Spēlējoša trenera vingrinājumi – tā savus darbus jau ilgāku laiku piesaka mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Pētersons. Pēdējos gados viņa izstādes notiek reti, iepriekšējā – Oranžais stūris – 2013. gadā bija aplūkojama laikmetīgās mākslas centrā kim?. Jauno izstādi iniciējusi galerijas Alma īpašniece Astrīda Riņķe. Mākslinieks darbu tapšanu salīdzina ar skatēm skolās vai akadēmijā. "Ir noteikts termiņš, domā, gatavojies, velc visu līdz pēdējam," viņš iezīmē alegoriju. "Man šī sanāk kāda 41. skate," aptuveno skaitli min Ojārs Pētersons, kura darbi tiek izstādīti kopš 1975. gada.
Viņš ir viens no leģendārajiem supergrafiķiem, kuri 80. gados ienāca Latvijas mākslas vidē ar ekspresīviem liela izmēra grafikas darbiem. Mākslinieks strādā dažādās tehnikās, veido instalācijas, objektus un darbojas jauno mediju jomā. Galerijā Alma redzamas arī viņa uzņemtās fotogrāfijas un darbi no porcelāna. Ojāra Pētersona daiļradei raksturīga ironiska intonācija, par viņa firmas zīmi gadu gaitā kļuvis oranžās krāsas lietojums.
Vajadzēja vēl kādu lupatiņu
Galerijā Alma izstādīto darbu kopsaucējs esot proporcija – mītiskais zelta griezums, kas parādoties gan izstādē redzamajās fotogrāfijās un videodarbos, gan citos objektos. Vienādojumu, kas apzīmē šo motīvu, uz vienas no izstāžu zāles sienām uzgleznojusi māksliniece Maija Kurševa. "Ja kāds to vēlas iegādāties, Maija var aizbraukt un uzzīmēt to, kur cilvēks vēlas," lietišķi stāsta Ojārs Pētersons.
Vārds "vingrinājumi" ir trāpīgs apzīmējums tam, kā mākslinieks raugās uz saviem darbiem. "Katrs darbs ir kā centiens rast skaidrojumu problēmai, kas tobrīd viņu nodarbinājusi," teikts izstādes pieteikumā galerijas Alma mājaslapā. "Mani interesē attēls un apjoms, kā tie savstarpēji iedarbojas telpiski," par vairākās izstāžu zāles vietās izvietotajām melnbaltajām fotogrāfijām, kuras telpiski deformētas, stāsta mākslinieks. Vērīgi skatītāji pamanīs, ka arī šie objekti, tāpat kā Maijas Kurševas uz sienas uzgleznotais vienādojums, ir cieši saistīti ar vidi, kurā tie redzami. "Šeit izstādītos objektus jūs iegūt nevarat, jo darba sastāvdaļa ir arī paši objekti, kas "atspoguļojas", bet varat citu, savu," teikts darbu aprakstā, kas pirmajā mirklī izklausās pēc rēbusa, ar kādu salīdzināmi arī citi izstādei radītie objekti. "Katrs darbs pārtop par sarežģītu mīklu, kura ar visiem spēkiem jāuzlauž, lai atklātos kāda tajos ietērpta atziņa."
Ojāra Pētersona meklējumi šajā izstādē saistāmi gan ar mākslas filosofijas, gan tehniskajiem jautājumiem. "Gadījās, ka nodaļā pie sienas uz rāmja karājās reprodukcija, es to nofotografēju, uztaisīju vēl vienu reprodukciju, bet, kur ir oriģināls, man nav īsti priekšstata," par galerijas pirmajā telpā redzamo reālisma stilā tapušās gleznas attēlu saka mākslinieks.
Lielākajā zālē dažādās vietās – pie sienas un plauktā telpas vidū – izvietoti balti objekti, kuru materiāls pirmajā mirklī ir grūti nojaušams. "Drusku aizrāvos arī ar porcelānu un izvirzīju sev tehnisku mērķi – panākt, lai tas izskatās kā papīrs," stāsta autors. "Tehnoloģiski tas ir diezgan ķēpīgi, augstā temperatūrā viss deformējas un lūst," viņš nedaudz atklāj darbu tapšanas aizkulises, tomēr norāda, ka, viņaprāt, mākslā svarīgākais ir domāšanas process.
Runājot par izstādē redzamajiem darbiem, mākslinieks vairākkārt atzīmē, ka viņam gribētos, lai apmeklētāji tajos jauš ironiju gan par "dievišķo proporciju", gan pašreizējo situāciju laikmetīgajā mākslā. "Vajadzēja vēl kādu lupatiņu un ažūrmetāliņu nolikt, lai viss būtu mūsdienu mākslas scēnai atbilstoši," piebilst Ojārs Pētersons.
Kaut ko daru nepareizi
Ojāra Pētersona ikdienas darbs rit Latvijas Mākslas akadēmijā, kur viņš pasniedz Vizuālās komunikācijas nodaļā. "Bez prakses, tikai sēžot akadēmijā, domājot un runājot, ātri var aiziet nerealitātē," saka mākslinieks. Izstādes ir svarīgas, lai uzturētu formu. "Es ar tiem jaunajiem pinos, un, ja nemēģināšu darboties, viņi beigās paprasīs – kas tas tāds?"
Galerijā Alma uz izstādes atklāšanu bija ieradušies daudzi Ojāra Pētersona bijušie un pašreizējie studenti, radot iespaidu, ka viņš ir iecienīts pasniedzējs. "Ja tas tā ir, acīmredzot es kaut ko daru nepareizi. Diez vai pasniedzējam vajadzētu būt iecienītam," viņš prāto. "Man laimējies, ka bijusi iespēja atrasties blakus ļoti interesantiem studentiem." Pie Ojāra Pētersona mācījušies daudzi talanti, kuri pašlaik aktīvi darbojas Latvijas mākslā: grupa F5 (Ieva Rubeze, Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks, Renārs Krūmiņš, Ervīns Broks, Fēlikss Zīders), Maija Kurševa, Kaspars Podnieks, Evelīna Deičmane, Kristīne Kursiša, Miks Mitrēvics, Reinis Pētersons, Ieva Epnere, Katrīna Neiburga, Krišs Salmanis, Kaspars Groševs, Darja Meļņikova, Indriķis Ģelzis un citi.
Rudenī Ojārs Pētersons iecerējis veidot izstādi kopā ar savu bijušo studenti Evitu Vasiļjevu. "Varbūt tā ir iedomība, taču man liekas, ka ar pieredzi es jau jūtu, no kuriem kaut ko var sagaidīt," uzsver pasniedzējs. Savu tagadējo studentu vidū viņš izceļ grupu 3/8, kurā darbojas jaunie mākslinieki Jānis Dzirnieks, Rihards Rusmanis, Kristiāna Marija Sproģe un Jānis Krauklis.
Kurš ir vainīgais
Kā kļūt par mākslas klasiķi? "Tas ir vienkārši: vajag tikai veselīgi ēst, un kļūsi – gribi vai negribi," atbilde Ojāram Pētersonam ilgi nav jāmeklē. Tomēr, nopietni runājot par Latvijas laikmetīgās mākslas vidi, mākslinieks atzīmē, ka mums, salīdzinot, piemēram, ar Lietuvu, nav īsti labi sakrituši kauliņi. "Tas, kas mums te visu velk milzīgiem spēkiem, ir kim?, kam ir gan saikne uz ārpusi, gan kritēriji un, galvenais, regularitāte," mākslas centra kim? darbību raksturo Ojārs Pētersons. "Tomēr tādas dzelzceļa stacijas nav, lai kāds te caurbraucot izdomātu izkāpt."
Vai situāciju glābs Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs? "Muzejs ir pavisam kas cits, taču jābūt tādai telpai, institūcijai, kurā notiek dzīvais process, kas rada vilkmi, produkciju, kuru pēc tam, ja gribas, var ievietot muzejā," apgalvo mākslinieks.
Tomēr arī šajos šķietami nelabvēlīgajos apstākļos Mākslas akadēmijā studentu netrūkst. "Par to es arī brīnos – vai tā ir kāda nācijas deģenerācija?" ironizē mākslinieks. Viņš uzsver – akadēmijas darbība tikai šķiet pašsaprotama, tomēr tai ik pa laikam jāapliecina sevi no jauna, un tas nav tik vienkārši. "Tas tā triviāli skan, bet tomēr varētu sagaidīt lielāku atbalstu no valsts. Tā varētu pielikt maciņu pie Mākslas akadēmijas," uzskata Ojārs Pētersons. "Kaut kādas mākslas produkcijas ražošana ir laika un naudas ietilpīgs process." To labi apliecina jauda, ar kādu strādā ārzemju augstskolas. "Kopš darbojas programma Erasmus, es katru gadu pabraukāju riņķī un apskatos, kas notiek citur. Tur ir iespējams noalgot pasniedzējus, kuri līdz desmitiem vakarā sēž un strādā ar studentiem."
Runājot par laikmetīgās mākslas vidi pasaulē, Ojārs Pētersons saka: "Pašreiz ir brīnišķīgs laiks, jo var darīt jebko." Tomēr mūsdienu aktuālajā mākslā esot izkristalizējušies arī štampi. "Tāpēc man izstādē nagi niezēja ielikt kādu plauktu," viņš piebilst. "Māksla jau kļūst tāda, ka nevar vairs īsti saprast, kurš ir bijis tas aizsācējs, vainīgais. Darbi nav anonīmi, jo autors ir klāt, bet stilistika ir masveidīga." Kur slēpjas laikmetīgās mākslas jēga? "Pēc ilggadējām pārdomām man ir pilnīgi skaidrs, ka būtiskais ir patiesība! Skaistums ir mākslas blakusprodukts."
Ojārs Pētersons
Personālizstāde galerijā Alma līdz 11. martam