Vjačeslavenais ģitārists Mitrohins

Iedomājoties kaut ko The Rolling Stones ģitāristam Kītam Ričardsam līdzīgu Latvijā, kas jau pēc skata vien atgādina daudz pieredzējušu un notetovētu rokenrola iemiesojumu. Pirmais, kas nāk prātā, ir Vjačeslavs Mitrohins. Arī viņa ģitārspēle un muzikālais rokraksts ir atstājis dziļas pēdas katrā latvietī. Ilgus gadus, ejot cauri Vecrīgai, nevarēja nesadzirdēt pasaules roka klasikas interpretācijas, kas skanēja no ugunsdzēsēju mašīnas jumta Doma laukumā, kur ģitārists muzicēja kopā ar savu dēlu Denisu. Gandrīz vai bija iemesls dot Vecrīgas centrālajam laukumam otru neoficiālo nosaukumu – Mitrohina laukums.

Krievus interesē Kirkorovs

Manam sarunbiedram, kuru apciemoju viņa privātmājā kaut kur starp Purvciemu, Pļavniekiem un Ķengaragu, nepiemīt latviešiem tik raksturīgās pieticības, un gan jau tas neliktos nekas pārspīlēts – viņš pat man smejoties nodemonstrē kādu savu atklājumu, kā varētu parakstīties – "Vjačeslavenais ģitārists Mitrohins" –, vienīgi tad visērtākais būtu pasūtīt sev tādu zīmogu, ko uzspiest katram, kas lūdz autogrāfu uz diska. Nupat iznācis jauns paša sacerētu dziesmu apkopojums latviešu valodā Ceļš uz mājām, un tas tiks prezentēts ar koncertiem VEF Kultūras pilī 31. janvārī, 17. aprīlī Ventspilī, 26. septembrī Krustpilī un 24. oktobrī Jelgavā. "Nav jēgas šeit kaut ko darīt krievu valodā, jo esmu pamanījis, ka uz maniem koncertiem pārsvarā nāk latviešu cilvēki, – krievus interesē Kirkorovs un visi tie pārējie, piedošanu, fonogrammu mēsli..." nesaudzīgi tieši un reizē rotaļīgi, pārlecot no latviešu uz krievu valodu un atpakaļ, aizrautīgi stāsta Mitrohins, atzīstot, ka viņam nekad neesot bijis mērķa pašam sacerēt savas dziesmas, lai ar to pelnītu, tomēr gadu gaitā šis tas ir sakrājies. Vienai no dziesmām ir nosaukums Baiba N2: "Rokenrola un blūza valoda ir angļu, un cik tad var kopēt – es paņēmu to baybe, baybe, baybe un pārveidoju par Baiba, Baiba, Baiba..." 

Tieši Mitrohina šarmantais akcents, runājot latviski, domājot krieviski, bet muzikāli būvējot to visu pēc angļu valodas principiem, ir bijis iemesls, kāpēc sens draugs un kolēģis Aivars Hermanis viņam ierosinājis ierakstīt albumu ar latviešu blūziem. "Latvietis, kaut vai tas pats Igo, dziedās kak latiš (kā latvietis – no krievu val. – U. R.), ar visiem tiem uzsvariem un galotnēm, kas blūzam nepiestāvētu," stāsta Vjačeslavs par savu 2016. gada albumu, kurā līdzās paša sacerējumiem skan sen pazīstamu Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Aivara Hermaņa, Zigmara Liepiņa dziesmu blūza versijas. Mitrohins pieiet pie balta flīģeļa un nodemonstrē, kā tas darāms, nodziedot minētajā diskā neiekļauto dziesmu Par pēdējo lapu. Kaimiņienes reiz teiktais par to, ka uz koncertu nebūs jāiet, jo Balto lapu jau dzirdējusi, gan neesot bijis pārmetums, bet drīzāk draudzīgs žests, tomēr par skaņas izolāciju, iekārtojot savu mājas studiju, Mitrohins daudz domājis – viņš labi pārzina savu saimniecību, būvdarbus un materiālus, kādi un kādā veidā izmantojami skaņas slāpēšanai un arī siltināšanai, lai mazāk jākurina.

Netiek pie Pugačovas

Pirms mūsu tikšanās mēģinu uzminēt, kas gan tā par jubileju, kas tiek pieminēta ziņā par koncertu, jo tīkla informācija vēstī, ka Mitrohins dzimis 1953. gada 29. janvārī Liepājā. Vjačeslavs precizē, ka tā esot piecdesmit gadu jubileja uz profesionālās skatuves, kad viņš kā grupas Stroncijs vadītājs oficiāli pieņemts darbā estrādē Pūt, vējiņi! Garāmejot pieminot cenzūru un ierobežojumus, kādi esot bijuši Padomju Savienībā, kas skāruši arī viņu, Mitrohins atceras, ka viņam pēc saviem neapdomīgajiem izteikumiem par vēlēšanos bēgt uz ārzemēm liegts izbraukt no valsts jau apstiprinātajā Allas Pugačovas pavadošajā sastāvā. Šodien viņš par to smejas un saka, ka Amerikā vai Anglijā cenzūra esot bijusi vēl lielāka un vismaz nav bijis tādas visatļautības kā tagad Krievijā un ASV, kur prezidentus droši var atļauties saukt par stulbeņiem.