Ābolu ķocis. Manona Lesko draud pārvērsties modes skatē

Nū...Manona un de Grijē...Pēdējā cēlienā sēdēja kā Indrānu vecīši pie pirtiņas.... Ar video par Edmona sievu un viņas mīļāko, kā izrādās-un es brīnijos, kas tie tādi-fonā... Un kāpēc tad Edmona sievai vispār ir tas mīļākais, ja tas jaunais vīrs 1.cēlienā, tas , kurš baltajā frakā, bija visnotaļ jauns un sprigans? Varbūt nevajadzēja režijai gar divu pāru drāmām grābstīties, jo jau ar vienu -Manonu un de Grijē, -nekādā galā netika... Kā var šitādu bezsakaru sakult? Tā nebija režija, tā bija katastrofa. Un arī koris parasti ir daudz, daudz vitālāks. Tagad koris bija stīvi sasēdināts ap galdiem, ko 1.cēlienā bezjēdzīgi staipīja iekšā, ārā, nolikts frontāli, kur tos madrigālus dziedāja, vai uzdzīti kā statisti gaļorkā. Bet LNO koris parasti ir reāli atraktīvs! Pie laba režisora, protams... Par Bavarsku nepateikšu, bet Asmika bija auksta...Reāla Sniega karaliene. Varbūt viņa partiju izdziedāja tehniski, bet emocionāli viņa lomu nepacēla. Un šajā rēžijas koncepcijā tas arī neizbrīna...

Dažādi viedokļi, bet vienotība arī raugāma. Kad Žagara sexodroma un piedauzības akmeņi bez lingotājiem un akmeņmešiem lidoja, izlīdzinošs samiernieciskums valdīja, pat mīļa iecietība. Dagad "modes skate" ? var jau būt, ka tā kādam liekas, bet Apeinis ir apģērbts, ne miesaskārīgi izģērbts, lai acis gar ķermeni glāsmojas. Visi pirmkārt dzied, kā jau operā. Daudzas idejas palikušas iecerē slēptas. Klajai seksualitātei maz laika, ja jāizpilda sarežģītas vokālās partijas, visā diapazonā jābūt krāšņam skanējumam. Skaņu rakstu iekļautu izteiksmīgā skatuves noformējumā, domāju, baudām pilnīgi. "Filmogrāfija" diskutabla. Dažas izdarības komiskas ( pūderēšana, apsardze, stīvās meičas uz foajē krēsliem "tuksnesī vai kur tur). Diriģenta, solistu, kora sniegums raisa cieņu un patikšanu.

Lielākais izrādes NOPELNS ir muzikālais priekšnesums- viengabala dramaturģija, spilgta emocionalitāte, LABS vokālais priekšnesums, kam līdz izcilībai vēl laiks un vieta kur augt. Lielisks sasniegums Latvijas mērogā, jo līdz šim Manonai Lesko te nav bijusi lemta veiksme. Brehmanei Štengelei un īpaši Marisam Vētram vokālās partijas nebija pa kaulam. 60-to gadu iestudējumā par izcilu varētu saukt Birutas Goģes vizuālo ietērpu, bet Heines- Vāgneres personībai kurtizānes ( tai skaitā Violeta) izrādījušas gauži nepiemērotas, Rita Zelmane, radot izteiksmīgu un temperamentīgu skatuves tēlu, aizkliedzās ne pa jokam, kopā ar Valkīras un Katerinas Izmailovas izpildījumu radot priekšnoteikumus balss katastrofai. Arī tenora partija Kārlim Zariņam un īpaši Jānim Zāberam nebija pieveicama. Režisoriski izrāde iecerēta interesanti, taču DAUDZ KAS ( ne tikai sapnis) nav nolasāms. Spilgta iztēle negarantē reālu īstenojumu. Inārai Sluckai savās režijās varbūt vajadzētu paredvidēt un izvērtēt video filmiņu un ekrānu nepieciešamību. Julianas Bovarskas un Poļakova vokālais sniegums nepamatoti tiek "vilkts" uz pazeminātu vērtējumu. Primadonas baltais tērps ir Bovarskai "pēc suņa" nepiemērots, ja tas netiks nomainīts, teātris un kostīmu māksliniece nodarbojas ar apzinātu kaitniecību. P.S. Edītes Tišheizeres recenzija IR-ā pierāda, atvainojos, autores aprobežotību. Ja par mūziku var pirminēt tikai apbrīnas līmenī, tad rakstīt par OPERU ir visatļautības piemērs, kas acīmredzot izaug no iecienītām mūsu vides tradīcijām.

Teātra režisors ne vienmēr ir labs operas iestudētājs. Operā galvenas ir vokāls, mūzika un diriģents nevis kostīmiņš un režisora ambīcijas.