Antīkās mākslas objekti, Edvarda Munka Kliedziens, Norvēģijas karalieņu tērpi, grupas a-ha videoklipi un vēl 6500 artefaktu veido jaunā Nacionālā mākslas, arhitektūras un dizaina muzeja pastāvīgo kolekcijas ekspozīciju, kas izkārtota 86 izstāžu zālēs divos stāvos. Kopumā krājumā, kas aptver trīs tūkstošgades, ir 400 000 objektu.
"Visa Norvēģija un pasaule ir laipni aicināta mūsu jaunajā mājvietā, kurā aplūkojama Norvēģijas vērienīgākā mākslas kolekcija. Norvēģija ir ieguvusi pasaules līmeņa muzeju. Arhitekts Klauss Šūverks ir radījis modernu muzeju, kuram piemīt klasiskas īpašības. Muzejs būvēts no skaistiem un izturīgiem materiāliem, kas nodrošinās tā pastāvēšanu vairākus gadsimtus," savā uzrunā starptautisko plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, kuri 3. jūnijā pirmie aplūkoja jauno ēku, teica Nacionālā muzeja direktore Kārina Hindsbo. "Šis ir vēsturisks ieguldījums Norvēģijas mākslā un kultūrā, jo mūsdienās nacionālie muzeji reti tiek būvēti no jauna. Mums bija nepieciešama jauna ēka, lai mēs varētu īstenot savu misiju – attīstīt, pārvaldīt, pētīt un izstādīt Norvēģijas lielāko mākslas kolekciju un veicināt sabiedrības saikni un mijiedarbību ar to," viņa piebilda.
Norvēģijas Nacionālā mākslas, arhitektūras un dizaina muzeja direktore Kārina Hindsbo. Foto – Ina Vesenberga
Projekta vēsture
Norvēģijas Nacionālais mākslas, arhitektūras un dizaina muzejs savā pašreizējā veidolā ir jauna institūcija, kas nodibināta 2003. gadā, apvienojot 1836. gadā izveidoto Nacionālo galeriju, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, Laikmetīgās mākslas muzeju un Nacionālo arhitektūras muzeju. 2005. gadā šajā struktūrā tika iekļauta ceļojošo izstāžu valsts atbalsta programma Riksutstillinger.
Jaunā Nacionālā muzeja ēka uzbūvēta pašā Oslo centrā – fjorda krastā līdzās Rātsnamam. Pirmo reizi dažādu mākslas veidu darbi tiks izstādīti un glabāti zem viena jumta. Muzejs lepojas ar gandrīz divreiz lielāku izstāžu platību nekā vecās muzeja ēkas kopā. Institūcijas paspārnē turpinās darboties vēl divi objekti – Nacionālais arhitektūras muzejs, kurš uzņems pagaidu izstādes, un Stēnersenu villa, kas ir viens no spilgtākajiem Norvēģijas modernisma paraugiem.
Lēmumu par Nacionālā muzeja būvniecību Norvēģijas valdība pieņēma 2008. gadā, nākamajā gadā tika izziņots starptautisks arhitektūras projektu konkurss. Izskatīšanai tika pieņemti 237 piedāvājumi, finālam kvalificējās seši. 2010. gadā konkursā uzvarēja Neapolē dzīvojošais un strādājošais vācu arhitekts Klauss Šūverks ar projektu Forum Artis. Būvniecība sākās 2014. gadā un tika pabeigta 2021. gadā. Pandēmijas dēļ muzeja atklāšana aizkavējās gandrīz par diviem gadiem. Zemes gabals, kurā atrodas muzejs, daļēji pieder valstij un daļēji – Oslo pašvaldībai. Līdz 1990. gadam šeit darbojās dzelzceļa stacija, kas apkalpoja Oslo rietumu virziena vilcienus. Pēc tam šajā teritorijā tika ierīkota autostāvvieta. Divas vecās stacijas ēkas ir arhitektūras mantojuma objekti, vienā no tiem ir atvērts Nobela Miera prēmijas centrs, savukārt otrajā ir Nacionālā muzeja veikals un kafejnīca.
Muzeja ēkas kopējā platība ir 54 600 kvadrātmetru, no kuriem izstādēm atvēlēti 13 000 kvadrātmetru. Muzejā vienlaikus var atrasties 3000 apmeklētāju. Plānots, ka pirmajā darbības gadā to apmeklēs vismaz 750 000 cilvēku.
Mūsu laika Partenons
Jaunuzbūvētā muzeja ēka nav augsta – tā ir izteikti horizontāla, un tas ir veltījums antīkā laikmeta arhitektūrai. Šo īpašību slavēja arhitektūras konkursa žūrija, piešķirot uzvaru Klausa Šūverka projektam: ēkas horizontalitāte maina mēroga sajūtu pilsētas ainavā, kurā dominē vertikāli objekti, un piešķir Nacionālajam muzejam unikalitāti, kas līdzsvaro urbāno kompozīciju ar Rātsnamu un viduslaiku Akešhūsas cietoksni. Žūrija norādīja, ka projektam piemīt vienkāršība, kas gan strukturē apkārtni, gan uzlādē to ar pamatīgumu un pašcieņu. Muzeja vienkāršais izteiksmīgums, kas ir monumentāls un elegants vienlaikus, kontrastē ar šī centrālā rajona vizuālo daudzveidību.
Muzeja fasādi klāj Norvēģijas dabīgais šīferis no Opdāles. Uz ēkas jumta ir Gaismas zāle, kas domāta pagaidu izstādēm. Foto – Ivans Bāns
Arhitekts Klauss Šūverks pievērsis īpašu uzmanību materiāliem, no kuriem būvēta ēka: "Materiāliem ir jāiztur laika pārbaudījums, lai ēka varētu novecot ar cieņu." Daudz izmantots dabīgais šīferis, bronza, kaļķakmens, ozols un marmors. Muzeja fasādi un vestibilu klāj Norvēģijas šīferis no Opdāles (kopumā – 24 000 kvadrātmetru platību). Norvēģijā ir senas tradīcijas izmantot šīferi, turklāt ne tikai jumtiem. Taču atšķirībā no visbiežāk izmantotās metodes šeit pelēkais slāneklis, no kura veidota ēkas fasāde, ir griezts šķērsām. Rezultātā ir iegūta raupja virsma, kas izceļ materiāla dekoratīvās īpašības.
Objekta pamanāmākais vizuālais elements ir Gaismas zāle, tas ir ēkas "kronis", kas uzlikts uz muzeja jumta, – 133 metrus gara telpa, kas domāta mainīgajām izstādēm. Tās platība ir 2400 kvadrātmetru, griestu augstums – septiņi metri. Izstāžu zāli var transformēt dažādos veidos. Tās ārējā siena veidota no marmora stikla paneļiem. Marmora stikls ļauj iekļūt telpā dienasgaismai, taču tas nav pilnīgi caurspīdīgs. Materiālu veido četrus milimetrus biezas marmora loksnes, kas laminētas starp divām stikla loksnēm. Vakarā stikla fasāde tiek izgaismota – un muzeja ēka iegūst savu īpašo skanējumu.
Objekta pamanāmākais vizuālais elements ir Gaismas zāle, tas ir ēkas "kronis", kas uzlikts uz muzeja jumta. Foto – Berre Hestlanns
Arhitekts Klauss Šūverks stāsta par savu ieceri: Gaismas zāle ir kā templis Norvēģijas kalna virsotnē, līdzīgs Partenonam Akropoles virsotnē. "Muzejs savā ziņā ir mūsu laika templis. Tas izklausās pretenciozi, bet vienmēr esmu vēlējies radīt savu Partenonu. Kad sāku zīmēt projektu, man radās ideja par pamatni, uz kuras stāv templis un kuru jaunajā muzejā veido akmens fasāde. Šīs pamatnes iekšpusē būtu klasisks muzejs – ideāla ēka ar pārdomātu telpu secību un labām proporcijām," jau agrāk teicis Klauss Šūverks.
Atšķirībā no pārējām muzeja izstāžu telpām, kas ir veidotas pēc klasiska plānojuma, Gaismas zāles atvērtais un elastīgais risinājums iemieso muzeja laikmetīgumu – telpas platība var tikt mainīta atkarībā no vajadzībām. Zāli ir iespējams sadalīt divās vai trijās izstāžu zonās. No Gaismas zāles var nokļūt uz jumta terases un izbaudīt Oslo panorāmu.
Laikmetam nav nozīmes
"Kādam ir jābūt XXI gadsimta muzejam?" Oslo jautāju arhitektam Klausam Šūverkam. "Laikmetam nav nozīmes. Princips vienmēr paliek nemainīgs – galvenais ir cilvēks, kurš ienāk telpā, kā viņš tajā jūtas, kā viņu ietekmē telpas magnētisms. Tukšums var būt skaists vai banāls. Proporcijas var būt labas vai sliktas. Nav svarīgi, vai esam I, II vai XXX gadsimta muzejā – tam ir jābūt skaistam, dāsnam, aicinošam, proporcionālam. Kad esat muzejā, ir jāsajūt, ka tas ir domāts cilvēkam, ka tas ir domāts jums. Centrā ir cilvēks. Neticu, ka ir kāda XXI gadsimta muzeja koncepcija. Projektējot muzeju, es domāju par anfilādi, materiālu harmoniskumu. Domāju par Kārli Frīdrihu Šinkelu un Mīsu van der Roi. Viņi ir manā prātā, un procesā viņi iznāk ārā," atbild Klauss Šūverks.
Sarunā ar žurnālistiem arhitekts ir atklāts un neslēpj savu sašutumu par dažām viņam ļoti svarīgām detaļām, ar kurām viņš pabeigtajā objektā nav apmierināts. Muzeja mājaslapā ir publicēts Klausa Šūverka skaidrojums, kurā viņš norāda, ka nav atsevišķu ēkas daļu un interjera fragmentu autors – to vidū ir uzraksts un logotips uz fasādes, norāžu sistēma muzejā, monitori foajē, daļa mēbeļu, interjera elementu, grīdas un sienu apdares materiālu dažādās telpās. Klausa Šūverka projektā piedāvājums ir bijis citāds, taču arhitekta viedoklis nav ticis ņemts vērā, un viņš par to ir sarūgtināts. "Varas arogance," viņš raksturo sev nepatīkamo situāciju, atbildot uz žurnālistu jautājumiem.
Ko šeit var redzēt
"Pati ēka, ekspozīcijas iekārtojums, krāsu gamma – es izjūtu enerģijas pieplūdumu! Lielā daļā muzeju, ja tajos pavadāt ilgu laiku, iestājas nogurums, bet šeit tā nav," man saka viena no muzeja darbiniecēm. Muzejā ir Ziemeļvalstīs lielākā mākslas izdevumu bibliotēka (150 000 grāmatu un 1300 Norvēģijas un starptautisko žurnālu), konferenču zāle, kinozāle, veikals, kafejnīcas un restorāns. Piecas telpas atvēlētas izglītojošām darbnīcām. Ēkas daļā, kas nav pieejama apmeklētājiem, ir kolekcijas krātuve (7000 kvadrātmetru), fotolaboratorija, restaurācijas un konservācijas telpas.
Ekspozīcija muzeja pirmajā stāvā pievēršas dizainam, dekoratīvajai mākslai un amatniecībai. Foto – Ivans Bāns
Norvēģu māksla, dizains un arhitektūra muzejā tiek parādīta starptautiskā kontekstā. Pastāvīgā ekspozīcija atspoguļo ideju apmaiņu starp dažādiem mākslas veidiem, kā arī starp Norvēģiju un citām valstīm un kultūrām. Ekspozīcija ir organizēta hronoloģiski, bet tajā ir arī tematiskas telpas, kurās dažādu laikmetu darbi satiekas pārsteidzošā kombinācijā. Ekspozīcija pirmajā stāvā pievēršas dizainam un dekoratīvajai mākslai no antīkā perioda līdz mūsdienām un amatniecībai no 1970. gada līdz mūsdienām. Šeit ir romiešu krūšutēli, gandrīz tūkstoš gadu senais norvēģu Baldisholas gobelēns, Ķīnas porcelāns, Norvēģijas karalieņu Modas un Sonjas tērpi un laikmetīgā mode, interjera un grafikas dizaina darbi, XVIII gadsimta norvēģu stikla kausu kolekcija un XX gadsimta vidus Ziemeļvalstu dizaina ikoniskie paraugi.
Otrā stāva ekspozīcija ir veltīta vizuālajai mākslai no XVI gadsimta līdz mūsdienām. Tēlotājmākslas galerijās ir skatāmas XVII gadsimta holandiešu un flāmu ainavas un klusās dabas, Edvarda Munka, Johana Kristiana Dāla, Harrietas Bakeres, Haralda Sūlberga un Kitijas Hjellannes gleznas, kā arī Lūkasa Krānaha Vecākā, Kaspara Dāvida Frīdriha, Gistava Kurbē, Eduāra Manē, Bertas Moriso, Kloda Monē, Pablo Pikaso, Žorža Braka, Anrī Matisa, Luīzes Buržuā, Hannas Rigenes un Annas Evas Bergmanes darbi. Šeit ir arī arhitektam Sverrem Fēnam veltīta telpa un Pēra Inges Bjērlo un Iļjas Kabakova instalācijas. Muzeja izpētes telpās varēs iepazīties ar Albrehta Dīrera, Munka un Pikaso grafiku un zīmējumiem.
Viena ieeja pie Munka
Ekspozīcijas zvaigzne ir Munka Kliedziens, kas līdzās septiņpadsmit citiem slavenākā norvēģu gleznotāja darbiem ir izstādīts viņam atvēlētajā telpā (tāda bija arī Oslo Nacionālajā galerijā). Pie ieejas šajā zālē ir aplūkojamas sešas agrīnās Munka gleznas. Munka darbi ir eksponēti arī citur muzejā blakus viņa laikabiedriem no Norvēģijas un citām valstīm – kopumā var redzēt trīs desmitus Munka gleznu (Nacionālā muzeja krājumā ir 57 viņa gleznas). Munka zālē izstādītie darbi ir vieni no viņa pazīstamākajiem, tie datēti ar XIX gadsimta 90. gadiem. Svarīgi, ka šī gleznu kopuma kodols tika izveidots mākslinieka dzīves laikā – viņš pats ir atlasījis darbus, kuri ir nonākuši Nacionālās galerijas kolekcijā.
Nacionālā muzeja kolekcijas XIX gadsimta mākslas kuratore Vībeke Vollanna-Hansena sarunā ar KDi stāsta: "Munka zāle jaunajā muzejā ir nedaudz plašāka nekā mūsu iepriekšējā mājvietā Nacionālajā galerijā, bet lielākā daļa no gleznām ir tās pašas. Mums bija svarīgi, lai šajā telpā būtu tikai viena ieeja, lai tā nebūtu caurstaigājama. Cilvēki ienāk, aplūko gleznas un iziet no telpas pa to pašu ceļu. Tas arī nodrošina miera un klusuma sajūtu zālē."
Trīs citas Kliedziena versijas tiek eksponētas netālu esošajā Munka muzejā Oslo (tas tika atklāts 2021. gada oktobrī), bet tur, lai pasargātu vērtīgos darbus no gaismas un citiem faktoriem, šedevrus demonstrē ar noteiktu laika intervālu – nekad iepriekš nevar zināt, kuru no trim Kliedzieniem jūs redzēsiet, viesojoties muzejā (mēģiniet ienākt telpā vēlreiz pēc stundas!).
Nacionālajā muzejā Kliedziens ir pieejams visu laiku. "Mēs sekojam līdzi gleznas stāvoklim. Speciālisti pēta, vai to var pastāvīgi eksponēt. Daudzi cilvēki no visas pasaules brauks uz Nacionālo muzeju, lai ieraudzītu Kliedzienu, un mums tas ir jārāda. Tajā pašā laikā mums ir jārūpējas par to, lai saglabātu gleznu nākamajām paaudzēm. Nolemts, ka muzeja pirmajā darbības gadā Kliedziens būs skatāms pastāvīgi. Pēc tam tiks domāts, ko darīt tālāk. Tagad glezna ir atpūtusies – gandrīz trīs gadus tā ir pavadījusi krātuves tumsā. Kopš Oslo Nacionālās galerijas slēgšanas tā nekur nav tikusi demonstrēta," uzsver Nacionālā muzeja kolekcijas grafikas un zīmējumu nodaļas vecākā kuratore Venke Volle.
Harrietas Bakeres spēks
Kad izejam no Munka zāles, kuratore Vībeke Vollanna-Hansena man iesaka iepazīties ar ievērojamās norvēģu gleznotājas Harrietas Bakeres (1845–1932) daiļradi – viņai jaunajā muzejā arī atvēlēta atsevišķa telpa. "Tajā laikā sievietēm bija grūti pierādīt sevi mākslā un attīstīt karjeru, taču Harrietai Bakerei tas izdevās, viņa diezgan ātri guva atzinību Norvēģijā. Sievietes pat nedrīkstēja studēt Mākslas akadēmijā. Bakere apguva glezniecību privātstundās, pēc tam devās pilnveidoties uz Minheni, kur palika piecus gadus, un Parīzi, kur nodzīvoja desmit gadu. Māksliniece bija ļoti mērķtiecīga un darbīga. Oslo viņa atvēra savu mākslas skolu, darbojās Nacionālās galerijas padomē. Harrietai Bakerei bija daudz spēka un drosmes, lai izpaustos mākslā tajā periodā, kad sievietēm nebija daudz šādu iespēju," stāsta Vībeke Vollanna-Hansena.
"Pirmām kārtām viņa ir ļoti laba gleznotāja. Harrietas Bakeres zālē eksponētās gleznas parāda viņas ceļu no akadēmiskās salona glezniecības tradīcijas līdz XX gadsimta 20.–30. gadu modernajai glezniecībai – tas manāms krāsu izvēlē, triepiena intensitātē. Bakeres māksla attīstījās līdzi laikam. Paskatieties, kā viņa izmanto gaismu savos darbos. Muzeja kolekcijā ir 31 Bakeres glezna. Gleznotāja ieņem svarīgu vietu Norvēģijas mākslas vēsturē, taču agrāk mēs nevarējām parādīt tik daudz viņas darbu vienkopus kā šeit – Nacionālajā galerijā atsevišķas zāles bija veltītas tikai Edvardam Munkam un Johanam Kristianam Dālam. Jaunajā muzejā mēs gribējām izcelt arī sieviešu mākslinieču nozīmi, tāpēc izvēlējāmies Harrietu Bakeri. Šī ir iespēja iepazīstināt ar viņu jaunu muzeja apmeklētāju paaudzi."
2023. gadā Nacionālā muzeja Gaismas zālē notiks Harrietas Bakeres retrospekcija, kas pēc tam būs aplūkojama Nacionālajā muzejā Stokholmā, Orsē muzejā Parīzē un muzejā KODE Bergenā.
Mākslas virtuves manifests
Muzeja Gaismas zālē ir ierīkota Norvēģijas laikmetīgās mākslas izstāde Es to saucu par mākslu/I Call It Art, kurā ir pārstāvēti 147 mākslinieki un apvienības, kas darbojas Norvēģijā (tā būs skatāma līdz 11. septembrim). Ekspozīcijā Uz austrumiem no saules, uz rietumiem no mēness/East of the Sun and West of the Moon līdz 30. decembrim tiks demonstrēti troļļu un citu Ziemeļvalstu pasaku varoņu zīmējumi, kurus aptuveni pirms 150 gadiem radījuši norvēģu mākslinieki Ēriks Vērenšolls un Teodors Kitelsens pirmajām ilustrētajām norvēģu bērnu grāmatām, kas tika izdotas Kopenhāgenā 1879.–1887. gadā.
Muzeja mājaslapā var iepazīties ar izstāžu programmu līdz 2025. gadam. Muzejs pievērsīsies kvīru kultūrai (šogad aprit 50 gadu kopš homoseksualitātes dekriminalizācijas Norvēģijā), Ziemeļvalstu dizainam un virtuvei, gotiskajam modernismam. Šā gada novembrī tiks atklātas Loras Pruvo un Greisona Perija izstādes.
2023. gadā plānotas Luīzes Buržuā, dizaina dueta Formafantasma un Annas Evas Bergmanes izstādes. 2024. gadā notiks Marka Rotko un Frīdas Kalo darbu skate, kā arī izstāde, kas pētīs t. s. jaunās Ziemeļvalstu virtuves fenomenu un parādīs saiknes starp kulināriju, mākslu, dizainu un arhitektūru (Ziemeļvalstu šefpavāru radītais manifests A New Nordic Cuisine 2024. gadā svinēs 20 gadu jubileju). Būs daudz iemeslu atgriezties Oslo.
Informācija: www.nasjonalmuseet.no