Grāmata ir mīlestības apliecinājums Niklāvam Strunkem. Māksliniekam, kurš mūsu identitātes kodā ar eleganti latvisku akcentu ir ierakstījis piederību bezrobežu pasaulei, kurā sastopas pasakas un īstenība, sapņotāji, cīnītāji un ikdienas "melnstrādnieki, lai domu kausējamā katlā un talantu rokās taptu jauns skaistums, kam piemērot dzīvi, – saka monogrāfijas Niklāvs Strunke sastādītāja mākslas zinātniece Laima Slava. Grāmata ir spilgts piemērs, cik bieži mākslinieku mūža veikums tiek reducēts līdz pāris darbiem, kurus dažādu apstākļu un pat kaprīžu dēļ uzmīļojušas mākslas zinātnieku paaudzes un tautas balss. Un tad to reprodukcijas var bezgalīgi klejot no lietussarga uz krūzīti, no krūzītes – uz blociņu, no blociņa – uz maisiņu, no maisiņa – uz krekliņu utt.
Niklāvs Strunke gan īsti nepieder pie māksliniekiem, kuriem nācies dzīvot sava viena "labākā" mākslas darba cietumā, tomēr 1927. gadā radītā glezna Cilvēks, kurš ieiet istabā viņu bīstami ir tuvinājusi šim liktenim. Monogrāfijā ir iets pretējais ceļš.
Kā intervijā paskaidro grāmatas dizainere Inga Ģibiete – uz vāka ir likta Strunkes pazīstamākā glezna, lai parādītu, cik daudz, daudz vairāk bagātību aiz tās slēpjas. Monogrāfija ļauj aptvert Niklāva Strunkes mantojuma veselumu, tomēr nerāda gatavu, pabeigtu mākslinieku. Tā ļauj izsekot līdzi dažādiem mākslinieka tapšanas periodiem, viņa domu gaitai un estētisko uzskatu nobriešanai, Itālijas saulesgaismas uzlādētam iedvesmas spēkam, dvēseles satricinājumiem un to izsērošanai savos darbos. Grāmatā ir laiks un telpa. Vienā vārdā – mūsu priekšā Niklāvs Strunke ar šo izdevumu nostājas kā dzīvs. Un pēcgaršā ir savāda netverama sajūta, ka vienlaicīgi esi apmeklējis gan plašu Niklāva Strunkes retrospekciju izstāžu zālē, gan izlasījis dziļu, visaptverošu mākslinieka portretu, neizejot no savas istabas.
Plašs pārvērtību spektrs
Grāmata ar 824 lapaspusēm ir līdz šim apjomīgākais Lielās mākslas klasikas sērijas izdevums. Tajā ir aptverta Niklāva Strunkes darbība dažādās mākslas nozarēs – glezniecībā, grāmatu mākslā, scenogrāfijā, dekoratīvajā, lietišķajā mākslā un dizainā.
Grāmatu aizsāk darbu izlases un fotodokumentu albums, kas dod vispārīgu priekšstatu par mākslinieku un viņa daiļradi. Tālāk – pētījumi par mākslas jomām, kurām Niklāvs Strunke pievērsies. Mākslas zinātniece Aija Brasliņa pētījusi Strunkes glezniecību un radošos kontaktus, kā arī biogrāfiju. Nodaļā "Pasaku vīrs" ar gleznotāja ambīcijām mākslas zinātniece raksta: "Starpkaru laikmetā sasniedzot mākslinieciskās darbības augstākās virsotnes un iemantojot slavenākā latviešu "itāļa", grāmatu grafikas "pasaku ķēniņa" un leģendāra bohēmista slavu, Niklāvs Strunke savā jaunradē spraigi izdzīvoja plašu pārvērtību spektru – no kreisi noskaņota avangardiska dumpinieka, eiropeiskas laikmetīgās un vecmeistaru mākslas adepta līdz "ulmaņlaikos" oficiāli atzītam "latviskā stila" noteicējam."
Mākslinieks Valdis Villerušs pievērsies grāmatu pasaulei un grafikai, kurā Niklāvs Strunke veicis virkni sava laika Eiropas estētiskajos strāvojumos balstītu eksperimentu. Piemēram, itāļu futūrisma pamatlicēja Filipo Tommazo Marineti manifestu brīvības iedvesmots, krietni pakutinājis nervus Latvijas lasošajai auditorijai ar avangardisku tipografiku – radikāliem burtu lauzumiem un ritmiem.
Liecības par Niklāva Strunkes darbību grāmatu grafikā spilgti izgaismo mākslinieka dabas pretrunīgumu. Lai cik koši būtu zīmēti laikabiedru raksturojumi par Strunkes ekscentrisko, vējaino, temperamentīgo dabu, darbam viņš ir nodevies bez kādām atlaidēm un gan no sevis, gan citiem pieprasījis maksimāli iespējamu precizitāti ieceres realizācijā.
1926. gada 20. jūlijā vēstulē no Florences Niklāvs Strunke raksta apgāda pārstāvim Altbergam par 1001 nakts pasaku ilustrēšanu: "…visi prāti tagad saistīti ar 1001 nakts pasakām. Tas ir viens elles darbs, veselu mēnesi es strādāju muzejos un grāmatu krātuvēs, lai vāktu materiālus priekš šā darba. Un jāsaka, ka tā nav viegla lieta, jo tie orientālā stila raksti ir ļoti līdzīgi viens otram un tur nu viņus jāatputro un jāatron katras tautas īpatnību, kas pie šīm ilustrācijām no liela svara."
Teātra zinātniece Edīte Tišheizere ir apzinājusi Niklāva Strunkes veikumu teātrī, un tas nav mazs. Mākslinieks ir veidojis scenogrāfiju vairāk nekā 50 izrādēm un pats sevi dēvējis par "laikmetīgās scenogrāfijas pionieri". Savukārt mākslas zinātniece Ilze Martinsone pievērsusies pielietojamās mākslas negaidīti plašajam diapazonam Strunkes mantojumā – no paša izveidotās darbnīcas Ripors, kurā 30. gados pēc viņa metiem tapa porcelāna apgleznojumi, līdz Jāņa Akuratera viesistabas interjeram un Alfrēda Kalniņa meitas Birutas tautastērpam, kura brunču strīpās simboliski ir attēlotas trīs lielākās Latvijas upes – Daugava, Lielupe un Gauja.
Grāmatu papildina Laimas Slavas saruna ar Strunkes dēlu mākslinieku Lari Strunki, kā arī dzejnieka Pāvila Johansona un Niklāva mazmeitas Lailas Strunkes atmiņas. Noslēgumā ir pievienoti izsmeļoši informatīvie pielikumi (apbrīnojams literārās redaktores Antras Bulas darbs) un tekstu tulkojums angļu valodā.
Čau no Strunkes!
"Niklāvs Struņķis skrien, rokā viņam lapiņa, kurā sarakstītas visas veicamās darīšanas. Ieraugot pazīstamu, mākslinieks nokliedz "Čau!", piemetina vēl kādu mīļu un sulīgu vārdu un atkal tek tālāk," tādu savu laikabiedru ieraudzījis Aleksandrs Čaks. Uzskata, ka tieši Strunke no Itālijas ir pārvedis dzīvespriecīgo itāļu sveicienu ciao!, kura latviski variēto "čau" esam iemanījušies izdvest arī visai melanholiskās noskaņās.
Niklāvs Strunke bija pamanāms, maigi sakot. Jaunībā Pēterburgā staigājis garās zeķēs, audzējis garus matus. Bijis tik ekstravagants, ka gorodovojs reiz to notvēris un ierāvis iecirknī, lai noskaidrotu – vīrietis vai sieviete.
Anšlavs Eglītis atceras: "Savu stāju Strunke nemainīja nekur un nekad. Viņš bija šķietami neiztērējamas enerģijas pielādēts: allaž viņš iedrāzās kā vētra, un visur, kur vien tas ieradās, spēji uzkūsāja smiekli, strīdi, pat ķīviņi." Strunkes sešas esejas par Itāliju Mana Itālija, kas apkopotas grāmatā Svētā birze (1964), Anšlavs Eglītis ir uzskatījis par nepārspētām: "Itālijas iespaidi veidojuši un mīkstinājuši Strunkes reālismu, piešķīruši tam delartisko, rotaļīgo, ornamentālo stilizēšanas prieku. Latviešu valodā par Itāliju nav sarakstīts nekas labāks par šīm sešām esejām. Tie ir raiti, krāsaini stāsti par tagadējās Romas māksliniekiem, par Romas romantisko apkaimi – "kampaņu", kas jau gadu simtiem valdzinājusi visas pasaules ainavu gleznotājus un gleznota varbūt vairāk kā Parīze." "Nekādas savaldības viņam nebija, ne runā, ne darbos, bet visiem viņš patika ar savu impulsīvo dabu, kas atgādināja Rembo, Verlēna draugu," sacījis Edvarts Virza.
Grāmatu var iegādāties Neputna galerijā Tērbatas ielā 49/51, www.neputns.lv un labākajās Latvijas grāmatnīcās
