Šie būtībā neatbildamie jautājumi ir bijuši par motivāciju, lai režisore Rēzija Kalniņa un diriģents Ainārs Rubiķis meklētu jaunu atslēgu un pavērsienu labi zināmajam Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins stāstam, kura pirmavotā – Aleksandra Puškina pasaulslavenajā dzejromānā – komponistu interesējis tieši liriskais romantisko attiecību aspekts, nevis plašais, kritiskā ironijā tvertais laikmeta konteksts.
Pirmizrādē Latvijas Nacionālajā operā 8. decembrī (šogad vēl arī izrādēs 9. un 10. decembrī) titullomu atveidos Jānis Apeinis vai Rihards Mačanovskis, sapņotājas Tatjanas lomā iejutīsies Dana Bramane un Evija Martinsone, Ļenska lomai līdzās viestenoram Arsēnijam Jakovļevam gatavi Raimonds Bramanis, Mihails Čuļpajevs un Juris Jope, savukārt draiskule Olga būs viešņa Oksana Volkova vai Laura Grecka. Spilgti efektīgi sarkanais, izteikti sievišķīgais vakartērps, kurā preses konferencei bija uzposta pati režisore Rēzija Kalniņa, priekšvēstīja krāšņu tērpu solījumu modes zīmola Amoralle izveidotājas mākslinieces Ineses Ozolas izpildījumā. Izrādes telpu rada Mihails Kramenko, galvenais scenogrāfs Izraēlas Gesher teātrī, seškārtējs Izraēlas Teātra gada balvas laureāts. Kūmās jauniestudējumam stāvējis arī psihoterapeits Viesturs Rudzītis, kuru režisore aicinājusi lekcijā izstāstīt par arhetipiem un iekšējām atšķirībām vīrieša un sievietes pasaulē, un par šo pasauļu sadursmi.
"Tradicionālajos muzikālā teātra iestudējumos teksts, mūzika un tēlu darbība cits citu papildina, bet ir vienā paskaidrojošā līmenī. Mēs ejam drusciņ citu ceļu. Sākām strādāt gada periodā, analizējot tēlu iekšējo darbību, un tīri psiholoģiski meklējām, kāpēc katrs no šiem personāžiem rīkojās tā un ne savādāk. Tad sākām likt kopā šo iekšējo darbību ar vārdu un mūziku. Manuprāt, tā katru tēlu bagātinām," atklāj Rēzija Kalniņa. Režisore paskaidro, ka netradicionālais skatījums varbūt ir izvairīšanās no kategorisma, ka ir labā nabadzīte, cietēja Tatjana un sliktais pāridarītājs Oņegins, cietējs Ļenskis un vieglprātīgā Olga. "Ikviens no viņiem nes sevī vajadzību pēc mīlestības, un es to nosaucu par Tatjanu. Otrs aspekts – mums ir raksturīgi radīt priekšstatu par kādu cilvēku vai tēlu, bet vienkārši vīrietis ar savu pieredzi dzīvē, vārdā Jevgeņijs, ienāk vidē, kur viņam ir jābūt par Oņeginu. Tas ir viņa pienākums – atbilst citu cilvēku vajadzībām un vēlmēm. Galvenais varonis ir šis abstraktais, nedefinējamais vārds – mīlestība. Tas, ko mēs saucam par mīlestību, un tas, kā šīs jūtas bieži vien izmantojam par tenisa bumbiņu un atbildības uzlikšanu otram cilvēkam par savu dzīvi."
Iestudējuma muzikālais vadītājs diriģents Ainārs Rubiķis jūtas pateicīgs režisorei, kura viņa sapratni par šo Čaikovska operu pavērsusi pilnīgi citā virzienā un ļāvusi ieraudzīt jaunas detaļas arī muzikālajā partitūrā. "Mani vienmēr ir aizrāvis iepazīties ar komponista dotajiem uzdevumiem un censties tiem sekot. Ir ļoti interesanti atrast, kā šīs operas mūzika spēj palīdzēt šim dramatizējumam. Visas izrādes sāls ir pirmajā kvartetā: nevis ierasti jaukajā Tatjanas un Olgas sadziedāšanā, bet sarunā starp aukli un Larinu."
Izrādē nebūs noteikta laikmeta, jo tās veidotāji vēlējušies palikt tīrajās iekšējās un arī sadzīviskajās attiecībās, lai nekas ārējs netraucē iekšējam stāstam. "Es ceru, ka tas būs dzīvs un jebkurš varēs sevi identificēt ar kādu no tēliem un situācijām," piebilst Rēzija Kalniņa. Viņasprāt, "katra sieviete ir kā Taņa, kura raksta savam ilūziju tēlam vēstuli – sirdī, domās vai uz papīra, nav svarīgi". Otrs svarīgs aspekts ir sadursme starp ilūziju un realitāti. Iemīloties mēs cilvēku ietērpjam savā ilūziju pasaulē. Mīlestība sākas tajā brīdī, kad pieņemam otra cilvēka ēnu, kad nokrīt rozā brilles." LNO solistus, ar kuriem režisore strādā, viņa sauc par aktieriem. "Manuprāt, XXI gadsimta operā ir jābūt gan labam dziedātājam, gan aktierim, un tādi viņi ir," uzsver Rēzija Kalniņa.