Kādi bija izstādes Mākslas dumpis veidošanas principi?
Pirmkārt, gribējām parādīt ne tikai mākslu, bet arī cilvēkus. Krievijas laikmetīgajā mākslā mākslinieks ir interesantāks par mākslu, kuru viņš rada. Tas ir šīs izstādes pamats. Lai gūtu panākumus Londonā, kur viss jau ir redzēts, vajag ne tik daudz iespaidot skatītājus ar mākslas darbiem, bet piesaistīt viņu interesi autora harismātiskajai personībai un, iespējams, izraisīt skatītāju līdzcietību.
Otrkārt, izstādē Mākslas dumpis mēs runājam par mākslu kā pretošanās aktu. Akcionisti, kuri ir pārstāvēti ekspozīcijā, darbojas frontes pirmajā līnijā. Mums ir jāpierāda, ka viņi ir varoņi. Par varoņiem uzņem filmas, sacer dzeju, viņiem velta mākslas darbus. Izstādē ir iekļauti ne tikai darbi, kurus radījuši Pjotrs Pavļenskis, Oļegs Kuļiks un Pussy Riot, bet arī citu autoru darbi, kas stāsta par šiem māksliniekiem un veltīti viņiem.
Treškārt, mēs uzsveram, ka krievu māksla, kuru šeit eksponējam, ir ironijas pilna. Mūsdienu mākslinieks nespēj būt varonis, ja viņam nepiemīt ironija. Viņš uzvelk krāsainu cepuri, nometas četrrāpus, pienaglo sēkliniekus pie bruģa. Viņi visi ir nedaudz klauni. Pašironija ir viena no krievu laikmetīgās mākslas īpašībām.
Vai Pjotra Pavļenska darbos arī ir pašironija?
Protams! Jūs zināt, cik daudz joku un karikatūru ir bijis pēc viņa akcijas, kurā viņš pienagloja sēkliniekus pie Sarkanā laukuma bruģa. Tas taču ir smieklīgi!
Smieklīgi, bet sāpīgi.
Tas ir raksturīgs viņiem visiem. Oļegs Kuļiks, kurš tēloja suni, arī ir smieklīgs. Performancēs viņš ievainoja sevi un asiņoja. Pussy Riot dalībnieces pēc savas akcijas, kurā bija ģērbušās košās cepurēs un zeķbiksēs, divus gadus pavadīja cietumā. Ironija kļūst par aizsargmehānismu.
Pussy Riot dalībnieces Rietumos ir kļuvušas par popzvaigznēm. Tas viņas attālina no mākslas konteksta?
Izstādē mēs parādām, kāds viņu sākums bija Krievijā, kāda māksla tika radīta tajā laikā, kad viņas bija apcietinātas un vēl netika uzskatītas par slavenībām. Krievijas kontekstā Pussy Riot dalībnieces joprojām ir uzskatāmas par upuriem, kas laiku pa laikam piedzīvo uzbrukumus. Viņas ir radījušas Putina tēlu ar savām akcijām un kļuvušas par tādu kā anti-Putinu. Krievijā viņas ir aktuālas politikas kontekstā, savukārt ārzemēs – vairāk mūzikas un mākslas kontekstā.
Kā Rietumos tiek uztvertas Pjotra Pavļenska aktivitātes?
Pjotrs Pavļenskis ir pārliecināts, ka mākslas konteksts ir arī politikas konteksts. Tas ir viens un tas pats. Tā ir māksla, kas ir politika. Plānojot savu ekspozīciju šajā izstādē, Pjotrs Pavļenskis centās izvairīties no jebkāda dekoratīvisma. Viņš atlasīja materiālus, kas ir saistīti ar tiesas procesiem. Tajos nav nekā izdomāta. To visu ir «komponējuši» izmeklētāji, papildinot Pavļenska lietas un gatavojoties pratināšanai. Pjotrs Pavļenskis ir politisks mākslinieks, kura darbos šajā izstādē nav pārmērību un nav arī smieklu.
Pašlaik viņš ir Francijas cietumā. Kāds varētu būt situācijas atrisinājums?
Situācija ir sarežģīta. Kad Pussy Riot bija cietumā, tā bija traģēdija, no kuras bija jāizraujas. Meitenes bija jāaizstāv. Savukārt viss, ko dara Pjotrs Pavļenskis, tiek labi plānots. Viņš neaizbēg no "nozieguma vietas" – arestējiet mani! Tiesas process, cietumsods kļūst par viņa akciju turpinājumu. Taču Francijā notika tas, ko viņš nevarēja paredzēt. Francijā arābu jaunieši regulāri dedzina automašīnas un bankomātus, tur šīs lietas netiek izskatītas publiski. Pjotrs Pavļenskis ar savu akciju "iekrita" šajā kategorijā. Tiem, kuri interesējas par mākslinieka likteni, nav kur atnākt, lai viņu atbalstītu.
Pjotram Pavļenskim vienmēr ir sagatavots uzvedības, aizsardzības modelis. Var teikt – uzbrukuma modelis. Taču pagaidām viņš nespēj to īstenot. Advokātu uzdevums ir panākt publisku tiesas procesu. Vajag pierādīt, ka tas, ko dara arābu jaunieši, un tas, ko izdarīja Pavļenskis, aizdedzinot Francijas Bankas biroja logus, nav viens un tas pats. Tas, ko viņš dara, ir politiska māksla. Pavļenskis mīl vārdu "māksla". Viņš uzskata, ka nodarbojas ar īsto mākslu, savukārt visu pārējo uzskata par dekoratīvi lietišķo mākslu.
P. S. Interviju ar izstādes Mākslas dumpis dalībnieku Oļegu Kuļiku lasiet šeit.