Liepājas Simfoniskā orķestra, obojista Pētera Endzeļa un diriģenta Māra Sirmā izpildījumā dzirdēsim Imanta Kalniņa simfoniskos opusus – miniatūru Santakrusa, oncertu obojai, kā arī Septīto simfoniju. Gan Septītā simfonija, kuru no Sestās šķir piecpadsmit gadu, gan Obojas koncerts ir sengaidīti darbi, kuri tika pirmatskaņoti šī gada janvārī Liepājā.
Simfonijas ieceri autors nevēlas atklāt, sakot, ka pārstāstīt ar vārdiem to, ko vēsta mūzika, ir apmēram tas pats, kas mēģināt aprakstīt, kā smaržo puķe. Tas paliek kā pārsteigums, gaidot, ko Imants Kalniņš šajā žanrā vēstīs tiem, kas labi atceras dinamiskas enerģijas pārpilno, roķīgo Ceturto simfoniju (1973), tautasdziesmas Caur sidraba birzi gāju zīmīgo citātu Piektās simfonijas finālā (1979), kā arī Balli pilī Rabindranata Tagores dzejas iedvesmotajā Sestajā simfonijā (2001).
Ar žanra apzīmējumu "koncerts" Imanta Kalniņa darbu sarakstā līdz šim rodam vien divus opusus – studiju laikā sacerēto Čellkoncertu (1963) un 1966. gadā radīto viendaļīgo Koncertu orķestrim. Vaicāts, kādēļ tapis Koncerts obojai, Imants Kalniņš atzīst, ka obojas tembrs ir īpašs: "Tam ir noslēpumains, orientāls valdzinājums, un tas nav salīdzināms ne ar vienu citu pūšaminstrumentu. Taisnības labad tomēr būtu jāsaka, ka neatkārtojams un ne ar ko nesalīdzināms ir jebkurš klasiskās mūzikas instruments. Es izvēlējos uzrakstīt šim instrumentam koncertu tādēļ, ka oboju spēlē arī mans dēls Marts Kristiāns”.
Ieskaņā – īpaši jubilejas koncertam tapusī miniatūra stīginstrumentu orķestrim Santakrusa, kuras galvenā tēma skanēja 1971. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētajā Maksa Friša lugā Santakrusa ar Veltu Līni, Gunāru Cilinski un Intu Burānu galvenajās lomās.
Imants Kalniņš: "Pasaulē ir četras pilsētas, kurām ir Santakrusas vārds. Ne ar vienu no tām konkrētā mūzika nav saistāma. Tā ir kā romantisku ilgu objektu, līdzīgi Bimini vai Šambalai".