Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Kančeli sāpju kods un kino ar vecmāmiņu Birokrātiju

Dziļš, apskaidrots, līdz asarām aizkustinošs personisks vēstījums un kinematogrāfiski aizraujošs, grotesks farss - šādus kontrastus piedāvā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programma Kančeli un Gruzijas kino ar vecmāmiņu, kas būs skatāma un klausāma Lielajā ģildē 6. februārī (plkst. 19).

Šajā vakarā vispirms skanēs šīgada jubilāra pasaulslavenā gruzīnu komponista domātāja Gijas Kančeli (1935) Piektā simfonija, satriecoši dziļi uzrunājošs simfonisks rekviēms, kuru komponists rakstījis 1977. gadā savu vecāku piemiņai. Savukārt koncerta otrajā daļā - gruzīnu mēmais kino, Kotes Mikaberidzes (1896-1973) filmas Mana vecmāmiņa (1929) demonstrējums ar LNSO tapiera lomā, atskaņojot īpaši šim notikumam izraudzītus Dmitrija Šostakoviča skaņdarbus.

Mazrunīguma patiesums

"Es pirmo reizi mūžā diriģēšu Gijas Kančeli skaņdarbu. Es viņu apbrīnoju par to, kā ar ļoti vienkāršiem paņēmieniem mūzikā var panākt maksimālu rezultātu. Bieži vien aizraujamies ar pārgudriem, sarežģītiem izklāstiem, kas nestrādā. Bet te ir ļoti vienkārša pieeja, kas iedarbojas! Pilnīgi jauns un svaigs skatījums ar pilnīgi noteikti atpazīstamu krāsu," atklāj koncerta diriģents Mārtiņš Ozoliņš.

Kančeli mūzikai raksturīgais mazrunīgums un patiesums, pēkšņie kontrasti starp skaņu un klusumu, dinamisko un statisko ir tik monumentāli kā Kaukāza kalnu un aizu majestātiskais reljefs un satricina līdz sirds dziļumiem. Reiz, kad viņa Piekto simfoniju 1970. gadu beigās kādā PSRS komponistu savienības plēnumā diriģēja viens no komponista vistuvākajiem domubiedriem Džansugs Kahidze, mūzikas varā zālē raudāja visi kā viens. Pēc tam, 1980. gada novembrī, Kahidze šo simfoniju diriģēja arī Rīgā. Kančeli līdz šim radījis septiņas simfonijas, operu, vairākus instrumentālus un vokālinstrumentālus opusus un arī daudz komponējis dzimtajam kino un teātrim, īpaši - sadarbībā ar leģendārajiem režisoriem Robertu Sturua un Georgiju Daneliju.

Kādreiz neatskaņoja

Pēc starpbrīža gluži kā dzīvē, kur no traģēdijas jāspēj "pieslēgties" dzīvei un smiekliem, sekos mēmā filma, kuru izraudzījies kinorežisors Dāvis Sīmanis. Neraugoties uz nosaukumu, filmā nekādas vecmāmiņas vispār nav. Toties ir apaļš birokrātu galds, papīri, kas ceļo no viena ierēdņa pie otra, un saniknots proletariāts, kas noskatās šajā nejēdzībā. Te darbojas atdzīvojušās rotaļlietas, ir daudz komiskas ņirboņas un haosa. "Virziens, kurā gājām savos mūzikas meklējumos, bija laiks, kas atbilst šīs filmas radīšanai un idejām. Nu, protams, Šostakoviča humora un groteskas lappuses!" stāsta Mārtiņš Ozoliņš. Liekot kopā mūzikas mozaīku, viņš apstājies pie abām Džeza svītām, kas ar savu šarmanto izteiksmi kontrastē filmā izsmietajai nomenklatūras birokrātijai, klāt pievienojot Šostakoviča 9. simfoniju. "Tā rakstīta II pasaules kara finišā, visi gaidīja kaut ko lielu, grandiozu, spēcīgu, varenu, monumentālu, bet tika pārsteigti ar pavisam citu skatījumu. Tajā dominē dzīve un dzīvesprieks un ir tikai dažas atsauces uz traģiskajiem notikumiem. Nav brīnums, ka šo opusu kādu laiku neatskaņoja," atzīst M. Ozoliņš. Filmas gaitā skanēs arī Šostakoviča veidotais dziesmas Tea for Two aranžējums - duets no Vinsenta Jomansa mūzikla No, no, Nanette, ko daudzreiz diriģējis Vasilijs Sinaiskis, viens no M. Ozoliņa mentoriem.

Ar šķērēm negraizīja

Kāpēc gruzīnu režisora Kotes Mikaberidzes groteskās mēmās filmas pavadījumam izraudzīta Šostakoviča mūzika? "Tāpēc, ka viņš bijis gan ļoti dziļš, gan arī grotesks, ar ļoti labu humora izjūtu. Viņa mūzikā šīs līnijas, uztveres slāņi savijas kopā," stāsta diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Diriģents neslēpj, ka nav bijis viegli "salikt mūziku pa minūtēm un sekundēm, pielāgojot filmas noskaņai un struktūrai. Visbeidzot pielikt punktu tā, lai līdz ar uzrakstu Koņec fiļma noskanētu arī pēdējais akords". Tomēr ar šķērēm partitūras viņš nav graizījis. "Man svarīga ir noskaņa: lai filmai adaptētās mūzikas akcenti sakrīt ar filmas būtiskākajiem pavērsieniem, izveidojot kopīgu mākslas formu. Galvenais bija noķert raksturu. Bet ir jautājums, vai šāda augstas raudzes mūzika netraucē uztvert kino? Vai uzmanība par daudz netiek veltīta mūzikai. Ir liels izaicinājums, jo orķestris, dzīvs izpildījums nav mehānisms. Nav iespējams nospēlēt pilnīgi vienādi."

Visbeidzot, kāda jēga filmu Mana vecmāmiņa rādīt šodien? "Filmā rāda to, kas joprojām ir aktuāli. Nomainoties sistēmām, mēs tik un tā esam nomenklatūras varā, kur papīrs ceļo no ierēdņa pie ierēdņa, kur veidojas pārpratumi ikdienā un ģimenes dzīvē, kas nokaitē ar sabiedrisko gaisotni."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja