."
Kopā ar muzeju Dzīves autors atsakās no kontroles pār mākslas darbu – viņš to atstāj apmeklētāju, augu, mikroorganismu un ārējo faktoru ziņā. Uz savu instalāciju Ūlafurs Eliasons ļauj iedarboties tam, ko muzejs parasti cenšas kontrolēt, lai pasargātu darbus, – klimatam, laikapstākļiem u. c. Šeit tiek iedarbinātas skatītāju maņas – viņi jūt ūdens un augu smaržu, dzird parka skaņas. Dzīve rosina "panorāmisku uztveri" un pēc iespējas tuvāku kontaktu ar ainavu. Ekspozīcija un tās forma liek nojaust, ka tas, kas mums ir aiz muguras, sānos un virs galvas, ir tikpat svarīgs kā tas, kas ir acu priekšā, – viss kā dzīvē.
Varavīksne pēc pasūtījuma
Tēlniecība, glezniecība, fotogrāfija, kino un digitālie mediji – Ūlafurs Eliasons strādā visās iespējamās tehnikās. Viņš ir guvis atzinību ar instalācijām, kurās savienojis cilvēka pieredzes un uztveres īpatnības ar dažādiem dabas fenomeniem un elementiem – zemi, gaisu, ūdeni. Viņa darbi ir gan monumentāli pilsētvides objekti, gan minimāli, lakoniski priekšmeti. Tā ir māksla, kas ir cieši saistīta ar bioloģiju, ekoloģiju, filosofiju, klimata pārmaiņām, dažādām zinātnes sfērām, kā arī kulināriju un apzinātu patēriņu. Mākslinieku nodarbina jautājumi, kas ir saistīti ir kustību, uztveres maiņu, personības un kopienas izjūtām. Ūlafurs Eliasons bieži iziet ārpus muzeju un galeriju telpām – viņš īsteno arhitektūras projektus, sociāli atbildīgi izpaužas brīvā dabā, piedalās mākslas izglītības un vides aizsardzības aktivitātēs. Būtiski, ka autors savas idejas formulē mākslas valodā. Viņš nav politiski angažēts, bet poētisks un izsmalcināts.
Ūlafurs Eliasons rada mākslu, kas ir ideju un koncepciju piepildīta, bet tajā pašā laikā tā vienmēr ir vizuāli pievilcīga, krāsaina, aktīva un elpu aizraujoša. Nav pārsteigums, ka par Ūlafura Eliasona daiļradi ir sajūsmā bērni – viņus uzrunā varavīksne telpā, atspulgu un ēnu spēles, mākslinieka pētījumi krāsu teorijā. Par ikonisku ir kļuvis Ūlafura Eliasona vērienīgais Laika projekts/The Weather Project (2003) Londonas muzeja Tate Modern turbīnu zālē – viņš ienesa iekštelpās milzīgu sauli, kas spīdēja un vibrēja miglā. Cilvēki to vēroja stundām ilgi un negribēja atstāt muzeju. Šo darbu piedzīvoja vairāk nekā divi miljoni Tate Modern apmeklētāju.
2008. gadā Ūlafurs Eliasons uzstādīja četrus mākslīgos ūdenskritumus upē netālu no Manhetenas un Bruklinas. 2014. gadā viņš iekārtoja upes gultni (ar īstiem akmeņiem, ūdeni, zemi un citiem elementiem) modernās mākslas muzejā Louisiana Humlebekā Dānijā. Pilsētvidē Kopenhāgenā, Parīzē un Londonā no 2014. līdz 2018. gadam mākslinieks bija izstādījis Grenlandes ledus gabalus, kuriem drīkstēja pieskarties un kuri izkusa garāmgājēju acu priekšā.
2019.–2020. gadā Londonas Tate Modern un Gugenheima muzejā Bilbao notika Ūlafura Eliasona retrospekcija Reālajā dzīvē/In Real Life, kurā tika apkopots divdesmit piecos gados radītais. Mākslinieka darbnīcā Berlīnē strādā amatnieki, arhitekti, arhivāri, pētnieki, administratori, mākslas zinātnieki un vēsturnieki, tehniskie speciālisti un pavāri. Ūlafurs Eliasons ir veidojis operas un baleta izrāžu scenogrāfiju. Viņš ir plaša profila mākslinieks, un to pierāda viņa jaunākais veikums Bāzelē.
Izstādes Dzīve sadaļā Fondation Beyeler mājaslapā raidieraksta formātā ir pieejamas Ūlafura Eliasona sarunas ar ainavu arhitektu Ginteru Fogtu, neirobioloģijas profesori Annu Vircu-Džastisu, zinātnieci un dzejnieci Pirēni Sundaralingamu un muzeja direktoru Semu Kelleru – tās ir vērts noklausīties arī tiem, kuri pret Ūlafura Eliasona daiļradi izturas skeptiski.
Informācija: www.fondationbeyeler.ch, www.olafureliasson.net
