FOTO: Opera Makbets Latvijas Nacionālajā operā

Skarbas pārdomas pēc operas Makbets pirmizrādes. Varbūt domas nedaudz haotiskas, jo esmu pretrunīgu emociju gūstā vēl joprojām. Lai mazinātu vakardien redzēto (nejaukt ar "dzirdēto"), naktī noskatījos mājas kinozālē pēdējo Makbeta uzvedumu Cīrihes operā. Arī stilizēts, mūsdienīgs uzvedums, bet tur netiek apņirgti Operas varoņi, kā tas, diemžēl, ir noticis mūsu Operas uzvedumā, piem, karalis u.c. Šis nu ir gadījums, kad saturs kardināli atšķiras no formas. Vizuālais risinājums iederētos karu un bada izpostītajā Krievijā 20., 30-ajos gados, precīzāk, Proletkulta laikā. Nu nevajag aicināt par komandas biedriem ļaudis, kuriem zināšanas par Operu ir tikai no:"noskatījos (labākajā variantā)kādu iestudējumu un maukšu". Brīnišķīgā Verdi mūzika un saturs nesaderēja ar vizuālo. Daži piemēri: karalis vairāk asociējās ar mūsu Ķenci vecumdienās - kurš kādā stacijas bufetē tiek nodurts. Agnese Krivades dzejolis arī pēc formas nu ļoti labi iederētos. Lēdijas Makbetas tēls - vairāk atgādināja Aņku Puļemjotčicu vecumdienās. Viss tiek kariķēts bez mērķa un sapratnes, ko ar to grib panākt un pateikt (nelīdzēja pat Meikšāna skaidrojums Kultūras dienā). Raganu koris, kura Prologa vēstījums ir darba esence, tiek nobāzts Orķestra bedrē, lai netraucē. Dzeltenais zāles pļāvējs: ja pistole atrodas uz skatuves, tad tai pēdējā cēlienā ir jāizšauj. Tas priekšmets tika novietots skatuves centrā. Zinot Meikšāna sacīto, tas esot bijis ļaunuma simbols:), tad nu, lūk, tas simbols tur arī nogulēja bezjēgā. Diemžēl Lēdijas Makbetas balss pirmizrādē savā pēdējā ārijā neizturēja vokālo slodzi? Vokāli" norāva" iepriekšpēdējo takti. Mieles un skumja pēcgarša, kaut arī muzikālajā ziņā viss bija ļoti skaisti. Paldies Mārtiņam Ozoliņam, mūziķiem, korim, Solistiem (visiem). Vai tiešām kāds iepriekš neredzēja un nevarēja, nespēja iebilst šim vizuālajam murgam un režisoriski izvarotajam Makbetam?

Kāpēc klasiskajā operā būtu tik ļoti jāakcentē un 'pārspīlēti jāestetizē viss neglītais ,gan pretīgais,mūzikā taču nekā tāda nav!Tāpēc man Hermaņa klasiskais iestudējums simpatizē,,,,,,vairāk.