Maija Uzula-Petrovska **
Bulgakova Jaunā ārsta piezīmes Rasas Bugavičutes dramatizējumā paver gan melodrāmas, gan morfija atkarības apburtajā lokā rotējoša cilvēka eksistenciālās drāmas iespējas. Kārļa Kazāka saldsērīgās dziesmas ieraksts, kas katra cēliena sākumā atskan kā no tālas radiostacijas, uzreiz satver sirdi plaukstā, un ir pavisam skaidrs, kā tas ir – būt jaunam, bet jau ar vilšanos, talantīgam, bet nepieredzējušam, dzīves alkstošam, bet nedrošam un ieslodzītam provinces slimnīcā. Diemžēl, izskanot pēdējām taktīm, uz skatuves sākas drudžaina rosība, bakstīšanās ap rekvizītiem, skraidīšana pa mazajai spēles telpai pārblīvēto Kristīnes Abikas scenogrāfiju. Tuvplānā cita pēc citas tiek attēlotas dažādas operācijas – mākslīgās asinis, dzemdētāju kliedzieni, zāģa skrapstēšana pret "kaulu" amputācijas laikā pretendē uz naturālismu ar komiskuma piešprici, taču izskatās butaforiski un jau drīz – garlaiko. Kristaps Ķeselis pārliecina, ka varētu nospēlēt galveno lomu, tomēr cildenais varonis ar viegli kariķētiem nedrošības vaibstiem noslīkst kopējā estētiskajā bardakā ar vecām anekdotēm un jandāliņu. Līdzīgi notiek ar Lienes Sebres atveidoto Annu. Diagnoze: režijas mazspēja. Aktieru Kaspara Zvīguļa un Jāņa Vimbas centienus nav glābis arī rūdītā profesionāļa Pētera Krilova padoms.
Atis Rozentāls **
Jāņa Vimbas un Kaspara Zvīguļa režijas kopprojekts dod iespēju sevi parādīt jaunajiem aktieriem Kristapam Ķeselim un Lienei Sebrei, un abi to izmanto. Jaunā ārsta tēls gan pagaidām balstās aktiera paštēlā, taču sava varoņa garīgo iztukšotību izrādes beigās aktieris parāda pārliecinoši. L. Sebre ir kā radīta, lai spēlētu mīlošas sievietes, un Annas loma ir pierādījums tam. Tomēr ar to ir par maz, lai radītu izrādi kā organisku veselumu. Pārējie aktieri atveido katrs vairākus tēlus un dara to samērā nevienmērīgi. Izrādē netrūkst pašmērķīgu vietu, tipāži ir apzināti kariķēti gan ar kostīmiem, gan darbībām (matu plēšana, uz grīdas krītot šķipsnām, garā un bezgaumīgā viesību aina ar apdzērušos cilvēku izpausmju izkāpinātu attēlojumu utt.). Problemātisks ir arī jaunā ārsta veikto operāciju atainojums LMT zāles pietuvinājumā skatītājam, kaut iztikt bez tā nevar. Rodas iespaids, ka režisori Jānis Vimba un Kaspars Zvīgulis diezgan aptuveni apzinājušies, ko iesākt ar Rasas Bugavičutes izveidoto dramaturģisko materiālu. Kad ārsts zāģē kaulu, izrāde šķiet risināta naturālisma estētikā, kad šis pats ārsts mazgājas sausā vannā un nenoslaucījies apģērbjas, parādās nosacītība. Izrādei simpātisks Kārļa Kazāka muzikālais ietērps.